Kopš astoņdesmito gadu beigām viņš dzinis pēdas vienam no slavenākajiem gadsimta sākuma Londonas biediem un atklājis mazzināmu Latvijas vēstures lappusi, iezīmējot notikumu kopsakarību karti, kas lielā mērā noteica deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta sākuma situāciju gan šeit, gan visā Eiropā.****
Jūs rakstāt, ka Pētera Māldera vārdu pirmo reizi dzirdējāt jau bērnībā no savas vecmāmiņas un šī noslēpumainā persona uzreiz raisīja jūsos interesi. Bet kā jūs kļuvāt gana apsēsts ar šo stāstu, lai veltītu tā šķetināšanai gandrīz trīsdesmit savas dzīves gadu?
Es katrā ziņā to neuzskatu par apsēstību. Katrā gadījumā tā nesākās kā apsēstība. Tā ir ļoti plaši pazīstama Londonas folkloras sastāvdaļa. Pat cilvēki, kuri nezināja stāstu par notikušo, bija dzirdējuši Pētera Māldera vārdu. Nezinu, cik daudz zināja mana vecmamma. Viņai Pēteris Mālderis bija mīklains ārzemnieks, no kādiem jāuzmanās. Taču mani ieinteresēja tas, ko dzirdēju. Lai arī par šo tēmu jau bija sarakstītas vairākas grāmatas, tie bija tikai uz patiesiem notikumiem balstīti detektīvstāsti bez idejas, ka aiz šiem notikumiem slēpjas patiesa ideoloģija, par ko šie vīri cīnījās, vai ka Latvijā viņiem bijusi nozīme. Bija zināms, ka viņi ir iebraucēji no Latvijas, ka viņi bijuši iesaistīti kādā vardarbīgā kustībā Latvijā. Taču sākotnēji Anglijā neviens nezināja daudz par Latviju, kur nu vēl tās vēsturi. Tādēļ Londonas notikumi bija nesaprotami. Tāpēc sākumā es pieņēmu visus grāmatu mītus. Es sāku, piemēram, ticot, ka Londonas policistu slepkava patiesībā bija Jēkabs Peterss. Bet savos pētījumos es atklāju, ka Jēkabs Peterss ne tikai nenogalināja policistus, bet vispār nebija iesaistīts šajā grupējumā un nebija anarhists. Tā es atklāju, ka viss, ko zināju bijis nepatiess. Stāsts sāka pats savu dzīvi.
Latviešu tēls angļu uztverē joprojām ir mīklains?
Nē, es tā neteiktu. Lielākā daļa cilvēku joprojām diezgan maz zina par ārvalstīm. Viņi kaut ko ir dzirdējuši vienīgi par Ameriku, Spāniju vai Franciju. Taču es domāju, ka lielākajai daļai cilvēku šodien Latvija asociējas ar vecpuišu nedēļas nogalēm Rīgā — došanos kaut kur tālu, lai dzērumā sevi pazemotu. Šķiet es gribu teikt, ka viņi zina arī, ka Latvija ir neatkarīga valsts un daļa no Eiropas kopienas. Kad es biju jauns, neviens vispār nezināja par Latviju. Tā bija tikai daļa Padomju Savienības.
Kā jūs atradāt īstā Pētera Māldera pēdas Latvijā? Varbūt varat atklāt kaut nedaudz no grāmatā stāstītā?
Es sāku ar kļūdainu priekšstatu, ka Pēteris Mālderis bija Ģederts Eliass. Man jāpateicas nejaušiem pierādījumiem un līdzībām fotogrāfijās, ko atradu, kad pirmoreiz viesojos Latvijā savu pētījumu sākumā vēl padomju okupācijas gados. Savas pēdējās dienas Rīgā rītā, pēdējo reizi apmeklējot Kara muzeju, kas tajā laikā vēl bija LPSR Revolūcijas muzejs, paņemot rokās pēdējo materiālu mapi, es atradu dažas fotogrāfijas un vienā no tām momentāni atpazinu Pēteri Mālderi — tas bija tas pats vīrs, kurš redzams meklēšanas plakātā, tikai šim bija vārds. Tas bija Jānis Žāklis. Tas bija foto no aresta Bobruiskā 1904. gadā. Jānis Žāklis nebija Ģederts Eliass un visas manas līdzšinējās teorijas vienkārši sabruka. Tas notika 1989. gadā. Tāpēc togad man bija jādodas mājup uz Londonu un jāsāk vēlreiz, ar pieņēmumu, ka šoreiz es zināju, kas ir Pēteris Mālderis. Viss process ir gājis augšup lejup, bet kolīdz man bija šis vārds, man bija kaut kas, pie kā pieturēties. Kad es atgriezos neatkarīgā Latvijā 2003. gadā arhīvi bija atvērti, un es varēju uzmeklēt dokumentāciju saistībā ar Jāni Žākli. Tur parādījās visi dokumentu dārgumi.
Taču pirmoreiz jūs ieradāties Latvijā 1988. gadā. Kā jūs jutāties, sastopoties ar padomju varu un ierobežojumiem, ar kādiem tolaik nācās saskarties iebraucējiem no Rietumeiropas? Vai Jūs kaut nedaudz nejutāties kā spiegs vai slepenais aģents, kad meklējāt informāciju, kas tika no jums slēpta?
