Pirmdien, 21. septembrī, Džuzepes Verdi Otello pirmizrāde svinīgi atklās Ņujorkas Metropolitēna operas jauno sezonu – titullomu dziedās Aleksandrs Antoņenko. Izrādi iestudējuši diriģents Janiks Nezē-Segēns un režisors Bārtlets Šērs. Dezdemonas lomā debitēs bulgāru soprāns Soņa Jončeva – māksliniece, kurai tiek prognozēta spoža nākotne. Jago tēlā iejutīsies serbu baritons Žeļko Lučičs. 17. oktobrī šis uzvedums būs skatāms tiešraidē kinoteātros visā pasaulē, arī Kino Citadele Rīgā. Aleksandru Antoņenko operā Otello Ņujorkā varēs dzirdēt septembrī un oktobrī, kā arī 2016. gada aprīlī un maijā.
Uzreiz pēc pirmizrādes viedokli izteiks kritiķi – labi zināms, ka publika Ņujorkā ar nepacietību gaida recenzijas autoritatīvos plašsaziņas līdzekļos un tikai pēc tam skrien (vai neskrien) uz biļešu kasi. Ietekmīgākais joprojām ir laikraksts The New York Times. Mūziķi, orķestri, festivāli un teātri visā pasaulē cer uz The New York Times uzmanību un lūdz Dievu, lai recenzijā būtu vismaz kāds teikumiņš, kuru pēc tam, izraujot no konteksta, varēs ar atsauci publicēt afišā un uz diska vāciņa, citēt bukletā, mājaslapā un izmantot citos publicitātes materiālos. The New York Times klasiskās mūzikas kritikas lielmeistars ir Entonijs Tomasīni, taču pēdējos gados laikrakstā sevi spilgti pieteicis Zekerijs Vulfs, viņa uzmanības lokā bieži nonāk arī Latvijas mūziķi. Kritiķis nesteidzas apbērt viņus ar komplimentiem, savos vērtējumos eksperts bieži ir ass (recenzijas atrodamas nytimes.com). Trīsdesmit gadu vecais Zekerijs Vulfs šogad kļuvis par The New York Times klasiskās mūzikas sadaļas redaktoru. Sarunā ar KDi viņš stāsta, ko domā par Latvijas zvaigznēm un kritiķa profesiju.
Metropolitēna operā Ņujorkā regulāri uzstājas Latvijas dziedātāji. Vai viņiem ir kas kopīgs? Ar ko viņi ir īpaši?
Viņiem ir neiedomājami noslīpēta tehnika, nevainojama balss un apbrīnojama pārliecība. Viņi ir ļoti dažādi mākslinieki, taču mēs varam runāt par pastāvīgu vokālā snieguma kvalitāti, neviens no Latvijas dziedātājiem nav nevīžīgs.
Vai jūs pievēršat uzmanību mākslinieku izcelsmei? Cik svarīgi, no kuras valsts ir dziedātājs? Vai tam ir nozīme?
Arvien mazāka. Dziedātāju izcelsme mani interesē kā viens no biogrāfijas faktiem. Operas māksla pēdējos 50 gados kļuvusi internacionāla – visi var dziedāt visu un visur. Nacionālā piederība un izcelsme ir mazāk nozīmīga nekā agrāk, kad bija pieņemts, ka franču repertuārā izpaužas franču dziedātāji, krievu repertuārā – krievu dziedātāji. To pašu varēja teikt par itāļu operu. Tas joprojām ir interesanti un īpaši, jo var just, cik drošas ir mākslinieka attiecības ar valodu, kurā viņš dzied. Tomēr pašlaik ir daži amerikāņi, kuri franču mūziku dzied labāk nekā franči. Nacionālās skolas tagad ir internacionālas.
Savās recenzijās mēdzat būt ļoti kritisks. Piemēram, šā gada sākumā veltījāt diezgan skarbus vārdus mecosoprānam Elīnai Garančai Karmenas lomā.
