gada jūnijā, kad dziedāja Alfredo lomu Džuzepes Verdi Traviatā. Kopš tā laika viņš šeit atveidojis gan Princi Nārā, gan Nemorīno Mīlas dzērienā, Ļenski Jevgeņijā Oņeginā un Pinkertonu Madama Butterfly. Nu pienākusi kārta mīlēt, ārdīties greizsirdībā un mirt Edgardo lomā Gaetāno Doniceti operas _Lučija di Lammermūra _jauniestudējumā Andreja Žagara režijā. Pirmizrāde vācu diriģenta Kristofa Štillera vadībā notika ceturtdien, 24. maijā.Tenora mīļotā Lučija būs Marina Rebeka, viņa mīļotā sieviete arī dzīvē. Abi dziedās arī Rīgas Operas festivāla izrādē 16. jūnijā (otrais Edgardo lomas tēlotājs Lučija pirmizrāžu ciklā maijā un jūnijā ir turku tenors Murats Karahans). Dmitro Popovs būs arī Ļenskis Pētera Čaikovska Jevgeņija Oņegina izrādē 13. jūnijā.Kādas ir jūsu attiecības ar Edgardo lomu?Tā ir loma, kuru pēc iespējas atsakos dziedāt. Lai gan esmu to dziedājis Ukrainā un Norvēģijā, vispamatīgāk tēlā iedziļinājos Štutgartē, kur divus mēnešus gatavojām jauniestudējumu un nodziedāju 20 izrāžu. Šī ir ļoti sarežģīta loma. Jānonāk aptumšota prāta stāvoklī, lai dziedātu tik augstas notis, kādas Edgardo jādzied operas finālā. Viņš ir ļoti godīgs un visas savas problēmas risina pats. Uzzinājis par Lučijas nāvi, viņš saprot, ka palicis viens un nespēs dzīvot. LNO iestudējumā viņš iedzer ampulu ar spēcīgu indi, un dziedājums, kamēr tā iedarbojas, ir viņa lidojums uz mūžības pasauli: «Es steidzos pie tevis, mīļā!» Tajā brīdī mūzikā ir vīrieša balsij tik ārkārtīgi augsts tonis, ka tenoram, ja to dzied formāli, var aizlūzt un pazust balss. Tā ir noticis gan uz Ņujorkas Metropolitēna, gan Londonas Koventgārdena operas skatuves. Lai dziedātu Edgardo lomu, ir jābūt ar pieredzi un labi sagatavotam. Iesācējam tā nav domāta.
Kāpēc tomēr piekritāt dziedāt šo lomu Rīgā?
Es vispār te netaisījos dziedāt. Gribēju tikai atbraukt uz Rīgu kopā ar Marinu un palīdzēt sadzīvē, pabūt ar mūsu meitiņu Katrīnu. Tomēr mani pierunāja, jo viens solists pēkšņi atteicās. Lai iekļautos, man nācās atteikties no citiem, interesantākiem piedāvājumiem, un tagad visu laiku paralēli iznāk lidot turp un atpakaļ uz Štutgarti, kur dziedu Fransisa Pulenka operā Karmelītu dialogi un Džuzepes Verdi operā Luīze Millere. Tas ir nogurdinoši. Ziedoju savu veselību un nervus tikai ģimenes un labo attiecību ar LNO dēļ.
Pret šo teātri man ir vissiltākās jūtas, jo tas daudz devis manai attīstībai. Es gandrīz 10 gadu strādāju Kijevas operā, taču tolaik tieši Rīgā sagatavoju un nodziedāju savas būtiskākās lomas, kuras tagad dziedu Štutgartē, Berlīnē, Londonā. Esmu pateicīgs Rīgai, ka man deva tādu iespēju, jo šeit pirmoreiz nodziedāju Nemorīno Mīlas dzērienā, Princi Nārā, Pinkertonu Madama Butterfly un Alfredo Traviatā. Es cienu režisoru Andreju Žagaru par to, ka viņš lauž stereotipus. Tas var nepatikt, un ir grūti pierast. Arī man, gatavojot Traviatas iestudējumu, pat gribējās braukt prom, jo viņš prasīja to, ko es nesapratu. Mēs runājām dažādās valodās: viņš jau bija orientēts uz Eiropu, uz jauno, bet es Kijevā biju pieradis pie muzejiskas opermākslas, kurā dziedātājam galvenais ir skaisti nodziedāt. Žagars vispirms prasa emocijas un jūtas. Toreiz man bija jāatsakās no vecā, bet es vēl nebiju nonācis pie jaunā, un mani te divas nedēļas «lauza».
Mūsu Opera piespēlēja arī liktenīgo tikšanos ar Marinu Rebeku?
Jā. Turklāt interesanti, ka es šajā teātrī sāku dziedāt agrāk nekā Marina. Es te jau biju nostrādājis divus gadus, kad man teica, ka atbrauks Latvijas zvaigzne. Jau biju dzirdējis gana daudz labu balsu, un mana attieksme bija vēsa, jo neticēju, ka satikšu soprānu, kurš mani varētu pārsteigt. Neticēju līdz brīdim, kad viņa atvēra savu brīnišķīgo muti. Vispirms iemīlējos viņas balsī un pēc tam jau pašā Marinā. Iestudējums (Mīlas dzēriens – I. L.) mums nāca ar lielām grūtībām, bija ziema, ļoti auksts, un mēs slimojām, taču tā bija lieliska sadarbība. Mīlas dzēriena kausu mēs izdzērām līdz pašam dibenam.
