Vēsturiskās Maskavas apbūves iznīcināšana un Krievijas arhitektoniskā amnēzija pazīstamo kritiķi Nikolaju Maļiņinu pakāpeniski noveda pie intereses par krieviskāko arhitektūras formu - koka būdu, tiesa, mūsdienīgās izpausmēs. Kopš tā laika Maļiņins ir Maskavas vecās apbūves aizstāvošās pilsoniskās kustības Archnadzor simpatizētājs, un 2009. gadā viņš iniciēja Krievijas prēmiju koka arhitektūras jomā Apxuwood (krievu un angļu vārdu savienojums «arhikoks»), ko pirmo reizi pasniedza pēc gada Maskavas arhitektūras biennālē par labākajām jaunajām koka ēkām.
Latvijā N. Maļiņins bija ieradies uz Rīgā un Kuldīgā notikušajām Starptautiskajām koka arhitektūras dienām, kuru mērķis ir mobilizēt interesi par vecās koka arhitektūras kopšanu un jaunas radīšanu.
Londonā ceļ pirmo koka «debesskrāpi», kas tiek pasniegts kā pirmā koka daudzstāvu ēka vēsturē. Arī Ziemeļnorvēģijas pilsētā Trumsē ir līdzīgs projekts. Vai tas ir ekscentrisms vai nopietna tendence?
Esmu bijis tai Londonas ēkā. Tas ir skumīgs skats - no koka tur tikpat kā nekas nav redzams. No iekšpuses tur tiešām ir koks - izolācijā un apdares materiālā ir caurumiņi, lai redzētu, ka iekšpusē ir koks. Ēkai ir deviņi stāvi, to ceļ ļoti ātri un lēti - viņi uztaisīja labu videofilmu, lai to redzētu. Ātrums un lētums tās britu augstceltnes gadījumā patiešām pārsteidza. Bet būtu bezjēdzīga ekstravagance no koka sākt būvēt debesskrāpjus. Koks ierobežo ambīcijas. Nezinu, kā ir ar latviešu arhitektiem un pasūtītājiem, bet krievu arhitektam pie tādas notikumu attīstības sāktu niezēt rokas būvēt milzīga izmēra būves. Koks savā posttradicionālajā laikmetā dod iespēju interesantām, taču samērīgām izpausmēm.
Jūs uz koku raugāties ne kā uz vēsturisku, bet tagadnes materiālu?
Pagājušajā vasarā apbraukājām un fotografējām Kargopoli, Oņegu, Arhangeļsku, ziemeļus. Mums, protams, ļoti patīk vecā koka arhitektūra, kaut arī tā ir drausmīgā stāvoklī. Man pēc lekcijas Rīgā jautāja, kādi likumi un līdzekļi aizsargā Krievijas koka arhitektūru. Es atbildēju, ka likumu ir daudz, līdzekļu nekādu un attiecīgi šiem likumiem nav jēgas. Martā atzīmējām koka dienu Krievijā - no vienas puses bija kultūrvēstures speciālisti un restauratori, no otras - mūsdienu arhitekti, kas ceļ kokā. Tādu gan nav daudz - piemēram, Totans Kuzembajevs, kas uzbūvējis koka soliņu Rīgā. Savedām kopā šos cilvēkus, jo viņiem nav dialoga. Tiem, kas sargā vecās koka ēkas, ir ļoti lielas pretenzijas pret mūsdienu celtniecību, savukārt tiem, kas mūsdienās būvē kokā, neinteresē vecā arhitektūra. Tādu kā [arhitekte] Zaiga Gaile, kas ceļ un restaurē, ir maz. Maskavā tā nemāk - ceļot jauno, saglabāt veco. Tur rekonstrukcijas vecu māju gadījumā nenotiek - rekonstrukcija nozīmē nojaukt veco un uzbūvēt jaunu.
Vai Krievijā arī dega koka ēkas?
