Līdz 26. februārim Ag galerijā, kurā saimnieko māksliniece Agnese Čemme, būs skatāma Ievas Putniņas izstāde Uzmanību, krītoši objekti. Tā ir viņas personālizstāde, kas atklāta pēc ilgāka laika, un pirmā izstāde, kas īstenota tikai glezniecības medijā. Pirms tam Ieva piedalījusies dažādos radošos tandēmos: kopā ar Ivaru Grāvleju, Kasparu Groševu, Haneli Zani Putniņu, Margrietu Griestiņu un citiem. Arī šajā izstādē parādās Ievai raksturīgā hiperreālistiskā, skrupulozi amatnieciskā tieksme pietuvoties tā oriģināla būtībai, kas viņu tajā brīdī interesē un ilgstoši ir acu priekšā. Tie var būt dabas elementi, sadzīves priekšmeti vai citu mākslinieku darbi. Atceros, ka Ievas un viņas māsas kopizstādē galerijā Smiļka ilgi nevarēju saprast, ka koka bluķis manā priekšā ir izgatavots no putuplasta, nevis iestiepts no pagalma izstāžu zālē. Tieši vēlme maksimāli iedziļināties kādā lietā vai parādībā kļūst par interesantu koncepciju, kas ir vērojama gandrīz katrā autores darbā vai darbu sērijā. Tas nebūt nav tik nopietni, kā izklausās, jo vienmēr klātesošs ir arī labs joks.
Tu tikko esi izveidojusi izstādi Ag galerijā Torņakalnā ar intriģējošu nosaukumu Uzmanību, krītoši objekti. Pastāsti vairāk par šo ideju!
Vairāku gadu garumā mani ir uzrunājuši dažādi mākslas darbi un objekti. Esmu uz tiem daudz skatījusies un pētījusi, kā arī ieguvusi tos savā īpašumā. Visu šo darbu kopumu es saucu par "relikvāriju", jo tie man ir kā dārgumi, kurus es glabāju un mainu vietām. Kādus aizsedzu ciet, kāds paliek redzams manā dzīvojamā telpā. Izlēmu, ka izstādē varētu savas "relikvijas" apkopot, jo pirms tam nebiju uz tām skatījusies kā kopumu. Tās ir gan gleznas, gan grafikas, starp citu, vienu grafiku sanāca nozagt Zagrebas Mākslas akadēmijā. Tas notika laikā, kad tur mācījos. Darbu ar nosaukumu Lapsa un cūka uz vienas takas nejauši atradu kādā papīru kaudzē, bet, arī jautājot vietējiem kolēģiem, autoru neizdevās atrast. Nosaukumu šim darbam iedevu pati, bet oriģināla autoru vairs nemeklēju. Atstājot Zagrebu, darbu paņēmu sev līdzi un joprojām esmu ar to apmierināta.
Tad arī Pēteris Ķimelis uz nenoteiktu laiku man aizdeva, iespējams, Kitagavas Utamaro gravīru, lai es ar to padzīvojos, jo vienā dienā nav iespējams to saprast un piedzīvot. No Sicīlijas ir atceļojis ietinamais papīrs, kas bija aptīts apkārt citronam. Citrons bija vizuāli ļoti labestīgs, gaišs un pacilājošs, tas iederas Latvijas drēgnajos ziemas mēnešos. Vienmēr biju domājusi, ka citrons ir viens pats, pašpietiekams un priecīgs, atrodams tikai Sicīlijā, bet darba tapšanas laikā atradu tepat Āgenskalna Rimi ap apelsīnu aptītu līdzīgu ietinamo papīru. Sapratu, ka citronam ir brālis, tāpēc izstādē ir skatāmi divi ietinamie papīri. Vēl ir izgriezumi no darba burtnīcām, kurus zīmējis mans tētis skolas laikā. Tur ir redzams zaķis, kaķis un gulbis.
Relikvārijā ir tavi personīgie dārgumi, tā ir kā dienasgrāmata.
Jā, piekrītu. Ir atšķirīgi, cik lielu vērtību katrs cilvēks piešķir lietām. Šajā izstādē man bija vēlme visus objektus parādīt vienlīdz vērtīgi. Izcelsme var būt arī nevis "mākslas darbs", bet gan, teiksim, salvete ar citronu.
Vai ir kāds vienojošais motīvs vizuālajos attēlos?
