Par to, kāpēc šoreiz Latvijas Arhitektūras gada balvai tika pieteikts mazāk darbu nekā pērn, kāpēc publiskā sektora pasūtītajiem objektiem nereti pietrūkst dvēseles un kas ir "godīga vide" arhitektūras kontekstā, diskutē Latvijas Arhitektūras gada balvas žūrijas priekšsēdētājs, arhitektūras un dizaina studijas Sampling vadošais partneris Mantens Devrīnts, un eksperti, kuri šogad darbojās atlases žūrijā, izvērtēja pieteiktos darbos un izvirzīja divpadsmit gada balvas nominantu: Latvijas Arhitektu savienības valdes locekle un arhitektu biroja Virtu īpašniece Anda Kursiša, arhitektūras un dizaina biroja Open Architecture Design (OAD) dibinātāja arhitekte Zane Tetere-Šulce un arborists, dārznieks, koku eksperts un uzņēmuma Labie koki dibinātājs un vadītājs Edgars Neilands.
Latvijas Arhitektūras gada balvas laureātus no divpadsmit pretendentiem izvēlēsies starptautiskā žūrija: arhitektu biroja Audrius Ambrasas Architects (Viļņa) dibinātājs un vadītājs Audrjus Ambrass, arhitekts, pilsētplānotājs un dizaina studijas 1010AU (Brisele) līdzdibinātājs Bērts Gelinks, Briseles galvaspilsētas reģiona būvniecības meistars un galvenais arhitekts Kristiāns Borets, kā arī Mantens Devrīnts, kurš ir žūrijas priekšsēdētājs.
Līdz 16. oktobrim Vecrīgā, Torņa ielā 11, iepretim Arhitektu namam, izstādē Latvijas Arhitektūras gada balva 2023 būs aplūkojami visi 37 balvai pieteiktie objekti. Svinīgā apbalvošanas ceremonija notiks piektdien, 6. oktobrī, VEF kvartāla mākslas un kultūras telpā Vasarnīca.
Šogad atlases žūrija Latvijas Arhitektūras gada balvai ir izvirzījusi divpadsmit darbu, un Latvijas Arhitektu savienība norāda, ka tas ir būtisks sarukums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Kas tam ir par iemeslu?
Anda Kursiša. Viens no iemesliem ir pandēmijas laiks, kas uz brīdi – 2020. gadā – piebremzēja radošos procesus, un pašlaik, 2023. gadā, mēs redzam sekas. Tāpat mēs gaidījām daudz vairāk pieteikumu publiskā sektora – valsts un pašvaldību – finansēto celtņu sadaļā, taču saņēmām ļoti maz kvalitatīvu pieteikumu, kas attiecas uz ēkām, kuras projektētas, izmantojot valsts un pašvaldību finansējumu. Lai gan statistiski publiskajā sektorā sabiedrisko ēku ir daudz vairāk nekā privātajā, ļoti maz objektu nonāk līdz gada skatei, jo maz ir tādu projektu, par kuriem mēs varētu runāt kā par izciliem sasniegumiem arhitektūrā.
Vai tas, ka publiskā sektora finansētajiem objektiem pietrūkst arhitektoniskas izcilības, uzrāda būtiskas problēmas ar valsti un pašvaldībām kā pasūtītājiem?
Mantens Devrīnts. Tas noteikti ir signāls, kas norāda uz problēmām pasūtītāju pusē. Latvijā ir pietiekami daudz spēcīgu arhitektu biroju, bet daudzi no tiem izlemj publiskajos iepirkumos nepiedalīties. Tādējādi tas, kas ir uzbūvēts par tiem līdzekļiem, kādus publiskais sektors atvēl, ir tādā kvalitātē, kāda tā ir, un tas gada balvai netiek iesniegts. Šoreiz balvai tika iesniegti 37 darbi, kas ir ļoti maz.
Edgars Neilands. Viens no iemesliem varētu būt arī tas, ka arhitekti ir ļoti paškritiski un daudzi uzskata, ka viņu paveiktais nav gada balvas cienīgs. Iespējams, tā ir izdaudzinātā latviešu pieticība.
Vērtējot pieteiktos darbus, atlases žūrijas locekļi ir izteikuši kritiku, ka daudziem pietrūkst profesionālisma. Vai tas nozīmē, ka arhitektūras nozarē ir iestājusies zināma stagnācija? Kāpēc ir tik maz izcilību?
