Es vairs neesmu tas, kas biju agrāk, – komponists Arturs Maskats saka pēc operas Valentīna uzrakstīšanas. Darbs, kas veidots, iedvesmojoties no kinozinātnieces Valentīnas Freimanes dzīves motīviem pirmskara Rīgā un Otrā pasaules kara gados, pieredzējušajam komponistam ir pirmā viņa sacerētā opera. Libreta autore ir rakstniece Liāna Langa. Iestudējums, kas tapis diriģenta Modesta Pitrena un režisora Viestura Kairiša vadībā, pirmizrādi piedzīvoja jau 5. decembrī ar Ingu Kalnu titullomā. Izrāde iekļauta arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības (ES) Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programmā ar viesizrādi Berlīnes Vācu operā 2015. gada 19. maijā.
Ja vēl pirms dažiem gadiem tev jautātu, vai vēlies kādreiz dzīvē rakstīt operu, tu atbildētu ar "jā"? Un tagad?
Es teiktu, ka nekad. Lai gan esmu atdevis 17 gadu darbam mūsu operteātrī, es kādreiz domāju, ka operu nu gan nekad nerakstīšu. Tagad es teiktu: vairāk nekad! (Impulsīvi iesmejas.)
Kāpēc?
Tāpēc, ka tas nav viegls darbs. Tie laikam ir īpaša tipa cilvēki, kuri spēj rakstīt operas. Tas nozīmē dzīvot ilgāku sava mūža posmu vienam mērķim. Es rakstīju operu vairāk nekā trīs gadus – un arī muzikāli visu laiku atrodos tur. Viss pārējais lielā mērā slīd man garām. Tā ir arī liela atteikšanās. Šoruden vairs neeju pilnīgi nekur. Ne tikai tāpēc, ka trūkst laika, bet tāpēc, ka opera galvā aizņēmusi tik lielu vietu, ka – ja man ko tagad vajag, tad tikai nakti tuksnesī, kur nav nevienas mūzikas skaņas. Agrāk tā nekad nav bijis. Es vienmēr biju spējīgs klausīties mūziku – koncertus, ierakstus –, vēl kaut ko analizēt, skraidīt apkārt. Bet šoruden nebiju pat uz Marisa Jansona un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertu un pianista Nikolaja Luganska vakaru, ko ļoti gribēju dzirdēt. Bija tik daudz jādara, ka sapratu – vienkārši nevaru. Kad sākās lielie mēģinājumi ar orķestri, pie daudz kā vēl vajadzēja piesēst, rediģēt. Sapratu, ka vienkārši nevaru to salikt savā galvā kopā. Arī fiziskā laika nebija. Esmu atskārtis, ka rakstīt operu – tas prasa zināmu dzīvošanu tikai sev, un es nemaz nezinu, vai esmu tāds tipāžs, kas var dzīvot tikai sev.
Tomēr šis nebija mūža opuss. Vienlaikus tapa arī daži citi darbi: klavieropuss Andrejam Osokinam, Žanim un Johannai Lipkēm veltītais darbs Pusnakts Rīgā, ko pagājušajā vasarā atskaņoja Gidons Krēmers ar Kremerata Baltica, baleta premjera Alekseja Avečkina piemiņai veltītais 29. sonets Orfejam, kura pirmatskaņojumā Frankfurtē piedalījās Inga Kalna un ērģelniece Iveta Apkalna…
Intensīva operas komponēšana ilga aptuveni divus gadus, un opera ir krietni lielāka, nekā biju sākotnēji plānojis, – partitūras apjoms no plānotajām 550 lappusēm izaudzis līdz 740 lappusēm. Pusnakts Rīgā gan tapa tajā laikā, tāpat kā dažas kora dziesmas, un Tsminda Sameba, kuru Andrejs Osokins jau ir nospēlējis Londonā un tikko ierakstīja radio, arī iznāca lielāks, nekā biju sākumā iedomājies. Mazāki opusi ir jāraksta arī tuvākajai nākotnei, un tas ir labi.