Kopums bija tieši izstādes nosaukums Uzmanību, krītoši objekti. Visi šie objekti ir nokļuvuši pie manis pēkšņi un negaidīti un ļoti mani ietekmējuši. Tas arī ir vienojošais elements.
Vārdus "Uzmanību, krītoši objekti" var arī tiešā veidā nolasīt, jo, ieejot galerijas telpā, var ieraudzīt, ka uz viena no ielikto griestu paneļiem ir attēloti…
…krītoši akmeņi, saknīte un drakoniņš. Tas ir jociņš spociņš. Tīri, ja kāds paskatās uz augšu, tad arī no turienes krīt.
Tekstu izstādei ir rakstījis filozofs Igors Gubenko. Tajā viņš lielākoties pievēršas kopijas un oriģināla nošķīrumam. Tev tas ir raksturīgi vairākās darbu sērijās. Tu esi izvēlējusies šos priekšmetus pārradīt, kopēt glezniecības medijā, par spīti tam, ka pārsvarā objekti bijuši citos medijos?
Kāpēc es vispār gribēju kopēt? Lai labāk atcerētos šos darbus. Jo tu vari skatīties, turēt rokās un pētīt, bet, kad radi kopiju, parādās pilnīgi citas detaļas. Meklē un centies uzjaukt tādu pašu toni vai pēti līnijas, ieliekumu un citas smalkākās detaļas, tad arī iepazīsti darbu jaunā kvalitātē. Tas bija tas, ko vēlējos. Var likties, ka šos darbus jau zini ļoti labi, bet kopējot iepazīsti padziļinātāk. Kopija, salīdzinot ar oriģinālu, ir līdzīga, bet īstenībā nav tas pats. Mans mērķis nebija rūtīs pārnest viens pret vienu, bet visu kopēt uz aci. Skaidrs, ka ir nobīdes. Teiksim, izstādē ir redzams darbs, kurā zaķim ausis neielīda atvēlētajās robežās. Oriģinālā, protams, tā nav. Tur bija jābūt visai ausij iekšā, bet manā darbā neielīda. To es piefiksēju, bet beigās tomēr man tas nav tik ļoti svarīgi.
Man patika, ka Igors Gubenko tekstā bija nosaucis attiecības ar oriģinālu par nemierpilnām. Vai tu tās arī tā izjūti?
Es izjūtu. Man vienmēr šķiet, ka es kaut ko nesaprotu līdz galam, vienmēr var vēl vairāk zināt, saprast un redzēt. Par lietu būtību kā tādu. Varbūt esmu palaidusi kaut ko garām un tur slēpjas vēl kas.
Šī nebūt nav pirmā izstāde, kurā tu izmanto oriģināla un kopijas koncepciju. Arī citās izstādēs parādās tāda kā maniakāla, skrupuloza tieksme atdarināt oriģinālus. Atceros, pārsteidzoša bija izstāde vasarā galerijā Smiļka, kuru veidoji kopā ar māsu – Haneli Zani Putniņu. Tur parādījās priekšmeti, kas pirmajā mirklī liekas iestiepti pa taisno no pagalma, scenogrāfiski atribūti, bet izrādās, ka viss ir veidots ar rokām dažādās tehnikās – sākot ar konstrukcijās ieskrūvētām skrūvēm un beidzot ar veļas mašīnu vai veļas pulvera paciņu.
Esmu iepriekš taisījusi arī augļus, dārzeņus, olas un gurķus. Dažādas butaforijas. Salīdzinājumā ar kopijām no pēdējās izstādes tas bija vienkāršāk. Doma bija pamēģināt, kā ir būt gurķim. Ja tu būtu gurķis, kāds tu būtu? Kad glezno, kaut kādā mirklī jau atvadies no gurķu paraugiem vai vienkārši darba procesā tos apēd. Esmu veidojusi olas. Speciāli braukusi agri no rīta uz Tukuma tirgu, lai nopirktu savus modelīšus, drusku siltus, dažādās formās un krāsās. Beigās kopijas nekad nav identiskas oriģinālam un bieži vien ir lielākas pēc apjoma.
Vai tu tiecies pēc ideāli perfektās kopijas – mākslas darbs, kas ir identisks oriģinālam?
