Gara acīm jau iedomājos, kā notiek Latvijas un baznīcas laimīgā atkalapvienošanās vai integrācija - pie dievnamiem stāv kases aparāti, kur pret ziedojumiem izsniedz čekus (nekādi saimnieciskās darbības nodokļi taču valstij nedrīkst iet secen), kur ticīgie kopā ar sprediķi garam iegūst politinformāciju miesai - ekspertu analīzi par sociālekonomisko «stāvokli valstī» -, kur jaunievēlētās Saeimas deputāti regulāri atskaitās savām «avīm», ko prātīgu sadarījuši, un tā tālāk. Bet, labi, nepārvērtīsim tās četrdesmit dienas līdz vēlēšanām par farsu, pēc kura nāksies četrdesmit gadu klīst tuksnesī. Arī Pēteris Krilovs aicina izrunāt lietas - lai godīgām acīm varētu skatīties paši uz sevi spogulī.
Tādēļ bija vērts ziedot Pētera domas par kino nākotni Latvijā (režisora pedagoga prātā visnotaļ cerīgu, jo sevišķi dokumentālajā kinematogrāfā), pārspriedumus par paša kino nākotni (tā saistās ar spēles/dokumentālā kino sintēzi t. s. rekonstrukciju žanrā), galgalā - izskaidrojumu par pašu intriģējošāko - Krilova personīgo Top 3 Latvijas kinovēsturē (labāko filmu trio ietilpst Aloiza Brenča 10 minūšu kinožurnāls par 24 gadu vecumā mirušo vieglatlēti, olimpieti, Eiropas čempioni Renāti Lāci + Herca Franka dokfilma Augstākā tiesa + Aivara Freimaņa Puika un klavieru dedzināšanas epizode no Rolanda Kalniņa filmas Akmens un šķembas, kuru Krilovs uzskata par jēgietilpīgāko ainu, kas latviešu kino vispār tapusi).
Bet mēs tomēr turēsimies pie viena - pie pretrunīgās vēstures.
Nesen Dienā veiktā aptauja parādīja, ka Latvijas vēsturi skolās jaunieši apgūst nevis sliktā, bet katastrofālā līmenī. Protams, vienmēr būs izņēmumi, cilvēki, kam izpratne vismaz par XX gadsimta Latvijas vēsturi, kā saka, «būs asinīs» - kaut vai savas dzimtas, ģimenes notikumu līmenī, tomēr šī tendence - nezināt savas tautas dzīvē pašus būtiskākos, izšķirīgākos faktus - vienkārši biedē. Kā tu to skaidrotu?
Ar vēstures mācīšanu Latvijā ir iztaisīts liels sistēmisks fūzelis, un es neredzu nekādu atšķirību nedz ar ulmaņlaikiem, nedz padomju, nedz šiem laikiem - vaina ir viena un kopēja: par vēsturi, par pagātni, par vērtībām runā melīgi. Bet jauni cilvēki, kā tas bijis vienmēr, ir ļoti jūtīgi pret melīgumu, un viņiem izstrādājas kaut kāds širmis, dabiskā aizsargreakcija - tikko jūt melus, tā informāciju laiž gar ausīm, «kancelē». Pedagoģijā taču ir tik svarīgi atrast īsto toni, īsto gammu, īsto intonāciju, kādā katru priekšmetu pasniegt, - skolēni nav abstrakta masa, kuriem kaut kas jāieborē, tie ir dzīvi cilvēki. Strādājot ar studentiem, es labi zinu - tiklīdz runa ir par Latviju, tā seko «nafig tā vēsture, atkal tās izsūtīšanas», un tādā garā. No vienas puses, es pats uz jaunajiem dusmojos - nu, kā tā var! No otras, ir jāsaprot - kaut kad to vēsturi vajag «dzēst», aizmirst, nevajag visu laiku, sevišķi traģisko pieredzi, turēt «deguna priekšā», bet šim «aizmiršanas» procesam jānotiek harmoniskā formā. Tas ir kā dzīvē - kad tu esi kaut ko ļoti svarīgu sapratis, sakārtojis sevī, ticis skaidrībā, tu to ar mieru noliec malā, prom. Kad laikam, laikmetam ir radīts kaut kāds «apaļš», pabeigts tēls, tu viņu saproti, pieņem un tiec no tā vaļā. Nu, piemēram, krieviem - smutnoje vremja (juku laiki - N. N.), droši vien tikai speciālisti zina visas faktiskās fineses, bet vairākumam cilvēku tāpat ir skaidrs, ko tas smutnoje vremja Krievijas valstij nozīmēja. Kad stājos Maskavā VGIK, iestājeksāmenos izstāstīju visu Romanovu dinastijas ģenealoģiju, mums mājās vienkārši bija cara laiku grāmata par viņiem, un man tā patika, pats nezinu, kāpēc, un pēc tam par mani augstskolā leģendas klīda - oģin iz Pribalķiki (viens no Baltijas - N. N.) padomju laikos par Romanoviem zina!