Valentīnu var saukt par laikmetīgo operu?
Es nezinu, kas ir mūsdienu opera. Es esmu romantisks komponists.
Kā saprast Valentīnas komponēšanas sakarā teikto: "Es vairs neesmu tas, kas es biju agrāk"?
Daudz dabūju mācīties: gan par mūziku un orķestrāciju, gan par dramaturģiju un to, kas strādā uz skatuves mūzikā un kas tomēr ne. Man likās, ka es pazīstu operteātri, mūziku un dramatisko teātri, taču šeit ieraudzīju ko citu – ko tādu, kas mani ļoti uzlādēja šajā dzīves posmā. Es ārkārtīgi pārliecinos arī par to, ka ar operas iestudētājiem – Modestu Pitrenu un Viesturu Kairišu – kopā var kāpt kalnos. Vārda tiešā nozīmē droši vien arī.
Esi kādreiz reāli, fiziski mēģinājis uzkāpt kalnā?
Kā alpīnists to neesmu darījis. Viņi abi ir cilvēki, kuriem ticu. Mums ir ļoti atklātas attiecības. Viņi saka, kas viņiem nepatīk manis izdarītajā, ko vajadzētu un vēl var paspēt izdarīt labāk un pie kā būs jāatgriežas kaut kad vēlāk. Viņi ir absolūti godīgi mākslinieki, bez aizmuguriskām domām un vajadzībām. Viņi runā par lietu. Esmu viņiem pateicīgs par šo dzīves posmu. Esmu pateicīgs Valentīnai par lielo uzticēšanos un biedriskuma sajūtu. Viņa nevar atbraukt un visu laiku no Berlīnes zvana: kā pašlaik viss attīstās, ko jūs pašlaik darāt?
Dombiedrīgi piekrīti visam, ko režisors Viesturs Kairišs dara un saka?
Viesturs strādā ļoti interesanti – tā, kā viņš to jūt. Viņam ir kolosāla spēja strādāt ar lielu ansambli, un šajā izrādē tas ir ļoti liels: daudz lomu, koris, orķestris, bērnu koris. Es nepiekrītu tikai tam, ko viņš tikko teica preses konferencē: "Un tad sākās piecdesmit pelēkie, bezkrāsainie gadi Padomju Savienībā." Tie mūsu jaunībā tomēr bija pilni ar krāsām. Tur bija ļoti daudz kā tāda, kas nebija saistīts ar vadošo ideoloģiju valstī, kurā dzīvojām. Tādas bija arī Valentīnas Freimanes lekcijas, viņas kultūrvilkme, milzīgā zināšanu panorāma. Man vēl laimējās, ka jaunībā strādāju Dailes teātrī. Biju muzikālās daļas vadītājs, un tāpēc nācās būt klāt mākslas padomēs, kurās ar apbrīnu klausījos viņas argumentāciju. Tā vienmēr bija paraugstunda, kā viņa uzreiz izanalizēja to, ko tikko redzējusi. Kādreiz teātri bija arī jāaizstāv pret visādiem čekas un cekas (Komunistiskās partijas centrālkomitejas) ierēdņiem, kuri nāca mūs pluinīt. Cik viņa to prasmīgi darīja! Viņas zināšanas bija tik milzīgas, ka ideoloģiskie pakalpiņi neko vairs nevarēja pateikt. Viņi bija melni un maziņi pret to, ko varēja pateikt Valentīna. Vienmēr ar milzīgu interesi gaidīju viņas runas mākslas padomēs, jo zināju, ka viņa būs tā, kura pateiks, kā ir, un izdarīs to smalki, gudri, ar milzīgu erudīciju un vienlaikus arī ļoti lielu labvēlību un cieņu. Arī pret neveiksmi.
