Savā lekcijā Mūzika un politika, kas septembra sākumā notika otrajā ikgadējā mūzikas industrijas konferencē un jauno grupu festivālā Vilnius Music Week Lietuvas galvaspilsētā, Artemijs Troickis ieradās pilnā kaujas gatavībā. Viņam mugurā bija balts T krekls ar uzrakstu Brat Navaļnogo/ Navaļnija brālis. Pie žaketes piesprausta nozīmīte Svobodu uzņikam 6 maja/Brīvību 6. maija gūstekņiem. Uz balta papīra Troickis uzrakstīja Free Pussy Riot!/Brīvību Pussy Riot! un novietoja šo plakātu blakus savam lektora galdiņam. Uzstāšanās Viļņā notika dienu pirms Maskavas mēra vēlēšanām, kurās startēja un 2. vietu ieņēma kritiķa atbalstītais opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs.
Artemijs Troickis bija noskaņots runāt par politiku. Pat par mūziku – tikai aktuālu sociālpolitisko notikumu kontekstā. Viņš uzsvēra, ka uzskata Pussy Riot akciju par nozīmīgāko politisko vēstījumu un žestu visā mūzikas vēsturē, ņemot vērā, kādu iespaidu tas ir atstājis gan uz Krievijas sabiedrību, gan apkārtējo pasauli. Kritiķis teica, ka par mūziku vairs neraksta: "Iemesls, kāpēc es to nedaru, ir tas, ka man visbiežāk lūdza komentārus par Eirovīzijas un dažādu Krievijas slavenību savstarpējiem skandāliem. Es vairs neskatos Eirovīziju, šis konkurss ir slikts joks. Es jau esmu noguris no ironijas."
Sarunā ar KDi Artemijs Troickis pastāstīja, ka novembrī plāno ierasties Latvijā, lai sarīkotu diskotēku par godu žurnāla Rīgas Laiks 20 gadu jubilejai. Viņš, kā allaž, interesējas par jaunumiem Ainara Mielava, Ingus Baušķenieka, Haralda Sīmaņa un citu latviešu mākslinieku daiļradē. "Būtu labi, ja visi tie, kuri jūsmo par Antony & the Johnsons, atklātu sev Haraldu Sīmani," sacīja Artemijs Troickis.
Viļņā, saņemot Instrumentu otrā albuma eksemplāru, kritiķis teica, ka viņam patīk diska nosaukums – Procrastination. Viņš neuzskata sevi par Instrumentu fanu, taču atskaņo dueta dziesmas savā radioraidījumā: "Tās gūst klausītāju atsaucību. Es nevaru nespēlēt Instrumentu mūziku – mēs esam seni draugi ar Jāni Šipkēvicu, pazīstam viens otru kopš 80. gadu sākuma, kad vadījām televīzijas raidījumu Videoritmi."
Jūs teicāt, ka esat noguris no ironijas. Kāpēc? Jūs allaž esat bijis ironiski noskaņots.
Ja runājam par mūziku, esmu noguris pat ne no ironijas, bet no nepieciešamības izteikties par to, kas nemaz nav pelnījis kritiku, – tik mazisks tas ir. Tas attiecas gan uz krievu popmūziku, gan uz Eirovīzijas konkursu. Kaut gan Eirovīzijā dažreiz parādās simpātiski mākslinieki – piemēram, francūzis Sebastjēns Teljē. Šķiet, daži mūziķi vēlas tur iekļūt, lai izsmietu šo pasākumu. Krievu popmūzikā tas nav pieņemts – ja kāds no iekšienes mēģinās to izsmiet, pārējie kolēģi to uzskatīs par nodevību un pakļaus šo cilvēku ostrakismam. Krievu popmūzikā nav nekādu cerības staru, tajā valda tumsa, un man par to ir apnicis spriedelēt un rakstīt.
Ja runājam par ironiju plašākā nozīmē, tā var būt īsti vietā, ja sabiedrībā viss ir kārtībā, taču ir daži trūkumi un problēmas. Kad viss ir katastrofāli slikti – un Krievijā pašlaik tā ir –, ironija nevar būt pietiekams un adekvāts līdzeklis, jo ir nepieciešama maksimāli asa un pasionāra kritika.