Man bija divas iespējas. Es varēju vai nu uzvesties kā spiegs, mēģināt būt viltīgs un ciest neveiksmi, jo KGB bija profesionāla organizācija — mazliet viltīgāka par mani. Bet es varēju arī teikt — lūk, kas esmu, un lūk, ko gribu darīt — un man varēja atbildēt jā vai nē. Tad, lūk, pirmoreiz es biju mazliet kā spiegs, jo ierados kā tūrists, kurš nerunā ne krieviski, ne latviski un nepazīst nevienu Latvijā. Man bija dažas adreses, ko iedevuši latvieši Londonā cilvēkiem, kuri runāja angliski un varēja man parādīt pareizo virzienu. Es burtiski iekāpu taksometrā no viesnīcas “Latvija” uz Mežaparku, pateicu tam ardievas un pieklauvēju pie durvīm. Es nekad nebiju saticis cilvēku šo durvju otrā pusē, es vienkārši pateicu, kas esmu, no kurienes esmu un ko daru Latvijā. Mana veiksme bija, ka viņš atrada kādu profesoru no Zinātņu Akadēmijas, kurš bija sarakstījis grāmatu par Jēkabu Petersu. Tas bija Valentīns Šteinbergs. Tas deva man iemeslu atgriezties 1989. gadā pareizi — ar biznesa vīzu un atbalstu no kultūras komitejas, lai veiktu pētījumu. Tad es varēju būt atklāts un teikt, kas esmu un ko meklēju. Teicu, kāda informācija man ir vajadzīga, un jautāju, ir vai nav iespējams to dabūt. Un padomju varasvīri visbiežāk man neatteica, jo bija jau Gorbočova laiks. Tolaik nebija iespējams vienīgi piekļūt arhīvu dokumentiem, man tas bija jādara ar citu cilvēku starpniecību. Tādā ziņā dažas lietas bija satraucošas un nenotika tik atklāti kā vēlāk. Taču es atceros savu ierašanos kultūras komitejā, kad man jautāja — kāda ir jūsu programma? Es atbildēju — man nav programmas. Viņi teica, ka to formējot, un jautāja, ko es plānoju darīt Rīgā. Es biju Rīgā mēnesi. Es atbildēju — gribu redzēt KGB un doties uz Rīgas Centrālcietumu... Vīrs, kurš mani uzklausīja, sastinga un pārjautāja: "Jūs gribat redzēt KGB un doties uz Centrālcietumu?" Jā, lūdzu!
Viņš laikam jūs uzlūkoja kā trako.
Katrā gadījumā nākošajā rītā es devos uz stūra māju un pēcpusdienā uz centralku — no KGB uz Centrālcietumu. Tas bija mazliet sirreāli. Bet KGB bija ļoti pieklājīga, izpalīdzīga un atbildēja uz maniem jautājumiem. Cik zinu, parasti gan ir otrādi — viņi uzdod jautājumus un jūs atbildat. Šajā gadījumā es satiku pieklājīgu jaunu cilvēku, kas teicās esam KGB sabiedrisko attiecību amatpersona, un es uzdevu jautājumus par Jēkabu Petersu un to, kas KGB par zināms par Londonas notikumiem. Mēs patīkami aprunājāmies un mani aizveda uz Centrālcietumu. Jānis Žāklis 1905. gadā vadīja uzbrukumu Centrālcietumam, lai atbrīvotu ieslodzītos revolūcijas līderus. Tāpēc es gribēju redzēt kameras un vietas, kur notika lielā izlaušanās. Tas bija dīvains process. Taču man, protams, bija viena aizsardzība — es biju ārzemnieks. Es nebiju padomju pilsonis, un man redzēt KGB un centrālcietumu nozīmēja ko citu. Ziniet, ir vecs joks par to, kas ir galvenā tūrisma ēka Rīgā un atbildi — stūra māja, jo no tās pagraba var redzēt Sibīriju. Bet mana pieredze bija tāda, ka uz mani droši vien skatījās kā uz pilnīgi traku ārzemnieku, naivu idiotu, kurš vienkārši vēlas apmeklēt KGB un uzzināt kaut ko par latviešu anarhistiem un čekistiem. Pret mani vienkārši izturējās iecietīgi. Taču es vienmēr esmu piegājis šim procesam pilnīgi atklāti. Šķiet, šī pieeja strādāja. Būtu bijis muļķīgi censties spēlēt spēlītes, īpaši jau ar KGB. Viņi bija profesionāļi, bet es vienkārši idiots no Londonas.
Cik daudz jūs zināt par latviešu grāmatām aprakstīto notikumu sakarā — Paula Bankovska Misteru Latvija un Alberta Bela Saucēja balsi?
Man tās abas ir, un esmu tās lasījis. Es slikti lasu latviski, es neprotu latviski runāt, bet teksta saturam varu izsekot. Tas ir viens no maniem ieguvumiem, no tik ilgām stundām, ejot cauri Latvijas vēstures grāmatām ar latviešu-angļu vārdnīcu, cenšoties iegūt informāciju no tā, ko šo gadu laikā pētījumos esmu Latvijā savācis. Taču Alberta Bela grāmatu kāds amerikānis ir iztulkojis angliski.
Daļu savu pētījumu jūs veicāt, lasot latviski un tulkojot tekstus ar vārdnīcu?
Jā. Tas bija ļoti burtisks un stīvs tulkojums, bet vēlāk, protams, es ieguvu savu slepeno ieroci — Irēnu, kura ir dzimusi Latvijā un runā gan latviski, gan krieviski. Mēs pirmo reizi satikāmies 1989. gadā, bet kļuvām par pāri tikai piecpadsmit gadu vēlāk. Tas bija vēl viens ieguvums no ilgajiem pētījumiem Latvijā. Lai es būtu godīgs, jāsaka, ka šī grāmata bez Irēnas neiznāktu. Būtu pārāk neiespējami iet cauri arhīvu materiāliem un visiem dokumentiem, kuri nebija tikai krievu, bet arī senajā — pirmsrevolūcijas krievu valodā. Tāpēc esmu pateicību parādā Irēnai, ka grāmata ir notikusi.
Šķiet, tas ir stāsts ar daudziem laimīgiem pavērsieniem...