Kaut kā pielīferējos klāt, kad viņa ar studentiem brauca uz Baltajiem stabiem – uz kinoarhīvu Belije stolbi Maskavā. Tur varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām, un Valentīna bija izkārtojusi, ka dažreiz var parādīt filmas saviem studentiem. Atceros, ka vienā dienā skatījāmies trīs filmas: Kabarē ar slaveno aktrisi Laizu Minelli, jaunā viļņa režisora Trifo filmu Žils un Džims un Viskonti Dievu mijkrēsli. Valentīna tikai teica, ka citādi nevar, jo citā dienā tādas iespējas nebūs. Ārā bija aptuveni 35 grādu karstums, iekšā – vēl trakāk. Sēdējām peldbiksēs, aptinuši slapjus dvieļus ap galvu, bet Valentīna komentēja un tulkoja visas trīs filmas, turklāt no dažādām valodām, it kā nekas nebūtu noticis un šie sūrie apstākļi uz viņu neattiektos. Viņa to darīja ar tādu prieku un tik viegli, ka bija neērti iečīkstēties viņas priekšā, ka mēs kaut ko nevaram vai negribam, ka mums par grūtu un gribas ārā sēdēt ēnā.
Kā jūs ar Valentīnu sākāt kontaktēties?
Pēc dabas neesmu tāds, lai mestos uzreiz virsū ar cieņas un draudzības apliecinājumiem. Pamazām viņa mani ievēroja, jo, vērtējot izrādes Dailes teātrī, viņa diezgan daudz saskārās ar mani kā komponistu. Atceros, viņa draudzējās ar Artūru Dimiteru un citiem viņa paaudzes aktieriem, kuri tolaik strādāja ļoti aktīvi. Ļoti tuvs students viņai bija Ivars Kalniņš, kurš dziedāja daudzas manas dziesmas. Viņa teica, ka Ivars viņai patīk, jo ir ļoti neatkarīgs, patstāvīgs, varbūt spurains, ar atskabargainu raksturu, taču ar savu domu. Cilvēku iekšējais lepnums viņai ļoti patika. Viens no viņas vismīļākajiem studentiem bija Alvis Hermanis. Viņa augstu vērtēja arī Andreja Žagara zinātkāri un Juri Žagaru. Tie visi bija viņas bērni.
Tikai tad, kad nāca klajā Valentīnas Freimanes autobiogrāfiskā jaunības atmiņu grāmata Ardievu, Atlantīda!, uzzināju, ka karš un holokausts atņēmis visus viņas tuviniekus…
Es to uzzināju drusku agrāk. Protams, ne jau detaļās, jo nekad viņu neizprašņāju. Bet es zināju, ka viņa ir izdzīvojusi holokaustā un ka piederīgie ir aizgājuši bojā. Vakarā, kad pēc Kairiša izrādes Mērnieku laiki kopā sēdējām kafejnīcā Osiris, viņa izstāstīja, ka 18 gadu vecumā iemīlējusies. Tā bija pēdējā miera vasara, pēc tam notikumi liktenīgi sagriezās. Tas šķita spilgts motīvs operai: mīlestība, viņas vīra upurēšanās, kad, Valentīnu paglābdams, viņš aizgāja viņas vietā nāvē. Viņš jau varēja palikt dzīvs, jo nebija tīrs ebrejs, un, ja viņa mīļotā sieviete būtu latviete, nekas viņam nedraudētu. Tādi bija likteņi. Nedod dievs ar ko tādu sastapties šodien kādam no mums! Viņi taču bija pavisam jauni cilvēki – divdesmit vienu, divdesmit divus gadus veci –, mani uzrunāja viņu apbrīnojamā personības brieduma pakāpe un milzīgā mīlestība.