Savas pašreizējās sajūtas varu raksturot vienā vārdā – dostalo. Man jau ir līdz kaklam. Ja viss ir pieriebies, par kādu ironiju var runāt? Ironiju var izmantot tad, kad tevi kaut kas tracina, bet uzjautrina. Cilvēkiem Krievijā dakšas jau pieliktas pie kakla.
Jūsu darbībā pēdējos gados ir jūtami sociālpolitiski akcenti. Ko jūs vēlaties panākt?
Mana darbība ir daudzšķautņaina, un es kategoriski nepiekrītu tam, ka mani pozicionē kā politisko aktīvistu. Ja es regulāri komentēju politiskās un sociālās dzīves notikumus, tas nenozīmē, ka esmu aktīvs šo notikumu dalībnieks. Jā, es piedalījos un uzstājos opozīcijas mītiņos, es sacerēju un izpildīju dziesmu Šaiku Putina na nari/Putina bandu uz nārām. Septembra sākumā es palīdzēju organizēt Maskavas mēra amata kandidāta Alekseja Navaļnija atbalsta koncertu. Taču ar to vien nepietiek, lai es kļūtu par politisko aktīvistu.
Pirmkārt, mana prioritāte ir ģimenes dzīve. Man ir 58 gadi, manai jaunākajai meitai ir trīs gadi – manā situācijā būtu bezatbildīgi, ja es veltītu pārāk daudz laika kaut kādām ārpusģimenes aktivitātēm. Otrkārt, es joprojām esmu aktīvs mūzikas laukā, kaut gan ir mainījušies darbības akcenti. Es vairs neesmu tik auglīgs mūzikas žurnālists kā agrāk, taču es vadu mūzikas žurnālistikas programmu Maskavas Valsts universitātē. Tas ir liels, atbildīgs darbs, manā katedrā strādā seši pasniedzēji.
Es vadu radioraidījumu Stereovudū. Interneta televīzijā TVJam.ru man ir projekts Opit roka: god za godom/Roka pieredze. Gadu pēc gada – šis raidījumu cikls nav plaši pazīstams, tomēr man ir īpaši mīļš. No 1955. gada esmu ticis jau līdz 1987. gadam. Tas ir neizdibināms stāsts, kas apmierina mani pašu, jo ļauj ne tikai daudz ko atcerēties, bet arī uzzināt daudz jauna no tā, ko savulaik esmu palaidis garām. Pieļauju, ka esmu iedziļinājies marginālā sfērā. Kādreiz es biju galvenais meinstrīma mūzikas žurnālists, bet tagad es pats varu izvēlēties, ko darīt, lai neizšķērdētu savu spēku un laiku.
Ik gadu, kad Eirovīzijas konkurss sasniedz apogeju, man zvana 40 cilvēku dienā – no laikrakstiem, žurnāliem, portāliem, radio un televīzijas. Viņi lūdz komentāru. Ko es varu viņiem atbildēt? "Ejiet dirst, pionieri!" kā savulaik teica aktrise Faina Raņevska. Mani šī tēma neinteresē – lai par to izsakās citi.
Ja runājam par jūsu ārpusmuzikālajām aktivitātēm, kuras pieskaras politikai, – kāpēc jums tas ir vajadzīgs? Par ko jūs cīnāties?
Es varu aizņemties Ļeva Tolstoja klasisko teicienu – es nespēju klusēt. Ir cilvēki, kuri ignorē apkārtējo realitāti. Ir cilvēki, kuri to uztver, taču dažādu iemeslu dēļ nolemj tajā neiesaistīties un nekomentēt to ārpus savas virtuves. Ir arī cilvēki, kuri uztver šo realitāti un, paklausot humānajam refleksam, sajūt, ka nespēj sēdēt rokas klēpī salikuši un turot muti ciet. Man bieži uzdod jautājumu: ko sliktu personīgi jums ir izdarījis Putins? Vai jūs kāds vajā? Līdz 2011. gadam, kad pret mani tika izvirzītas septiņas safabricētas krimināllietas un civillietas, es godīgi atbildēju, ka personīgi man Putins neko sliktu nav izdarījis. Es dzīvoju brīnišķīgi, esmu sakārtojis savu dzīvi tā, ka jūtos laimīgs un piepildīts gan profesionāli, gan privāti. Man nav par ko žēloties. Taču tas nenozīmē, ka es neredzu un norobežojos no netaisnīguma, gļēvulības, liekulības un briesmām, kas pie mums notiek. Tas skar ne tikai politisko, bet arī ikdienišķo dzīvi – viens izriet no otra.
