Tolaik viss ātri atrisinājās, sāku dzīvot pie savas tā laika sirsniņas pašā centrā un, kā saka, nekad vairs neesmu skatījusies atpakaļ. Tad pienāca saulaina sestdiena pēc desmit un cik tur gadiem, un es kāpu vilcienā pa tām pašām, bet daudz nolietotākām metāla kāpnēm, kā ielu vingrotājs ņipri pievelkoties pie sānu roktura un slaiki sevi uzraujot pa vertikāli augšup, vienlaikus mēģinot saglabāt pašcieņu, smaidu, sievišķību, stāju un tīru mēteli.
Iekšā vagonā kopš koka dīvānu laikiem viss tikai nedaudz mainījies. Ar jestru audumu ir apvilkti krēsli, un, piemēram, tagad, bet nekad agrāk katram ceļiniekam rokās pašam savs ekrāns, kurā vērties, sēžot fiksētā pozā un mēģinot nepalaist garām dzīvi, kādus mācību un lasīšanas darbus. Es nolēmu, tāpat kā toreiz, skatīties pa logu. Kas jauns Torņakalnā, kas Zasulaukā, kas Imantā un Babītē?
Iespējams, salūzu jau pie Lielupes tilta, varbūt ātrāk, jo tālāk par Zasulauku neko neatceros. Nezinu, kurā brīdī apņēmība pieslēgties dzīvei aiz loga ar koku un namu siluetiem, kūpošiem skursteņiem, garāmbraucoša vilciena pasažieru sejām saplūda ar kanālu, kas, dirnot pēc salda parfīma, siltām miesām, ēdiena un komunālā dzīvokļa smaržojošajā vilcienā, man ļāva pabūt kafejnīcā Kalifornijā, izstādē Parīzē, svešinieka kokapstrādes darbnīcā kaut kur tepat Eiropā, pie draugu un paziņu galdiem, izjādēs ar zirgu un visur citur, tikai ne Lielupē, Bulduros vai Majoros.
Jūrmala rudenī, tāpat kā Rundāle ar kritušo kastaņu kārtām, nemaz nav sliktāka par Venēciju. Tie paši vientuļie stāvi, vēsais gaiss, zemā un siltā saules gaisma, klusākas balsis un vientulības apgramstīta arhitektūra. Pat bērni un suņi skrien palēninātā tempā, krāsas viz koši, bet tām pāri – skumju pelēkais. Šādā gaismā arī neglītais top skaists. Plikās stikla villas apbirst ar košām lapām, tūju žogi atbrīvojas no mietpilsoniskās kārtības, kā lēti gredzentiņi naivi un sirsnīgi smaida plastmasas logi koka namu sejās. Visskumjākie ir kāpās ievilktie pludmales krēsli un viss, kas vajadzīgs vasarā, bet kļūst par krāmu ziemā.
Cik žēl, ka par tādu krāmu kāda acīs kļuva koka nojume Lielupes stacijā – ekspresīvs, vienkāršs, ekoloģisks, skaists, naivs, pārliecinoši funkcionāls ziemeļu modernisma arhitektūras darbs. Ēka un vienlaikus dizaina objekts ar humānu un skaidru funkciju – sniegt patvērumu no lietus un vēja, radīt drošības sajūtu, piedāvāt atpūtas vietu tiem, kam tā vajadzīga. Koka arhitektūra, kam jābūt Latvijas eksporta atslēgai. Kā tas tā ir noticis, ka koka namiņš, soliņš un jumts ir kļuvis par ļauno? Par kaut ko, kas izaicinās, padarīs agresīvus, apdraudēs un tāpēc jānojauc? Varbūt nevajag būvēt kaili un neglīti? Iedzīt pliku mietu zemē un uzsist bleķi virsū, nolikt soliņu bez atzveltnes un pēc tam brīnīties, ka to saspārda.
Varbūt tas rudens, bet varbūt vienkārši laiks, kas ir tik truls un stulbs, ka, apreibinājies ar XXI gadsimta iespējām, ar cirvi sacērt gabalos vēl dzīvu miesu. Varbūt tas rudens, varbūt mēs paši, kas eksperti un zinātnieki, līderi un entuziasti, ar savu pompu visu zinām labāk. Varbūt tas tomēr rudens.