Vai tuvākajā nākotnē mums atkal nedraud karš? Laiks ir ļoti saspringts: Ukrainas konteksts, neatlaidīga propaganda, Rietumu pielaidība, zīmīgas sakritības…
Arī 1938. gadā dažu Rietumu valstu vadītāji cerēja, ka, atdodot Sudetiju Hitleram, viņa apetīte tiks apmierināta un visi dzīvos mierā. Sudetija bija Čehoslovākijas apvidus, kur bija vairāk etnisko vāciešu, un šķiet, tēmas tika risinātas līdzīgā veidā: Minhenes vienošanos Rietumu diplomātija vienu brīdi uzskatīja par milzīgu savu uzvaru. Tālu ar šo uzvaru viņi gan netika… Man ir bail, ka cilvēki no vēstures nemācās neko. Dzīvodama Berlīnē, Valentīna uzmanīgi seko līdzi gan tam, ko raida Rietumi, gan tam, ko Krievija. Augustā, kad pie viņas ciemojos, viņa teica, ka vissatraucošākais ir tas, ka retorika, kas pašlaik nāk no Krievijas puses, nav ne Brežņeva, ne Hruščova laiku retorika. Tā ir Staļina laika retorika. Patoss ir līdzīgs – agresīva, biedējoša uzstāšanās un sevis nostādīšana pret puspasauli. Viņa to visu ir piedzīvojusi. Mēs esam maza valsts blakus kaimiņos, un mums nav ģeopolitiskās izvēles. Tas nenozīmē nonievāt krievu tautu un kultūru, kuru es dziļi cienu. Tas nozīmē tikai to, ka blakus ir milzīgs neprognozējamības koeficients. Zemūdenes ne savos ūdeņos, un lidmašīnas ne savās teritorijās, nepārtraukta žvadzināšana, kas notiek aiz muguras. Rakstot operu, protams, kara tēma nāk iekšā ar lielāku joni, nekā to sākumā biju domājis.
Es nekad mūzikā neesmu bijis sabiedriski aktīvo vai politisku ideju paudējs, bet Valentīnā tas tomēr ienāk, jo par to ļoti daudz domāju tieši mūsu situācijā attiecībā pret toreizējo. Esmu pazinis daudzus Valentīnas paaudzes cilvēkus, kuriem agrā jaunībā bija šī izšķiršanās dzīvē. Viņi visi dzimuši divdesmitajos gados. Mūsdienu jaunā paaudze viņus satiek jau ļoti reti, bet vajag izlasīt Oļģerta Krodera grāmatu Gribu būt atklāts. Viena publicistiska epizode manā operā ir tieši no šīs grāmatas: 18 gadu vecumā viņš skaistā 1940. gada 17. jūnija naktī staigājis pa Rīgu, bet no rīta, nonācis stacijas laukumā, ieraudzīja krievu karaspēku un tankus. Viņam uzreiz viss bija skaidrs… Šī epizode atstāja ļoti lielu iespaidu. Tās ir nejaušības, kas veido likumsakarīgu ķēdi un vajadzīgajā brīdī iznirst no atmiņu krātuves. Man tās veido asociāciju biezumu. Man ir ko atcerēties.
Valentīnas Freimanes grāmatā Ardievu, Atlantīda! īpaši uzrunā atvadu brīdis, kad viņas vecāki dodas uz geto, bet Valentīnai liek palikt. Tas, kā viņi saglabāja mieru un pašcieņu, dodoties drošā nāvē.
Šķiršanās epizode operā ir ļoti būtiska. Mamma jau saprot, ka diez vai visi kopā vairs redzēsies, un velta visus spēkus, lai Valentīna izdzīvotu. Ebreji, tāpat kā visas citas tautības, kas Latvijā dzīvo, ir mūsu valsts un kultūras sastāvdaļa, un tikai kopā mēs varam Otrā pasaules kara ārprātu pārvarēt. Man nav sajūtas, ka Otrais pasaules karš ir beidzies. Man visu laiku liekas, ka viņi vēl tur sitas. Tas viss ir aktualizēts Viļa Daudziņa izrādē Vectēvs, kuru noskatījies ilgi nevarēju atjēgties. Tā ir milzīga mūsu problēma un arī mūsu spēja gudri dzīvot tālāk – tas, par ko cīnījās Valentīnas garīgais mentors un viens no viņas glābējiem kara beigu posmā doktors Šīmanis – jurists, baltvācietis, kurš 1939. gadā neaizbrauca līdzi tautiešiem uz Vāciju, jo viņam ar Hitleru nebija pa ceļam. Viņam nebija pa ceļam arī ar boļševikiem, jo viņš bija Latvijas Saeimas deputāts. Šīmanis nomira 1944. gada Jāņos, un tikai nejaušība paglāba viņu no izsūtījuma uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Bet daudzi Valentīnas radi tika izsūtīti un mira Sibīrijā. Viņas dzimtu režīmi cirpa divreiz: sirpis un āmurs un tūlīt pēc tam kāškrusts, holokausts. Un mēs tam visam esam pa vidu.
