Man ir pat dakšas! – smejoties teic Latvijas Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule, stāvot pie pazīstamā mākslinieka Oļega Tillberga hrestomātiskā darba Pievienošanās Visumam (1990). "Viņš pats to ir rekonstruējis, savācis gabalu pa gabaliņam," atklāj mākslas zinātniece, kurai par katru darbu viņas pārziņā ir savs īpašs stāsts.
Astrīdas Rogules darbs ar topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumu aizsācies jau pirms desmit gadiem, kad viņa kļuva par valsts aģentūras Jaunie Trīs brāļi Laikmetīgās mākslas muzeja Krājuma izveidošanas nodaļas vadītāju. Sadarbībā ar ABLV Bank mākslas zinātniece organizē arī starptautiskās ekspertu komisijas sēdes, kurās tiek lemts, kādi darbi tiek atlasīti topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam.
Vai jūs esat atbildīga par visu topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumu?
Komplektēšana ir kopēja, finanses un pārvaldība – atšķirīga. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārziņā ir dāvinājumu un valsts iepirkumu daļa (tās izveidei piesaistīti gan budžeta, gan Eiropas Ekonomiskās zonas Norvēģijas instrumenta līdzekļi – I. A.), savukārt ABLV Bank iegādāto administrē pati banka, līdz tiks uzcelts Laikmetīgās mākslas muzejs. Par visiem krājumā iekļaujamiem darbiem tiek lemts starptautiskās ekspertu komisijas sēdēs, kas tagad notiek reizi gadā, – nākamā būs oktobra beigās.
Izņēmuma gadījumos mums ir tiesības uz elektronisko balsojumu, kas pēc tam tiek ierakstīts protokolā. Ekspertu komisija sastāv no ievērojamākajiem pašmāju un ārzemju laikmetīgās mākslas profesionāļiem, kuri šo krājumu veido kā vienotu veselumu. Par to varēja pārliecināties izstādēs Tests un ...lai gadījums kļūtu par notikumu.... Lai to panāktu, daudzi priekšlikumi tiek noraidīti: kopumā mēs esam izskatījuši vairāk nekā 1000 pašu ekspertu ieteiktu mākslas darbu, taču krājumā šobrīd ir mazāk nekā sešsimt.
Man kā Latvijas Kultūras akadēmijas docentei bieži ir jāvada vai jārecenzē bakalaura un maģistra darbi, kas ir saistīti ar laikmetīgās mākslas vēsturi. Es ar šausmām redzu, ka to autoriem ir bijusi pieejama fragmentāra informācija un viņi nespēj konstatēt nepārtrauktību laikmetīgās mākslas procesu attīstībā, jo viņiem nav kur to redzēt! Viņi nav vainīgi.
Studenti iet no vienas institūcijas pie otras un uzlasa druskas: labi arhīvi ir Laikmetīgās mākslas centrā, Noasā un pamazām sāk veidoties arī citur, taču tik un tā daudz kas paliek nepamanīts. Darbā par videomākslas attīstību ne ar vārdu nebija pieminēts Latvijas un Francijas Videomākslas festivāls, ko vadīja Laima Slava un kas tai iedeva milzīgu impulsu.
Krājums ļauj daudzus darbus pasargāt no iznīcības.
Es esmu ļoti pateicīga – visi var būt pateicīgi –, ka 2004. gadā radās ideja veidot šo topošo Laikmetīgās mākslas muzeja krājumu, domājot par ēku un tās saturu, jo citādi būtu pazuduši daudzi unikāli darbi, piemēram, Jura Artūra Putrāma Kamikadze – propagandists, kas būtu sarūsējis un pārvērties pirmreizinātājos, taču tagad tas ir restaurēts un kastē skaisti gaida savu uznācienu.
Mani priecē, ka pēdējā laikā ir atdzīvojusies visa laikmetīgās mākslas aina, kurā ļoti būtiskas ir ne tikai Rīgas 2014 aktivitātes, bet arī tādi pasākumi kā Survival Kit, Cēsu Mākslas festivāls un Purvīša balva, – ar izstādes sarīkošanu mākslinieks pašapliecinās, bet šis novērtējums ļauj viņa darbu samērot ar citiem.
Atskaites punkts skatītājiem?
Kvalitātes kritērijs – ja jau to ir atzinuši, tam ir jābūt kaut kam īpašam, jo pagaidām laikmetīgā māksla ir interesanta ar to, ka nav panākta kolektīva vienošanās par noteiktiem standartiem, kas ir/nav augstvērtīgs. Mēs varam neredzēt Leonardo da Vinči darbu, taču mēs zinām, ka tas ir šedevrs.
Kā izpaužas jūsu ikdienas darbs ar krājumu?
Es esmu atbildīga par to, lai šis krājums tiktu glabāts atbilstoši noteikumiem – lai būtu ievērota drošība, temperatūra un citi nosacījumi. Esmu gandrīz kā uzraugs! Man ir jārūpējas, lai kolekcija būtu dokumentēta un visos "papīros" būtu kārtība. Ar ABLV Bank svētību 2006. gadā tika sākta unikāla laikmetīgās mākslas virtuālā datubāze intranetā. Tajā es iekļauju informāciju par visiem darbiem un māksliniekiem, par kuriem tiek runāts starptautiskās ekspertu komisijas sēdēs. Es konsultēju studentus ne tikai no Latvijas, bet arī no ārvalstu augstskolām, komunicēju ar cilvēkiem, kuri vēlas sadarboties dažādu izstāžu veidošanā.
