Tā teikts anotācijā uz Padomju Savienības skaņu ierakstu firmas Melodija 1981. gadā izdotās un Rīgas fabrikā ražotās Fransisa Gojas plates, kurā apkopotas tolaik populārākās ģitārista izpildītās kompozīcijas. Tātad viņa mūzikas klausīšanās pamatakmens šeit ielikts pirms trijiem gadu desmitiem – nav pārsteigums, ka Austrumeiropā un Latvijā pašlaik 65 gadus vecais Fransiss Goija ir biežs viesis. Šoreiz Rīgā viņš uzstāsies ar programmu Woman in Love. Neilgi pirms koncerta radās iespēja elektroniski sazināties ar mākslinieku, kurš, par spīti slavai zemēs, kurās saprot tikai krievu, spāņu, angļu vai portugāļu valodu, konsekventi turas pie savas – franču – valodas. Ģitāru sākāt spēlēt 13 gadu vecumā. Vai pirms tam jau bijāt izmēģinājis kādu citu mūzikas instrumentu?Vecāki man nopirka akordeonu un maksāja par privātstundām, taču es šim instrumentam nepieķēros. Spēlēju arī klavieres, taču grupā Les Liberty Six, kurā sāku spēlēt, jau bija pianists, tāpēc man atlika ģitāra, ko nekad neesmu nožēlojis. Les Liberty Six spēlējāt psihedēlisku rokmūziku, un tas bija 1965. gadā, vēl pirms grupa Pink Floyd bija kļuvusi par psihedēliskā roka leģendu. Vēlāk pievērsāties mierīgākai mūzikai. Vai tas tāpēc, ka jaunības maksimālisms bija pārgājis, vai arī tam bija citi iemesli?Trīspadsmit gadu vecumā sāku spēlēt elektrisko ģitāru, un mūsu grupa bija populāra beļģu jaunatnes vidū, vēlāk pārgāju uz profesionālāku kolektīvu J. J. Band, ar ko daudz koncertējām arī ārpus Beļģijas un ierakstījām albumu Anglijā, bet, slavas apreibināti, sākām zaudēt profesionālo līmeni, jo koncertos nevienu neinteresēja mūsu meistarīgi izpildītās partijas – publikai vajadzēja tikai krāšņu šovu. Mainījām nosaukumu un kļuvām par studijas mūziķiem. Pēc vairākiem gadiem, šķiet, 23 gadu vecumā, kad atklāju folka ģitāru un klasisko ģitāru, man pavērās cita mūzikas pasaule. Ģitāra nonāca pavisam citā līmenī. Klasiskā ģitāra man nepavisam nesaistās ar elektrisko ģitāru, bet gan ar citu veidu, kā spēlēt un interpretēt melodiju. Tomēr nedomājiet, ka es neatzīstu elektrisko ģitāru, tieši pretēji – aizvien bieži to spēlēju koncertos, kad uzstājos ar draugiem. Iespējams, to uzspēlēšu arī šajā turnejā.Jūsu populārākais ieraksts ir pirmais singls Nostalgia, ko komponējis jūsu tēvs. Vai zināt, kā viņš to sakomponēja? Izpildāt arī citas tēva dziesmas?Kad tēvs sacerēja Nostalgia, es vēl nebiju piedzimis. Viss, ko zinu, ir tas, ka viņš bija pianists un aranžētājs sava pulka orķestrī karadienestā un tieši tur viņš šo dziesmu sakomponēja. Ir vēl divas viņa kompozīcijas, kuras izpildu koncertos un esmu ierakstījis, – Café Concert un Mélodia.Jums ir aptuveni 50 albumu. Vai kādu no tiem esat īpaši iecienījis?Jo īpaši mīlu savus pirmos trīs albumus: Nostalgia, Sweet and Softly un Maria Padhila. Ja runājam par pēdējiem albumiem, no tiem varu izcelt Wings for Life, Moscow Nights, Pleased to Meet You, Mr. Valgre un A Tribute to Alexandra Pakhmutova. Mīlu visus šos albumus, taču nedaudz vairāk esmu pieķēries Sweet and Softly.Vai varat izskaidrot sajūtas, kādas rodas, kad spēlējat ģitāru? Ģitāra jums ir drīzāk draugs, skolotājs vai tikai darbarīks?Spēlējot ģitāru, jūtos labi. Esmu savā pasaulē. Bieži esmu teicis, ka ģitāra ir mana otrā sieva, tā ir daļa no manis. Bez tās nevaru iztikt, diena bez ģitāras ir nepanesama, man ik dienu tā ir jāpatur rokās, un tas manu sievu Žaklīnu dara nedaudz greizsirdīgu.Jūsu repertuāru galvenokārt veido populāras citu autoru