Šajā sakarā: nesen skaļas diskusijas un protestus izraisīja pats fakts, ka Latvijā tapis mūzikls par iespējamos kara noziegumos vainoto, taču bez tiesas sprieduma nogalināto Herbertu Cukuru. Vai vispār mākslā tam bija jāpievēršas?
Protams. Noteikti. Tā ir tēma par kolaboracionismu. Es neatbalstu tādus uzskatus, ka nevajag. Jo pretrunīgāks, dramatiskāks un varbūt pat trakāks ir apskatāmais gadījums, jo māksliniekam ir vairāk, ko teikt. Ir taču Viskonti filma Dievu mijkrēslis, ir grāmatas par Staļinu un Hitleru, Sokurova filmas gan par Staļinu, gan citām vēstures personībām. Ir viss kaut kas, bet ir svarīgi, kas no tā iznāk. Kāds ir rezultāts. Manuprāt, nedrīkst būt aizliegto tēmu, kurām nedrīkstam tuvoties. Kaut ko aizliegt, neļaut ir glupi. Nedrīkst baidīties, ja tava mākslinieka sirdsapziņa saka, ka tu vari tam pieķerties un būsi godīgs pret materiālu, risinot sava talanta robežās. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Pietiek, ka daudz ko nedrīkstējām mākslā aplūkot savā jaunībā. Tam nedrīkstēja pieskarties, un bailes bija iedzītas. Paldies Dievam, jaunajai paaudzei to nav.
Mākslinieks drīkst jebko. Kinorežisori Fasbinders, Viskonti, Fellīni un Bergmans varēja jebko, un galu galā arī komponists Alfrēds Šnitke, kurš uzrakstīja operu Dzīve ar idiotu (1991), un bija pilnīgi skaidrs, kurš ir prototips – Ļeņins. Mēs par to runājām ar Mstislavu Rostropoviču, kurš diriģēja operas iestudējumu Amsterdamā 1992. gadā. Taču Krievijā tā vēl joprojām nav iestudēta.
Māksla mēdz arī zīmīgi priekšvēstīt nākotnes kataklizmas. Jānis Ivanovs Otrā pasaules kara priekšvakarā rakstīja savu 4. simfoniju Atlantīda (1941), kuras zemteksts atklāja cilvēci globālu katastrofu un pašiznīcināšanās priekšā. Savukārt opera Valentīna iekļaujas tavu iekšējo Atlantīdu sērijā. Zīmīgi?
Jā, un man konservatorijā bija gods ar viņu sasveicināties. Kad viņš 1940. gadā sāka rakstīt šo simfoniju, Polijā karš jau bija sācies. Neslēpšu, ka manā mūzikā ir asociācijas ar Ivanova jaunības stilu. Es pat nevairījos no tā, turklāt Atlantīda ir pēdējais vārds, ar kuru noslēdzas mana opera. Valentīnas Freimanes grāmata saucas Ardievu, Atlantīda!, un arī Pētera Barisona kantāte Brīnumzeme pēc būtības ir Atlantīda, tā komponēta 1937. gadā.