Jā, noteikti. Ir viens mirklis, kad, lai kāds būtu tas mākslas darbs vai objekts, bet ir panākta sajūta, ka tas ir apaļš. Kad jūtu, ka tas ir apaļš, tas ir gatavs. Tas, protams, ir pārnestā nozīmē. Priekšmets var būt fiziski kantains vai ass, bet sajūtu līmenī – apaļš.
Izstādē rodas sajūta, ka glezniecības medijā katrs attēls vizuālo izteiksmes līdzekļu ziņā ir attēlots citādi, bet tos tur kopā relikvārija ideja.
Jā, ikdienā mēs visu laiku sastopamies ar tik atšķirīgiem notikumiem un priekšmetiem utt., kas bieži vien notiek vienlaikus, tāpēc šķita, ka nevajag veidot izlasi, kas saietu kopā kādā tēmā.
Īstenībā darbs Sudmaliņas, kas ekspozīcijā ir pie galasienas, nav gleznots pēc kāda cita oriģināla. Tas ir oriģināldarbs, bet visi priekšmeti, kas tajā redzami, ir atrasti dažādās vietās Latvijā un ārpus Latvijas. Kombinēti kopējā kompozīcijā, kuras galvenā lokācija ir koka tuksnesis. Principā tā ir materialitātes studija, kas pārveidota jaunā formā. Koka tuksnesī ir kalni, lejas, ieplakas un citi dažādi stāvokļi, kas ir atsacīšanās no cilvēka skatpunkta. Piemēram, cilvēks iet pa skaisti noskūtu, gludu mauriņu, kas šķietami ir plakana virsma, bet, ja šajā pašā mauriņā noliek skudru, tai tas ir zāļu jūra, kalni un lejas. Pilnībā tiek mainīta tā pati vieta tikai skatpunkta dēļ. Ar šo koka tuksnesi ir tieši tas pats. Tas var būt modelis… man tam te kaut kur jābūt (Ieva atrod koka dēļa modeli). Šāds dēlis, kuru es studēju, beigās manā darbā ir liels koka tuksnesis.
Vai esi kādreiz mēģinājusi radīt mākslas darbus bez modeļiem?
Jā, bet pārsvarā sadarbībā ar apvienību Shady Ladies. Šajā gadījumā galvenā īpašība nav precizitāte, bet gan jautri kopā pavadīts laiks. Tāpēc, ja neredzam oriģinālu, galarezultātā sanāk interpretācija.
Tu esi studējusi glezniecību. Kā pie tās nonāci? Vai tā ir sakritība vai tava izvēle? Varbūt kādreiz esi apšaubījusi savu izvēli?
Šī izvēle man bija ļoti viegla. To es izdomāju, šķiet, jau bērnudārzā un tā arī turējos pie tā. Nebija sevišķi daudz jautājumu, kāpēc. Skola, "rozentāļi", akadēmija – un te nu es esmu. Neko citu darīt man nav nācis prātā, ļoti patīk tieši šis medijs. Gleznojot es kļūstu par laika karalieni, jo laiks pilnībā pazūd. Tāpēc, ja kaut kur ir jādodas, bez modinātāja neiztikt.
Tu ieguvi bakalaura grādu ar apgleznotiem senās mūzikas instrumentiem. Tā ir vēl viena līnija, ar ko nodarbojies. Kā nonāci pie kaut kā tāda?
Pirms kādiem gadiem viduslaiku taustiņinstrumentu būves meistars Kaspars Putriņš man piedāvāja apgleznot Clavisimbalum, kas ir jaunradīts instruments pēc Arno de Cvolles 1440. gada manuskripta, kā arī divus klavesīnus, kam varēja apgleznot ne tikai rezonatora daļu, bet arī vāka iekšpusi. Kopā izstudējām paraugus un secinājām, ka nav nepieciešams kopēt kādas klasiskas kompozīcijas, jo visi šie augu, ziedu un augļu motīvi ir pieejami arī mūsdienu pasaulē. Paraugi tika ņemti no dažādām vietām Latvijā, es tos pēc tam pārgleznoju uz instrumentiem. Sākotnēji gleznoju uz ļoti plāna papīra tušas tehnikā, ar skalpeli griezu ārā formas, izveidoju kompozīciju, un tad mēs līmējām to klāt pie rezonatora, jo nedrīkstēja būt pārāk biezs slānis ar krāsu, lai neietekmētu skaņu.