Varbūt problēma ir tā, ka par Latvijas vēsturi šādi iespaidīgi tēli nav radīti?
Jā, ar Latvijas vēsturi ir bietē. Latvijas vēsturi joprojām nevar mierīgi «nolikt plauktā», jo viņa ir samelota, aplami, šķībi izstāstīta, tai nav tēlainības. Arī tagad šie divdesmit neatkarības gadi - notiek tas pats. Meli, meli, meli. Nekur netiek stāstīts, kā reāli, ar kādiem politiskiem, bieži ļoti netīriem līdzekļiem tad tas «mežonīgais kapitālisms» un «brīvība» Latvijā tika ieviesti. Atceros, meita vidusskolu sāka padomju gados, beidza atmodas laikā. Tie paši skolotāji, kuri borēja Komunistiskās partijas manifestu, sekoja, lai bērni neiet uz baznīcu Ziemassvētkos vai 18. novembrī nesaģērbjas pārāk smuki, pēkšņi - hops! - vienā dienā apmet kažoku uz otru pusi un stāsta, kā mēs esam okupēti, cik briesmīgs bijis padomju režīms… Tie bērni taču vienkārši nicināja, ienīda gan tos skolotājus, gan - un tas ir trakākais - pašu vēsturi, ar kuru, redz, cik viegli, izrādās, manipulēt.
Strādājot pie tekošās filmas, kura gan dikti lēni «tek» (Pēteris jau otro gadu filmē Kad lietus un vēji sitas logā II, dokumentālu animācijas darbu par Arvīda Griguļa leģendārā romāna un Aloiza Brenča politiskā jeb spiegu trillera tapšanu un komplicētā pēckara laika procesiem, kad Latvijā notika viena no grandiozākajām VDK un Anglijas drošības dienestu operācijām, - N. N.), jo ir daudz materiāla un maz naudas, nopirku Jeļenas Zubkovas grāmatu Kremlis un Baltija, kas ir ideāla…
Paga, Rietumu krievu vēsturnieces pētījums?
Nē, nē, maskavietes. Bet izrādījās, ka šī 2008. gada grāmata no Krievijas ZA sērijas Istorija staļiņizma/Staļinisma vēsture patiesi ir autoritatīvs avots pasaulē. Un tur - kāds brīnums! - viss jau ir pateikts - okupācija ir okupācija, terors ir terors, PSRS mērķi pakļaut Latviju un Baltiju izskaidroti - kāpēc, kā -, izlikti pa plauktiņiem, taču grāmatas autore ar izbrīnu, piemēram, secina - kāds paradokss, ka Latvijas vēsturnieki pat 2005. gadā, tātad brīvajos gados, izdotajā lielajā Latvijas vēstures sējumā gandrīz nevienu vārdiņu nav pateikuši, piemēram, par Vili Lāci kā par slavenu rakstnieku, ievērojamu kultūras darbinieku! Pieminēts viņš ir tikai kā okupācijas varas valdības nelietis, funkcionārs, kurš vainīgs latviešu deportācijās. Ne rindas, ka Lācis nācis no nabadzīgas vides, ka pēkšņi atklājis rakstnieka talantu, ka kļuvis ļoti bagāts ar rakstīšanu, ka jaunībā iestājies komunistos, bet pēc tam par to pat aizmirsis, ka nokļuvis vissmalkākajās Latvijas aprindās, - par to Zubkova ar smaidu savā sausajā zinātniskajā grāmatā brīnās: kā tas var būt, ka ulmaņlaiku ievērojama sabiedriskā persona Vilis Lācis nav pat pieminēts? Kā vēsturnieki var ignorēt cilvēku, ar kura viedokli, izpausmēm rēķinājās tik daudzi? Ulmanis un Bērziņš taču, šodienas terminoloģijā runājot, ir Zvejnieka dēla producenti! Prezidents - producents.
Un Lācis - galma rakstnieks.
Nepārprotami. Un - kas ar viņu, Lāci, notiek krievu laikos! Šī milzīgā šekspīriska mēroga traģēdija - personībai un tautai.
Tad kur ir izeja no kārtējās vēstures interpretācijas ražošanas un kārtējiem noklusējumiem jeb, precīzāk, meliem?