Jā, protams, Maskavā tās tika speciāli dedzinātas. Kad Zaiga [Gaile] atveda uz Maskavu izstādi par koka arhitektūru Rīgā, viena planšete bija ar dedzinātajām koka ēkām. Maskavā visi zina, ka koka ēkas deg, bet publiski par to nerunā. Un pēkšņi viena sieviete atved plakātu, kas vēsta, ka Rīgā ēkas deg, jo tas ir izdevīgi investoriem. Mēs ļoti novērtējām, ka tāda trausla sieviete tik godīgi par to runā. Pie mums reti kurš par to publiski runā, jo staigā pasūtītāju pavadā. Piemēram, Manēžas rajonā vienkārši nodedzināja vecās koka ēkas. Pie mums tā ir atstrādāta shēma. Tas ļoti vienkārši atrisina visas lietas.
Būtisks apdraudējums vecajai koka arhitektūrai ir fakts, ka vienīgā motivācija to restaurēt ir cieņa pret to, jo ekonomiskā izteiksmē to nav izdevīgi restaurēt, vai ne?
Protams, koka ēkas restaurācija ir dārga. Ne tikai koka - restaurēt vispār nav izdevīgi. Izdevīgāk ir nojaukt un būvēt jaunu. Turklāt koka arhitektūrai ir izveidojies arhaisks tēls. Arhangeļskā ir vesels komplekss ar ēkām, kas būvētas XIX gadsimta beigās, XX gadsimta sākumā, vairāk nekā simts. Mēs tur fotografējām, un cilvēki no mājām iznāca un teica - mums nav vajadzīgi tie pieminekļi, pārceliet mūs uz normālām ēkām, kas ir labiekārtotas. Tas, kas mums ir brīnišķīgi, viņiem ir murgaina dzīves realitāte. Tā arī bija ar koka ēkām Maskavā, un tur visas nojauca. Varbūt atstāja dažas, kā [Aleksandra] Hercena ēku, piemēram. To gan pēc tam tāpat nojauca. Bet visa būtība ir koka ēkas ekspluatācijā. Ja to saimnieciski ekspluatē, tā nav pēc tam par mežonīgu cenu jārestaurē, bet periodiski jānomaina daļas. Nav pat runa par to, kurš ir pie varas - droši vien nav tā, ka [bijušais Maskavas mērs] Jurijs Lužkovs nemīlēja koku un tādēļ jauca tās nost. Vienkārši priekšstats par koka ēkām ir izveidojies pēc padomju pieredzes, kad tās nesaimnieciski ekspluatēja. Uz tā fona koka ēku nojaukšana un jaunu ēku būvēšana kļuva par sava veida populismu. Iznīcināja, un iznīcināja modernizācijas vārdā. Bet vietā nekas vērtīgs netapa. Kad Maskavas Pilsētplānošanas komisijas pārstāvis mums pateica, ka reāli netiek veikti nekādi zinātniski vērtējumi par nojaucamajām ēkām, kuru vietā tiks uzcelts kārtējais betona mūris, kļuva saprotams, ka jācīnās par katru ēku. Tāpēc mūsu kustība kļuva par spēku. Un arī politiski ir atdeve, jo tauta šajā kustībā ieklausās, tai ļoti sāp sirds par to, kas notiek. Pagājis gads, kopš nav Lužkova, var kaut ko mainīt un kontrolēt procesus savā pilsētā. Tā, protams, ir ilūzija, jo lauzt nav sākuši mazāk. Bet vismaz ir viens mūsu kustības Archnadzor cilvēks, Kostja Mihailovs, Pilsētplānošanas komisijā. To vēl nesen pazina kā «demolēšanas komisiju».
Kas ir Maskavas mērs?
(padomā)... Viņu sauc [Sergejs] Sobjaņins.
Viņš nav spilgta personība?
Tas ir labi, jo tādu mums bijis par daudz (iesmejas).
No kurienes šī nostalģija pēc koka arhitektūras saglabāšanas? Vai tā nāk no ilgām pēc mazā mēroga, lēnās dzīves, kuras mūsdienās vairs nav?