Laika gaitā tomēr atsacījos no papīra un sāku gleznot ar eļļas krāsām, mēģinot visu uzgleznot uzreiz vienā vai divos piegājienos. Nolēmu beigt uztraukties, ka kaut kas nesanāks, jo tur ir tā, ka tam, ko uzglezno, ir jāpaliek. Kļūdas nav pieļaujamas. Viss, ko tīri nost vai maini, ir redzams. Ar šiem mūzikas instrumentiem apguvu ķirurga gleznotāja darbu. Maksimāli fokusēties tieši tam mirklim, nebaidīties un būt precīzai.
Pastāsti par saviem pirmajiem projektiem pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas. Daudz sadarbojies ar Margrietu Griestiņu, ar kuru jums ir apvienība Shady Ladies. Pēdējā laikā, šķiet, regulāri pievēršaties performatīvai darbībai.
Ir divas apvienības Shady Ladies ar vienādu nosaukumu, kopā četras personas. Tikai sadarbībā ar pārējām personām es kļūstu par shady lady. Pirmsākumi meklējami 2015. gadā, kad Latvijas iesācēju reperu tag stafete tika nodota Shady Ladies rokās. Viss sākās ar kristīgo repu, bet pa šo laiku darbības lauks ir audzis plašumā. Kopā veidojam izstādes, bieži vien ar performatīviem elementiem. Pagājušajā gadā piedalījāmies mākslas un biznesa biennālē MABOCA (Madona Bunch of Cool Art) ar izstādi Spooky House of Shady Lane, kurā apdzīvojām pamestu māju ar slavenu reperu un basketbolistu figūrām, un sienas tur rotāja grafiti.
Rudenī mākslas centra Noass mastā tika pacelti divi karogi – Sarkanā truba un Dūmu pirāti. Jāpiemin arī pirmais latviešu vesterns Red Sundown, kas uz kinoteātra lielā ekrāna demonstrēts 2020. gadā. Tās ir tēmas, kuras mūs interesē – reperi, boleri, faiteri, breiks un vesterns. Kad satiekamies, darbi rodas uz vietas. Bieži vien es pat nedomāju, kaut ko darot, un tas ir pilnīgi atšķirīgs piegājiens, ja salīdzinu ar darbiem, ko radu individuāli. Galarezultāts ir kā dāvana. Dāvātam zirgam zobos neskatās!
Tev ir raksturīgi sadarboties ar dažādiem māksliniekiem. Piemēram, tev bija kopdarbs ar Ivaru Grāvleju Latvijai 102 – brīnišķīgs, ironisks projekts par vājprātu par un ap Latvijas simtgadi, vismaz es to tā uztvēru.
Netālu no Torņakalna stacijas, pretējā pusē, ir atvērta teritorija, kur tuvumā dzīvojis mākslinieks Irbīte. Mēs ar Ivaru radījām galeriju Mazā Venēcija vienā no pussagruvušajām ēkām. Pagrabā ir ūdens, kurā ievietojām delfīnu, ūdensrozes un stroboskopu. Teritorijā izveidojām Irbītes takas ar vēsturiskiem notikumiem, kas ar mākslinieku ir noticis attiecīgajā vietā. Apmeklētāji varēja saņemt karti un doties Irbītem pa pēdām. Šī izstāde bija vienu dienu, vienu vakaru kā notikums, svinības. Tu jau arī tur piedalījies un dziedāji pie braucošās, karoga krāsās dūmojošās tortes!
Mums ļoti patīk svinēt apaļās jubilejas. Vienam – 100, citam autoram – 200. Tad mēs tam atvēlam lielus līdzekļus, bet īstenībā ir kritiski izvaicājams, kāpēc nevaram svinēt 102 gadus.
Tieši tā, tieši tā! Daudzi notikumi, kurus vajadzētu novērtēt un svinēt!
Jā, es piekrītu! Ja runa ir par sadarbības projektiem, tajos ir jūtama labdabīga humora un ironijas klātbūtne.
Jā, ir tā, ka parasti izdomā, ar kuru mākslinieku gribētu sadarboties, un noskaidro, vai otrs arī ir ieinteresēts, vēl pat nezinot, kāds tieši būs galarezultāts. Tad sanāk kopīgi veidot darbus dažādos formātos.
Kā tu izjūti visu šo sadarbības pieredzi ar Ivaru Grāvleju, Kasparu Groševu, Margrietu Griestiņu un Haneli Zani Putniņu? Vai jūti, ka tā ietekmē tavu radošo procesu?