Maskava ir pārvērtusies par šausmu pilsētu, par reālo Gotham City, vietu, kurā ir bail atrasties un kura nav piemērota dzīvei. Tas nenotika nejauši – tas nav tāpēc, ka mums ir zagļu un neliešu administrācija. Tas ir tāpēc, ka Krievijas politiskās varas sistēma veicina tieši šādu administrāciju rašanos un citas nav dzīvotspējīgas, tās nenoturas pie varas. Mums bija viens godīgs mērs Jaroslavļā (Jevgeņijs Urlašovs – J. J.), taču arī viņš ir apcietināts.
Tas, par ko es runāju, attiecas ne tikai uz tādām abstraktām, ideālām vērtībām kā brīvība, demokrātija, vienlīdzība un brālība. Tas attiecas uz elementāriem sadzīves aspektiem. Mani tik ļoti nogurdināja visa tā Maskavas jezga, ka mēs ar ģimeni jau divus gadus dzīvojam laukos netālu no Zveņigorodas, kas atrodas pusotras stundas brauciena attālumā no Maskavas. Es varu atļauties tādu režīmu: es esmu Maskavā vienu vai divas reizes nedēļā, lasu lekcijas, ierakstu radio un televīzijas raidījumus un zibenīgi atgriežos mājās. Tas ir piespiedu solis – es labprāt paliktu Maskavā, ja man tur kaut nedaudz patiktu.
Jums mugurā ir krekliņš ar uzrakstu Brat Navaļnogo. Kāpēc jūs izdomājāt kļūt par "Navaļnija brāli"?
Ir divi iemesli, kāpēc es solidarizējos ar Alekseju Navaļniju un atbalstīju viņu Maskavas mēra priekšvēlēšanu kampaņā gan valkājot šo krekliņu, gan rakstot blogus. Pirmkārt, ir jāliek likme uz reālu kandidātu, un Navaļnijs pašlaik ir populārākais un dinamiskākais no visiem opozīcijas līderiem. Otrkārt, viņš man cilvēcīgi patīk, es viņu labi pazīstu – Aleksejs ir enerģisks un harismātisks, viņam ir brīnišķīga ģimene un lieliska humora izjūta.
Krievijas sabiebrībā notiek diskusijas par to, vai Navaļnijs ir fašists. To ir paveicis Putina režīma pelēkais PR – pret Navaļniju strādāja valsts propagandas mehānismi, kas darbojās divos pamatvirzienos, lai aptvertu divas galvenās mērķauditorijas. Viena ir Krievijas Pirmā kanāla un NTV auditorija – skatītājiem mēģināja iestāstīt, ka Navaļnijs ir ASV izlūkdienestu aģents, Valsts departamenta "sūtnis", kā arī to, ka viņš ir zaglis. Tātad – spiegs un noziedznieks vienā personā. Skaidrs, ka uz gudriem, domājošiem cilvēkiem šādi argumenti neiedarbotos: viņi labi zina, kāda ir tiesu sistēma Krievijā, turklāt Navaļnija biogrāfijas fakts – Jeila universitātē iegūtā izglītība – ir drīzāk pluss nekā mīnuss. Tāpēc šai auditorijai tika piedāvāta cita propagandas "informācija", kas man par pārsteigumu izrādījās ļoti efektīva – Navaļnijs esot fašists un nacionālists. Tika izrakti stāsti, ka viņš esot apsaukājis kādu azerbaidžānieti un ka vienā no partijas Jabloko sēdēm viņš esot rādījis nacistu sveicienu un teicis: "Slava Krievijai!". Tam visam nevar ticēt.
