Ģertrūdes ielas teātrī ar izrādi viesosies igauņu horeogrāfs un dejotājs Karls Sakss; intervija ar mākslinieku

Iestudējuma pirmizrāde notika šī gada 8. martā.Biļetes uz izrādi Ģertrūde ielas teātrī 12. novembrī pieejamas www.bezrindas.lv un galerijā Istaba K. Barona ielā 31a.Kā pastāstīja Ģertrūde ielas teātra pārstāvji, 13. novembrī plkst. 13 Ģertrūdes ielas teātrī paredzēta tikšanās un sarunas ar mākslinieku – aicināti visi interesenti.K. Sakss ar savu pirmo izrādi Čuda ieguva balvu par labāko laikmetīgās dejas izrādi 2010. gadā, un viņa nākamais iestudējums Mūka Nestora transs faktiski ir Čuda sīka izstrādāšana līdz perfektumam.Ģertrūdes ielas teātris piedāvā ieskatu Elīnas Cires sarunā ar K. Saksu.Zinātnieki ir pierādījuši, ka deju un mūziku mūsu senči pazina krietni pirms atklāja valodu. Ar ko Tu sāki profesionāli nodarboties vispirms - deju vai mūziku?Jebkurā nodarbē profesionālisms man ir mērķis, uz ko tiekties, vēl neuzdrošinos sevi dēvēt par profesionāli (smaida - autora piezīme). Ar mūziku sastapos pirms dejas. Esmu klausījies visdažādākos žanrus un varu iedalīt savas dzīves posmus atkarībā no tā brīža mūzikas izvēles. Līdzko pats sāku eksperimentēt ar skaņu, jutu, ka esmu atradis jēgu dzīvei, arī tādu kā drošību – ja nevarēšu izvēlēties, ko darīt, man aizvien paliks mūzika. Godīgi sakot, studēt deju izvēlējos nejauši, tā vienkārši šķita pilnīgi jauna, aizraujoša pieeja pasaulei. Mani dejas pamati bija džudo un futbols tīņa gados. Studējot jutu, ka atklājumi, kā darbojas mans ķermenis, maina arī manis radīto mūziku. Tagad šī ietekme jūtama arī uz otru pusi – no skaņas uz ķermeni.Tu studēji deju Vīlandes akadēmijā, kas ir diezgan pazīstama ar savām dziļajām iestrādēm tradicionālās kultūras laukā, īpaši tautas mūzikā. Kā ir būt laikmetīgās dejas un elektroniskās mūzikas māksliniekam šādā vidē?Sākumā man nebija nekādas nojausmas, kādā vidē esmu nonācis, taču, jā, akadēmijas tautiskā gaisotne man šķita diezgan savāda. Taču tā ir cita saruna. Beigu beigās esmu nonācis pie secinājuma, ka izpratne par cilvēku un tā dabu mums ar akadēmiju ir diezgan līdzīga, es vienkārši esmu izvēlējies citu izpausmes veidu. Lai nu kā, pirmais dīvainais iespaids neapturēja mani darīt to, ko gribu, un akadēmija lieliski nodrošināja visas iespējas strādāt. Kad gribi kaut ko radīt, nedaudz konfliktējoša kultūras vide var būt ļoti rosinoša. Tavās izrādēs - gan Čuda, gan Mūka Nestora transs - skaņai ir ļoti būtiska loma. Šķiet, ka uz skatuves ir duets - tu kā dejotājs un skaņa. Kā tu uztver skaņu - vai tā ir kā impulss kustībai, vai arī piedalās izrādē kā patstāvīgs spēlētājs, lai veidotu dialogu gan ar dejotāju, gan ar publiku?Mūzika rada telpu un telpa ir svarīga gan dejotājam, gan publikai, cerams, ka abiem vienlīdz. Skaņa ir nepieciešams iedvesmas avots domāšanai, un man tā palīdz sasniegt vajadzīgo prāta stāvokli, lai varētu izteikties ar ķermeni. Tas ir kā kustēties mūzikā, nevis kustēties, reaģējot uz mūziku. Taču man vēl krietni jāstrādā ar mūzikas iekļaušanu izrādēs, gribu padarīt to atvērtāku, brīvu no citiem elementiem - skaņas, kustības, uzstāšanās utt. Radīt skaņu nevis kā mūziku, bet gan kā jēgpilnu skaņas ainavu, ir ļoti aizraujošs uzdevums.Vai uz skatuves esi strādājis ar mūziķiem?Pavisam drīz izmēģināšu spēkus šajā jomā. Tā būs sadarbība ar laikmetīgās akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem - man tas ir jauns žanrs, bet patiešām iedvesmojošs.  