Amerikāņu mākslas zinātnieces Eimijas Brizgelas grāmatā Miervaldis Polis, ko pagājušajā gadā izdeva Neputns, Rainis it kā tā starp citu nosaukts par Tautas dzejnieku Raini*. Sīkums, kas lika aizdomāties, kā ārzemju pētnieki lasa padomju okupācijas laikā sarakstītos tekstus un kā mēs paši, ar katru desmitgadi un katru paaudzi attālinoties no šī laika, tos saprotam. Ēzopa valodas formulas aizmirstas, padomju laikā izkoptā prasme lasīt starp rindām pazūd, un nošķirt autoru patieso viedokli no nodevām varas ideoloģijai ir arvien grūtāk.
Šī gada Venēcijas Arhitektūras biennāles katalogā biennāles direktors Paolo Barata vēlreiz atgādināja, ka arhitektūra ir politiskākā no mākslām. Jāpiebilst, ka arī dizains, jo īpaši padomju varas ideoloģijas kontekstā. Turklāt ne tikai pilsētu plānošanas principi, ēku arhitektūra, ikdienas sadzīves priekšmetu estētika, bet arī sarakstītie teksti par šīm jomām, tāpēc ir svarīgi ne tikai saglabāt padomju okupācijas laikā uzceltā un ražotā piemērus kā kultūrvēsturiskus artefaktus, bet arī mūsdienās pētīt, kā un kāpēc tie tika projektēti, dizainēti, celti un ražoti, kāpēc to veidols ir tieši tāds. Tā mēs paši labāk izprastu Latvijā XX gadsimta 40.–90. gados notikušo, kā arī ārzemju un nākotnes pētniekiem tiktu dots vēl viens paveids, lai atšķirtu Tautas dzejnieku Raini no Raiņa.
Izstādes turpinājums
Pārāk bieži pēc Otrā pasaules kara tapušais tiek uztverts kā vienkārši jocīgas un amizantas lietas vai arī apbrīnots tā formālais raksturs izolēti no ideoloģiskā konteksta, parasti komplektā ar prieku par izdevušos līdzību ar tajā pašā laikā citur pasaulē radīto, ražoto un uzcelto. Grāmata Uz lielās dzīves trases ir vērā ņemams pieteikums kontekstuālā Latvijas XX gadsimta 60. gadu grafiskā dizaina pētniecībā. Tā turpina Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 2013. un 2014. gada mijā notikušo izstādi ar tādu pašu nosaukumu.
Grāmatā publicētas četru pētnieku ar specializāciju arhitektūras vai kādā no dizaina jomām esejas. Jānis Borgs apskata priekšnoteikumus, kāpēc par 60. gadu grafikas dizainu var runāt kā par īpašu posmu Latvijas dizaina attīstības vēsturē. Ramona Umblija iezīmē 60. gadu grafikas dizaina tapšanas situāciju. Iliana Veinberga apskata porcelāna ražošanas apstākļus, kā arī pārmaiņas trauku dizainā un noformējumā. Ilze Martinsone ieskicē šajā laikā tapušo interjeru estētiku. Esejas latviešu un angļu valodā, 60. gadu grafikas dizaina paraugi mijas ar Māras Brašmanes tā laika Rīgas fotogrāfijām. 60. gadus varētu dēvēt par atkušņa laiku okupētās Latvijas dizainā, kad no smagnējās Staļina laika estētikas tika ļauts pāriet uz pārējā pasaulē notiekošajam tuvāko modernisma izteiksmi.
Traktējuma problemātika
Mūsdienās, runājot un rakstot par padomju laikā notikušo, joprojām bieži tiek izmantots tajā laikā lietotais valodas stils un obligātie apzīmētāji, piemēram, tas pats Tautas dzejnieks, tikai tagad tam piešķirot ironiskas attieksmes nokrāsu. Tāpat bieži tiek izmantoti tie paši ierastie atskaites punkti, tādējādi joprojām par padomju laikā notikušo saglabājot atšķirīgus rakstības veidus toreiz okupētajās valstīs un Rietumeiropā. Viens no šādiem Latvijā ierasti uzrādītajiem atskaites punktiem ir 1955. gada 4. novembra PSKP Centrālkomitejas un PSRS Ministru padomes pieņemtā rezolūcija Par ēku projektēšanā un celtniecībā pieļauto pārmērību izskaušanu, tās rezultātā tā saukto Staļina baroku strauji nomainīja modernismam tuvā izteiksme ne tikai arhitektūrā, bet arī dizainā, arī grafikas dizainā. Taču Rietumos daudz biežāk šīm pašām pārmaiņām tiek izmantots cits atskaites punkts – tā dēvētās Virtuves sarunas.
Šādu nosaukumu ir ieguvusi 1959. gadā notikusī ASV viceprezidenta Ričarda Niksona un PSKP CK ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova tikšanās ASV nacionālās izstādes laikā Maskavā. Niksona un Hruščova izstādes apmeklējuma oficiālo fotogrāfiju priekšplānā ir amerikāņu modernās vidusšķiras virtuves atainojums. Pētnieku vidū atšķiras arī Padomju Savienības 60. un 70. gadu dizaina un arhitektūras vērtējums. Mēs šos gadus, īpaši sešdesmitos, uztveram kā modernizācijas un progresa periodu, savukārt Rietumu pētnieki norāda, ka šajā laikā padomju dizains un arhitektūra zaudē savdabīgumu un ka tas lielākoties ir ne pārāk interesants Rietumos notiekošā atdarinājums. Iliana Veinberga savā esejā ne tikai piemin Virtuves sarunas kā rūpniecības un līdz ar to arī ražotā dizaina, tajā skaitā grafikas dizaina, attīstības pagrieziena punktu Padomju Savienībā, bet arī iezīmē to traktējuma problemātiku. Tā tiek mesta laipa, lai par Padomju Savienībā notikušo runātu līdzīgā valodā ar Rietumu pētniekiem.
Grāmatā Uz lielās dzīves trases publicētās esejas ir autonomi teksti. To autori cenšas ne tikai aprakstīt viņiem uzticētās jomas attīstību, bet arī katrs iezīmē plašāku politisko notikumu kontekstu. Konteksta iezīmēšanā parādās interesantākās atšķirības starp dažādo paaudžu eseju autoru skatījumu uz 60. gadiem un viņu rakstības stilu spektrā no laikabiedra familiaritātes līdz attālinātam vērojumam no malas.
Grāmatu Uz lielās dzīves trases tajā publicētā ilustratīvā materiāla dēļ var dēvēt par 60. gadu grafikas dizaina antoloģiju. Te publicēta bagātīga uzņēmumu logotipu, skaņuplašu un saldumu iepakojumu, dzērienu etiķešu, grāmatu vāka dizaina un ilustrāciju, porcelāna priekšmetu un arhitektūras grafiskā noformējuma izlase. Dizaina paraugu savākšana, apkopošana un publicēšana ir vēl viena grāmatas vērtība. Varbūt tieši tie kādam kļūs par pamudinājumu 60. gadu dizainu pētīt vēl rūpīgāk, dziļāk, pamatīgāk, un taps jauni izdevumi par šo laiku.
* Eimija Brizgela Miervaldis Polis. Neputns, 2015. g., 107. lpp.