Protams, Aleksejs Navaļnijs nav tradicionālās liberālās ievirzes politiķis. Viņš ir mūsdienīgs politiķis, kurš reaģē uz problēmām, kuras reāli uztrauc iedzīvotājus: nelegālās imigrācijas problēmas, Kaukāza reģiona "piebarošanas" problēmas un citas – ļoti aktuāli, asiņojoši jautājumi. Tas, ka viņa piedāvātais problēmu risinājums ne vienmēr atbilst standartizētajai liberālajai pieejai, manuprāt, ir tikai priekšrocība. Es uzskatu, ka neviens politiķis Krievijā pašreiz nevar būt pieprasīts, ja viņš vienā vai otrā veidā neizspēlē nacionālo kārti.
Kāpēc jums joprojām tik aktuāla ir Pussy Riot lieta, par kuru jūs bieži runājat?
Putina režīms ir pakļāvis Pussy Riot fašismam raksturīgām represijām. Atbalstu apcietinātajām grupas dalībniecēm izteica populārākie mūziķi, ieskaitot Polu Makartniju, Madonnu, Pīteru Geibrielu, Red Hot Chili Peppers un Polliju Džīnu Hārviju. Lielākā daļa šo mākslinieku neraksta atklāti politiskas dziesmas, taču viņi stingri pauda savu viedokli un iestājās pret represijām, cenzūru un vārda brīvības ierobežošanu Krievijā. Tas bija mūziķu politiskās solidaritātes akts. Tāpēc mani tik ļoti pārsteidza krievu mūziķu reakcija. Es vērsos pie saviem draugiem – piemēram, pie Borisa Grebenščikova un grupas Mumiy Troll līdera Iļjas Lagutenko –, lai viņi kaut kādā veidā atbalstītu Pussy Riot. Ja jūs esat šīs valsts pilsoņi un jums ir sapratne par visām režīma šausmām, jums ir jāpauž savs viedoklis. Jums ir jāformulē attieksme pret to, kas ir noticis ar meitenēm, kuras izcieš cietumsodu par deju dievnamā pankroka dziesmas pavadījumā. Nevajag sacerēt dziesmas par Pussy Riot, taču pasakiet kaut ko saviem faniem, jūs taču esat publiskas figūras un autoritātes – jūs nedrīkstat klusēt.
Es viņus neaicināju rakstīt politiskas protesta dziesmas. Tomēr vairākums Krievijas rokmūziķu un zvaigžņu nolēma klusēt un neizteikties par Pussy Riot lietu. Viņi ir komatozā stāvoklī. Kāpēc? Visu izšķir bailes. Viņiem ir bail zaudēt savus līgumus un ētera laiku televīzijā, viņiem ir bail kļūt par atkritējiem un autsaideriem valstī, kurā mūzikas dzīve lielā mērā ir atkarīga no valsts. Es teicu Iļjam Lagutenko: tu vari pazaudēt dažus koncertus un daļu turnejas, varbūt tev nāksies lidot no Losandželosas uz Maskavu nevis biznesa, bet ekonomiskajā klasē, taču ir vērts to izdarīt.
Pašlaik nav Staļina laiks. Skaidrs, ka 30.– 40. gados cilvēki klusēja, jo tas bija dzīvības un nāves jautājums un viņi varēja nonākt gulagā. Mūsdienās tādu draudu nav, taču mākslinieki var zaudēt daļu ienākumu un ētera laiku federālajos televīzijas kanālos. Izrādās, arī tas ir pārāk liels upuris. Viņi nevēlas to zaudēt. Lielākās šovbiznesa zvaigznes pārsvarā ir ļoti lojālas Putina režīmam – tas uzpērk un pieradina šos māksliniekus, un viņi dara visu, lai apmierinātu režīmu.