Droši vien ir daudz dažādu atbilžu. Manas izjūtas, sākot ar to aizrauties, bija vilšanās pilsētas arhitektūrā. Desmit gadus rakstīju recenzijas par katru jaunu ēku, ko Maskavā cēla, sliktās kritizēju, puslīdz labās mēģināju slavēt un cerēju, ka kvalitāte uzlabosies ar laiku. Taču, laikam ejot, kļuva skaidrs, ka nekas pats par sevi neuzlabosies, ka arhitekti vienmēr būs spiesti izpildīt pasūtītāju kaprīzes. Pasūtītāji domāja par arvien ekstravagantākām celtnēm, aicināja ārzemju arhitektus bez emocionālas piesaistes pilsētai, veidojās slēgtais loks un vilšanās. Radās priekšstats, ka Maskavā arhitektūras nav. Kad ieradās ārzemju kolēģi un vaicāja, kur ir kāda interesanta arhitektūra, es viņus cita starpā vedu uz Piemaskavas ciematiņu, kur būvēja jaunās savrupmājas - pārsvarā no koka. Tātad interese par koka arhitektūru dzima no vilšanās pilsētas arhitektūrā un fakta, ka interesantākā arhitektūra tiek veidota ārpus pilsētas un pārsvarā kokā.
Turklāt bija sajūta, ka Krievijas arhitektūrā ir aiza. Tas laiks, kad katrā ciemā bija galdnieks, kas bija spējīgs uzstutēt baznīcas zvanu torni, bija beidzies XX gadsimta pirmajā pusē vēsturisku iemeslu dēļ. Savukārt privāto ēku arhitektūra arī zināmu iemeslu dēļ neattīstījās, vienīgi kaut kādi ierēdņi un inteliģence sev cēla villas. Bija pārrāvums arhitektūrā. Tāpēc man bija interesanti sākt domāt, kā šī arhitektūra būtu attīstījusies tālāk, bez šī pārrāvuma. Uztaisīju šo izstādi, kuras ilustratīvais materiāls bija kartītes, kurās vienā pusē redzama vecā koka arhitektūra un tās laikmetīgie līdzinieki. Tā ir ļoti veiksmīga izstāde, kuru var arī atvest uz Rīgu, jo tā ir viegli pārvietojama, tāds IKEA koncepts.
Kādi ir argumenti par koka arhitektūru?
Man ne visai interesē izrunāt vārdus kā energoefektivitāte, ekoloģija, ekonomiskums. Mana misija ir parādīt koka arhitektūras estētisko pusi. Ar to jau ir sarežģītāk, jo krievu cilvēkam koka ēka ir būdiņa. Viņš pie tādas izpratnes ir pieradis un uzskata, ka tur bija jādzīvo vecmāmiņai, vectētiņam, bet mums citur. Mums jādzīvo mūsdienīgi.
Droši vien arī Latvijā cilvēki tā jūtas.
Nē, man šķiet, ka Latvijā ir tomēr tā īstāk un progresīvāk! Iespējams, ka mans priekšstats saistīts ar to, ka mana paaudze ir pēdējie, kas piedzīvojuši Baltiju padomju laikos un mums varbūt ir tāda īpaša mīlestība pret Baltiju. Mana paaudze plus mīnus visi atminas Baltiju kā pirmās ārzemes. Manai meitai droši vien tā vairs nav.
Kad Latvijas pēcpadomju valdītāji sāka būvēt savas lauku privātmājas, viņiem patika būvēt guļbaļķu ēkas kā no pasakām.
