Pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma Rīgā atkal viesojās viena no XX gadsimta pianisma leģendām Eliso Virsaladze. Solokoncertā decembrī Lielajā ģildē viņa interpretēja Pētera Čaikovska, Roberta Šūmaņa un Sergeja Prokofjeva skaņdarbus, kā arī pasniedza meistarklases Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Starts pianistes skatuves gaitām bija savulaik gūtā uzvara gan Pētera Čaikovska konkursā Maskavā (1962), gan Roberta Šūmaņa konkursā Cvikavā (1966). Eliso Virsaladze ir pirmā pianiste, kura Padomju Savienībā ir nospēlējusi visus Volfganga Amadeja Mocarta klavierkoncertus. Viņas Mocarta un Šūmaņa interpretācijas ir kļuvušas par etalonu. Eliso Virsaladzes spēle uzrunā ar neparastu, ļoti koncentrētu iekšējo enerģiju, ar emocionāli patiesu un niansēs izsmalcinātu skaņdarbu lasījumu.
Svjatoslavs Rihters savā dienasgrāmatā ierakstījis: "Iespējams, viņa ir spēcīgākā pianiste starp sievietēm." Kopš 1966. gada Eliso Virsaladze koncertē gan solo, gan ar starptautiski atzītiem orķestriem diriģenta Jevgeņija Svetlanova, Kirila Kondrašina, Rikardo Muti, Jevgeņija Temirkanova, Kurta Zanderlinga un daudzu citu maestro vadībā. Viņas kamermūzikas partneru vidū ir čelliste Natālija Gūtmane, Borodina un Taņejeva kvartets.
Eliso Virsaladze ir dziļu klavierspēles tradīciju mantotāja un turpinātāja. Viņas pirmā skolotāja dzimtajā Tbilisi bija vecmāmiņa, profesore Anastasija Virsaladze, pie kuras mācījies Dmitrijs Baškirovs un vairāki citi ievērojami pianisti. Eliso Virsaladzes lielie skolotāji Pētera Čaikovska Maskavas konservatorijā bija slavenie profesori Heinrihs Neihauzs un Jakovs Zaks. Jau vairāk nekā piecdesmit gadu – kopš 1967. gada – viņa ir profesore Maskavas konservatorijā, no 1995. gada līdz 2011. gadam strādājusi arī Minhenes Mūzikas un mākslas universitātē, joprojām skolo studentus mūzikas augstskolās Florencē un Tokijā. Viņas audzēkņu vidū ir daudzi starptautisku konkursu laureāti – Boriss Berezovskis, Aleksejs Volodins, Jakovs Kacnelsons, kā arī jaunākās paaudzes zvaigzne Dmitrijs Šiškins. Pianiste bieži strādā starptautisko konkursu žūrijās un ir izveidojusi mūzikas festivālus Sibīrijas pilsētā Kurgānā un Telavi Gruzijā.
Intervijas Eliso Virsaladze sniedz nelabprāt, taču savstarpējas sapratnes gaisotnē kļūst iespējama dziļi atklāta saruna par mūziku un dzīvi, ideālo un ikdienišķo.
Kādas ir jūsu attiecības ar Latviju?
Ļoti sirsnīgas. Vienmēr ļoti esmu mīlējusi Rīgu un rīdziniekus. Atceros, ka mans pēdējais koncerts Rīgā apmēram pirms trīsdesmit gadiem notika Lielajā ģildē kopā ar diriģentu Toviju Lifšicu un Latvijas filharmonijas kamerorķestri. Es biju ļoti iemīļojusi viņu un viņa ģimeni. Savulaik te uzstājos diezgan bieži. Atceros kādreizējo filharmonijas direktoru Filipu Šveiniku. Viņš bija leģenda. Viņš visu dabūja gatavu. Biju lielos draugos ar diriģentu Leonīdu Vīgneru, mēs daudz muzicējām kopā. No Rīgas nākuši tik daudzi ievērojami mūziķi – Filips Hiršhorns, Gidons Krēmers, Ilze Graubiņa, Igors Hudoļejs.
Vai intensīvais pedagoģiskais darbs līdzās spožajai solokarjerai neatņem pārāk daudz laika un spēka?