kompozīcijas. Pastāstiet, kā tās izvēlaties. Vai tas notiek pēkšņi, vai arī pavadāt daudz laika, klausoties neskaitāmās melodijas un domājot, kuras no tām gribētu spēlēt? Pārsvarā iemīlos pēkšņi. Radio vai pie draugiem dzirdu kompozīciju, kas man iepatīkas, tad es to pierakstu līdzās citām kompozīcijām, kas mani uzrunā, un tad kādu dienu tās ierakstu. Ir arī gadījies, ka mana producentu komanda piedāvā īpašu koncepciju, kā tas bija ar Igaunijas albumu Pleased to Meet You, Mr. Valgre (tajā skan igauņu komponista Raimonda Valgres (1913–1949) kompozīcijas). Tas ir cits veids, kā strādāt. Man piedāvā plašu kompozīciju klāstu, ko izveidojis komponists, kuru ļoti klausos, un tad es no tām izvēlos.Šī jums nebūs pirmā reize Rīgā. Vai jums ir kādas īpašas atmiņas par latviešu publiku? Latviešu publika ir ļoti laba. Pēdējo reizi, kad koncertēju Rīgā, starp sevi un publiku sajutu patīkamu ķīmiju, un atmosfēra bija lieliska. Man par to ir ļoti skaistas atmiņas.Vai jūs atkal uz skatuves kāpsiet ar kamerorķestri?Uz skatuves būsim seši. Mans pianists Žans Liks Drions, stīgu kvartets un es pats. Uz jūsu 1978. gada izlases vāka ir redzama sieviete ar atkailinātām krūtīm, un jūsu plates iznākšana Padomju Savienībā, kur tika sludināts, ka seksa vispār nav, ir pārsteidzoša. Vai savu mūziku uzskatāt par erotisku, un vai tā jelkad ir izmantota erotisku vai pornogrāfisku filmu skaņu celiņos? Nezinu, vai mana mūzika ir seksuāla, ne man par to spriest, taču reiz, diezgan pasen, uzzināju, ka Nostalgia bez atļaujas tikusi izmantota pornogrāfiskā filmā. Tajā brīdī man šis fakts ne visai nepatika. Tagad par to pasmejos, sev sakot, ka mana mūzika patīk daudziem! Ha, ha, ha!Šoreiz mūs apciemosiet ar programmu Woman in Love/Iemīlējusies sieviete, kas nosaukta jūsu izpildītās plaši pazīstamās Bārbras Streizandes dziesmas vārdā. Vai kaut reizi esat šo dziedātāju un aktrisi uzaicinājis uz savu koncertu?Man nepietiek ar Starptautisko sieviešu dienu! Uzskatu, ka jābūt Starptautiskajam sieviešu gadam. Tieši tāpēc šo 2012. gada turneju nosaucu par Woman in Love, un tāpēc mana repertuāra pamatā ir ievērojamas mīlas dziesmas un slavenas romantiskas melodijas, ko veltu visām sievietēm. Man vēl nav bijis izdevības sastapt Bārbru Streizandi, kura manās acīs ir dīva. Varbūt kādu dienu šāda iespēja būs, kāpēc gan ne!Rokmūzikas ģitāristiem bieži vien uz skatuves ir piecas, sešas vai dažkārt pat desmit ģitāras. Cik daudz instrumentu jūs ņemat līdzi turnejā?
Man koncertā nav vajadzīgas vairāk kā divas trīs ģitāras.
Jūs esat beļģis, taču aizraujaties ar spāņu (klasisko) ģitāru, ko spēlējat ziemeļnieciskā, mierīgā manierē. Kā jūs atradāt savu muzicēšanas stilu?
Esmu dzimis Beļģijā, spēlēju spāņu ģitāru un izpildu drīzāk ziemeļniecisku mūziku. 1976. gadā mani uzaicināja uz koncertu sēriju Brazīlijā, un tas mani iedvesmoja pievērsties Latīņamerikas mūzikai. Esmu ierakstījis trīs Latīņamerikas mūzikas albumus, kuros pats dziedu. Esmu ierakstījis albumus, kas ir speciāli izveidoti klausītājiem Spānijā, Portugālē, Itālijā, Ķīnā un citur. Kas zina, varbūt būtu lieliski radīt albumu arī speciāli Latvijas publikai! Vai ne? Jebkurā gadījumā tas tiek apspriests.
P. S. Atbildējis uz aizsūtītajiem jautājumiem, mūziķis vēl pievieno mazu piebildi: «Dārgie lasītāji, novēlu jums daudz mīlestības un iekšēja miera. Tāda ir dzīve. Esiet laimīgi un dzīvojiet mūzikā. Fransiss.»
Fransiss Goja
Rīgas Kongresu namā 9.III. plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 15–25