To, kas notiek Krievijas mūzikā, var iedalīt divās kategorijās. Pirmā ir t. s. oficiālā padomju popmūzika – tā, kuru pārraida Krievijas televīzija savā šaušalīgajā Jūrmalas festivālā. Kā jūs Latvijā vispār pieļaujat un paciešat kaut ko tik sūdīgu? Šai mūzikai ir divi areāli: pirmais – radio un TV ēters, otrais – korporatīvie pasākumi, kas veido 95% Krievijas populārāko izpildītāju – Nikolaja Baskova, Filipa Kirkorova, Valērijas, Jeļenas Vaengas, Stasa Mihailova – ieņēmumu. Ja dziedātāju rāda televīzijā, viņš vienmēr ir gaidīts korporatīvajās ballītēs.
Otrā kategorija ir Krievijas milzīgā alternatīvās mūzikas skatuve. Šī mūzika dzīvo internetā un mazajos klubos. Kad man jautā, kāpēc Krievijas mūzika ir tik pretīga, es atbildu, ka mums ir interesanta mūzika, taču tā ir jāatrod – jums jāieiet internetā, jāveltī laiks meklējumiem, jums jānāk uz pareizajiem klubiem Maskavā un Sanktpēterburgā. Taču valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi šo mūziku pilnībā ignorē.
Jūs atzināt, ka piedzīvojāt dziļu vilšanos, kad Boriss Grebenščikovs un grupas Mumiy Troll līderis Iļja Lagutenko atteicās paust savu nostāju Pussy Riot lietā. Vai tas ietekmē jūsu attieksmi pret viņu mūziku?
Gan Borisu Grebenščikovu, gan Iļju Lagutenko es pazīstu ļoti sen un vienmēr esmu viņus simtprocentīgi cienījis. Kaut gan Boriss Grebenščikovs mani allaž vairāk saistījis kā tekstu autors, nevis kā mū ziķis. Es jau sen esmu noguris no tā, ka man ir jāloba viņa teksti no muzikālās čaumalas, jo pēdējos 30 gados es dzirdu aptuveni vienu un to pašu. Boriss turpina sacerēt labas dziesmas, pašlaik viņam ir tāds puspolitisks hits Gubernator, šajā ziņā viņš iet gandrīz vienā solī ar grupas Mašina vremeņi līderi Andreju Makareviču. Starpība ir tāda, ka Makarevičs iejaucas politiskajos notikumos, uzstājas ar proklamācijām, piedalās politiskās un cilvēktiesību aizstāvības akcijās, bet Boriss Grebenščikovs no tā visa norobežojas – tā ir viņa izvēle, kura mani sarūgtina.
Es pieturos pie formulas "Dzejnieks tu vari nebūt, taču pilsonim tev jābūt" (no Nikolaja Ņekrasova 1856. gada dzejoļa Dzejnieks un pilsonis – J. J.). Lai cik tālu būtu tava mūza no visām šīm politiskajām un sociālajām aktivitātēm, tas nav attaisnojums, ka tu nespēj paust atbalstu Pussy Riot dalībniecēm. Nav svarīgi, kas tu esi, tu vari būt klasiskās mūzikas pārstāvis – ja neesi varai pietuvināta, piebarota figūra, kā, piemēram, Vladimirs Spivakovs un Jurijs Bašmets –, tu vari arī nebūt piederīgs ne rokam, ne repam, ne kādam citam dumpinieciskam žanram, taču, būdams kultūras cilvēks, tu vari solidarizēties ar meitenēm, kuras izcieš divu gadu cietumsodu par māksliniecisku žestu. Tā ir riebīga, drausmīga lieta. Esmu sašutis un vīlies, ka šie cilvēki ir nobijušies pat vārdu pateikt šajā sakarā.
No kā viņiem bail?
Borisa Grebenščikova gadījumā viss ir diezgan prozaiski, taču dažreiz patiesība slēpjas visprozaiskākajās un visbanālākajās lietās. Viņam ir diezgan slikti ar veselību, pirms dažiem gadiem Vācijā viņam tika izdarīta dārga sirds operācija. Cik man ir zināms, operācijas izmaksas tieši vai netieši sedza prezidenta administrācija, to palīdzēja nokārtot nu jau bijušais ilggadējais administrācijas darbinieks Vladislavs Surkovs, kurš ir liels Borisa Grebenščikova daiļrades cienītājs. Es domāju, ka šis fakts, lai cik banāls tas šķistu, izskaidro mūziķa rīcību.