Pēdējā laikā ļoti daudzi pazīstami izpildītājmākslinieki koncertēšanu apvieno ar pedagoģisko darbu. Mūziķim tas dod dzīves stabilitāti. Koncertu jums būs te vairāk, te mazāk, bet augstskolas profesoram ir stabila alga. Šāda nostāja man ir absolūti nepieņemama, jo tā diemžēl vairāk ir saistīta ar dzīves materiālo, nevis radošo pusi. Daudziem nemaz nepatīk mācīt, bet viņi to dara. Kaut arī abos gadījumos mēs runājam par mūziku, izpildītājmākslinieks un pedagogs ir pilnīgi dažādas profesijas.
Darbā ar dažādiem audzēkņiem ir nepieciešama ļoti atšķirīga psiholoģiskā pieeja. Daži spēj izturēt lielu slodzi, apgūstot pilnīgi jaunu informāciju, par ko iepriekš nav pat nojautuši, bet daži to nespēj. Ir jāuzmin, kurš to varēs un kurš nevarēs, ar kuru runāt stingrāk un ar kuru ne, kuru vajag slavēt par padarīto un kurš – pilnīgi pretēji – visu laiku jāpiespiež domāt, ka vajag izdarīt vēl labāk. Pedagoģiskajā darbā ir daudz nianšu.
Vai studentu skološana jums pašai sniedz prieku?
Ja man nepatiktu, es to nedarītu. Es mācu jaunos mūziķus jau 52 gadus. Tas ir ilgs laiks. Sāku, kad pati vēl studēju aspirantūrā. Man uzreiz iepatikās. Pretējā gadījumā es nepaliktu pedagoģijā tik ilgi un manā klasē nebūtu tik daudz studentu. Man ir grūti atteikt talantīgiem jauniešiem, kuri vēlas iestāties manā klasē.
Ir jābūt savstarpējai psiholoģiskajai saderībai. Šī ķīmija ir svarīga, pat vienkārši sarunājoties. Ar vienu tas ir viegli, un ir sajūta, ka saprotaties, bet ar citu – grūti. Ne vienmēr tas ir skaidrs uzreiz. Varat veselu gadu pavadīt kopā, un tad pēkšņi sākas kaut kas pilnīgi cits.
Vai līdztekus Maskavas konservatorijai joprojām paspējat strādāt arī mūzikas augstskolā Florencē?
Ne tikai Florencē, bet arī Tokijā. No šīs koledžas Tokijā ir arī pēdējā, 2019. gada Pētera Čaikovska starptautiskā pianistu konkursa 2. vietas laureāts Mao Fudzita. Viņš dalīja 2. vietu kopā ar manu Maskavas konservatorijas studentu Dmitriju Šiškinu. Tokijā tagad pasniedz arī mani bijušie audzēkņi. Publikas reakcija uz klasisko mūziku tur ir stipri mainījusies. Kad 1970. gadā pirmo reizi uzstājos Japānā, visur bija vienāda reakcija: sagaida ar pieklājīgiem aplausiem, kamēr tu spēlē, ir absolūts kapa klusums, pēc tam atkal aplausi, un tu labi zini, cik reižu vēl iznāksi uz skatuves. Tagad ir pavisam citāda, daudz labāka publika. Ir arī daudz jaunu, talantīgu pianistu no Japānas un citām Āzijas valstīm. Ir pagājis periods, kad viņiem bija fenomenāla tehnika, bet nekā vairāk.
Vai pašlaik joprojām ir būtiska atšķirība starp pianisma skolām?
Šodien es vairs nevaru pateikt, kura ir krievu, vācu vai franču pianisma skola. Viss ir sajaucies kopā, un tagad ir tikai vai nu laba, vai slikta skola. Protams, ir zināmas, noteiktas prasības tiem, kuri absolvē augstskolu Krievijā, taču tik un tā vairs nav kā agrāk. Agrāk bijām aiz dzelzs priekškara un neko nezinājām. Mūsu iespējas nevar salīdzināt ar informāciju, kāda ir pieejama tagadējiem divdesmit gadu veciem studentiem. Tas, kas Rietumos bija zināms visiem, mums nebija pieejams. Nebija pat nekādu Rietumu skaņuplašu.