Zane Tetere-Šulce. Te ir divas problēmas. Viena – arhitektiem ir maza vēlme savus darbus pieteikt gada balvai. Par iemesliem droši vien varētu veikt psihoanalītisku pētījumu. Otra problēma, kas ir daudz nopietnāka, ir saistīta ar publiskajiem iepirkumiem. Tas, ko mēs redzējām darbos, kuri ir tapuši publiskā iepirkuma ietvaros, ir arhitektūra, kurai nav dvēseles, nav jūtama arhitekta vēlme iedziļināties, darīt kaut ko vairāk, nekā prasa pasūtītājs. Manuprāt, liela problēma ir tā, ka arhitektūras projekts tiek uztverts kā sadzīves pakalpojums – tiek izpildītas normatīvās prasības, un ar to viss arī aprobežojas. Taču tajos darbos, kurus mēs esam nominējuši, ir redzams, ka arhitekta ieguldījums ir ar lielu pievienoto vērtību, viņš dod savu intelektuālo pienesumu. Kopējā vide, kurā funkcionē ēka, ir tas, ko arhitekts pieliek klāt no sevis līdztekus tehniskajam uzdevumam.
Cik lielā mērā par to, ka trūkst pievienotās vērtības no arhitekta puses un rodas, kā jūs teicāt, arhitektūra bez dvēseles, ir atbildīgs pasūtītājs?
Anda Kursiša. Šī problēma daudz izteiktāk ir konstatēta publiskajā sektorā. Tur pasūtījuma priekšmets nav nosaukts par "arhitektūru", to arī diemžēl neprasa un negaida pasūtītājs, kuram nepieciešams vien "būvprojekta izstrādājums", kas precīzi atbilst izvirzītajiem tehniskajiem kritērijiem. Pasūtītājs negaida arhitektonisko pievienoto vērtību. Un, pat ja to vēlas, nav mācējis to iekļaut iepirkuma tehniskajā specifikācijā. Kad pasūtītājs izsludina iepirkumu, kurā noteicošais kritērijs ir zemākā cena, viņš saņem tikai to, kas ir ierakstīts darba uzdevumā. Rezultātā ir arhitektūras projekts bez dvēseles un profesionalitātes, radīts ar gariem zobiem. Izpildītājiem nav bijis ne laika, ne resursu, lai piedomātu par iekļaujošu vidi, apkārtējās kopienas vajadzībām, publisko pieejamību. Tajos iesniegtajos darbos, kas netika finālā, ir acīmredzamas kļūdas – neatrisināts pakāpienu izvietojums, nav domāts par vides pieejamību. Tur pat nav runa par dvēseles trūkumu, tur nav kārtīgi izdarīts darbs.
Mantens Devrīnts. Tomēr es negribētu būt pārāk pesimistisks. Tas, par ko tiešām ir jārunā, ir arhitektu izglītības kvalitāte, kas Lietuvā un Igaunijā ir daudz augstākā līmenī. Manuprāt, Latvijas izglītībā netiek pietiekami ņemts vērā tas, ka ir liela starpība starp arhitektūru un būvniecību. Man žēl, ka izglītības procesā tiek aizmirsts, ka arhitekts nevis vienkārši rada kārtējo ēku, bet viņš ir arī filosofs, kuram ir jābūt konceptuālam skatījumam uz arhitektūru kopumā. Arhitekts ir nopietna profesija, kuras pamatā ir jābūt atbilstošai izglītībai.
Visi arhitekti, arī tie, par kuru kļūdainajiem projektiem jūs jau runājāt, ir ar augstāko izglītību, ar arhitekta diplomu, kam it kā vajadzētu garantēt profesionālo varēšanu. Tātad mūsu studiju programma, kuru apgūst topošie arhitekti, negarantē pietiekamu kvalitāti?
Mantens Devrīnts. Manuprāt, apliecinājums tam, ka kaut kas nav kārtībā, ir fakts, ka liels skaits arhitektūras studentu pēc bakalaura programmas beigšanas izvēlas mācīties maģistrantūrā ārzemēs.
Daudzu nozaru asociācijas cieši sadarbojas ar augstskolām studiju programmu izstrādē. Vai Latvijas Arhitektu savienība kā nozares jumta organizācija ir apspriedusi izglītības kvalitātes jautājumus ar Rīgas Tehnisko universitāti un RISEBA?