Daži darbi ar laiku iegūst lielāku nozīmi, nekā sākumā licies. Tā ir arī ar Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, kas kļuvis par latviešu mentalitātes un nācijas jaunības, romantisma simbolu. Dārziņš taču nedomāja, ka raksta dižu simbolu un svētumu. Viņš vienkārši uzrakstīja skaistu valsi. Es nevairos brīžiem to citēt. Man ar to ir personiskas asociācijas, un man tā ir sasaukšanās ar priekšgājējiem, ar iepriekšējām paaudzēm. Parasti savā mūzikā nelietoju ne citātus, ne skaidras alūzijas, bet Valentīnā ir gan Šūberts, gan Mālers, gan Dārziņš, viena ebreju tautasdziesma un pat Dunajevskis. Tas man palīdz raksturot laikmetu un komentēt to, kas notiek. Kad ienāk padomju karaspēks, dzirdams Dunajevska hits Varen plaša mana zeme dzimtā, kas simbolizēja nesagraujamo Padomju Savienību.
Nebīsties, ka vēsture var atkārtoties?
Vēsture tomēr burtiskā veidā neatkārtojas. Tā izmet loku. Es ceru, ka mums pietiks iekšējā saprāta un vēlmes šeit pašiem dzīvot harmonijā. Ir skaidri redzams, ka tiksim kūdīti savā starpā. Tas jau notiek, un ir skaidrs, ka vienas vērtības tiks pavērstas pret citu cilvēku vērtībām un asiņainas lellītes tiks mētātas. Valentīnas libretā ir jautājums: "Vai tiešām karš ir beidzies?" To Valentīna jautā, kad ir sācies miers. Taču mentālā nozīmē vēl daudz kas no šī kara turpinās, un, nedod Dievs, ja sāktos nākamais.
Valentīna Freimane iejaucās, virzīja, koriģēja operas un iestudējuma veidošanas gaitu?
Viņa deva padomus, taču uzticējās, jo opera, tāpat kā viņas grāmata, ir veidota pēc viņas dzīves motīviem. Līdzās līnijām, kas attiecas tieši uz viņas tēlu, ir citu tēlu attīstība, jo opera atšķirībā no dramatiskā teātra ir žanrs, kurā galvenā varone nevar nepārtraukti divarpus stundu atrasties uz skatuves. Ir jābūt notikumiem, realitātei, kas risinās paralēli, nevis tikai autobiogrāfisks "es un ap mani". Nav iespējams uzrakstīt operu, kur viss notiek tikai ap galveno varoni. Neviens to neizturētu. Ir jādod atelpa. Paskatieties, kā veidota Traviata, Aīda, Toska, Karmena. Opera ir nosacīts žanrs, kurā valda mūzikas likumības. Tas būtībā ir palēnināts laiks, jo katra izdziedāta frāze, katrs teikums prasa trīs vai četrreiz ilgāku laiku, nekā to izrunājot.
Vai vari iedomāties, ka pēc gadsimta vai diviem režisori pārcels Valentīnas stāstu citā vidē, laikmetā, kontekstos?
Man nav šādas mūžības perspektīvas izjūtas. Operai varbūt ir cerības dzīvot, kamēr dzīvo latviešu valoda, kurā tā rakstīta. Lai gan Valentīnas gadījumā varētu rīkoties arī pavisam citādi, jo Valentīnas ģimenes mājas valoda bija vācu valoda, ar savu iecerēto viņa runāja krieviski un ar visiem pārējiem šeit Latvijā – latviski. Bet opera ir latviski, izņemot vienu ebreju Lieldienu dziesmiņu ivritā. Es šo dziesmu sameklēju, jo Valentīna to apraksta savā grāmatā.
Padalīsies, ko sev atklāji Latvijas Ebreju muzejā?