Atceros, ka tikai profesionāliem mūziķiem par kaut kādiem īpašiem taloniem izsniedza skaņuplates ar izciliem ārzemju mākslinieku ierakstiem. Pagāja ilgs laiks, līdz tiku pie savām pirmajām platēm ar Artūra Šnābela, Bruno Valtera un Jūdžīna Georga Istomina ierakstiem.
Ko tur runāt, ja pat profesors Heinrihs Neihauzs vispār nebija bijis ārzemēs… Ja nebūtu Svjatoslava Rihtera un Emīla Gilelsa, viņš nebūtu tik pazīstams pasaulē. Pasaulē neko nezināja pat par tik ievērojamu personību kā Samuils Feinbergs – pianistu, komponistu, sabiedrisku darbinieku, rakstnieku un pedagogu. Viņam bija daudz izcilu audzēkņu, bet ārpusē viņa vārdu neviens nezināja. Līdzīgi ar Vladimiru Sofroņicki, Mariju Judinu, Mariju Grinbergu, Ļevu Oborinu.
Runājot ar saviem studentiem, bieži atceros tieši Rihtera un Gilelsa pianistu paaudzi. Nevienai citai valstij tolaik nebija tik daudz izcilu pianistu, bet cik trausla, apdraudēta un ievainojama bija visa šī ģeniālo padomju mūziķu paaudze. Gandrīz neviens no viņiem, izņemot Judinu un Rihteru, nenodzīvoja līdz 70 gadu vecumam. Ikvienu jebkurā brīdī varēja izsaukt "uz tepiķa". Manu profesoru Jakovu Zaku atklātā konservatorijas komunistiskās partijas sapulcē 1976. gadā asi nosodīja par to, ka viņš nav audzinājis savus studentus pareizā padomju garā, jo viens no spožākajiem viņa izskolotajiem jaunajiem pianistiem Jurijs Jegorovs ārzemju vieskoncertu laikā lūdza politisko patvērumu un palika Nīderlandē. Viņš nebija vienīgais. Cienījamus profesorus bāra un sodīja kā puišeļus. Skaidrs, ka tas atstāja smagu iespaidu.
Vai jūs arī sauca "uz tepiķa"?
Nē, jo es nebiju partijā. Es vienmēr izvairījos no saistībām konservatorijas oficiālajā dzīvē. Tā daru joprojām – lai gan studentu man ir krietni vairāk, pēdējos divdesmit gadus oficiāli strādāju tikai pusslodzi.
Septiņpadsmit studentu… un tikai pusslodze?!
Slodzei pietiktu ar deviņiem studentiem, taču papīros noformēju pusslodzi. Tādu arī saņemu algu. Tā es rīkojos, lai man nevajadzētu sēdēt dažādās sēdēs un eksāmenu komisijās. No "pusslodzniekiem" to neprasa. Tā es iegūstu brīvību.
Daudzi stājās partijā, lai vara neliktu šķēršļus profesionālajai karjerai. Vai daudz zaudējāt, būdama bezpartijiska?
Kādu rītu pamodos, un mans spilvens bija izmircis asarās: biju raudājusi, sapnī redzot, ka mani cenšas piespiest stāties partijā. Neteikšu, ka izjutu milzīgu atšķirību. Visi bijām vienādos apstākļos, neviens nedevās uz ārzemēm ar vieskoncertiem… Toreiz galvenais bija spēlēt koncertus un pabarot ģimeni. Braukājām pa visu Padomju Savienību, uzstājāmies sādžās, kur nebija ne afišu, ne atbilstošu klavieru. Kamēr nebiju vairāku lielu starptautisko konkursu laureāte, neviens man neļāva pārkāpt kapitālistiskās pasaules slieksni.
Pēc uzvaras Pētera Čaikovska konkursā Maskavā 1962. gadā pie manis pienāca amerikāņu impresārija Sola Huroka asistents, kurš izraudzījās debitantus koncertiem slavenajā Ņujorkas Kārnegija zālē. Viņš teica, ka 1963. gada novembrī man tur būs solokoncerts. Taču es tur tā arī nenonācu, droši vien aizsūtīja kādu citu. Diriģents Kirils Kondrašins vairākkārt uzstājīgi, neatlaidīgi lūdza visādām instancēm, lai man atļauj būt solistei viņa orķestra vieskoncertos… Koncertus centralizēti organizēja Goskoncert, un viss notika šādā nekrietnā veidā.