Anda Kursiša. Izglītības kvalitāte ir tik sena problēma kā pasaule. Mēs labi apzināmies, ka pati universitātes sistēma ir smagnēja un tajā ir grūti iejaukties no ārpuses. Tomēr jau ilgus gadus daudzi praktizējoši arhitekti strādā augstskolās. Mēs regulāri studentiem rīkojam meistarklases, lai ievadītu profesijā. Tomēr, kā jau teicu, tieši iejaukties mācību saturā mēs nevaram. Latvijas Arhitektu savienībā ir izglītības darba grupa, un mēs domājam, kā saikni ar augstskolām, kas māca topošos arhitektus, padziļināt. Tuvākajā laikā mums būs statistikas dati par arhitektūras studentiem un studiju absolventiem, arī par to, cik daudzi aizbrauc studēt uz ārzemēm, cik daudzi paliek strādāt profesijā. Mums ir svarīgi nepazaudēt tos studentus, kas aizbrauc studēt uz ārzemēm.
Edgars Neilands. Man šķiet, ka situācija arhitektūrā, arī izglītībā, korelē ar to, kas notiek sabiedrībā. Es salīdzināšu ar ēdināšanas nozari – iespējams, pašlaik arhitektūrā pasūtītāji vēlas nevis "augsto kulināriju", bet vienkārši labi paēst. Tādi laiki arī mēdz būt.
Zane Tetere-Šulce. Mēs varam vienkārši labi paēst, bet darīt to kvalitatīvā vidē. Jautājums ir par to, cik vērtīga ir arhitektūra pēc būtības. Jautājums nav tik daudz par budžetu, ar kuru var visādi spēlēties, bet par to, cik arhitekts ir profesionāls un spējīgs ar savu radošumu radīt pievilcīgu un kvalitatīvu vidi.
Ja pieņemam, ka divpadsmit nominēto darbu atbilst zināmām izcilības prasībām, kādas arhitektūras tendences tie uzrāda un kas ir mainījies desmit gadu posmā?
Mantens Devrīnts. Viena tendence, kuru redzam visā pasaulē, un Latvija nav izņēmums, ir ilgtspējība. Ir vairāki objekti, kuros ir redzama esošo būvju pielāgošana jaunai lietošanai. Daudzi to sauc par rekonstrukciju, es dēvēju par adaptative reuse. Es, būdams ārzemnieks (Mantens Devrīnts ir dzimis Beļģijā – R. K.), redzu, ka Latvijā ir daudz spējīgu arhitektu, kuri par to domā. Pēdējo gadu lielākās izmaiņas ir tās, ka arhitekti vairāk strādā ar veco būvju atkārtotu izmantošanu, nevis jaunu būvēšanu.
Zane Tetere-Šulce. Es to sauktu par pareizu resursu apzināšanu un izmantošanu.
Anda Kursiša. Es papildināšu. Ir daudz vieglāk panākt ilgtspējību, ja strādā ar ēku atjaunošanu vai pārbūvi. Daudz grūtāk šo ilgtspējas komponenti ir ieviest jaunbūvēs. Manuprāt, jaunbūvēs vēl joprojām ir liels formālisms. Nominēto darbu vidū ir viena jaunbūve – Gustava biznesa centrs (autori SIA Vilnis Mičulis) pie VEF –, kurai ir piešķirts starptautisks ilgtspējības sertifikāts, tur ir redzamas arī novācijas. Žūrijai bija karstas diskusijas par vairāku jaunbūvju iekļaušanu finālā, un mēs noteikti ņēmām vērā ilgtspējības komponenti, kas ir daudzu jaunbūvju vājais punkts. Ilgtspēju nevar attiecināt tikai uz kultūras un arhitektūras mantojumu.
Edgar, jūs neesat arhitekts, bet arborists un dārznieks. Kas ir tas, ko jūs, būdams žūrijas loceklis, vērtējāt, un kādi ir jūsu secinājumi?
Edgars Neilands. Man patīk uzstādījums, ka žūrijā darbojas arī cilvēki, kas nav arhitektūras profesionāļi. Tas ir drosmīgi, jo mums ir viedokļu atšķirības. Es vērtēju ārtelpu un vidi, kas ir tikpat svarīga kā ēka. Ja runājam par secinājumiem, pamanīju, ka ir diezgan maz objektu, kuros arhitekti būtu domājuši arī par ārtelpu. Attīstītāji un investori pārāk bieži savās "ekseļa tabulās" nepamana to atdevi, ko sniedz kvalitatīva ārtelpa. Taču nenoliedzami bija arī labi piemēri. Es atkārtošos – arhitekti bieži ir pārāk paškritiski.