Savukārt Iļja Lagutenko ir ļoti tālu no jebkādas politikas. No vienas puses, viņš par to neinteresējas un neko tajā nejēdz, viņam no tās ir bail kā no tumša meža. No otras puses, Iļja ir bezkonfliktu cilvēks, viņš dievina komfortu visās dzīves sfērās. Pērn vasarā, kad tika gaidīts tiesas spriedums Pussy Riot lietā, grupa Mumiy Troll bija Londonā un spēlēja olimpisko spēļu ballītēs. Iļjam tika piedāvāts uzstāties Pussy Riot atbalsta koncertā, un viņš šausmās atteicās. Viņš izcēlās ar ļoti skaļu klusēšanu. Es uzskatu, ka šī rīcība un pasivitāte pielika punktu viņa karjerai Rietumos. Ja Iļja Lagutenko šajā situācijā spētu sevi pieteikt kā spilgts krievu rokmūzikas protesta "superstārs", tas dotu impulsu, lai Mumiy Troll reāli ieņemtu savu vietu pasaules mūzikas kartē. Tas noteikti būtu pamanīts.
Klusē arī tik ietekmīga personība kā Zemfira, kura neizsakās par politiku.
Tas ir divkārt neizskaidrojami. Tā uzvedoties, viņa apkauno sevi, jo īpaši tāpēc, ka Pussy Riot aktualizētā feminisma un LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu) tēma – tā ir arī Zemfiras tēma. Viņas klusēšana liecina ne tikai par biklumu un bailīgumu, bet arī par zināmu bezprincipialitāti. Es nezinu, kāpēc viņa klusēja, – ar Zemfiru es jau dažus gadus neuzturu diplomātiskas attiecības. Gan ar Borisu Grebenščikovu, gan ar Iļju Lagutenko esmu apspriedis šo situāciju un zinu viņu pozīciju, taču par Zemfiru es neko nevaru pateikt.
Ievērojama viedokļu līdere Krievijā ir Alla Pugačova, kura 2012. gada Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā atbalstīja miljardieri Mihailu Prohorovu. Kā jūs vērtējat Pugačovas pašreizējo pilsonisko pozīciju?
Es vēlos uzsvērt, ka Alla Pugačova un krievu popmūzikas varza ir divas atšķirīgas lietas. Alla Pugačova ir daudz grandiozāka un nozīmīgāka personība nekā visi šai saimei piederošie cilvēki, ieskaitot visus viņas bijušos vīrus, favorītus, komponistus un citus. Alla Pugačova ir īsta leģenda un nacionāla institūcija. Ja es runāju par mūsu popmūziķu kaunpilnajiem instinktiem un izpausmēm, uz Allu Pugačovu es to attiecinu vismazākajā pakāpē. Alla Pugačova – tā ir pavisam cita atsevišķa tēma, viņa diemžēl atrodas blakus šai videi, taču es neuzdrošinos viņu nosaukt par tipisku šīs vides pārstāvi.
Ar Pugačovu es arī vairs nekomunicēju, kādreiz mēs bijām tuvi draugi, taču tas bija sen. Mēs neesam tikušies kopš viņas 60. jubilejas, kas tika svinēta pirms četriem gadiem. Allai vienmēr ir bijusi dēku un avantūru pilna dzīve. Tieši šīs avantūras un vēlme kaut ko iesākt viņu noveda Mihaila Prohorova apskāvienos. Viņš ir pamanāms vīrietis, turklāt bagāts – tas nav mazsvarīgi. Prohorovu nopietni un aizrautīgi atbalsta Andrejs Makarevičs, taču Allai Pugačovai tas ātri apnika, par to liecina viņas nepārprotamā prombūtne visās sociālpolitiskajās norisēs. Viņas vārds tagad izskan tikai kārtējās baumās par šķiršanos no Maksima Galkina – tas arī viss, Allas vairs nekur nav. Iespējams, viņa saprata, ka Mihails Prohorovs nav princis baltā zirgā, varbūt finansiālajā izteiksmē dalība viņa partijā nav izrādījusies tik vilinoša. Visticamāk, Alla Pugačova šajā darbībā nesaskata īpašu prieku, tāpēc klusiņām apturēja savu tā saukto politisko aktivitāti.