Viņš (Jānis Žāklis) dalīja skrejlapas zemniekiem, kamēr bija sociāldemokrātu grupas biedrs. Tāpēc viņš aizmuka no Talsiem, lai dzīvotu Bobruiskā ar savu onkuli, kurš karoja krievu armijā. Tad viņš nokļuva vēl vienā lietā par nelegālu proklamāciju izplatīšanu un bija jau divas krimināllietas pret viņu — Talsos un Bobruiskā, tāpēc viņš tika arestēts un tika uzņemta šī fotogrāfija. Pateicoties šīm divām izmeklēšanām Baltkrievijā un Latvijā, žandarmērija abās vietās savāca visus ziņojumus, liecības un iztaujāja viņa ģimeni par to, kur, kad viņš dzimis, kā sauca viņa vecākus, brāļus un māsas, kur tie dzīvoja, kāda bija viņu reliģiskā piederība un sociālie apstākļi. Policija to izzināja un apkopoja. Šis fails kļuva par pirmo grāmatas nodaļu. Dokumentācija beidzās divas dienas pirms 1905. gada revolūcijas notikumiem. 11. janvārī abas krimināllietas tika izbeigtas un nepietiekamu pierādījumu dēļ netika nodotas prokuratūrai. Jauno Žākli atbrīvoja, policijas novērošana tika izbeigta, un viņš atguva pasi un pazuda. Divas dienas vēlāk notika demonstrācija pie Dzelzceļa tilta, kas ir 1905. gada revolūcijas atslēga. Šī dokumentācija noteica grāmatas struktūru. Tā bija pilnīga nejaušība. Es nejauši atradu fotogrāfiju 1989. gadā. 2003. gadā, kad mēs mēģinājām veidot karus dokumentālajai filmai Londonas televīzijai, parādījās daži raksti, ieskaitot Paula Bankovska publikāciju Dienā un tika publicēts lūgums katram, kurš varētu zināt kaut ko par Jāni Žākli, sazināties ar mums. Un ar mani tiešām sazinājās cilvēks, kas bija mācījies skolā ar kādu uzvārdā Žāklis. Viena lieta noveda pie otras līdz galu galā mēs uzgājām Žākļu ģimenes locekļus Latvijā, Amerikā, Austrālijā. Izmeklēšanas procesā dažas lietas beidzas nekurienē, bet citas aizved pie kaut kā jauna. Grāmata ir iznākums tam, ko saliku kopā no tā, kas bija zināms Londonā no dokumentiem un grāmatām, to, kas bija zināms padomju Latvijā no dokumentiem un grāmatām, ieskaitot dokumentus no dīvainākajiem laikiem, kā arī tā, ko uzzinājām neatkarīgajā Latvijā patstāvīgos pētījumos, uzmeklējot cilvēkus — dzīvos Jāņa Žākļa, Friča Vāra, Džona Rouzmanda, Alfrēda Dierkaļa un citu grāmatas varoņu tuviniekus. Viņi nav tikai grāmatas varoņi, bet īsti cilvēki un tādi paši ir viņu radinieki, kuri dzīvo šodien. Tas ir ne tikai stāsts par Jāni Žākli jeb Pēteri Mālderi, bet, kā teikts grāmatas virsrakstā — vēstījums par viņa dzīvi un laiku. Tas arī ir laika portretējums, kurā šie cilvēki dzīvojuši. Jānis Žāklis ir katra latvieša simbols, katras latviešu ģimenes simbols, kuras vectēvs vai vecāmāte piedzīvojuši 1905. gada revolūciju un visu kopš tās. Tas, ko pārdzīvo šīs grāmatas varoņi ir tas, ko pārdzīvo katrs cilvēks Latvijā.
Cik ļoti jūs ticat, ka jums tiešām izdevies atšķetināt leģendu par Jāni Žākli? Cik no šī stāsta mums vajadzētu lasīt kā vēstures grāmatu, un cik daudz vaļas esat devis savai iztēlei?
Te nav nekāda sakara ar iztēli. Viss grāmatā ir pilnīga patiesība. Vienīgais, ko atzīstu — šī ir tikai patiesības daļa. Tas ir patiess, bet tas nav viss stāsts, jo es neesmu atklājis visu. Zināt, vēsturnieks ir tikai tik labs, cik labi ir viņa avoti. Avoti, ko vēsturnieki izmanto, rakstot vēsturi vienmēr ir nepilnīgi. Tāpēc lielās trūkstošās daļas, ko es nezinu stāstā par viņa dzīvi vai 1905. gada revolūciju vai 1917. gada revolūciju un Pirmo pasaules karu. Cerams, fakts, ka šī grāmata iznāks, mudinās kādu citu meklēt citu fragmentu šajā stāstā. Tā veidojas vēsture — viens atrod vienu, cits citu fragmentu un pievieno zināšanu kopumam par pagātni. Tas noteikti nav viss stāsts, bet tas ir vairāk nekā eksistēja līdz šim, jo tas nebija nekas. Tas pats par sevi bija apzināšanās process, jo tādi cilvēki kā Jānis Žāklis tika tīši izņemti no Latvijas vēstures. Padomju vēsturnieki viņus tīšām izsvītroja no tās, jo padomju laikā tika publiskots tikai tas, ko ļāva publiskot valdība. Tāpēc visās grāmatās par 1905. gadu — par ko mēs lasām? Par Jāni Lūci, Jāni Lencmani, Pēteri Stučku — tiem, kuri vai nu nomira līdz 1917. gadam un par viņiem varēja teikt — viņš būt kļuvis par boļševiku, ja būtu bijis dzīvs, — vai arī kādu, kurš izdzīvoja, lai kļūtu par boļševiku kā Jēkabs Peterss, Jānis Lencmanis un Kristaps Salniņš. Traģiski visi šie cilvēki mira 1937., 1938. un 1939. gadā, jo viņus nonāvēja sistēma, ko paši bija cēluši. Nebūtu krievu revolūcijas bez latviešu boļševikiem, strēlniekiem, latviešu čekas. Ļeņins nebūtu noturējies pat sešas nedēļas. Bet es gribu teikt, ka Jānis Žāklis bija 1905. gada revolūcijas līderis — viņš bija Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvās komitejas kaujas organizācijas vadītājs. Viņš vadīja visus kaujiniekus. Ja viņš būtu boļševiks, viņam vēstures grāmatā nebūtu veltīta nodaļa. Par viņu padomju laikā būtu rakstītas grāmatas