Kā tu atradi leģendu par Čudu un mūku Nestoru?Tās gan ir drīzāk idejas, nekā leģenda, taču nevaru noliegt, ka izrādēs šur tur parādās stāsta motīvi. Pirms kāda laika krietni interesējos par senčiem, igauņu arhetipiem, kas senāk dzīvojuši tagadējās Igaunijas teritorijā. Pētīju vēsturiskos materiālus ziņkāres urdīts, bez konkrēta nolūka izmantot tos kādam skatuves darbam. Taču domas un emocijas, kuras radīja atrastās informācijas drumslas, kļuva pārāk uzmācīgas, tāpēc nācās tās pārvērst skaņā un kustībā.Aizvēsturiskais igaunis jeb Čuda un pareizticīgo mūks Nestors no alu klostera Kijevā, kurš bija pirmais hronists, kurš minējis čudas - tie abi bija spēcīgi, pretrunīgi tēli, kas man ilgi nedeva miera.Rakstot par abām iepriekšminētajām izrādēm dejas kritiķe Madli Pesti (Igaunija) tavu kustības stilu raksturo kā šamanisku. Vai esi īpaši pētījis ķermeņa lomu šamaņu rituālos, transa stāvoklī?Nē. Atslēgas punkts kustības valodai bija manis paša transa stāvoklis. Mani savā ziņā vadīja abu tēlu atšķirīgie garīgie un reliģiskie aspekti, tādējādi, iespējams, piešķirot tādu kā šamaniska procesa būtību. Taču pamatā nav domas veidot izrādi kā šamanisku rituālu.Izrāde Mūka Nestora transs var radīt diezgan tumšu, gandrīz Mefistofelisku atmosfēru. Var būt pretrunīgi vērot mūku, kurš rīkojas „ārpus kontroles”. Vai esi saņēmis kādus komentārus no mācītājiem, kas skatījušies tavi izrādi?Lai iedziļinātos tēmā, es apmeklēju vietas, kur parasti neeju un tikos ar ļaudīm, ko iepriekš nebiju pazinis. Es esmu novērotājs - nepiederu nevienai kristiešu draudzei, taču pareizticīgā baznīca atstāj uz mani dziļu iespaidu. Patiesībā viens mācītājs palīdzēja man izveidot tērpu un deva savu svētību pirmizrādei, taču pats uz to neatnāca. Lai gan izrādē nespēlēju teatrālu mūka lomu un man nav nolūka kariķēt ideju par Svēto, esmu prātojis, kā šis mācītājs uzņemtu izrādi. Attiecībā uz Mūka Nestora transu visvairāk atmiņā palicis kādas sirmas teoloģes teiktais, ka izrādē viņa redzējusi tos reliģiskos jautājumus, uz kuriem pati meklē atbildi. Protams, es biju pārsteigts, jo izrādījās, ka esmu uzjundījis tēmas, par kurām pašam nebija nojausmas. Taču jutos arī pagodināts.Mūka Nestora transs savā ziņā sanāk simboliska situācija – izrāde, kurā tu kā horeogrāfs, dejotājs un skaņas autors gandrīz pilnībā kontrolē visu procesu, taču vienlaikus tu iemieso mūku, kurš nokļūst ārpus paškontroles. Liekas, ka strādājot pie izrādes tevi nodarbinājuši tādi jautājumi kā paškontrole, personīgā robeža, cīņa ar sevi, cilvēka un vides divējādā daba, laika ritms, iespēja pagriezt laiku atpakaļ, kustēties un rīkoties „atmuguriski”, kā arī veidi, kā atrast jaunus balansa punktus ķermenim zaudēto vietā.Jā, visvairāk mēģinājumos strādāju ar ilūziju, ka vispār iespējams kontrolēt situāciju, kā arī veidiem, kā to pazaudēt. Lai zaudētu kontroli, vispirms tev vajag to iegūt. Izrādes kontekstā šī struktūra nevarētu darboties apgrieztā secībā. Taču, runājot pavisam precīzi, uz skatuves ķermenis nevienu mirkli nedrīkst pilnībā zaudēt kontroli, runa var būt tikai par to, ka smadzenes vienlaikus uzdod pārāk daudz uzdevumu, informācijas. Un izrādes raksturu nosaka tas, kā es tikšu galā ar to.Vai šobrīd strādā pie jaunas izrādes?Kopā ar mūziķi Hendriku Kaljujarvi (viens no pazīstamākajiem Igaunijas elektroniskās mūzikas scēnas pārstāvjiem) strādājām pie dažām skaņas un vizualitātes attiecībās balstītām idejām. Taču esam nolēmuši veltīt darba procesam tik ilgu laiku, cik būs nepieciešams, no pressure (bez spriedzes).