Jūs domājat, ka viņas viedoklī cilvēki ieklausītos?
Var droši teikt, ka Allas Pugačovas viedoklis noteikti tiktu sadzirdēts. Es nešaubos, ka Mihaila Prohorova augstais rezultāts pērnā gada Krievijas prezidenta vēlēšanās – 3. vieta valstī un 2. vieta Maskavā un Sanktpēterburgā – lielā mērā ir tieši Allas Pugačovas, nevis paša Mihaila Prohorova nopelns. Ar īpašu harismu viņš nav apveltīts.
Jūs pieminējāt cilvēkus, kuros nācies vilties. Nosauciet tos, kuri pēdējā laikā izpelnījušies jūsu simpātijas un cieņu.
Apbrīnojamu cieņu ir pelnījušas divas Pussy Riot meitenes – Maša un Nadja, kuras atrodas apcietinājumā. Viņas izrādījās neticami stipras, nelokāmas un ļoti gudras. Reālas mūsu laika varones. Izturīgi ir vairāki desmiti apcietināto 2012. gada 6. maijā Bolotnaja laukumā Maskavā notikušā opozīcijas mītiņa Miljonu maršs dalībnieku, tā ir netaisnīga, safabricēta lieta. Varonis ir Aleksejs Navaļnijs.
Starp plašsaziņas līdzekļiem pozitīva parādība ir televīzijas kanāls Dožģ. Televīzija Krievijā vienmēr ir izjutusi vislielāko varas spiedienu, šajos apstākļos tika izveidots mūsdienīgs, brīvs un drosmīgs kanāls – tā ir apsveicama un cieņpilna iniciatīva.
Mūzikas dzīvē mans gada varonis ir Vasja Oblomovs, kurš no interneta klauna ar dziesmu Jedu v Magadan pārvērtās par mūsu galveno politreperi. Gada laikā kanāla Dožģ raidījumā Gospodin horošij viņš ik nedēļu uzstājās ar jaunu dziesmu, un laika gaitā šie skaņdarbi kļuva arvien asāki.
Jau desmit gadu jūs regulāri lasāt vieslekcijas ASV augstskolās. Par ko jūs tur stāstāt?
Tradicionālā tēma – rokmūzikas vēsture PSRS un mūsdienu Krievijā. Man ir lekcija No padomju kultūras industrijas līdz Krievijas šovbiznesam. Pēdējos divus gadus ir pieprasīta lekcija par protestu kustības kulturālajiem aspektiem un konkrēti – par Pussy Riot. Šogad februārī un martā man bija kārtējā ASV turneja, es viesojos visās lielākajās Austrumkrasta augstskolās – Prinstonas Universitātē, Pensilvānijas Universitātē Filadelfijā, Džordža Vašingtona universitātē Vašingtonā, Hārvarda universitātē, Jeila universitātē, Kolumbijas Universitātē un Hantera koledžā Ņujorkā. Lasīju lekcijas Rietumkrastā – Bērkli Universitātē, Kalifornijas Universitātē Losandželosā –, kā arī Vidējos Rietumos. Ar lekcijām esmu apceļojis divas trešdaļas Amerikas.
Kāpēc tāda interese tieši no ASV puses?
Atšķirībā no Eiropas universitātēm Amerikā ir dinamiskas slāvistikas katedras, kurās strādā jauni un aktīvi mācībspēki. Man ir bijusi iespēja iepazīt līdzīgu akadēmisko vidi Anglijā – Oksfordā un Kembridžā –, un tur vidējais pasniedzēju vecums ir līdzīgs PSRS Komunistiskās partijas politbiroja locekļu vidējam vecumam. Amerikā visi ir daudz jaunāki, un manis piedāvātās tēmas interesē gan studentus, gan pasniedzējus. Lielbritānijā esmu uzstājies parlamentā, taču universitātes interesi neizrāda.
Kādu krievu mūziku jūs ieteiktu paklausīties? Kam pašlaik vērts pievērst uzmanību?
Vai varu izlaist šo jautājumu?
svars