Jau dažas reizes esmu sajutis plaisu starp Elīnas Garančas absolūti unikālo balsi un vēsumu, atsvešinātību viņas tēlojumā. Operas mākslinieki ir dziedoši aktieri, kuri kombinē dziedājumu un aktiermeistarību. Katram šis līdzsvars ir atšķirīgs. Elīnas Garančas gadījumā kontrasts ir īpaši izteikts: viņai ir šis izcilais instruments, kurš ir tik ļoti atsvešināts, atdalīts no drāmas sajūtas, no iesaistes tajā, kas notiek uz skatuves vai libretā, – vienalga, ko viņa dzied. Tas ir mans personīgais novērojums. Nenoliedzami viņai ir viena no skaistākajām balsīm pasaulē.
Esat izteicis kritiku arī par tenora Aleksandra Antoņenko sniegumu Polliona lomā operā Norma, kurā viņš dziedāja Ņujorkā pirms diviem gadiem.
Tajā izrāžu ciklā viņam gāja kā pa kalniem. Pollions ir sarežģīta loma, turklāt Normas iestudējums ir viens no vismazāk saistošajiem Metropolitēna operas repertuārā. Tajā patiešām ir grūti atstāt iespaidu. Varēja manīt, ka ne visos skatos tenors jutās ērti, citos skanēja burvīgi. Aleksandra Antoņenko sniegums Normā nebija tik kolosāls kā operas Otello koncertizpildījumā Kārnegija zālē Ņujorkā kopā ar Čikāgas simfonisko orķestri diriģenta Rikardo Muti vadībā 2011. gada pavasarī.
Aleksandrs Antoņenko ir varens lomās, kuras nespēj nodziedāt daudzi. Otello lomā viņš bija neatvairāms, tas ir milzīgs sasniegums. Tas ir sarežģīti – būt neatvairāmam šajā partijā. Es gaidu Otello pirmizrādi Metropolitēna operā, Aleksandrs Antoņenko dziedās duetā ar Soņu Jončevu, kura ir uzlecoša zvaigzne. Šis ir jauniestudējums, tāpēc viņiem ir ilgāks mēģinājumu process. Ceru, ka tā būs dramatiski piesātināta izrāde.
Kurus Latvijas dziedātājus vēl ar nepacietību gaidāt uz Ņujorkas skatuves?
Soprāns Kristīne Opolais ir brīnišķīga dziedošā aktrise. Mani allaž interesē, ko viņa dara. Viņa bieži uzdrošinās piedalīties drosmīgos, eksperimentālos iestudējumos, kas mani fascinē. Kristīne Opolais spēj būt valdzinoša šādos sarežģītos uzvedumos. Viņas balss ir diezgan maza, tā nav tik neatkārtojami skaista kā Elīnai Garančai, taču Kristīne Opolais ir ārkārtīgi pievilcīga māksliniece.
Kā jūs vērtējat Andri Nelsonu Bostonas simfoniskā orķestra muzikālā vadītāja un galvenā diriģenta amatā?
Andris Nelsons ir tehniski ļoti spēcīgs diriģents, un viņam ir idejas. Tas, ko vēlos dzirdēt, ir idejas. Jūs varat piekrist vai nepiekrist dažām viņa idejām, taču, ja diriģentam izdodas panākt, ka orķestris dara to, ko viņš no tā prasa, tas ir apsveicami.
Jūs nebijāt sajūsmā par operas Trubadūrs jauniestudējumu, kuru Zalcburgas festivālā pērn uzveda režisors Alvis Hermanis.
Uz katru izrādi tu ierodies ar pieredzes bagāžu. Es uzskatu, ka tas nebija spēcīgs iestudējums. Ja man nepatīk viena izrāde, tas nenozīmē, ka mani neinteresē citi režisora darbi. Es priecāšos redzēt nākamos.
Kuri operas režisori jūs interesē?
Neviens nespēj iestudēt vienu lielisku izrādi pēc otras. Mani interesē Dmitrijs Čerņakovs, Stefans Herheims, Klauss Gūts, Kaliksto Bjeito. No vecākās paaudzes – Pēters Konvičnijs, Kristofs Martālers, Ričardss Džonss, Kristofers Oldens.
Ko jūs gaidāt no mūsdienīgiem operas iestudējumiem?
