Savam kaķim vairākas reizes dienā pasaku, ka viņš ir vislabākais un visskaistākais un, protams, arī visgudrākais. Neizskatās gan, ka viņš šādu māžošanos īpaši novērtētu, man pašai to vajag vairāk. Ienāk prātā – cik to kāds ir teicis tiem skumjajiem, dvēselē aizaugušajiem nenosakāma vecuma vīriem, kuri, sizdami viens otram uz pleca, kaut ko murmuļo pie izlejamā alus bāriņa un kuriem katru dienu eju garām? Visticamāk, maz, ja vispār.
Viedums naivismā
Kāds tam visam ir sakars ar Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu un bērnu literatūru? Vistiešākais. Jo tieši šādi aprepējuši un dzīvē drusku apmaldījušies pieaugušie, ne tikai alus vīri, arī tādi kā es, kas īsti bez iemesla laiku pa laikam mēdz iegāzties "krēslainā melanholijas pagrabā", kā saka starptautiskā Baltvilka balvas laureāte igauņu rakstniece Tīa Selli par sevi, ir prēmēto un nominēto grāmatu īstais adresāts. Jo labākās bērnu grāmatas sen vairs nemēģina iemānīt (lasi – iesmērēt) bērniem kaut kādu mūžīgi jautru un saulainu pasauli, kurā patiesībā neviens nedzīvo. Tās uzmundrina dzīvot. Dod arī dažu labu padomu, kā izzināt pasauli un savu sirdi. Kā tikt galā ar skumjām – tām ar iemeslu (ja nomirst suns vai vecāki strīdas) un arī tām, kas uzbrūk ne no šā, ne no tā. Varbūt tikai tāpēc, ka mākoņos dzīvo Skumjas, kuras ir aizmirsušas spēlēt ermoņikas, un no tā visa pasaule ir kļuvusi sodrēju pelēka, pat rožu krūms bez smaržas (izdevniecības Liels un mazs ilustratores un grāmatu dizaineres Rūtas Biedres debija rakstniecībā Suns, kurš atrada skumjas ar hipertalantīgās Elīnas Brasliņas ilustrācijām). Kā būt vienam pašam, un kā būt kopā ar citiem. Galu galā – kā likt pasaulē vairāk cirkulēt mīlestībai. Kā atrast un novērtēt savu ceļu (arī izskatu un paradumus) un neiekārot svešu (skat., piemēram, izdevniecībā Pētergailis izdoto Baltvilka balvai nominēto Ineses Paklones un mākslinieces Alises Mediņas grāmatu Okeāns un tuksnesis par to, kā mazā lama Atakama un pingvīnpuika Humbolts Humbolts saprata, ka vienam vēl daudz darāmā tuksnesī un otram – okeānā, tāpēc mainīties nav iemesla). Principā bērnu grāmatu autori skar visus tos pašus filozofijas un ētikas jautājumus, kurus jau gadsimtiem ilgi apcerējuši nopietnākie prāti. Ar īpaši viedu un ietilpīgu saturu ir tieši bilžu grāmatas, kas tradicionāli adresētas pašiem mazākajiem. Tās tiek dēvētas par piederīgām bērnu grāmatniecībā aktuālajai t. s. crossover literatūrai. Vienkāršāk un tulkojumā tas skanētu – grāmatas, kuras Portugāles lidostā, sēžot opim klēpī, var lasīt gan Spindzele, gan Valis.
Netiek aizmirsta arī vienkārša priecāšanās. Jo galu galā – nevajadzētu arī pārspīlēt un piedāvāt bērniem nopietnu saturu, atņemt viņiem bērnību, uztiepjot problēmas, no kurām viņi kādu brīdi vēl, par laimi, var atpūsties. Pirmsskolas vecumā bērniem tik ļoti patīk arī lingvistiska dauzīšanās un ālēšanās. Nav pateicīgākas publikas, kas novērtē absurdu un sirreālismu. No šādas tīra prieka saknes ir izaugusi, piemēram, izdevniecībā Pētergailis izdotā Brūveri brūvē.
Latvijas Bērnu un jauniešu literatūras padomes izraudzītā žūrija šogad apbalvojusi šādus autorus un grāmatas: laureāts – Lauris Gundars ar stāstu Sveiks, Vali! (Liels un mazs), kurā, tēlojot mazmeitas un vectēva savstarpējās sapratnes caurstrāvotās ikdienas gaitas, labsirdīgi humoristiskā intonācijā trāpīgos dialogos asprātīgi risināta problēma, kā pārvarēt noslēgtību. Starptautiskā laureāte – Tīa Selli ar Mia ir priecīga Maimas Grīnbergas tulkojumā (Jāņa Rozes apgāds). Grāmatu mākslā balvu saņēmusi Gita Treice par oriģinālilustrācijām grāmatām Brūveri brūvē (Pēters Brūveris, Indra Brūvere, Zane Brūvere, Pētergailis) un Latviešu brīnumu pasakas (sastādītāja Inga Karlsberga, Jāņa Rozes apgāds). Žūrijas pamatojumā "māksliniece spējusi radīt ilustrācijas, kurās neparasto dzejoļu saturs iegūst pārliecinošas realitātes piepildījumu". Atzinības balvu žūrija piešķīrusi māksliniekam Jānim Blankam par simtā bikibuka – Artūra Gobas dzejoļa Zemes vēzis (Liels un mazs) – ilustrācijām, kurās ar efektīgu zemes vēža vizualizāciju radīts spilgts sērijas paredzētā nobeiguma akcents. Gribas piebilst arī – vīrišķīga rokraksta pienesums. Par a/s Latvijas valsts meži balvas Jaunaudze laureātu kļuvis debitants bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Emīls Mozga, dažu Brīvās Valdorfa skolas 8. klases skolēns, par ilustrācijām pirmajai triloģijas Ceļš uz nezināmo zemi grāmatai Melnais akmens (Aivars Kļavis, Zvaigzne ABC).