Mantens Devrīnts. Es tomēr vēlos uzsvērt, ka arhitektam ar saviem darbiem ir jāpauž sabiedrībai savs pasaules redzējums. Piemēram, bija daudzi no arhitektūras viedokļa lieliski darbi, kuriem trūka tā, ko sauc par sociālo atbildību. Viens no kritērijiem, lai darbs iekļūtu finālā, bija tieši tas, cik šis projekts ir sociāli atbildīgs, vai tas ko maina apkārtējā vidē.
Vai jūsu minētais iekļaušanas, pieejamības faktors arī ir nozīmīga pēdējo gadu tendence?
Mantens Devrīnts. Jā, noteikti. Mērķis nevar būt tikai būvēt.
Zane Tetere-Šulce. Arhitektūra noteikti kļūst humānāka. Tā ir gan iekļaujoša vide, gan resursu taupīšana. Proti, nenojaukt to, ko var saglabāt. Mani priecē tas, ka šogad arhitekti ir startējuši visās disciplīnās. Vēl nesen arhitekti distancējās no interjera un ārtelpas, startējot tikai ar ēkas ārējo veidolu. Šogad katrs fināla darbs ir viens vesels kopums, kurā ēkas āriene saspēlējas gan ar iekštelpām, gan apkārtējo vidi. Tas ir ļoti pozitīvi.
Edgars Neilands. Arī ārtelpā nominēto darbu autori ir ievērojuši saglabāšanas principu. Tas attiecas gan uz kokiem, gan ainavu kā tādu. Tomēr jāpiebilst, ka ne vienmēr visi koki ir jāsaglabā par katru cenu. Tas nedrīkst būt pašmērķis. Mums no viena grāvja – visu veco aizmēzt – ir jānostājas uz ceļa, nevis jākrīt otrā grāvī – visu un par katru cenu saglabāt.
Mantens Devrīnts. Mēs diskutējām arī par betona izmantošanu. Lai gan tas nav dabai draudzīgākais materiāls, arī tam ir sava vieta.
Runājot par kāda arhitektūras objekta iekļaušanos kopējā pilsētvidē, arhitekts Jānis Dripe, kurš bija jaunās stacijas ēkas projektu žūrijas priekšsēdētājs, teica, ka Viļņa savu stacijas ēkas projektu, kura autors ir Zahas Hadidas birojs, ir izvēlējusies tādu, kas maksimāli izceļas, savukārt Rīgas projekts ir tāds, kas harmoniski iekļaujas, neaizēnojot Vecrīgas siluetu. Laikam abi ceļi ir leģitīmi.
Zane Tetere-Šulce. Es vienmēr atceros, ko arhitekts Miķelis Putrāms stāstīja par Dailes teātra skvēra atjaunošanu (autori MADE arhitekti). Proti, mēs ļoti pieķeramies lietām un nevēlamies tās atlaist, tādējādi sevi stipri vien ierobežojot. Nevēloties atteikties no bijušā, mēs nepamanām, ka tas bieži ir morāli novecojis, un palaižam garām jaunas iespējas. Dailes teātra skvērs ir piemērs, kur nenotika pašmērķīga turēšanās pie vecā. Tā atjaunošanā tika saglabāta cieņa pret Martas Staņas veikumu, vienlaikus ņemot vērā tās prasības, kuras izvirza mūsu laiks. Vēsturi vajag respektēt, bet no tās var arī atkāpties.
Mantens Devrīnts. Tas ir ļoti labs piemērs. Marta Staņa Dailes teātra priekšā bija paredzējusi izvietot pakāpienus, kas daudziem cilvēkiem traucē tieši vides pieejamības ziņā. Par atteikšanos no tiem bija lielas diskusijas, es pat teiktu – cīņas. Tā ka paldies arhitektam, kurš aizstāvēja vides pieejamības ideju.
Zane Tetere-Šulce. Jāatgriežas pie arhitekta sniegtās virsvērtības, kad viņam ir savas vērtības un viņš akli neseko reglamentam.
