Vīterotāja priekšrocības

Gan jau vakarā, draugos... Kad citi brīnās, ka neesmu portālā draugiem. lv, tad atjokoju, ka neesmu arī _ienaidniekiem. lv._Taču sociālajos tīkli ievelk. Tā vietā, lai veidotu savu mājaslapu, jo parādīts, kā to dara, bija, es iekritu uz Facebook, tas mani nedaudz ievilka, un mājaslapu uztaisīju tikai tagad. Nu ir jauns jājamzirdziņš – viņu sauc Twitter.Mainīgie laika apstākļi ir tie, kas ļauj piesēst pie datora un paskatīties, kas notiek šajos tīklos vasarā. Ja ar datoru saistīti arī ikdienas darbi, nav brīnums, ka atslodzes brīžos tu pārlūko Facebook un fotouzņēmumus, kurus tur ievietojuši draugi un paziņas vai arī pārskati jaunāko Twitter informāciju. Ja martā tviterī esmu veicis tikai vienu, pašu pirmo ierakstu, maijā – trīs un jūnijā – divdesmit divus, tad tagad pavisam esmu jau uzrakstījis 342 tvītus, sekoju 450 cilvēkiem, un man ir 208 sekotāji.Pirms tam uz tviteri skatījos skeptiski. Biju uzzinājis par 140 zīmju ierobežojumu un nospriedis, ka tas par maz. Kādēļ man vēl vajadzētu sevi tērēt, saīsinot varbūt nopietnus dzejoļu sākumus vai beigas – tā es to biju iedomājies. Kad tomēr iesāku, mans nolūks arī bija un daļēji paliek sekojošs: pieminēt dzeju un citu mākslu, atšķaidot informatīvo drudzi, pievēršot citu uzmanību tēlainībai. Taču, ja sākumā izjutu savu dalību vairāk kā pienākumu, tad tagad bez jau pieminētās lakoniskās izteiksmes formas esmu atklājis sev vairākas svarīgas lietas. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija tādu cilvēku ieinteresētība tai pašā valsts liktenī, par kuriem to nebūtu iedomājies. Jādomā, viņi nevēlas rakstīt garus rakstus, un te ir iespēja izpausties kodolīgi. Otrs – nesalīdzināmi civilizētāka vide nekā bēdīgajās komentāru vietās, agresija ir reta parādība, un daudzi raksta ar savu īsto vārdu. Trešais – es varu sekot gan draugiem, gan nedraugiem (un viņi man), kuru viedokli gribu pamanīt savlaicīgi, lai veidotu savu attieksmi pret to. Tā kā tie pārsvarā nav segvārdi jeb niki, tad tā nav cīņa ar daudzgalvainu pūķi, kura galvām nav vārda. Ceturtais - es varu nokļūt pie man būtiskas informācijas tīkla vietās, kuras pats nebūtu uzgājis. Piektais – ērti varu sekot periodikai svešvalodās, kurās es lasu. Šie izdevumi regulāri parādās ar saviem tvītiem, un es biežāk kontaktējos ar šīm valodām, kas citādi nenotiktu ikdienā.Nereti tev jāizšķiras – vai kāda tvītu atkārtot, nospiežot Retweet, vai ienest jaunu saturu, spiežot Reply, tā parādot ne tikai piekrišanu, bet arī savu viedokli. Iespējams, tu gribi izcelt kādu citu aspektu saitē norādītajā rakstā vai problēmā, akcentējot to arī kā savu viedokli, kas, tavuprāt, prasa vēl vairāk uzmanības. Jebkurā gadījumā, ar saites palīdzību tavs sekotājs var nokļūt rakstā un izdarīt pats savus secinājumus. Ja nav laika iepazīties ar saiti, kura tevi interesē, vari nospiest Retweet, un tu to vēlāk, kad būs laiks, savā tvītu sarakstā atradīsi ātri, kamēr kopējā sarakstā to vari vairs arī neuziet.Ar tvītu var risināt praktiskas lietas. Piemēram, tikko uzrakstīju AS Pasažieru Vilciens (atradu zem - @PVilciens) sekojošu: "Jelgavas stacijas ēkas (ārpusē) un arī uz perona pulksteņi steidzas par pāris minūtēm! Precizējiet!".