un uzņemtas filmas. Pilnajā piemiņas izdevumā 1905. gada kritušajiem cīnītājiem, kas tika publicēts Rīgā no 1976. līdz 1980. gadam, ir tikai divas zemsvītras piezīmes par Jāni Žākli. Par viņu runāts garāmejot. Lielajā nodaļā par uzbrukumu Centrālcietumam vienā teikumā minēts, ka to vadīja Jānis Žāklis. Tas ir vienīgais pieminējums. Lielā nodaļā par uzbrukumu slepenpolicijas štābam ir zemsvītras piezīme, ka Jānis Žāklis bijis viens no dalībniekiem. Viņš bija visu lielāko bruņoto revolūcijas operāciju Latvijā organizators un vadītājs. Viņš darbojās pretošanās kustībā Latvijas laukos, kas nogalināja vācu baronus. Un viņš ir apzināti izsvītrots no Latvijas vēstures. Tas ir tāpat kā, kad 1989. gadā es aizgāju uz centrālās Latvijas komunistu partijas arhīvu un prasīju padomju Latvijas vēsturniecei par Frici Vāru, un viņa teica: "Ah, šis, Vārs — viņu izslēdza no partijas 1906. gadā. Mūs interesē tikai revolucionāri." Tas nozīmēja — nejautājiet par tiem, kas pameta partiju vai tika izslēgti no tās. Nejautājiet par anarhistiem, jo revolucionāri bija boļševiki. Taču vēsturiski runājot, tas ir nonsenss — 1905. gadā Latvijā nebija boļševiku. Latviešu partija lepojās, ka tā nav tāda, kā krievu partija — sadalīta boļševikos un meņševikos, bet saliedēta. Te nebija nekādu dalījumu, tas nāca vēlāk krievu ietekmē. 1905. gadā un 1906. gadā bija tikai Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Punkts un viss. Tikai vēlāk LSDSP ieplūda krievu partijā un tika inficēta ar boļševiku un meņševiku slimību. 1905. gadā nebija nekādu latviešu boļševiku, tas ir vēlāks pievienojums, ko izgudrojuši padomju vēsturnieki.
Jūs rakstāt arī, ka jums nepatīk, kad latviešu anarhistus mēdz salīdzināt ar mūsdienu teroristiem.
Viņi nebija teroristi. Terorisms ir politiska vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Tas ir kaut kas, ko ne tikai latviešu anarhisti, bet anarhisti vispār nekad nav darījuši — viņi nav lietojuši vardarbību pret mierīgiem iedzīvotājiem. Es teiktu, ka anarhija ir visu laiku miermīlīgākā ideoloģija. Kas vērš vardarbību pret iedzīvotājiem? Tās ir valdības. Kas nogalināja tūkstošiem ļaužu Latvijā 1905. gada beigās? Ne jau anarhisti, bet Krievijas valdība. Kas nogalināja tūkstošiem civiliedzīvotāju Latvijā, izsūtīja tūkstošiem cilvēku uz Sibīriju, lika tūkstošiem cilvēku pamest Latviju un doties trimdā uz Lielbritāniju un ASV, lai izbēgtu no nāvessoda? Es speciāli atkārtoti stāstā esmu uzsvēris, ka teroristi 1905. gadā bija krievu valdība, sekojot cara Nikolaja II pavēlēm. Viņa politika bija tīša civiliedzīvotāju iznīcināšana, nodedzinot latviešu saimniecības, pakarot katru latviešu vīru, kurš gadījās nepareizajā vietā. Ne tikai tos, kas piedalījās revolūcijā. Kad krievu varasvīri ieradās kādā ciematā un sastapa cilvēku ejam pa ceļu, viņi to pakāra kokā vienkārši kā piemēru citiem. Tas ir terorisms. Anarhisti un sociāldemokrātu partija lietoja politisku vardarbību aizsardzībai. Viņi bija spiesti apvienoties cīnītāju grupās 1905. gada sākumā, lai aizstāvētos pret kazaku uzbrukumiem un policistiem, jo viņu tikšanās bija nelegālas. Viņiem uzbruka bruņoti policisti, un pašaizsardzībai viņi sāka nēsāt kokus, bet vēlāk revolverus. Kad krievu zaldāti nogalināja 72 cilvēkus pie dzelzceļa, viņi sāka atšaudīties, uzbrukt policistiem un atņemt viņu ieročus. Vardarbība, ko lietoja revolucionāri bija pilnīga pašaizsardzība. Tas ir pilnīgi kas cits nekā nolaupīt lidmašīnu un ielidot ar to Pasaules tirdzniecības centrā, tīši nogalinot trīstūkstoš cilvēku. Šādu nešķirojošu vardarbību lieto tikai reliģiski fanātiķi un valdības. Uz Tonija Blēra rokām ir vairāk asiņu, nekā uz Jāņa Žākļa rokām jebkad būtu varējis būt. Tonijs Blērs ir nogalinājis desmitiem tūkstošu cilvēku Irākā un viņš ir teicis, ka kā labs kristietis viņš katru nakti tīru sirdi dodas pie miera. Mans tēvs pavadīja sešus gadus karaliskajos gaisa spēkos otrā pasaules kara laikā, jo Krievijā karš sākās 1941. gadā, bet Anglijā tas sākās 1939. gadā, kas Staļins un Hitlers vēl bija draugi. Mans tēvs devās bombardēšanas misijās Vācijā un palīdzēja nogalināt vācu civiliedzīvotājus, metot bumbas uz Vācijas pilsētām. Vai viņš bija terorists? Mans tēvs nogalināja vairāk cilvēku, nekā visi Latvijas anarhisti kopā ņemti vienā Hamburgas bombardēšanā vai Drēzdenē. Cik cilvēku gāja bojā bombardēšanā Drēzdenē? Valdības ir teroristi. Valdības ir tās, kas karos nogalina cilvēkus, nešķirojot. Anarhisti nav sākuši nevienu karu, tās bija valdības.
Savā priekšvārdā jūs rakstāt, ka ar šo grāmatu esat centies radīt pretmetu latviešu nacionālajam pazemojumam, ko esat manījis, piemēram, vienā Vizmas Belševicas dzejolī. Diezgan bieži viesojoties Latvijā un iepazīstot daudz latviešu, kas jūsuprāt nav tā ar mūsu pašapziņu? Kas tajā būtu jāmaina?