Žūrijā lasīja – LBJLP prezidente, Latvijas Universitātes profesore Ilze Stikāne, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra medijpratības eksperte, komunikācijas zinātņu doktore Aiga Grēniņa, mākslas zinātniece, pedagoģijas doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Austra Avotiņa, Latvijas Nacionālā kultūras centra vizuālās mākslas izglītības speciāliste Ilze Kupča un ar bērniem kopā lasošie tēti – mūziķis Jānis Upmanis-Holšteins un režisors Mārtiņš Eihe.
Kā tu visu sarežģī!
Laureātgrāmata Sveiks, Vali! ir tiešām brīnišķīga. Mīļa, gudra un asprātīga. Tajā ir gandrīz visas iepriekšminētās labai bērnu grāmatai raksturīgās pazīmes, bet tā nav ne druskas shematiska. Mūsdienās, kad mazbērnu pieskatīšana nebūt vairs nav pašsaprotama, autors uzbur sirsnības, pieķeršanās un visādu citu lielu emociju un mazu abiem vien zināmu rituālu pildītu Lotes, sauktas Spindzeles, un vectēva Artūra, viņš arī Valis, kopīgo ikdienu. Tas ir īsts attiecību trilleris dažu dienu garumā, ar kāpumiem un kritumiem, tepat pazīstamās Rīgas dekorācijās. Tās atjautīgi uzzīmējusi starptautiski pazīstamā animācijas filmu autore Anete Melece, kura dzīvo Latvijā un Šveicē. Ar flomāsteriem radītajos košajos zīmējumos var atpazīt Rīgu – Vērmanes dārzs, Tērbatas un Dzirnavu iela, celiņi, krūmi, veikali un skulptūras. Problēma tāda – vectēvs ir pārāk kautrīgs, nobijies, nīgrs vai kūtrs (zinām taču, kā mēs Rīgā mēdzam lūrēt cits citam garām neko neredzošu skatienu), lai sveicinātu veikala pārdevēju, kaimiņus un kur nu vēl Signes vecmāmiņu parkā. Spindzele ķeras pie lietas. Un, ziniet, viņa ir tiešām stingra, mūsdienu skolā strādāt nevarētu. Tikai tad, kad viņas skolnieks, kurš "ir vecs tikai no ārpuses", ir sakucis un sabēdājies pavisam, Spindzele atceras, ka jāsaudzē taču vectēva sirds. Komika ir ierakstīta jau apvērstajā situācijā, kad vectēvs laižas lapās no savas prasīgās skolmeistares mazmeitiņas, kurai atliek tikai nokliegties pakaļ – kā tu visu sarežģī!, bet asprātīgas detaļas ir izkaisītas pa visu grāmatu. Tās lai paliek vēl nelasījušajiem.
Bilžu grāmata Mia ir priecīga pirmajā brīdī var šķist domāta mazākiem bērniem un viņu vecākiem, kuri augas dienas pavada kopā, mācīdamies darīt visādus dzīvei svarīgus darbiņus – ģērbties, mazgāt veļu, iet uz veikalu, uzkopt istabu, pucēt zobus, iet gulēt, gaidīt Ziemassvētku vecīti. Mia mākslinieces Katrinas Ērlihas iztēlē ir Bjorkai bērnībā līdzīgs ņiprs meitēns, kura dzīvi aptumšo tikai viena problēma – kā tikt vaļā no skumju mošķa, kas reizēm ieperinās viņā. Kad to aploksnē aizsūta prom pa ātro pastu, viss ir atkal labi. Nu sakiet, vai tas ir svarīgi tikai maziem bērniem? Ilustrācijas priecē ar atveramiem lodziņiem, kas rada aizraujošu Alises Aizspogulijā efektu. Igauņu bērniem tie sen jau esot līmēti un pārlīmēti. Tulkotājas Maimas Grīnbergas nevainojamā valodas izjūta izpaužas arī šeit – viņas Mia zeķbikses, protams, nevis velk, bet stīvē.
Priekam jau daudz nevajag – reizēm varbūt tikai sudraba zivi no grāmatas Mia ir priecīga vāka, kas spurā nes grāmatu.