Man nekas nav pret būdiņu. Pirmām kārtām jebkurš cilvēks kā savu pirmo ēku vienmēr uzzīmē būdiņu, bet būdiņas var būt daudz un dažādas. Piemēram, arhitekta Ulda Lukševica Astoņi melnie. Tik interesanta ēka, ar savām konstruktīvajām īpatnībām. Kādēļ taisīt debesskrāpjus, ja var tik interesanti izpausties savrupmāju līmenī? Bet, starp citu, Krievijā modernā koka arhitektūras vēsture sākas tieši ar debesskrāpi, turklāt neprofesionālu. Arhangeļskā vietējais uzņēmējs Sutjagins sāka, tā teikt, sutjažņičaķ. Zināt, ko tas nozīmē? Tas nozīmē sūdzēties, tiesāties. Sutjagins bija raksturīgs tēls. Un būvēja viņš savu koka māju kā krievu pasakā -vispirms divstāvu ēku, pēc tam arvien jaunas piebūves. Sākumā pa logu gribēja ieraudzīt vietējo upīti, tad Ziemeļu Dvinu, tad arī Balto jūru. Turklāt būvēja bez arhitekta. To pat beigās vairs nevarēja nosaukt par būdu. Tad viņu ielika cietumā - nebūt ne neraksturīgs krievu uzņēmēja stāsts. 2009. gadā māju nojauca, jo tā bija būvēta bez dokumentiem. Var teikt, ar viņu sākas Krievijas jaunās koka arhitektūras vēsture.
Jūs sacījāt, ka jūsu interešu lokā nav koka ēku ekoloģisko un citu praktisko aspektu. Bet tieši praktiskie aspekti būs izšķiroši, runājot par kādas idejas dzīvotspēju. Vai ir praktiski celt koka ēkas, vai arī tas ir tikai patikšanas jautājums?
Tas ir akūtākais jautājums, un man diemžēl nav pārliecinošas atbildes, ka mēs visi nākotnē dzīvosim koka ēkās, jo skaidrs, ka, lai cik lēts koks būtu, celt no tā ēkas šodien nav izdevīgi. Ir zaudētas speciālistu iemaņas. Agrāk katrā ciematā ļaudis spēja nocirst koku un uzcelt koka ēku. Tagad vairs tā nav, arī arhitekti vairākumā nespecializējas koka ēkās. Tas viss ir ļoti dārgi. Tāpēc vismaz Krievijā tā pamatā ir kaprīze. Drošāk un vienkāršāk ir uzcelt mūra ēku. Jau XX gadsimta sākumā cilvēki tā nolēma, un kopš tā laika zināšanas par koka arhitektūru ir gājušas zudumā. Tagad kokā ceļ tikai tie, kam tas sevišķi interesē. Līdz ar to krievu koka arhitektūrā ir visādas dīvainības un pārsteigumi - tajā nav nekādu virzošu līniju un tā ir samērā dārga. Koks, kas agrāk bija standarts, šodien ir kļuvis par ko marginālu. Tā arhitektūrā nereti izpaužas ekscentrisms. Piemēram, galvenais koka ēku cēlājs Krievijā ir kāds uzņēmējs, kurš pats arī dzīvo Piemaskavas ciematā, kur tās ceļ. Šajā arhitektūrā nav nacionālā elementa, bet tajā drīzāk cenšas atdarināt šveiciešu [kalnu mājiņas] chalet. Citi atkal ceļ ēkas kā imperatoriem. Krievi ļoti mīl chalet. Bijuši Šveicē, ieraudzījuši un tagad tās prasa. Tas tēls - ārzemes, slēpes... (iesmejas).
Mūsu reģionā koks ir ambiciozas arhitektūras materiāls, bet Skandināvijā tas arvien ir ikdienišķas celtniecības materiāls.
Jā, tā ir mierīga arhitektūra, tajā neredz to «mākslu», savukārt Krievijas koka arhitektūrā ir visādas spēles - kičs, pops. Tad, protams, vecu koka ēku kolonijas - muzeji, rezervāti, kuros neviens nedzīvo vai arī dzīvo nožēlojamos apstākļos. Savukārt jaunā krievu koka arhitektūra atšķiras ar to, ka tā neiekļaujas apkārtnē, bet izceļas. Skandināvi izvēlas organiskus risinājumus. Mēs vēlamies pārsteigt - un šīs vēlmes dēļ pat izvēlamies savam ziemeļu klimatam ne visai piemērotus risinājumus, lai gan klimatiski mums vajadzētu domāt tāpat kā, teiksim, mērenajā Somijā.