Nedomāju, ka kaut kas būtu jāmaina jūsu pašapziņā. Latviešiem nav nekā par ko kaunēties. Dzejolis, ko minējāt, bija kodēts, jo rakstīts padomju Latvijā. Šķiet, ka tas rakstīts par viduslaikiem, tāpat kā Alberta Bela grāmata padomju Latvijā runāja par cara laikiem, bet, protams, patiesībā šie darbi runā par padomju sabiedrību. Tāpat cara laikā krievu rakstnieki uzbruka savai valdībai, rakstot par ko izdomātu. Alberts Bela grāmata un šis dzejolis kritizēja sava laika valdības — šī literatūra bija mērķēta pret padomju sistēmu un tā laika problēmām. Mēs varam teikt, ka tas ir par vācu nakti, kas pārklāj Latviju, kristianizējot pagānu latviešus. Bet patiesībā tā bija sava laika kritika, kas izteikta vienīgajā iespējamajā veidā. Protams, savā veidā, tas bija par Baltijas vēsturi. Vācu huligāni un gangsteri izmantoja kristīgo ticību kā aizbildinājumu, lai nāktu laupīt zemi, tāpat kā seno palestīniešu zemi atņēma arābiem. Katrs vācietis, kuram nebija zemes, gāja to laupīt tur, kur tas vēl nebija izdarīts. Viņu noziegumi pret pagāniem zem kristiešu karoga, lai attaisnotu Baltijas zemju nolaupīšanu bija iemesls, kāpēc 1905. gadā visa zeme piederēja vāciešiem. Bet tas ir tas pats. Latvija vienmēr ir bijusi nepareizajā laikā un vietā. Tā atrodas starp Krieviju un Eiropu. Caur Liepājas un Ventspils ostām var notikt visi darījumi, tāpēc visi grib kontrolēt Latviju. Es izmantoju šo dzejoli ar nolūku, jo Jānis Žāklis un viņa paaudzes cīnītāji centās atbrīvot Latviju. Viņi cīnījās par netaisnību, kurā dzīvoja. Latviešu autori izmatoja iepriekšējos vēstures periodus kā instrumentu apspiestībai, ko piedzīvoja paši. Es daru to pašu. Es izmantoju viņu kodēto literatūru, lai vērstu uzmanību, ka šie cilvēki, uzbrūkot apspiešanai, ko piedzīvoja, būdami Krievijas impērijas apspiesti. Nekā jauna Latvijas vēsturē. Bet viņi cīnījās, lai atbrīvotu Latviju. Es domāju, ka1905. gada revolūcijas laiks bija nozīmīgākais periods Latvijas vēsturē, jo tas bija brīdis, kad ideja par Latviju kļuva par realitāti. Tā bija pirmā reize, kad latvieši sanāca kopā kā nācija. Nevis kā valsts, bet nācija — cilvēki — un cīnījās šī dzejoļa garā pret saviem apspiedējiem. Šis dzejolis kritizē apspiestības pastāvēšanu viduslaikos un iekodēti padomju laikā. 1905. gada periodā cilvēki sacēlās pretī izaicinājumam. Šī paaudze, Jāņa Žākļa paaudze bija pirmā, kas sacēlās protestam, ne tikai, lai kliegtu pēc taisnības, bet par to cīnītos. Viņu vardarbība nebija terorisms, tā bija pretošanās apspiestībai, bruņota nepakļaušanās Krievijas valsts represijām. Kad viņi cīnījās par Latvijas brīvību, visas idejas bija jauna — ideja par Latviju, par anarhiju, ideja, ka viņi varētu būt brīvi un neatkarīgi no Krievijas, bija jauna. Arī šie puiši bija jauni. Žāklim bija 21, kad viņš bija līderis. Citiem vīriem un sievām bija 17, 18 gadu. Vis bija nebijis, svaigs un optimistisks. Tā bija pirmā reize, kad latvieši sanāca kopā un kā bezkaunīgs ārzemnieks, es varu teikt, ka tā bija arī vienīgā reize, kad viņi visi par kaut ko vienojās. Vēlāk, neatkarības cīņu laikā 1918. un 1919. gadā, vienlaicīgi Latvijai bija trīs valdības — nacionālistu valdība, vācu marionešu valdība un latviešu komunistu valdība Pētera Stučkas vadībā. Visas vienā laikā. Jums ir daļa latviešu, kā Jēkabs Peterss, Pēteris Stučka, un Kristaps Salniņš, kas cīnījās par komunisma sabiedrību, nacionālisti, kas vēlējās rietumniecisku demokrātiju un cilvēki, kuri gribēja, lai šeit atgriežas un dominē vācieši. 1905. gadā latvieši bija vienoti un gribēja vienīgi būt brīvi no Krievijas. Viņi gribēja normālu sabiedrību, kur valdības kritizēšana nebūtu aizliegta un tas sāka dzīvot savu dzīvi. Kas sākās kā vienota cīņa ar protestu pie Dzelzceļa tilta, kur strādnieki vienkārši cīnījās par īsākā darba stundām un lielāku algu, pārtapa nacionālās atbrīvošanās kustībā, kā to sauktu šodien, un nacionālā revolūcijā. Līdz ar šīm idejām uzliesmoja jautājumi — varbūt mēs varētu būt autonomi kā Somija, atšķelties un būt sociālistiski, varbūt demokrātiski. Anarhisti teica — varbūt mēs varētu būt brīvi no Krievijas, bet bez jebkādas valdības. Mums varētu nebūt ne cara, ne demokrātiskas valdības, ne centrālkomitejas. Vienkārši organizēsim dzīvi paši, bez valdības, kā līdzcilvēki. Tāpat kā grāmata attīstījās izmeklēšanas gaitā, attīstījās tas, par ko viņi cīnījās. Tie ir ļoti līdzīgi procesi. Viss toreiz vēl bija jauns. Nebija Staļina. Viņi ļoti optimistiski domāja, ka varēs darīt visu, ko vēlēsies. Tas ir tas, kas notika.