Protams! Kad sadarbojos, es ļoti koncentrējos uz konkrēto cilvēku. Katra sadarbība ir atšķirīga. Piemēram, kad kopā ar Kasparu Groševu veidojām izstādi Resnie rūķi (Ņūdžersijas ausis), mēs vispār nedarbojāmies vienā telpā. Katrs strādāja atsevišķi, un bija blāva nojausma, ko dara otrs. Tā ir kā spēle, kad ieraugi paveikto izstādes iekārtošanas dienā un liec darbus gluži kā tetrā klucīšus, tikai Rīgas cirka ziloņu zālē. Beigās skaties, kā viss izveidojies, un redzi, ka paralēli viss ir noticis. Sadarbība ir notikusi, bet komunikācija nav bijusi tik cieša kā, piemēram, ar Ivaru Grāvleju, ar kuru mēs roku rokā veidojām visus objektus, gatavojoties izstādei Latvijai 102. Mēs tiešām cītīgi devāmies uz darbnīcu katru dienu un gatavojāmies lielajiem svētkiem. Svētku tortei vispār sākumā uztaisījām atsevišķi visas sastāvdaļas – biskvīta kārtas, krēmīgo pildījumu, trifeļu bumbas, aprikožu un ābolu pusītes –, tad kopā būvējām torti, beigās vēl aplējām ar šokolādes glazūru – rūpnīcas Rilak brūno grīdas krāsu.
Ar Margrietu Griestiņu mēs esam apvienība Shady Ladies, joprojām regulāri tiekamies un sadarbojamies ikdienā. Nekad iepriekš nebiju iedomājusies veidot izstādi kopā ar māsu Haneli Zani Putniņu. Abas tikām uzrunātas radīt kopdarbu galerijā Smiļka, kas arī vainagojās ar māsu kopizstādi Kuru tu mīli vairāk?. Vienojāmies, ka tēma būs bērnība, jo gribot negribot esam daudz laika pavadījušas kopā. Atlika tikai sastādīt sarakstu ar notikumiem, fragmentiem, kurus vajadzētu iekļaut izstādē, un jau bija gatavs materiāls, ar ko strādāt. Sākumā vienojāmies par tēmu, un katra reflektēja par to. Darbiem attīstoties, ļāvām viena otrai ietekmēt to tapšanas gaitu.
2017. gadā kopā ar mākslinieci Katrīnu Čemmi braucām ceļojumā uz Miķeļtorni, lai gatavotos izstādei Oda X galerijā Low. Dzīvojām pie "lībiešu ķēniņa" mazdēla Ērika un gleznojām.
Esi arī pasniedzēja, tā ir liela tavas darbības daļa. Kā tu to izjūti saistībā ar savu mākslinieces darbību?
Tas bija pats sākums, kad sāku strādāt Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā un radīt butaforijas. Man bija vēlme uzstādījumos likt dārzeņus un augļus, bet tie kļūst veci, sažūst, tāpēc butaforijas ir nepieciešamas. Uzstādījums ir jāglezno divas trīs nedēļas. Īsts gaļas klumpis vai siera klucis gluži vienkārši neizturēs, tāpēc es jautrojos un sāku veidot objektus skolai. Mans augstākais punkts bija, kad otrajā nedēļā audzēkņi sāka prasīt, kā šī gaļa var tik ilgi saglabāties. Tajā mirklī man bija prieks, ka esmu sasniegusi, ko vēlējos. Pēc tam es to tehniku sāku izmantot arī izstādēm, taču, jā, sākumā tieši skolai.
Regulāri ir jāizdomā jauni uzstādījumi, tas ir labs treniņš. Ir bijušas tukšās lozītes, kad uzliec uzstādījumu un šķiet, ka viss izdosies, bet kaut kas nenostrādā, un secini, ka ir saliktas nepareizas priekšmetu kombinācijas. Ir arī bijušas reizes, kad viss sakrīt un ir ļoti labs rezultāts. Tad var just audzēkņu kāri studēt konkrēto uzstādījumu. Bet vienu reizi, kad neizdevās, es pat klusiņām savācu uzstādījumu un aizvedu uz darbnīcu, lai pamēģinātu pati uzgleznot. Godīgi sakot, pēc tam vairs neesmu likusi to uzstādījumu.
Ieva Putniņa
Izstāde Uzmanību, krītoši objekti
Ag galerijā līdz 26.II