Vai atceraties savu pirmo koncertu ārzemēs?
Protams, atceros. Mana pirmā uzstāšanās Rietumos, Nīderlandē, notika, tikai pateicoties Bellai Mihailovnai Davidovičai – pianistei, kura 1978. gadā emigrēja uz ASV un ieteica mani savam impresārijam. Vēl atceros savu pirmo solokoncertu Rietumos. Toreiz Vācijā, Augsburgā, 70. gadu pirmajā pusē steidzami aizstāju pēkšņi saslimušo ungāru un šveiciešu pianistu Gēzu Andu. Tas notika jau labu laiku pēc uzvaras Pētera Čaikovska (1962) un Roberta Šūmaņa (1966) konkursā. Vācijas Demokrātiskajā Republikā gan man bija daudz koncertu: katru gadu ar Drēzdenes Staatskapelle, Leipcigas Gewandhaus orķestri, Berlīnes simfonisko orķestri un Radio orķestri.
Man nebija vājprātīgi straujš ritms, nebija koncertu drudža. Mierīgi dzīvoju, vingrinājos un baudīju dzīvi. Uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, jo man ir citāds raksturs. Man ir mierīgs, nevis drudžains iekšējais pulss. Mani nekad nav interesējusi karjera kā tāda. Neko nevienam neesmu spējusi lūgt. Viss, ko esmu sasniegusi, ir atnācis pats, neesmu lauzusies ar elkoņiem. Es nelielos un arī neuzskatu, ka tā ir pareizi. Vienkārši es citādi neprotu. Man paveicies.
Vai jūtat, ka laiks skrien uz priekšu arvien straujāk? Pieaug stress, ir milzīgs spiediens – ātrāk, vairāk…
Protams. Es to redzu savos studentos. Agrāk, vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem, viņi pirmajos divos mācību gados normāli mācījās, apguva repertuāru un nekādu konkursu nebija. Tagad to ir ļoti daudz, un es nevaru liegt viņiem tajos piedalīties, jo konkursi ir nepieciešami – tie dod materiālo bāzi.
Jauno mūziķu audzināšana ir jābalsta uz citiem pamatiem. Visu un visur vajag paspēt. Taču ir vajadzīga līdzsvarota dzīve. Mākslinieka personības veidošanās, briedums un izaugsme nav iespējama, ja nav iekšējā miera. Nevaru iedomāties, kā es ar savu raksturu varētu savu ceļu sākt šodien. Es droši vien neizturētu. Saprotu savus studentus, jo spiediens ir milzīgs.
Konkursam ir jābūt gatavam. Izstāstīšu gadījumu no pieredzes: kāda ārkārtīgi talantīga mana studente jau pirmajā kursā guva spožu uzvaru konkursā Sidnejā. Tajā pašā konkursā cits mans students izcīnīja tikai ceturto vietu, taču tieši viņš turpina karjeru. Viņa nespēja, jo neizturēja koncertu vezumu, kas pār viņu nogāzās uzreiz pēc uzvaras. Tas bija pāri viņas psiholoģisko spēku robežām. Bet viņa ir dzimusi skatuvei!
Vai konkurss ar visām negatīvajām blaknēm ir neizbēgami vienīgais ceļš uz skatuvi?
Citu ceļu es nezinu. Man zināmo Krievijas pianistu vidē Jevgeņijs Kisins ir izņēmums. Konkursos, turklāt daudzos, sacentās pat Lans Lans, bet no Padomju Savienības izsisties pasaulē nebija iespējams. Rietumos mūziķiem palīdz impresāriji, aģentūras. Taču šodien tur populāri ir arī mākslinieki, kuriem ir vārds un liela publicitāte, taču klausīties viņus nav iespējams. Viņi ir neizglītoti, bet viņiem ir lieli panākumi. Viena tāda ir mana tautiete, gruzīnu un franču pianiste Hatja Buniatišvili. Viņai ir grandioza karjera, viņa uzstājas ar ievērojamiem diriģentiem un orķestriem, bet es nespēju viņu ne klausīties, ne uz viņu skatīties.