Kas jūs pašu visvairāk pārsteidza, pētījumu laikā, kas bija aizraujošākais no atklājumiem?
Man šķiet - ģimenes atrašana. Atrast saimniecību, kur Jānis Žāklis ir dzimis, un fotogrāfijas Londonas policijas arhīvos, kaut kur svešumā ārzemēs sameklēt un identificēt cilvēkus, kuri pēc Londonas policijas domām bija Pētera Māldera radinieki, jo redzami fotogrāfijās, kas tika atrastas viņa istabā. Mēs atradām, ka tas bija tiesa. Mēs uzgājām to pašu ēku, kas parādījās Londonas fotogrāfijās. Par 1910. gada attēlā redzamo ēku neviens nezināja, kur tā atrodas, kas pie velna ir šie cilvēki. Šeit ir tā pati ēka 2004. gadā Jaunlutriņos pie Svitēm. Pirms dažam dienām es runāju ar šīs ēkas īpašnieku, kurš ir Pētera Māldera radinieks. Viņu sauc Uģis Gruntmanis un viņš ir slavens latviešu ārsts Teksasā, Amerikā, bērnu apģērbu dizainers un uzņēmējs. Viņam pieder šī vēsturiskā saimniecība. Un, kad es pirmo reizi satiku viņu Londonā 2009. gadā, es rādīju viņam šos foto un teicu, paskaties uz šīm. Kad rādīju viņam foto ar diviem maziem bērniem, ko Londonas policija atrada 1910. gadā - zēnu un meiteni, kur zēnam ir aptuveni 5 vai 6, viņš norādīja uz puiku un teica - tas ir mans vectēvs Jānis Sakne. Tas ir aizraujoši, ieraudzīt, ka šie vēsturiskie personāži ir bijuši īsti cilvēki ar īstām dzīvēm un ģimenēm. Tad tu atrodi ģimeni un tā kļūst par ļoti jocīgu situāciju, kur tev ir jāizstāsta ģimenei, kas ir noticis, jo viņi nezina. Cik daudz jūs zināt par saviem senčiem un es par savējiem? Es zinu par savu vectēvu, bet tiem, kuri bijuši pirms viņa tikai nedaudz. Bet es zinu veselu grāmatu par Jāņa Žākļa ģimenes vēsturi 100 gadu tālā pagātnē. Un tad ģimene jautā - jā, bet kas notika ar onkuli Jāni? Viņš piedalījās revolūcijā, vai ne? Un viņam bija jādodas prom lielā steigā, vai ne?
Un tad viņi ir ļoti pārsteigti, kad anglis nāk pie viņiem un stāsta par viņu senci...
Jā, un tas sniedz lielu gandarījumu. Lieta, kas man ir visnozīmīgākā, ir iespēja iedot to viņiem atpakaļ. Aizpildīt robu viņu ģimenē un atgriezt vēsturē cilvēkus, kas apzināti no tās izņemti. Ir vēl daudzi, iespējams, daudzi tūkstoši latviešu, kuru stāsti tāpat ir nozīmīgi Latvijai un kuri ir pilnīgi pazaudēti aizmirsti. Un par viņiem nebūs grāmatu. Katrai latviešu ģimenei ir tādi cilvēki pagātnē. Tad atrast kādu un ielikt atpakaļ, īpaši tādu kā Jānis Žāklis, kas speciāli ir izsvītroti, ir ļoti laba sajūta. Tas man ir liels apbalvojums, ka varu tā justies.
Kā bija rakstīt manuskriptu angliski, kam jātop tulkotam un tikai tad pirmo reizi rediģētam latviski — valodā, ko saprotat tikai mazliet? Jūs nebijāt noraizējies?
Man tas bija vienkārši, jo man nekas no tā nebija jādara. Biju uzrakstījis manuskriptu angliski. Nabaga Lauris Gunars. Viņš ir varonis. Man vajadzētu viņam piešķirt pirmās klases ordeni ar ozola lapām, krustotiem zobeniem un dimantiem. Lauris izpildīja neiespējamu uzdevumu. Paņemt manuskriptu, kas uzrakstīts angliski, kam lielākā daļa avotu meklējami Krievijā un rakstīti krieviski un latviski, bet pārtulkoti angliski. Šim nabaga cilvēkam pasaka, ka tas jāpārceļ atpakaļ uz latviešu valodu no angļu. Viņam bija jāsajūk prātā. Tas nozīmēja, ka kādam bija jāiet atpakaļ, jāatrod oriģinālā grāmata vai dokuments un jāatjauno oriģinālais teksts. Atsevišķos gadījumos man bija kopijas no arhīva vai grāmatas, bet citos gadījumos Laurim un zinātniskajiem redaktoriem bija tas jādara pašiem. Ar šo varonīgo uzdevumu viņi ir tikuši galā lieliski. Tāpēc viss nopelns pienākas viņiem. Es neizdarīju neko. Mans darbs — uzrakstīt angliski — bija vieglākā daļa, un visi citi paveica smagāko darbu.
Kā jūs satikāt Lauri Gundaru, Paulu Bankovski un Bruno Aščuku, kurš nolēmis veidot filmu pēc šī stāsta?