(Smejas.) Man ir tāds drusku humānistisks, naivs redzējums - droši vien kādām harismātiskām personībām, kurām jaunieši uzticas, jāpasaka - viss, ziniet, mīļie, mēs esam melojuši, bet, lūdzu, noticiet - turpmāk tā vairs nebūs. Varbūt noticēs, kaut gan nekādu garantiju nav. Bet tas prasīs laiku. Vēsturi jau nezina arī Krievijā un citur - nezina, kas ir Staļins, kas ir personības kults…
Krievijā pētījumi rāda, ka pēc 2000. gada dzimušie 82% gadījumu nezina, kāda loma Krievijas, PSRS vēsturē bijusi Ļeņinam, bet 64% vispār nezina, kas viņš tāds ir. Bet mani interesē vēl šāda kutelīga un aktuāla tēma - kā Latvijā tikt galā ar jēdzienu «kolaboracionisms», proti - sadarbošanās ar okupācijas varu. Kamēr šī «lieta» nebūs izrunāta, uzskatu, ka mēs nekur tālu Latvijas vēstures izpratnē netiksim.
Redzi, lai tiktu galā, nē, saprastu šo sāpīgo jautājumu, ir jābūt sabiedrības vairākuma gribai gandrīz pēc neiespējamā - mīlestībai pret galējo patiesību. Bet galējās patiesības nav komfortablas nevienam. Un vēl - galējā patiesība sevī ietver paradoksus. Pretrunas. Varu ilustrēt ar līdzību. Gatavojot filmu, mēs ar Alvi Lapiņu pēdējā brīdī tikām pie Totalitārisma noziegumu dokumentēšanas centra arhīva, kurš tagad ir pārvietots uz Valsts arhīvu un kuram piekļuve atkal ir birokrātiski apgrūtināta. Diemžēl. Lūk, un šajā arhīvā ir pilsoņa Jāņa Lukašēvica lietas. Viņš ir tas galvenais čekas cilvēks, kurš organizēja pretizlūkošanas darbību Latvijā pēc kara. Konkrēti - Lukašēvics vadīja operāciju, kas iznīcināja Anglijas izlūku tīklu Latvijā. Latvietis, Latgales zēns. No nabadzīgas ģimenes. Maisījies Rīgā jau trīsdesmito gadu beigās, personīgi pazina visus tos jaunos cilvēkus, kurus vēlāk nomušīja. 1940. gadā, kad te ievieš padomju varu, Lukašēvics iestājas Tautas universitātē, mācās bioloģiju un botāniku. Viņa diplomdarbs 1941. gadā ir par īpašas zemeņu šķirnes audzēšanas iespējām Latvijā. Saproti? Es kā režisors un, jā, arī kā cilvēks «izspēlēju» šo ainu - no panīkušas Latgales sādžas, augumā nepadevies, sīks, ščupļeņkij (paģindis - N. N.) vīriņš, viņu vēl par Mazo Džoni Rīgā saukāja, kurš ir mūžam nepaēdis, - un viņš sapņo par zemenēm! Man gribējās raudāt. Tur, lūk, ir liktenis un tēls. Un pēc tam viņš iemīl padomju varu, jo tā viņam dod nākotnes izjūtu. Apprec kara laikā kaut kādu šausmīgu sievieti, druknu parašutisti desantnieci, un Lukašēvics ar visu kundzīti jau kā padomju militārais atašejs brauc uz Angliju, strādā PSRS vēstniecībā. Es redzēju fotogrāfijas - kundze brokāta kleitās pa pieņemšanām, kungs ar brīnišķīgām angļu valodas zināšanām -, un pēc kara Lukašēvicam tiek uzticēts VDK lauciņš Latvijas PSR. Viņš strādā talantīgi. Katrs angļu spiegs, kurš te ar laiviņu vai izpletni ierodas, uzreiz piekrastē sastop «pīles» - nacionālos partizānus, kuri patiesībā ir Lukašēvica čekisti. Viņi bariem sēž mežos - sēž gadiem un gaida… Interesantākais šajā stāstā ir tas, ka VDK sākuma gados strādā latvieši - vairākums. Jā, protams, ir daži no Krievijas atsūtīti priekšnieki pro forma. Bet tas ir pilnīgs mīts, ka Latvijā čekā bija krievi vai sazin kādi tur vēl - nē, latvieši. Un čekisti latvieši uzvar leģendāro Londonas SIS - Secret Intelligence Service! Protams, tur, otrā pusē, ir arī XX gadsimta laikam jau slavenākais dubultaģents Kims Filbijs ar visu «tiešo vadu» uz Maskavu, taču fakts ir fakts - vienu milzīgu Londonas operāciju sagrāva latviešu čekisti. Skolās nemāca arī par vienu no spožākajiem latviešu «nacionālajiem partizāniem», bet patiesībā - izcilākajiem čekistiem Vidvudu Šveicu, kurš sagandēja tik daudzu cilvēku - joprojām dzīvu - likteņus, nerunājot par to, cik daudzus viņš nogādāja viņsaulē.