Anda Kursiša. Ārpus fināla palika arī tādi darbi, kuros noteikti bija domāts par ārtelpu un iekļaujošu vidi. Piemēram, ēku komplekss Dūrmuižā (autori AHA Studio), kas bija ļoti iekļaujošs, tomēr pietrūka atsevišķu elementu, lai šo darbu vērtētu kā izcilu, tāpēc tas palika ārpus fināla. Vēl man patika biroja ēkas pārbūve Katlakalna ielā (autori Alsins Architecture). Proti, objekts atrodas necilā industriālā teritorijā, kurā nav nekā, taču arhitekts bija centies un pasūtītājs bija ļāvis ārtelpu papildināt ar mazām arhitektūras formām, piemēram, velosipēdu novietnēm un soliņiem. Tieši publiskās ārtelpas ekspozīcijas dēļ kā labu reģionālo piemēru žūrija finālam izvirzīja klēts ēkas pārbūvi par tūrisma mītni Bērzciemā (autori MG arhitekti).
Viens no žūrijas vērtēšanas kritērijiem bija "godīga un iekļaujoša vide". Ir skaidrs, ko nozīmē iekļaujoša vide, bet kas arhitektūras kontekstā ir "godīga vide"?
Zane Tetere-Šulce. Godīgums izpaužas tajā, cik atklāti mēs ieraugām visu procesu – cik godīgi esam vispirms pret sevi, sabiedrību, resursiem. Es gribētu citēt arhitektu Uldi Lukševicu, kurš teica: "Mēs centāmies būt maksimāli godīgi pret darbu, kuru darījām." Ulda darbs Rīgas cirka vēsturiskās arēnas pārbūve patiešām ir unikāls, tas respektē gan telpu, gan resursus.
Anda Kursiša. Intervējot iesniegto darbu autorus, sajutām zināmu neizpratni, jo šogad mēs to godīgumu attiecinājām uz visu projekta radīšanas procesu, sākot jau ar projekta vai meta konkursu. Mēs arī autoriem jautājām, vai viņiem ir godīgi atlīdzināts, vai nebija jāveic papildu darbi. Diemžēl konstatējām, ka procesi nav bijuši pilnībā caurskatāmi. Šajā kontekstā es gribētu runāt ne tikai par estētisko, bet arī ētisko skaistumu, lai arhitekti kā autori tiktu pieminēti, lai netiktu pārkāptas autortiesības. Arhitektūras procesos ir jābūt godīgumam pret visiem iesaistītajiem profesionāļiem.
Kāda ir situācija ar šo godīgumu?
Anda Kursiša. Situācija publiskajos iepirkumos nav nedz godīga, nedz taisnīga. Arhitekti ir spiesti piekāpties diezgan drakoniskiem līguma nosacījumiem, kas ir visai netaisnīgi un skarbi darba apmaksas ziņā, jo arhitektiem lielā mērā ir jāavansē publiskie pasūtījumi, ilgu periodu strādājot bez priekšapmaksas. Arhitekti ir spiesti iecenot dažādas trešo pušu darbības, arī dažādu institūciju kavēšanos ar saskaņošanu, kas nav radusies arhitektu kļūdas dēļ. Proti, arhitekti ir spiesti maksāt soda naudu par kavēšanos, kas nav viņu vaina. Esam konstatējuši arī tādas situācijas, ka arhitektam nav samaksāts par autoruzraudzību un viņš to veicis par saviem līdzekļiem.
Ja netiks mainīta publiskā iepirkuma sistēma un tiks saglabāts zemākās cenas princips, kā arī netiks uzlabotas pasūtītāja prasmes, vai tas nenovedīs pie neizbēgamas arhitektūras kvalitātes pasliktināšanās?
Mantens Devrīnts. Pirms četrdesmit gadiem Beļģijā bija līdzīga situācija, arī ar publiskajiem iepirkumiem. Taču valsts pielika lielas pūles, lai situāciju mainītu. Tika izveidota godīga konkursu sistēma. Arhitekts aizvien vairāk kļuva par galveno spēlētāju, lai mainītu pilsētvidi, nevis tikai izstrādātu pasūtītāju interesējošo būvprojektu. Pašlaik Beļģija arhitektūras attīstības ziņā ir viena no līderēm. Tas ir ceļš, kas būtu jāiet arī Latvijai, un noteikti jāizglīto arī pasūtītājs.