Šodien viss ir apvērsies otrādi – jo mazāk apģērbta ir māksliniece uz skatuves, jo populārāka viņa ir. Bet es tam nepievēršu uzmanību, jo par to domāt ir šausmīgi. Tad ir jājautā: kāpēc es vispār strādāju, un ko es mācu saviem studentiem?! Visi grib veidot karjeru, un viņi redz šādus lielās "veiksmes" paraugus, šādas zvaigznes…
Grūti iedomāties pieredzes bagātāku mūžu par jūsējo: piedzimt Otrā pasaules kara laikā un piedzīvot vairākas vēsturiskas turbulences, sākot ar Hruščova atkusni…
1956. gadā, pēc tam, kad Staļina pīšļus iznesa no mauzoleja, Gruzijā risinājās šausmīgi notikumi. Jaunus cilvēkus, kuri piedalījās mītiņos, aiz savas muļķības iedomājušies, ka iemesls ir tas, ka Staļins bija gruzīns, nogalināja turpat uz ielas, šaujot mugurā, un pēc tam meta upē. Patiesībā tas bija intuitīvs protests pret sistēmu. Gruzijas un Abhāzijas bruņotajā konfliktā 1992. gada vasarā gāja bojā mans māsīcas dēls, pavisam jauns puisis. Gan šie notikumi, gan 2008. gada Krievijas un Gruzijas konflikts manu dzīvi tiešā veidā gan neietekmēja, jo es jau kopš 1967. gada dzīvoju Maskavā.
Manuprāt, vēl briesmīgākas ir Krievijas un Ukrainas attiecības, jo Ukrainā faktiski notiek pilsoņu karš. Tiem, kuri dzīvo valsts austrumu daļā – Luhanskā, Doņeckā –, vienkārši nav izejas. Skaidrs, ka ukraiņi negrib runāt krieviski. Tas, kādā valodā cilvēki runā ģimenē un kāda valodā mācās, ir viņu izvēle, bet ir skaidrs ka cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā vai Gruzijā, ir pienākums runāt latviešu un gruzīnu valodā. Izraēlā ievēroju, ka daudzi, turp pārcēlušies, nemaz nemācās ivritu…
Vai jums joprojām ir tikpat intensīva koncertdarbība kā agrāk?
Es neatsakos no koncertiem. Man ir ilgstošas viesturnejas, un gadās, ka mēnesi vai pusotru neesmu tikusies ar studentiem. Par laimi, konservatorijā Maskavā man ir trīs asistenti. Grūtāk ir Florencē, jo tur asistentu man nav. Uz manām meistarklasēm Florencē brauc daudzi topošie Krievijas un Ukrainas pianisti, kuri studē Vācijā. Ļoti talantīgs astoņpadsmitgadīgs itālis ierodas pie manis uz stundām kopā ar savu pedagogu.
Vai tiesa, ka leģendārais profesors Heinrihs Neihauzs jums devis pirmos padomus, kad vēl bijāt maza meitene? Vai vecās tradīcijas joprojām ir vērtība?
Jā, man bija deviņi gadi. Es ļoti vēlu – tikai astoņu gadu vecumā – sāku spēlēt klavieres, taču bez mūzikas nevarēju dzīvot. Spēlēju visu, ķēru pēc dzirdes, improvizēju. Viss ar laiku mainās, taču es ļoti cienu labas tradīcijas.
Vai ir arī sliktas tradīcijas?
Jā, štampi! Piemēram, mēs zinām ievērojamus pagātnes pianistus, kuri izcili interpretējuši Šopēna mūziku. Izveidojas noteikta izpildītājmūzikas tradīcija. Pēc tam tā apaug ar dažādiem uzslāņojumiem, kas nevis atsvaidzina tradīciju, bet, gluži otrādi, to tikai atdarina – iekonservē, pārakmeņo. Tas ir šausmīgi, jo šīs klišejas pārmanto no paaudzes uz paaudzi. Jaunie, kuri vēl mācās, reti ir domājoši ļaudis. Viņi klausās YouTube dažādus izpildījumus un vaicā, kurš ir eksperts konkrēta skaņdarba izpildījumā. Viņi grib zināt, kurš vislabāk spēlē Šopēna noktirni, un sāk atdarināt. Tāpēc jauno mūziķu vidū ir tik maz spilgtu, individuālu personību, kuras nebaidās patstāvīgi domāt. Pazīstu vairākus mūziķus, kuri likās spilgti, kamēr vēl mācījās Neihauza klasē, bet, kad viņi sāka savu ceļu, jau pēc pāris gadiem viss izčibēja.
