Varbūt tas rudens

Es tagad dzīvoju R-Eiropas zemē, kur koka arhitektūra ir ārkārtīgs retums, tāpēc tikai tagad saprotu, kāpēc ārzemnieki staigā pa Āgenskalnu un brīnās par daudzajām koka mājām. Tagad žēl lasīt, ka Latvijā to nenovērtē, jo senlaicīga koka stacijas ēka, tas būtu kaut kas īpašs daudziem Eiropas ceļotājiem, kuri ir pieraduši pie grandioziem mūra namiem vai modernās arhitektūras "brīnumiem". Vienīgi Skandināvijā ir vairāk koka ēku nekā Latvijā. Žēl, ka Latvijā to nenovērtē.

Man riebjas, ka cilvēki vilcienos, autobusos, tramvajos un trolejbusos ēd. Ir daži cilvēkveidīgi, kuri no somas izvelk kefīru, smirdīgu kotleti vai maximas salātus ar komplektā esošo vienreizējo dakšiņu, un ar čāpstināšanu piegāna visu publisko telpu. Vai šiem grūti paciesties līdz mājām un tad ēst? Riebīgajos okupācijas gados mācīja, ka nav labi ēst uz ielas un sabiedriskajā transportā - tas laikam tāpēc, ka apkārtnē bija cilvēki no Ļeņingradas blokādes un no izsūtījuma Sibīrijā - tie zināja, ko nozīmē bads un zināja, ka ar ēšanu notiks nepaēdušā kārdināšana. Tagad demokrātijā skaļi grauž čipšus, batonus un bulkas, un klausās bojātajās austiņās mūziku, kas skan uz visām pusēm 3m rādiusā.

Es ar vilcienu braucu ļoti reti, bet mūždien ar problēmām. Pēdējoreiz neizkāpu Asaros, bet Slokā. Nolēmu sevi sodīt ar kājāmiešanu līdz Asariem - nu tad tā arī bija - kā ar siksnu pa pakaļu dabūjusi. Bet - mani Jūrmala fascinē arī rudenī. Tie mežvīni - tagad uz priežu galotnēm lien košsarkani, tad tās visas pārējās lapu krāsas un smaržas. Reiz no rīta pavēros par logu un sapratu ,ka redzu īstu van Goga gleznu - tik īpaši sulīgi un biezi bija krāsu triepieni. Bet visīpašākais rudenī ir gaiss - tas ir redzams. Ai - ko tur runāt - rakstīt - ļoti skaisti ir rudenī Bet - par arhitektūru - ka nojaucam vērtības un bliežam augšā vulgārismus tikai tāpēc, ka tādā veidā kādi darboņi , kuriem pie kājas SKAISTUMS - labi nopelnīs , par to es autorei piekrītu. Man vispār viņa patīk - ļoti. Un par to ikreizējo sievišķības zaudēšanu raušoties iekšā un ārā no vilciena - par to es viņai piekrītu. Lūk. Nu ko - jādodas dzīvē - variantu nav. Nē ir - var doties miglā. Es būtu gribējusi - tādā miglā - bez ceļa - iet iet un pasauli tu atklāj tikai detaļās , ieraugi , iemīli detaļās. Bet tieši tā varot satikt Dievu. Zinātāji tā stāsta.

I dzīvoju Bulduros,i studēju i braukāju uz Brasu 66.gadā un vēlāk. Ne vilcienos,ne stacijās,ne braucēju sastāvā nekas radikāli nav mainījies.

Šajos arhitektūru aprakstos - vai ta' grūti pielikt bildes klāt? Lai var REDZĒT, par ko ir runa? Daugavpilī vai Alūksnē vai Liepājā, piemēram, retais zinās, kāda tad izskatās vai izskatījās tā Lielupes stacija, par ko sāpinās autore, ne? Man, vecam Jūrmalniekam un električkas pasažierim, būtu bijis interesanti dzirdēt, KĀ tieši autore vilcienā "norobežojās no sagurušo ceļabiedru biolauka"??? Varbūt, ka tai pašā laikā kāds sagurušs ceļabiedrs centās norobežoties no baltmaizes batona gremotājas sabiedriskā vietā???