Vai mākslinieku čekistu Marģeru Vītoliņu (1912-1996), kurš, starp citu, mums neviļus «piespēlēja» ideju filmas formai - es ar čekas dokumentiem saistītās lietas gribu veidot plastilīna animācijā. Vītoliņš, pateicoties savām grafiķa spējām, vispirms piecdesmitajos gados iefiltrējās Anglijā, vēlāk Kurzemes mežos veica «mākslinieciskas akcijas» - piemēram, solīja partizāniem, mežabrāļiem sagādāt dokumentus izbraukšanai uz Zviedriju un turpat uz vietas ar baltu paladziņu fonā visus precīzi uzzīmēja. Kad partizāni ieradās Rīgā pēc «papīriem», VDK viņus, protams, savāca. Viņa grafikas ir Valsts mākslas muzeja kolekcijā.
Bet šādus aizraujošus faktus, šādu «dzīvo vēsturi», kas dod tik spilgtu kopainu par pēckara Latviju, skolās taču nemāca.
Nemāca tieši tāpēc, ka tad nāktos izskaidrot tos mūsu vēstures lielos paradoksus, lai nokļūtu pie «galējām patiesībām». Pēckara gadi Latvijā, tā laimīgā «padomju varas» celšana pie mums ir tik sarežģīta, komplicēta, pretrunīga viela, ka tur tiešām vajag talantīgus vēsturniekus, kuri to spētu bez muļķībām, meliem un primitīvām shēmām aprakstīt mācību grāmatās.
Bet, paklau, šī nesenā vēsture taču skar katru latvieša ģimeni!
Jā, un tas ir vēl viens traģiskais paradokss, ka ģimenēs arī par «tiem laikiem» nemīl runāt, skolās - neprot runāt. Rezultātā izaug jauni cilvēki, kas neprot atšifrēt, ko nozīmē četri burti PSRS. Tomēr, tomēr - tai pirmajai interesei ir jānāk no paša. Ir jāgrib saprast, kas tu vispār esi, no kurienes cēlies.
Ir vēl kāda psiholoģiska problēma. Kad es lasīju sava tēva arestēšanas protokolus, kad es gāju cauri visām tām čekas šausmām, arī es vienā mirklī sapratu - stop, viss, pietiek! Vai nu man vajag spaini šņabja, vai kaut kādu smadzeņu dzēšanas aparātu. Man kaut kādā intīmā veidā nokrita plīvurs no apziņas, es pēkšņi sapratu to milzīgo cilvēka dzīves dramatismu - to, ka visu saprast nekad nav lemts. Un nevajag. Nojaust - jā, var. Bet ar asinīm pat sava tēva dzīvi es nespēju sajust. Piemēram, es nojaušu, bet nekad nezināšu, kādēļ viņš visur nopratināšanā atbild tā: «Jūs darījāt to?» - un tētis saka: «Nē.» - «Jūs bijāt saistīts ar to?» - «Nē.» - «Jūs to ziņojāt?» - «Nē.» Un nākamajā pratināšanā visu «nē» vietā tēvs saka «jā». Es nojaušu, kas tur notika, bet nezinu un neuzzināšu. Tas dramatisms starp nē un jā - tas ir baiss.
Varbūt tā arī ir īstā mākslas, literatūras, kino teritorija - pētīt šo dramatisma zonu?
Manuprāt, latviešu vēstures izpratnes paradokss ir - zināt, bet «nesasiet galus». Vai zināt, bet klusēt. Tā ir ļoti veca lieta, nāk no kaut kādiem Merķeļa laikiem, kad mammīte aizgāja pie barona, atnāca mājās, visi zināja, kas tur notika, bet ne vīrs, ne bērni neko neprasīja. Klusēja kā partizāni. Pēc tam kāds bērniņš piedzima, un viss. Nesaku, ka tas ir kaut kas traģisks, drīzāk - bēdīgs stāsts, bet tas veido mūsu mentalitāti. Un, kamēr neizrunās šīs grēcīgās lietas visās jomās, tikmēr mēs klusēsim arī pie kārtējiem «baroniem», kas zog, laupa, rūpējas tikai par savu labklājību un ietekmes saglabāšanu, piesmejot visus un visu. Likumus, godu, Latviju un tās tautu. Bet elementārs psihoterapijas likums māca - vajag vienreiz izrunāt un dzīvot skaidrībā. Vajag saņemties un pielikt punktu - neļaut manipulēt ne ar sevi, ne vēsturi, arī to vēsturi, kas bija aizvakar. Nevis atkal meklēt, kam tā vēsture vai politika būs vai nebūs izdevīga.