Tie atkal ir laimīgi šīs garās sāgas norišu blakusprodukti. Ja es gribētu, es varētu uzrakstīt nākošo grāmatu par visiem dīvainajiem (svešādajiem) un interesantajiem cilvēkiem, ko esmu saticis laikā kopš 1986. gada, veicot savus pētījums. Jo esmu sastapis dīvainus un brīnišķīgus cilvēkus, daļa no kuriem diemžēl jau ir miruši. Es sazinājos ar Lauri, jo draugs, ko pazinu kopš astoņdesmitajiem gadiem atnāca pie manis 2009. gadā ar ideju kinoprojektam, kas balstīts šajā grāmatā. Viņš bija saticis Lauri un Bruno Aščuku Latvijā un runājis ar viņiem par darbu pie šīs filmas projekta. Lauris gribēja rakstīt scenāriju. Tāpēc es satiku Lauri, viņš izrādīja entuziasmu par stāstu un nolēma, ka veids, kā izpētīt šo stāstu, lai tā ideju iedzīvinātu filmā, būtu iztulkot grāmatu latviski. Tā ka tā bija viņa paša vaina, ka viņš ieslīga šajā murgā. Ja viņš tolaik būtu sapratis, kādu murgu pats sev ir sarūpējis, nedomāju, ka viņš būtu sācis tulkošanu. Tāpat, ja es 1986. gadā būtu zinājis, ka sēdēšu šeit 2012. gadā un grāmata tikai tagad tiks izdota, iespējams, es būtu teicis — nē, paldies, es labāk uzrakstīšu ko citu! Varbūt Lauris tagad jūtas līdzīgi. Bet galu galā iznākums ir priecīgs un mums ar Lauri ir kopīga grāmata latviski. Tas ir vēl labāk. Esmu priecīgs, ka grāmatas pirmizdevums ir latviešu valodā, ka šis stāsts pirmoreiz nāk klājā latviski.
Vai tas tiks publicēts arī angliski angļu lasītājiem?
Jā, tāds ir plāns, bet man vēl ir jāpārdod grāmata kādam angļu izdevējam. Esmu drošs, ka tas notiks. Šis ir latviešu stāsts, bet tas ir arī angļu stāsts, jo ir tik daudz sakaru ar Anglju, kas veidojušas notikumus, kas savukārt radījuši stāstu par Pēteri Mālderi un Anglijā reiz notikušo neveiksmīgo laupīšanu. Tēli ir ceļojuši no Latvijas uz Angliju, tad Ameriku, Latviju, Angliju, Ameriku, Franciju, Ķīnu, Timbuktū. Būtībā tas ir latviešu stāsts, bet tas ir arī angļu stāsts.
Es biju pārsteigts, uzzinot, ka, piemēram, Rīgas mērs 1905. gadā bija anglis. Šis anglis krievu varasvīrus atturēja Rīgā izdarīt to, ko viņi darīja lakos, kur ļaudis bija iedzīti šausmās, veseli ciemati tika nodedzināti un cilvēki pakārti kokos un telefona stabos. Rīgas anglis teica — nē, nē, nē. Rīgas revolūcijas norises vietas bija teātri.
Jaunais Rīgas teātris bija revolucionāru štābs, kur notika cīnītāju sanāksmes, tikās tās vadītāji un skolotāji. Mērs teica, ja kazaki ienāks pilsētā, viņi nodedzinās visas tolaik jaunās teātru ēkas. Viņš būtībā apturēja Rīgas vēsturisko nodedzināšanu līdz ar zemi. Tā bija šī angļa mazā uzvara, jo viņš apturēja zvērību, kas notika laukos, ienākšanu pilsētā. Tagad viņam Rīgā ir piemineklis. (54:38) Visi šie stāsti man nāca kā pārsteigums. Tagad jūs mani intervējat kā ekspertu, bet es ierados Rīgā kā dumjš tūrists 1988. gadā padomju laikos, meklējot Latvijas anarhistu pēdas un cenšoties noskaidrot patieso stāstu par notikušo. Es nezināju neko. Visu grāmatā lasāmo es uzzināju, tikai meklējot un jautājot. Tas mani ir padarījis par šīs intervijas subjektu. Bet es ceru, ka citi cilvēki saņems īdzīgus impulsus un jautās tos pašus jautājumus, meklējot vairāk informācijas. Jo runa ir par šai valstij nozīmīgu periodu un Latvijas pilsoņiem par to ir jāzina. Viņiem ir jāzina par to, kas notika 1905. gadā. Ir jāzina ne tikai par Latvijas leģionu, Ulmani un citām izvēlētām lietām no savas vēstures, bet gan visa vēsture. Varbūt, ja piemin 1905. gadu, latvieši teiks — nē, mēs negribam zināt, mums bijis pārāk daudz šādu revolūciju. Taču viņi tā atbild, jo tikuši baroti ar garlaicīgo padomju vēstures diētu kas bija obligāta un ir dažādu pasaku sakopojums. Kā KGB man teica 1989. gadā par Šteinberga Jēkaba Petersa biogrāfiju – Trīs musketieri. KGB man iedeva Petersa biogrāfiju un ar zināmu izsmieklu teica: mūs interesē īstā vēsture, bet šis ir tikai trīs musketieri. To KGB domāja par vēsturi, un uzspieda, būdami diezgan ciniski par to. Tas, kas tika barots, bija pasaka, bet īstā latviešu vēsture ir intersanta.
Pastāstiet, lūdzu, par sevi. Ko esat darījis, izņemot šī darba rakstīšanu. Esmu dzirdējusi, ka arī jūs pats esat anarhists.
Jā es esmu anarhists. Ragi ir ļoti labi noslēpti. Esmu daļēji pensionēts anarhists, jo kļūstu jau diezgan vecs. Kad es biju jauns septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, es biju diezgan aktīvs anarhists. Bet anarhistiem ir arī dzīve, viņi veido ģimenes, audzina bērnus un viņiem jāpelna iztika.
Kā jūs pelnāt iztiku?