Fantastiskus latviešus, ebreju glābējus! Daudzi likteņi sabalsojās ar izrādes tēliem. Teātrī saka: sobirateļņij obraz, tips, kurā apvienotas daudzu tēlu īpašības. Ievēroju, ka ebreju glābēji bija visdažādākā vecuma, raksturu, sociālo slāņu cilvēki, ar visdažādāko rocību un izglītības līmeni – no sētnieka līdz universitātes profesoram. Taču viņos visos iekšā bija kaut kas viens – glābt savus kaimiņus un pat iepriekš nepazītus cilvēkus. Viņi uzņēmās risku, par ko uzreiz sodīja ar nāvi, un daudzi arī paši aizgāja bojā. Tie man šķiet īstie varoņi. Tādi ir arī Valentīnas stāstā. Ģimenes kalponīte, vienkārša Latgales sieviete. Ebreju muzejā mani ļoti uzrunāja sētnieces Almas Poles liktenis. Viņa Vecrīgā, dzīvokļos Peldu ielā, slēpa vairākus ebrejus, līdz pati aizgāja bojā 1944. gada vasarā. Sētnieki bija vissvarīgākie cilvēki, jo zināja, kuru dzīvokļu saimnieki ir mājās un kuri ir tukši. Sētnieks varēja paglābt un varēja arī nodot. Nebaidījās arī doktors Šīmanis, kurš bija augsts intelektuālis. Pēdējos mēnešus, jau pēc Šīmaņa nāves, Valentīnu pieņēma leģendārā operas režisora Pjotra Meļņikova atraitne, veca krievu kundze, kura visu mūžu dzīvojusi Latvijā. Glābēju vidū bija arī vācieši.
Tas nozīmē, ka propaganda nevar visus nozombēt?
Nevar. Lai gan režīma propaganda bija baiga. Daudzi vācieši pat nenojauta, ko viņu valsts ir darījusi. Redzēju dokumentālu filmu, kā kulturālās Veimāras pilsētas iedzīvotāji pēc kara juka prātā, ieraugot, kas noticis divdesmit kilometru tālākajā Būhenvaldē.
Kāda bijusi tavu tuvinieku pieredze kara un pēckara gados?
Diemžēl neesmu audzis kopā ar savu tēvu. Zinu tikai to, ka tēvs bija par jaunu, lai viņu mobilizētu kāds no Otrā pasaules kara spēkiem. Bet viņa vecākie brāļi dienēja vācu un krievu armijā. Tikai pēc kara viņi noskaidroja, ka pie Ļeņingradas bijuši frontē viens pret otru.
Tomēr opera nebūs tikai par šausmām?
Tā būs par mīlestību un Rīgu. Rīgas tēls man ir ārkārtīgi svarīgs – gan cilvēku solidaritāte, gan pirmskara Rīgas gaisotne un cilvēki. Esmu pat ieviesis operā Aleksandra Čaka dzeju. Operā nav tikai geto un holokausts. Tieši otrādi, es centos, lai tā nebūtu. Negribēju, lai dominētu iznīcības un šausmu noskaņa. Opera ir slavinājums pilnasinīgajai dzīvei trīsdesmito gadu Rīgā. Tam, kā to izjuta Anšlavs Eglītis, Oļģerts Kroders, Jānis Sudrabkalns, komponists un kritiķis Jānis Zālītis un kāda bija gleznotāju bohēma, par kuru man stāstīja profesors Valentīns Utkins. Viņš arī stāstīja, kā skrējis pie konservatorijas rektora Jāzepa Vītola, lūgdams glābt ebreju mūziķus, kuri jau staigāja pa Rīgu ar dzeltenajām zvaigznēm. Vītols toreiz atbildējis, ka diemžēl neko nespēj līdzēt. Taču Utkins daudz stāstīja arī par cilvēku dzīves izjūtu 30. gadu beigās: dzīvot nost! Operā ir kafejnīcu mūzika, deju žanri, Ulmaņa slavinājums kā vētrains fokstrots sadzērušos korporeļu dziesmā. Trīsdesmito gadu Rīgas bohēmiskais gars man liekas tik ļoti pazīstams, it kā es pats tajā laikā būtu dzīvojis. Man bieži tā šķiet.