Jūs pašu uzskata par Mocarta un Šūmaņa interpretācijas etalonu.
Tās ir pilnīgas muļķības. Es ar lielu interesi un prieku spēlēju visdažādāko komponistu darbus. Vienkārši jau kopš bērnības daudz esmu spēlējusi Mocartu. Varu pateikties vecmāmiņai, kura mani iebaroja ar labu repertuāru.
Vai popkultūras vērienīgā dominēšana publiskajā telpā arvien vairāk neatvirza ēnā klasisko mūziku?
Šajā ziņā Krievija ir kā neskartā zeme. Daudzās pilsētās tikai tagad, pēdējos trīsdesmit gados, sākušās koncertdzīves tradīcijas. Mākslinieki turp brauca arī padomju gados, taču nebija labu mūzikas instrumentu, organizācijas un visa pārējā. Bija bēdīgs stāvoklis. Pēdējās desmitgadēs daudzās pilsētās sākusies kustība koncertdzīves virzienā – uzceltas jaunas koncertzāles un operteātri, notiek festivāli un konkursi. Piemēram, Krasnojarskā ir brīnišķīgs ikgadējs klasiskās mūzikas festivāls. Tas ir labi organizēts, tur uzstājas interesanti mūziķi. Es arī tur esmu uzstājusies. Lieliski festivāli ir Jekaterinburgā, Irkutskā, Ņižņijnovgorodā, Saratovā, Samarā.
Man pašai ir festivāls Sibīrijas pilsētā Kurgānā, Urālu federālajā apgabalā. Šajā reģionā agrāk mūzikas dzīve nebija īpaši attīstīta, tagad tā ir ļoti aktīva. Koncertzāles ir pilnas, un cilvēki ļoti uzmanīgi klausās. Daudzos Krievijas reģionos kultūras dzīve uzplaukst, jo tā vairs nebalstās tikai uz to, ko atsūtīs vai teiks Maskava. Es to redzu un domāju, ka pesimismam nav pamata. Cilvēki ir izslāpuši pēc mūzikas. To var salīdzināt ar izsalkumu, ja trīs dienas nav ēsts. Rietumos problēma ir pārsātinātība. Cilvēkiem ir tik plaša izvēle, ka viņi vairs nespēj tajā orientēties un saprast, ko grib.
Jūsu koncertā Rīgā apbrīnojams bija Roberta Šūmaņa Viedā putna gaisīgais lidojums. Savukārt Pētera Čaikovska ļoti pazīstamo Gadalaiku pasaule izvērtās negaidīti dziļā, trausli intīmā dvēseles atklāsmē.
Čaikovska Gadalaikus tikai tagad, augustā, beidzot iemācījos. Man tas ir jaunums, nekad iepriekš nebiju tos spēlējusi. Laika trūkuma dēļ nepaspēju iemācīties visu ciklu, tāpēc Rīgā nospēlēju astoņas daļas. Ja nesaredz šīs mūzikas jēgu, tā šķiet sentimentāla un banāla, bet patiesībā šī ir unikāla Čaikovska pasaule, dziļa ieskatīšanās dvēselē. Uz to norāda daudzās pazīstamās intonācijas no baletiem Riekstkodis un Gulbju ezers, simfonijām un citiem zīmīgiem skaņdarbiem. Aizvadītajā gadā savā festivālā Kurgānā pirmo reizi mūžā nospēlēju arī Čaikovska Klavieru trio. Tas ir neprātīgi grūts un ilgst 48 minūtes. Spēlēju to kopā ar Oistraha kvarteta pirmo vijoli Andreju Baranovu un čellistu diriģentu Aleksandru Rudinu.
Vai esat tikusies ar diriģentu Marisu Jansonu?
