Zāģeru gurķīši

Kad Ivara Zviedra filmu Zāģeri rādīja kinoteātros, nejutos gatavs to redzēt, savukārt mūsu televīzija bija atradusi īpaši jūtīgu un smalku brīdi tās demonstrēšanai – uzreiz pēc Līgo un tieši pirms Dziesmu un deju svētkiem.

Ar simtgades labumiem ir tā, ka katrs mazais notikums ir eklērs vai kēksiņš uz dzīru galda, bet lielākie notikumi ir tortes ar sviesta krēma turbāniņiem un vilnīšiem. Šādā galda klājumā Zāģeri ir skābi gurķīši, kas mazliet sakārto dūšu pirms galvenā kliņģera ēšanas.

Līdz šim filmu nebiju gatavs redzēt tāpēc, ka tajā ir pārāk daudz detaļu no manas dzīves. Piemēram, dodoties uz laukiem svinēt Līgosvētkus dažas dienas pirms filmas demonstrācijas, ar deviņus gadus veco meitu iegriezāmies ceļmalas veikalā. Tajā brīdī stāvlaukumā ieripoja busiņš, tas pats modelis, kāds filmā, un no tā izbira spēkavīri pēc darba mežā. Tā nu mēs stāvējām pie kases kopā ar bezzobainiem, jauniem vīriešiem, kuri jūtami dvakoja pēc čurām un eļļas un pēc izšļupstētu joku sprakšķiem piepildīja vietējo Topiņu ar īsiem un uzbudinātiem smiekliem.

Bieži sastopot šos ekosistēmas organismus, mēs ar meitu esam izdomājuši spēli: ja kādi trīs veči tenterē uz ciema veikalu, mēs uzskatām, ka tie ir zinātnieki, kuri patiesībā dodas uz lidostu, lai Šveicē piedalītos konferencē par kosmosa izpētes jautājumiem. Ja redzam kādu nokritušu no soliņa un guļošu uz zemes autobusa pieturā, mēs uzskatām, ka šis fizikas zinātņu doktors ir tik tālu iegrimis pārdomās par kādu vienādojumu, ka nav ievērojis sevi nokrītam no beņķa. Savukārt, ja sastopam apvītušus kadrus, kuri strīdas un samet naudu vella dzirai, ir skaidrs, ka laboratorijā beigusies degviela pie mākslīgā intelekta strādājošam superdatoram. Tā mēs bieži ar acīm pavadām zinātniekus, kuri dodas lasīt goda referātus karaļnamos, un man nevilšus jāatceras itāļu filma Dzīve ir skaista, kurā tēvs kara laikā mācīja dēlam slēpties koncentrācijas nometnē. Sakot, ka tā ir spēle un par katru viltīgu slēpšanās reizi var iegūt punktus, par kuriem beigās var vinnēt tanku, viņš dēlam izveidoja vieglāku realitāti. Labi, mēs neesam nometnē kara laikā, bet, kad es dienas vidū automašīnas bagāžniekā lādēju ceļmalā kritušu, ļenganu vīrieša ķermeni, lai izmestu to ābeļdārzā pie sirmās mātes, domāju gan par mēri, gan karu.

Tāpēc katru reizi, kad man sāk stāstīt par bezdarbu vīriešu vidū, sāku manāmi uzvilkties. Manā pieredzē vairāki mēneši jāgaida rindā, lai meistars atbrauktu uzbūvēt krāsni, izraktu aku un remontētu māju. Turklāt viņam jānodrošina naktsmājas, jo tuvāko pārdesmit kilometru apkārtnē ir tikai divu kategoriju cilvēki – normāli zemnieki jaunos traktoros un fizikas zinātņu doktori ar kūtī noslēptu superdatoru.

Paziņa, kurš pirms pāris gadiem iegādājās remontējamu māju Kurzemē un bez panākumiem staigāja pa ciema centru, medīdams strādniekus, pēc kārtējās darba nedēļas jaunajā īpašumā bija tā uzvilcies, ka solīja sadot pa muti tam, kurš mēģinās viņam iestāstīt par bezdarbu laukos. Viņam strādnieki solījās nākt strādāt tikai tad, kad būs nodzerta mātes un mazā brāļa invalīda pensija. Lūk, arī tāpēc pusgadu izvairījos skatīties Zāģerus, bet tieši šobrīd šo filmu kraukšķinu kā mazus, sālītus gurķīšus starp trekno saldumu tūrēm.