Darīju parastus darbus. Pēdējas darbs, kas man bija, biju IT menedžeris organizācijai, kas nodrošināja pakalpojumus veciem cilvēkiem - pensionāriem. Es atbildēju par šīs organizācijas datorsistēmām. Tāds bija mans maizes darbs, bet esmu arī daudz rakstījis anarhistu presei. Esmu veidojis rakstus anarhistu avīzēm, veidojis to dizainu, rediģējis grāmatas, veidojis multfilmas un rediģējis citu cilvēku rakstus. Man ir žurnālista un redaktora pieredze līdztekus normāla darba strādāšanai un līdztekus mani vienmēr interesējusi vēsture. Nekad neesmu bijis mācīts akadēmisks vēsturnieks. Esmu nodarbojies ar vēsturi bez akadēmijas priekšrocībām, ja vēlaties. Iespējams, neviens akadēmisks vēsturnieks šādu grāmatu nebūtu uzrakstījis. Kas jums dotu finansējumu, lai trīs dekādes savas dzīves jūs pavadītu kāda leģendāra tēla meklējumos? Tas nebūtu noticis. Neviens vēstures institūts nedotu finansējumu grāmatai, kas pāris gados neieguls akadēmiskās bibliotēkas plauktā. Es apzināti veidoju grāmatu nevis kā akadēmisku izdevumu, bet nopietnu grāmatu par sabiedrības vēsturi vienkāršiem cilvēkiem, kurus interesē vēsture, kuri nav akadēmiķi ar iepriekšējām zināšanām. Tāpat arī es nezināju neko par Latviju, kad sāku pētījumus. Mani interesē vēstures grāmatas, kaut arī man nav priekšzināšanu šajā specialitātē. Tāpēc es nopirkšu grāmatu, kas būs pieejama grāmatnīcā. Es gribēju izlasīt grāmatu par Pēteri Mālderi, bet tā nebija sarakstīta. Tad es sarakstīju to pats. Tā ir sacerēta tādiem cilvēkiem kā es. Tā ir par nopietnu tēmu, bet nav rakstīta garlaicīgā veidā kā tekstu krājums skolotājiem.
Ko darīsiet tālāk? Vai jums padomā jau ir nākošais lielais jautājums, projekts vai grāmata, ko rakstīt?
Nākošā grāmata, ja tāda būs, neietvers sevī tik daudz pētījumu, tas ir droši. Arī šī pētījuma ietvaros es varētu uzrakstīt vēl trīs četras grāmatas par Latvijas vēsturi. Un es varētu uzrakstīt grāmatu par cilvēkiem, ko esmu saticis. Esmu saticis, daudzus. Piemēram, Viktoru Lorencu, slavenā sociāldemokrāta Klāva Lorenca dēlu. Viņš diemžēl jau ir miris. Es devos mājās no tikšanās ar Viktoru Lorencu 1989. gadā un ieslēdzu televizoru, un tur rādīja padomju filmu sēriju angļu televīzijā. Es redzēju padomju filmu par Otro pasaules karu un partizāniem Baltkrievijā. Partizānu sagūstīja un viņam nāvessodu izpildīja SS vīri. Es skatījos uz SS virsnieku un domāju — es to vīru pazīstu. Tas bija Viktors Lorencs, ko pirms trim dienām tiku saticis Rīgā. Viņš strādāja kā režisors un aktieris latviešu padomju kino. Tātad viņš bija latvietis, kurš tēloja SS virsnieku padomju Otrā pasaules kara filmā, bet es zinu, ka viņš ir sociāldemokrāta dēls un pats bijis sociāldemokrāts, nevis komunists tajā laikā. Es zinu, ka viņš bijis latviešu leģionā. Viktors Lorencs, kurš bija Klāva Lorenca dēls, kurš bija sociāldemokrāts 1905. gada revolūcijā un Latvijas bankas menedžeris neatkarīgajā Latvijā un par to izsūtīts uz Sibīriju. Viņa dēls atkal bija sociāldemokrāts, kurš tika ieskaitīts latviešu leģionā un par to pats vēlāk izsūtīts uz Sibīriju. Kad viņš atgriežas un viņam tiek atļauts kļūt par aktieri latviešu kino, galu galā viņš spēlē SS virsnieku padomju filmā, ko es skatos Londonā. Tas nav tikai gājiens uz stūra māju un Centrālcietumu, bet tikšanās ar šiem cilvēkiem, kas veido brīnišķīgus stāstus. Viktors man teica, viņa tēvs, Klāvs ticis aizsūtīts uz Sibīriju par savām aktivitātēm 1905. gadā un tur sēdējis vienā ieslodzījuma vietā ar Staļinu. Staļins vēlāk ienācis un okupējis Latviju sarkanās armijas vadībā. Viktors Lorencs tad aizsūtīts ieslodzījumā uz Sibīriju, jo kā sociāldemokrāts ticis uzskatīts par sociālo fašistu. Tad viņš sēdies rakstīt vēstuli Staļinam: "Dārgais Josif Vissarionovič Staļin, rakstu Tev 1905. gada dienu vārdā, kad mēs dalījāmies nošķirtībā Sibīrijā tajā nolādētajā reizē. Tev bija labākā gulta, un, kad Tu izbēgi, es ieņēmu tavu gultu. Mēs kopā nesām šos revolūcijas upurus, tev tas noteikti jāatceras. Gribu tev atgādināt vecos laikus Sibŗijā, kur esmu atgriezies tagad — 1940. gados." Pirmais brīnums bija, ka Staļins šo vēstuli saņēma. Otrais bija, ka viņš atbildēja: "Jā, es to visu atceros — briesmīgos apstākļus Sibīrijā un kā man bija labākā guļvieta. Bet ko Tu esi darījis kopš tā laikā? Es saku — paliec, kur esi. Tā ka paliec Sibīrijā." Tas ir jocīgs stāsts, bet tas vairs nešķiet smieklīgs, ja saprotam, ka tas ir arī patiess. Esmu sastapis daudz cilvēku ar šādiem smieklīgiem un patiesībā traģiskiem stāstiem. Es satiku angli, kurš bija Maskavā no 1922. līdz 1927. gadam, redzējis pēdējo publisko Ļeņina runu, sēdējis pie viena galda sanāksmēs ar Staļinu un Trocki, kad viņi plānoja internacionālo revolūciju, dzirdējis īstos to laiku stāstus. Ar angli, kurš bija nevis latviešu, bet angļu leģionā — mazā SS angļu divīzijā un teicās ticies ar Pēteri Mālderi gulagā, jo Otrā pasaules kara laikā SS formā Berlīnē viņu sagūstīja krievi un aizsūtīja uz gulagu. Šie stāsti ir fantastiski, un varbūt tajos atrodams materiāls grāmatai. Bet vairs nekādu izmeklēšanu un arhīvu. Tas būtu par daudz.