Izņemot emocionālos argumentus, citu argumentu par labu koka arhitektūrai nav?
Ir, visi tie minētie vārdi, ar kuriem operē - ekoloģija, efektivitāte, ekonomiskums. Taču, ja pasaulē, piemēram, arvien biežāk tiek izmantotas saules baterijas, tas nenozīmē, ka tās ir noteicošs enerģijas elements. Ekoloģija mūsdienās joprojām ir vairāk vēlmju līmenī. Loģiski, protams, jo ir daudz lētāk celt ēku bez ekoloģiskajām tehnoloģijām, vienkārši no ķieģeļiem. Ekoloģija joprojām ir tikai skaists vārds, un vienkāršajam cilvēkam tāda koka ēka būs pēdējais, kas ienāks prātā. Turklāt arī visi tie saukļi, piemēram, ka «koks elpo», ir līdz galam neizskaidrotas un slinkas klišejas. Tiesa, ir daļa turīgu cilvēku, kas izvēlas dzīvot ārpus Maskavas un braukt tur katru dienu, neraugoties uz satiksmes sastrēgumiem. Tie ir cilvēki, kas potenciāli var pievērsties koka arhitektūrai. Ir tāds krievu pasūtītāja segments - pārticis un pārstrādājies biznesmenis, kuram ir sabeigti nervi un gribas veselīgu dzīvi Piemaskavā. Taču vairāk krievu, protams, vēlētos dzīvot aiz savas valsts robežas, nevis vienkārši aiz Maskavas riņķa ceļa (iesmejas).
Runājot par veco koka arhitektūru, skaidrs, ka visu nesaglābsi un šim jautājumam vajag pieiet reālistiski.
Es saprotu, ka vajag reālistiski. Bet mēs tomēr cīnāmies par katru ēku, pieejam, tā teikt, emocionāli. Bija grūti skatīties racionāli, kad veco Maskavu brutāli gāza nost, jo tas bija izdevīgi nekustamā īpašuma attīstītājiem, lai uzbūvētu biznesa centrus un mājas, kurās tāpat neviens nedzīvoja. Visur jutām netaisnību un loģikas trūkumu. Mēs nevarējām pieiet tā vēsi - labi, tā nav sevišķi izdevusies ēka, tādēļ to var jaukt. Jo tas uzreiz dos zaļo gaismu un rīt stāvēs buldozeri pie citām ēkām, kas tiks atzītas par neveiksmīgām. Mēs sapratām, ka ar tādu «izsvērtu», mērenu argumentēšanu mēs runāsim pret savām un pilsētas interesēm. Jo pretējā pusē neviens nekādus argumentus vispār neapsvēra. Viņiem tie bija nesvarīgi. Mēs jutām, ka Lužkovam un citiem ir kāda interešu pārklāšanās. Runājot par Krieviju, tur ir ļoti grūti saglabāt skaidru prātu. Pārāk daudz tiek lauzts visādu biznesa centru vārdā. Vajag tikai nedaudz parādīt piekāpību, vājību, un ēku uzreiz nojauc. Tu vienkārši saproti, ka tā ir spēle, kurā tu nedrīksti ielaisties, jo pretējā puse nedomā tavās kategorijās.
Vai ierēdņi jūsu organizācijā Archnadzor ieklausās?
Jā, pēdējos gados viņi ir spiesti Archnadzor ņemt vērā, jo organizācija ir skaļa un tā mācēja kompetenti paskaidrot ēku vērtību. Bet nopelni arī ir Lužkovam - nebūtu viņa demolēšanas, nebūtu tādas reakcijas un pretestības.
Vai Maskavā ir pilsētas arhitekts?
Jā, ir. Bet viņš ir traģiskā situācijā. Viņš nav slikts cilvēks, bet ir tādā situācijā, kurā, lai saglabātu sirdsapziņu tīru, būtu jānošaujas, jo viņš ir bijis atbildīgs par pārāk daudz sliktā.