Anna Skaidrīte Gailīte, kas latviešu lasītāju sirdis iekarojusi ar vairākos desmitos grāmatu mērāmu literāro pūru un visbiežāk rakstījusi par reālu cilvēku likteņgaitām vēsturiski sarežģītajos Latvijas pagātnes periodos, šoreiz sarakstījusi netradicionālā manierē veidotu psiholoģisko romānu. Tas ir stāsts, ko vēsta jauna, ar spēcīgu raksturu apveltīta latviešu sieviete Dagnija situācijā, kādā neviens cilvēks, visticamāk, negribētu nokļūt, – un tieši šajā dramatiskajā laika posmā visa sievietes dzīve it kā aizzib viņai gar acīm un klajā nāk tiklab sievietes pašas kā viņas tuvo cilvēku lolotie noslēpumi, gan sadzīviskas, gan liktenīgas kaislības un tiek atkailināti dvēseles vistumšākie nostūri.
"Pēdējos gados es nebiju piedzīvojusi globālus zaudējumus un, ja gadījās pa sīkai neveiksmei, es tās spēju pietušēt vai vienkārši graciozi pārkāpt tām pāri, jo lieliski pratu valdīt pār savām emocijām," stāsta sākumā vēsta Dagnija. "Iespējams, ka teātra skatuve manā personā ir zaudējusi izcilu aktrisi. Bet tas nu tā. Šoreiz es pati biju rakstījusi scenāriju un diktēšu noteikumus, pēc kuriem notiks šī izrāde. Varbūt cietsirdīga? Mans Ego jau pacēla galvu un ieklausījās, taču neteica neko, tikai labsajūtā sāka murrāt. Viņam patika tas, ko biju iecerējusi." Tā Dagnija ir iedomājusies, pirms viena pati dodas mežā ar gluži sadzīvisku nolūku – salasīt gailenes sēņu mērcei. Taču liktenīgs atgadījums jauno, veiksmīgo sievieti gluži vai pienaglo pie fizisku un garīgu ciešanu krusta. Izturēt, kaut ko būtiski mainīt sevī, savā skatījumā uz dzīvi un augšāmcelties – tādu cilvēciskas pilnveidošanās ceļu četru diennakšu garumā savai varonei lēmusi rakstniece.
Romāna teksts ir veidots kā Dagnijas iekšējais monologs, kuru punktē atmiņu ainas, dialogi, domu un sajūtu uzzibsnījumi – tas viss rakstnieces raitajā valodā savijas viengabalainā vēstījumā, no kura, ļoti skaidri un precīzi iekonturēts, parādās Dagnijas raksturs, ar kuru zināmā mērā var identificēties katra sieviete.