Edgars Neilands. Vēlos pateikt vienu ļoti labu lietu. Nominēto darbu vidū ir tādi, kuros pasūtītājs saņēma vairāk, nekā bija gaidījis, un arhitekts ir ļoti iedziļinājies. Īpaši es to sajutu koka biroju ēkā Avoti Lizumā (autori MADE arhitekti). Te līdztekus arhitektam es gribētu uzteikt arī pasūtītāju uzņēmēju.
Vai mums vajadzētu sev izvirzīt par mērķi kādam svarīgam objektam piesaistīt ārzemju arhitektu zvaigzni, kā tas ir bijis, piemēram, Laikmetīgās mākslas muzeja projekta gadījumā?
Mantens Devrīnts. Manuprāt, Latvijai ļoti pietrūkst vismaz viena šāda objekta, ko projektējusi starptautiska slavenība. Pirms astoņpadsmit gadiem mēs ar biroju veidojām izstādi par ārvalstu arhitektu ietekmi uz Latvijas arhitektūru. Toreiz daudzi pasaulslaveni arhitektu biroji strādāja Rīgā. Tagad nav neviena. Mēs viņiem to neļaujam. Latviešiem diemžēl ir raksturīgi, ka viņi nevēlas savā sētā ielaist nevienu no malas.
Zane, vai piekrītat, ka latviešu arhitekti nevēlas šeit ielaist svešos?
Zane Tetere-Šulce. Iespējams (smejas). Taču Rīgai noteikti ir nepieciešams viens starptautiski pazīstams arhitektūras objekts. Piemēram, Viļņā tāds ir – Laikmetīgās mākslas muzejs Mo (to projektējis Daniela Lībeskinda birojs – R. K.).
Kā vēl jums pietrūkst, domājot par Rīgas arhitektūras nākotnes attīstību?
Anda Kursiša. Es ļoti vēlētos, lai mums būtu iekļaujoša un apdzīvota Vecrīga un Rīgas vēsturiskais centrs, lai tur nebūtu tukšu namu. Tāpat es vēlētos, lai ar arhitektu palīdzību tiktu atjaunoti dzīvojamo ēku kvartāli ārpus Rīgas centra, lai būtu apstādījumi, krāsainība un dzīvība.
LATVIJAS ARHITEKTŪRAS GADA BALVAS 2023 NOMINANTI
- Dailes teātra priekšlaukums. Autori: SIA MADE arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Māra Starka, Mārtiņš Vaskis, Krists Lūkins, Liena Šiliņa un Jēkabs Slava – sadarbībā ar Evelīnu Ozolu
- Dr. Mauriņa klīnika. Autori: SIA Didrihsons arhitekti – Gatis Didrihsons un Ineta Solzemniece-Saleniece
- Gustava biznesa centrs, 1. kārta. Autori: SIA Vilnis Mičulis – Fricis Vilnis, Kārlis Mičulis un Dāvis Markus
- Klēts ēkas pārbūve par tūrisma mītni. Autori: SIA Arhitektu birojs MG arhitekti – Guntis Grabovskis un Agnese Kalniņa
- Koka biroju ēka Lizumā. Autori: SIA MADE arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Māra Starka, Krists Lūkins, Jēkabs Slava un Patrīcija Lidere
- Mācību centrs ar solāro jumtu Mārupē. Autori: SIA GoodPattern – Guntis Ziņģis un Kristīna Reinberga
- Mārupes Mūzikas un mākslas skolas pārbūve. Autori: SIA AR.4 – Andris Vītols, Ieva Spriņģe, Dāvis Dauvarts un Rita Četverņa – sadarbībā ar Ievu Rītu
- Ogres Valsts ģimnāzija. Autori: SIA NAMS
- Rīgas cirka vēsturiskās arēnas pārbūve. Autori: NRJA (No Rules Just Architecture)
- Starptautisks pilsētplānošanas pasākums MadCity Riga 2022 Krīze pilsētā. Autori: SIA Grupa93
- Valmieras Kurtuve. Autori: SIA Sudraba arhitektūra – Ilze Liepiņa, Reinis Liepiņš, Dāvis Jansons un Renāte Karjavčenko
- Zāļu pagatavošanas nodaļa. Autori: SIA MUUD – Dins Vecāns, Jurijs Kostirko un Raitis Štobe
Informācija: latarh.lv