Jā, ļoti bieži – gan ar viņu, gan ar viņa tēvu Arvīdu Jansonu. Pārsvarā gan tas bija vēl padomju laikā. Vēlākajos gados mums ar Marisu bijis viens kopīgs koncerts Cīrihē ar orķestri Tonhalle. Es zināju, ka viņš slimo, taču viņa nāve man likās ļoti negaidīta, jo viņš visu laiku diriģēja, bija apritē. Mēs esam viena paaudze, kopā izaugām par mūziķiem, tikai Mariss Pēterburgā, es – Maskavā.
Vai mēdzat apciemot dzimto Gruziju?
Turp braucu katru gadu. Man tur arī ir festivāls – Telavi, Kahetijā, Alazani upes ielejā. Tā ir vieta, no kurienes nāk cinandali, hvančkara un citi slavenie Gruzijas vīni. Mūsu festivāls Telavi pastāv jau ilgi. Mēs to izveidojām kopā ar čellisti Natāliju Gūtmani un vijolnieku Oļegu Kaganu pēc Kuhmo kamermūzikas festivāla parauga Somijā. Mums ļoti iepatikās šis festivāls Kuhmo pilsētiņā Somijas ziemeļos, 600 kilometru no Helsinkiem.
To 1970. gada vasarā nodibināja somu čellists Sepo Kimanens kopā ar sievu, japāņu vijolnieci Josiko Arai. Viss sākās ar to, ka viņi tur ieradās studiju gados un lūdza pilsētiņas vadībai atļauju nospēlēt savas pirmās koncertprogrammas. Vietvara mūziķus ar prieku atbalstīja, piešķīra skatuvi skolā, bez maksas izmitināja un ēdināja. Kuhmo festivāls ieguva starptautisku vērienu, jo Sepo Kimanenam izdevās iesaistīt daudzus ievērojamus mūziķus.
Tur vairākkārt paviesojušies, mēs ar Natašu un Oļegu prātojām, kur varētu noorganizēt kaut ko līdzīgu Padomju Savienībā. Izlēmām, ka visdrīzāk tas varētu izdoties Gruzijā. Tā arī bija: pirmais Telavi festivāls notika 1984. gadā. Turpinājām katru rudeni līdz 1992. gadam, kad viss aprāvās Gruzijas un Abhāzijas kara dēļ. Festivālu izdevās atjaunot 2009. gadā. Pērn notika desmitais Telavi festivāls kopš atjaunošanas. Pie mums ir bijuši visi – gan no bijušās PSRS, gan Rietumiem. Mūsu festivālā diriģējis arī kādreizējā Latvijas filharmonijas kamerorķestra vadītājs Tovijs Lifšics un lietuviešu diriģents Sauļus Sondeckis.
Kurp virzās šodienas izpildītājmāksla?
Pašlaik visā pasaulē vērojama XVII un XVIII gadsimta baroka, franču klavesīnistu mūzikas renesanse. Agrāk tādas aizraušanās nebija, tagad katrs otrais spēlē Ramo un Kuperēnu. Dažreiz ir nepanesami garlaicīgi, taču tāda ir modes tendence.
Vai jūs arī sekojat tendencēm?
Nē. Es bez tā varu iztikt. Man jau tā atlicis tik maz laika.
Vai mūsdienu komponisti sacer skaņdarbus speciāli jums?
Viņi varbūt arī rakstītu, ja vien es spēlētu, bet īpašas intereses man nav. Tas gan nenozīmē, ka laikmetīgā mūzika mani neinteresē. Ir daži ļoti interesanti mūslaiku komponisti. Piemēram, poļu izcelsmes amerikāņu komponists un pianists Frederiks Rževskis. Ļoti uzrunājoši skaņraži ir brits Tomass Adess un ungārs Ģerģs Kurtāgs. XX gadsimta ungāru komponists eksperimentētājs Ģerģs Ligeti arī pianistiskajā tehnikā ieviesa daudz ko tādu, kā pirms tam nebija. Man ļoti patīk igauņa Renē Ēsperes mūzika. Ļoti gribētu spēlēt poli Vitoldu Lutoslavski. Par spīti tam, ka mans repertuārs ir ļoti plašs, vēl ir tik daudz mūzikas, kuru vēlētos spēlēt.
Stāsta, ka kopā ar studentiem mēdzat mājās gatavot pusdienas. Apbrīnojami, ka jums vēl atliek spēka rosīties pa virtuvi.
