Kopš tās reizes rudens, kad pie vasaras komforta pieradušie sāk just dabas vēso pieskārienu, kas jau mazliet padrebina īsajos pārgājienos starp baznīcu, kultūras namu un skolu, ik gadu nāk arī ar Zemlikas apmeklējumu Latvijas mazākajā pilsētā, lai ierasti turpinātu oktobrī Skaņu mežā Rīgā jau iesākto īstas mūzikas baudīšanu un iepazīšanu.
Ar vārdu "īsts" es šajā gadījumā domāju to, kas radies tieksmē muzikāli izpausties, ko nav nomākusi nepieciešamība pielāgoties starpnieku jeb izdevēju un pārdevēju prasībām, kuras diktē klausītāju vairākuma vēlmes. Un izpaušanās jau arī nav tikai tas, ko dara cilvēki uz skatuves, mūziku spēlējot, bet arī klausītājam ir iespēja izpausties, meklējot un ielaižot sevī kaut ko vēl neiepazītu, nevis tikai sadzirdēt zināmas melodijas, ko dungot līdzi, jo skaņu pasaule nav ierobežojama ar kaut kādiem rāmjiem. Šoreiz Zemlika ļāva iepazīties ar japāņu dziedātāju Hatis Noit, kuru, pamainot plaši izmantoto terminu "cilvēks orķestris", varētu dēvēt par cilvēku kori, jo viņa uzstājas viena, klājot savas balsu partijas citu citai pāri, iedvesmojoties no japāņu klasiskās mūzikas un operas, turklāt viņa visas prasmes ir apguvusi pati.
78 gadus vecā poļu omīte Dženovefa Lenarcika, kura dzied sava Kurpjes reģiona tautasdziesmas duetā Zywizna ar Rafaela Roginska blūzīgo ģitāru, pirmo reizi mūžā nākamajā dienā pēc koncerta redzēja jūru… Katlīna Magi ar savu balsi un vargānu ļāva iepazīt tuvās kaimiņvalsts folkmūziku un beidzot uzzināt, ka igauņu valoda taču ir tik skaista dziedāšanai, jo pārsvarā tie, kas pie mums brauc, dzied angliski, bet viņi taču var tik daudz mums pastāstīt arī savā valodā! Tam visam pa vidu – mūsu pašu trio Ņikto, Katrīna Dimanta, Valdis Atāls un kāposti ar desiņām pie kaut kā grādīgāka glāzes krogā Akacis. Iespējams arī mēģinājums iztēloties, ka nekas no dzīvnieku valsts produktiem vairs nav ēdams, tāpēc var ieturēt vegānisku maltīti Durbes skolas ēdnīcā. Kā jau parasti Zemlikā, arī šoreiz sestdienā pirms koncertiem bija gan vietējo ražotāju tirdziņš, gan teātris – bijušo Jaunā Rīgas teātra aktieru veidotā izrāde Heda.
Zemlikas programma ar uzstāšanās laikiem bija grūti kaut kur atrodama, pirms devos ceļā uz Durbi, un nezinu, cik tas bija apzināti, cik organizatoriska aizmāršība, bet festivāls jau ir ieguvis tādu statusu, ka uz to neiet kādu konkrētu mākslinieku dēļ, bet iet kā uz notikumu, uzticoties rīkotāja Mika Magones gaumei, kas līdz šim nav pievīlusi. Arī viņa Ventspilī regulāri rīkotie koncerti (šogad – Deerhoof, Son Lux un citi) likuši rīdziniekiem doties austrumu virzienā kā muzikālā svētceļojumā, jo pēc labiem koncertiem mēs bez samērā īslaicīgām paģirām iegūstam kaut ko, kas mūs pavadīs visu turpmāko dzīvi. Arī cilvēki bez akadēmiskas muzikālās izglītības arvien vairāk sāk justies garlaikoti no visa tā iepriekš paredzamā un ātri gaistošā, ko piedāvā popmūzika, kas peld pa virsu milzīgajai tā sauktā underground jūrai, kā nesen to Jāņa Skuteļa šovā precīzi noformulēja šīgada jubilārs, grupas Inokentijs Mārpls līderis Raimonds Lagimovs jeb Dambis.
einars