Pārliecinošu, interesantu operas ideju īstenošanu, kas mudina domāt un piedzīvot pazīstamo mūziku un sižetu no jauna, svaigi un aizraujoši. Nav tik svarīgi, vai tā ir tradicionāla vai laikmetīga izrāde. Galvenais, lai tā būtu pārdomāta reakcija uz mūziku un tekstu.
Kuriem dziedātājiem jūs ieteiktu pievērst pastiprinātu uzmanību?
Šajā sarunā jau izskanējis bulgāru soprāna Soņas Jončevas vārds. Pagājušajā sezonā Metropolitēna operā viņa fantastiski nodziedāja divas lielas lomas – Mimī Bohēmā un Violetu Traviatā. Soņas balss un aktiermeistarība liecina, ka viņa ir apbrīnojams talants.
Krievu dīvas Annas Ņetrebko karjera attīstās intriģējošā virzienā – no liriskā soprāna uz spinto lomām. Pirms gada Ņujorkā viņa atveidoja lēdiju Makbetu, un rezultāts pārspēja visas cerības. Viņas Leonora Zalcburgas Trubadūrā bija iespaidīga. Man ļoti patīk amerikāņu mecosoprāns Džeimija Bārtone un amerikāņu baritons Kvinns Kelsijs.
Es priecājos, ka Ņujorkā biežāk dzirdēsim zviedru dramatisko soprānu Nīnu Stemmi: šajā sezonā Metropolitēna operā viņa dziedās Elektru, savukārt nākamo sezonu atklās Tristana un Izoldes jauniestudējums, kurā Nīna Stemme atveidos Izoldi.
Būdams kritiķis, kā jūs redzat savu misiju?
Kritiķi ir ekosistēmas sastāvdaļa. Ir žurnālisti, lasītāji, mākslinieki, operas izrāžu un simfoniskās mūzikas koncertu apmeklētāji, un ir pats mākslas žanrs. Mēs, kritiķi, esam mākslas žanra advokāti, kuri izglīto plašu lasītāju loku.
Savā darbā es cenšos palīdzēt cilvēkiem kontekstualizēt katru konkrēto izrādi vai koncertu – ko tas nozīmē uz citu šā darba interpretāciju fona, ko tas nozīmē sezonas gaitā un mūziķu karjerā. Esmu redzējis un dzirdējis pietiekami daudz, lai būtu spējīgs piedāvāt visaptverošu skatu, spriest par kvalitāti un aizstāvēt vērtības, tādējādi veicinot mākslas žanra attīstību, iedvesmojot māksliniekus un atbalstot darbus, kurus uzskatu par tā vērtiem.
Pašlaik izteikt viedokli publiskajā telpā var visi, vērtējumus internetā izsaka neskaitāmi blogeri. Vai šajos apstākļos profesionālu kritiķu loma palielinās vai samazinās?
Palielinās. Tas ir svarīgi, ka apkārt ir daudz cilvēku ar viedokli un viņi atrod kanālus, kuros to paust. Es neapgalvoju, ka profesionālam kritiķim ir lielākas zināšanas un labāka gaume, taču viņa vērtējums vienmēr ir izsvērts: autors piedāvā tekstu, kurā ir jūtama pieredze un argumentācija, tas ir rūpīgi sagatavots, rediģēts un parakstīts ar viņa vārdu. Internetā viedokļi bieži ir anonīmi.
Vai sajūtat atgriezenisko saiti? Vai jūtat, ka jūsu publikācijas palīdz klausītājiem un māksliniekiem?
Es vēlos, lai cilvēkiem būtu interesanti lasīt. Es neceru, ka rakstu dēļ kāds kļūs par operas mīļotāju, taču gribētos, lai pat tie, kuriem nav īpašas mīlestības pret operu, kļūtu ieintriģēti, kas notiek šajā jomā. Gribētos, lai publikācijas veicinātu dialogu par izrāžu un koncertu iespējām. Es cenšos, lai katrā manā rakstā būtu jūtama pasaule, kas ir lielāka par katru konkrēto izrādi un koncertu.