Tas bija agrāk, un it īpaši Minhenē, kur mācīties pie manis brauca daudzi studenti no Ukrainas, Gruzijas, Krievijas. Viņiem viss bija jauns, svešs – pilsēta, kopmītnes. Aicināju viņus pie sevis mājās, kopā gatavojām pusdienas. Tagad tam vairs nav laika. Virtuvē dievinu eksperimentēšanu, tāpēc neko necepu cepeškrāsnī, jo tur visam ir jābūt precīzās proporcijās. Man garšo viss, bet, kopš mana meita Daredžana Beruzašvili ir pārcēlusies atpakaļ no Losandželosas pie manis uz Maskavu, mana ēdienkarte ir būtiski mainījusies, jo viņa ir veģetāriete. Es vairs neēdu vistiņas.
Daredžana ir radikāla – nevalkā ne apģērbu, ne apavus no dabīgās ādas un žēlo visu dzīvo radību. Losandželosā viņa pavadīja astoņus gadus un atgriezās tikai manis dēļ. Man ir grūti to pieņemt, jo viņai Losandželosā ļoti patika. Viņa – filmu producente un scenāriste – tur jutās kā zivs ūdenī. Mums mājās tagad ir septiņi suņi un četri kaķi. Visparastākie, nevis šķirnes dzīvnieki.
Viens no suņiem ir emigrants, meita viņu atveda no Amerikas. Viņš, nabadziņš, te nejūtas apmierināts, jo Losandželosā bija Daredžanas vienīgais suns. Divi suņi ir no Gruzijas. Daredžana viņus paņēma pavisam novārgušus, izbadējušos. Ir arī viens kaķis gruzīns ar tipisko gruzīnu degunu. Vienu kaķi dēvēju par ebreju, jo viņu sauc Dāvids. Visi pārējie mūsu četrkāji ir krievi. Es strādāju, lai uzturētu visu šo ģimeni: viņiem vajag labu ēdienu, pastaigas, pastāvīgas rūpes. Dzīvnieki man ir bijuši vienmēr. Es tos mīlu kopš bērnības, un meita šo pieķeršanos ir mantojusi.
Kā viņi – jūsu pirmie klausītāji – reaģē uz mūziku?
Man reiz bija suns Tuziks, kurš dievināja mūziku. Viņš vienīgais reaģēja pozitīvi. Visi pārējie mūziku ignorē. Savā darbistabā viņus nelaižu.
Lai turētu pirkstus formā, ir daudz jāvingrinās?
Paldies Dievam, man ir dabiska pianistiskā tehnika. Nekad nav bijis tā speciāli jātrenē, bet katru dienu jāizpilda ārstnieciski vingrojumi mugurai. Ļoti daudz laika vajag tāpēc, ka vienmēr mācos kaut ko jaunu. Pēdējā laikā ir kļuvis grūtāk strādāt tik lielā intensitātē. Vēl pagājušajā gadā es spēju vingrināties arī naktīs, pēc pusnakts. Atgriezos no konservatorijas un mācījos jaunu sonāti.
Vai jums ir pacietīgi kaimiņi?
Kaimiņi nekur nav zelts. Mājās Maskavā man ir divas klavieres, taču vingrinoties izmantoju klavinolu, lai skaņa netraucētu kaimiņus. Arī Minhenē man ir gan klavieres, gan klavinols. Minhenē man ir paveicies, jo zem mana dzīvokļa ir celtniecības birojs, kurš vakaros ir tukšs. Dzīvoju brīnišķīgā, klusā kvartālā netālu no Pinakotēkas. Tur ir miers. Pat ja esmu tur tikai vienu dienu, es tur atpūšos.
Kāda ir jūsu personiskā jaunā gada un tālākas nākotnes prognoze?
Vienmēr izlasu horoskopus, bet tiem neticu. Zinu, ka būs Žurkas gads. Žurkas labi izturoties pret zirgiem, un es esmu dzimusi Zirga gadā. Galvenais ir veselība. Tad būs arī viss pārējais. Es noteikti atbraukšu vēl. Ja būšu dzīva. Šāds – EБЖ (Ecли буду жив) – bija mana skolotāja Heinriha Neihauza paraksts.