Pēc tam esat dziedājuši kopā?
Neesam. Nevis tāpēc, ka mēs to negribētu, bet tāpēc, ka dziedam atšķirīgu repertuāru. Marina specializējas Rosīni, Mocarta un baroka repertuārā augstai balsij, bet mans liriski dramatiskais tenors piestāv verismam un vēlīnajam Verdi. Eiropā tā arī pozicionējos kā solists stiprajā repertuārā: dziedu Kavaradosi, Pinkertonu, Princi, de Grijē un Rikardo. Lučija mums ir ļoti patīkama un īpaša atkaltikšanās uz skatuves. Marinai tā būs debija Lučijas lomā, savukārt man laikam tas būs pēdējais Edgardo. Esmu to nodziedājis jau gana, un, daudz dziedot Verdi un verisma operas, ir grūti pārslēgties uz belcanto.
Kopā uz skatuves jūtaties drošāk, ērtāk?
Mēs ļoti baidījāmies, vai vīram un sievai uz skatuves izdosies pirmo attiecību svaigums. Taču jau no pirmās reizes uz skatuves sajutāmies labi un gaiši: nu kāpēc jau agrāk nedziedājām kopā? Mēs it kā projicējām savu dzīvi uz skatuves, un izrādījās, ka tas mums ļoti patīk. Varam viens otram kaut ko palīdzēt, pateikt priekšā, atbalstīt, aizpogāt.
Vai starp jums un otru Edgardo atveidotāju turku tenoru Muratu Karahanu ir sāncensība?
Mēs nejūtamies kā konkurenti, kuri priecājas, ja otram neiznāk. Vērojot, kā viņš strādā, es iegūstu no viņa austrumnieciskā skatījuma, bet viņš – no manis. Mēs kopā cenšamies, lai iestudējums visos sastāvos būtu ļoti labs, nevis vēlamies noskaidrot, kurš no mums būs labāks. Mēģinām dažādos sastāvos. Dziedu ar visām trim Lučijām, arī ar Sonoru Vaici un Olgu Pudovu, un tā arvien atrodam ko jaunu. Manuprāt, cilvēka balsij ir vairāk krāsu nekā jebkuram mūzikas instrumentam. Ne ar vijoli, ne klarneti jūs nevarat atklāt tik spilgtus raksturus. Dziedātāja rīcībā ir arī vārds. Tagad mani vairāk par vokālo pusi interesē tieši intonācija un kā ar to dziļāk uzrunāt skatītājus.
Kura ir jūsu sapņu loma?
Mans sapnis ir kādreiz, varbūt pēc 10–15 gadiem, nodziedāt Umberto Džordāno operu Andrē Šenjē, kuras titulvaronim ir ļoti spilgta mūzika. Viņš ir pretnis visai sabiedrībai, iestājas par draudzību un brālību, ir brīvības dzejnieks. Man ļoti patīk Kavaradosi loma, viss Pučīni, arī de Grijē loma Manonā Lesko.
Tās ir arī tuvākajos nākotnes plānos?
Decembrī un janvārī dziedāšu Rūdolfa lomu Bohēmā Koventgārdena operā, uz pusēm ar Rolando Viljasonu decembrī un janvārī. Būs interesanti redzēt, kā strādā meistars! Lionā būs Makbeta iestudējums, Austrālijā – Karmena. Koventgārdenā atgriezīšos Cara līgavā, turp aicina arī uz Dona Karlosa atjaunojumu. Minhenē un Berlīnes Vācu operā būs Nāra, Toska un Madama Butterfly. Es jau dziedu labākajos teātros, ar zvaigznēm, bet vēl ne pirmajā sastāvā, jo domāju, kāds šobrīd var nodziedāt labāk par mani.
Ar prieku gaidu kārtējo solokoncertu ar orķestri Pasdeloup Parīzes Pleijēla zālē. Pasdeloup mani aicina, kopš Plasido Domingo konkursā 2007. gadā ieguvu arī šā orķestra simpātiju balvu.
Daudzo ceļojumu dēļ atstāsiet Štutgartes operu, lai kļūtu par brīvmākslinieku?
Tā rīkojos, lai ar ģimeni pārceltos uz Šveici, jo Marina no nākamās sezonas būs Cīrihes operas soliste. Jau meklējam mums un bērnam piemērotu dzīvesvietu: lai būtu pirmais stāvs, dārzs un labi kaimiņi. Šveice ir pasaku zeme. Tur dzīvot bija mūsu sapnis. Vismaz piecus gadus tur paliksim.
Kāds ir jūsu sagatavošanās rituāls izrādei?
Dienu pirms izrādes man ir svarīgi nenopūlēties, atpūsties, uzkrāt emocijas un veselību, pabūt parkā vai mežā. Būt kopā ar ģimeni. Mazāk runāt pa telefonu. Pats galvenais ir atpūsties, jo izrādei vajag noskaņojumu.