Vai darbus no krājuma bieži var redzēt izstādēs?
Tie ir bijuši Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Austrijā, Dānijā, kā arī tepat Latvijā. Oļega Tillberga Pievienošanās Visumam bija redzama Negantniekos izstāžu zālē Arsenāls, kur drīzumā būs skatāma kuratores Elitas Ansones veidotā izstāde ar daudziem krājuma darbiem, bet tas, protams, ir par maz, jo mums katastrofāli trūkst eksponēšanas platības.
Mums ir lieliski mākslinieki un kuratori, bet mums nav kur rīkot viņu izstādes. Mums ir kam tās rādīt, un šie "kam" pat neapzinās, kas viņiem ir atņemts, jo kā var raudāt par zudušu mīlu, ja tu savā mūžā ne reizi neesi mīlējis: tu nezini, ko tas nozīmē, un tāpēc tev nav žēl. Tāpat ir ar mākslu – ja tu to neesi redzējis, tu nezini, kā tā var saviļņot, aizraut, palīdzēt atrast atbildes uz dažādiem jautājumiem.
Šī paša iemesla dēļ mums aiziet garām daudz labu ārvalstu izstāžu. Pat ja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs "iztīrītu" visas savas zāles, tas neatrisinātu šo problēmu, jo mums nav piemērotu telpu augstākās raudzes darbiem. Kaut vai tāda lieta kā slieksnis starp izstāžu zālēm – tā nedrīkst būt! Darbus nedrīkst nest pa šaurām trepēm, jo tiem ir jāatrodas savā "agregātstāvoklī".
Jābūvē piemērotas telpas.
Mums ir ļoti nepieciešams Laikmetīgās mākslas muzejs. Ja tā nebūs, mūsu bērni būs ļoti apdalīti, ka viņu vecāki nav pieņēmuši šo politisko lēmumu par muzeja celtniecību. Pēc tam vajag panākt, lai tas kļūtu par vietu, uz kuru gribas doties, – kā uz Brīvdabas muzeja gadatirgu vai Turaidas muzeja rezervātu rudenī.
Kāpēc Laikmetīgās mākslas muzejā nevarētu būt kāda satriecoša Purvīša balvas izstāde vai ekspozīcija no Tate Modern?! Iļja Kabakovs skaidri un gaiši pateica, ka viņš mums kaut ko piedāvās, ja būs kur to parādīt. Ja šis muzejs būs pietiekami spožs un piepildīts ar lielisku saturu, tas kļūs par iecienītu tūristu galamērķi.
Kā jums šķiet, kad mums būs savs Laikmetīgās mākslas muzejs?
Man ir milzīgs prieks par visiem, kuri cenšas uzturēt dzīvu šo ideju par muzeja nepieciešamību, nevis vaidot, ka mums tā nav, bet rīkojot dažādas diskusijas, kad, kur un kāpēc tam vajadzētu būt. Vismaz cilvēki arvien biežāk sāk dzirdēt šo triju vārdu savienojumu "Laikmetīgās mākslas muzejs".
Kuri laikmetīgās mākslas muzeji Eiropā un pasaulē jums pašai patīk vislabāk?
Ir daudz veiksmīgu piemēru – es šeit nedomāju to, cik tie ir izmaksājuši un cik miljonu cilvēku tos gāž apkārt diennaktī. Runa ir par kvalitāti, ko dod ikviens muzejs, kurš nojauc dažāda veida barjeras un ļauj nodoties mākslas baudīšanai, un palīdz izpratnes veicināšanai, sajūsmas, riebuma vai kādas citas attieksmes radīšanā pret to, ko tu redzi. Man viens no visvairāk neaizmirstamajiem bija De Pont muzeja apmeklējums Tilburgā Nīderlandē, par ko daudzi nezina. Šis privātais muzejs ir iekārtots kādreizējā aušanas fabrikā, kas nav pārbāzta un kur ļoti funkcionāli tiek izmantotas visas telpas – katram darbam ir sava suverēna vieta. Savukārt bijušie fabrikas strādnieki tagad ir muzeja kasieri, uzraugi u. c. Pie tā ir dārzs, kas katru gadu tiek atvēlēts kādam projektam. Šī muzeja uzdevums nav vākt skatītāju miljonus, bet gan sniegt augstas raudzes ieskatu aktuālajos laikmetīgās mākslas procesos.
Varbūt ir vēl kāds piemērs?
Mēs raujamies uz Venēcijas mākslas biennāli, jo tur viss ir ļoti koncentrēti, arī pašas pilsētas muzejos ir labas izstādes, tāpat mēs dodamies uz Londonu un Ņujorku, kur ir milzīgs laikmetīgās mākslas piedāvājums. Es balti apskaužu tos turīgos latviešu mākslas kolekcionārus un mecenātus, kuri var iegūt šo pieredzi, braucot apkārt un skatoties dažādas izstādes, mums, profesionāļiem, tā pietrūkst, un mēs zaudējam savu asumu. Profesors Herberts Dubins akadēmijā reiz teica: ejiet, staigājiet, redziet! Gaumi un garšu veido tikai izvēle.
x