Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Grāmatas un naglas. Intervija ar Valdi Villerušu

«Izdevējiem vajadzētu pieradināt lasītāju,» - saruna ar grāmatu mākslinieku, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Valdi Villerušu.

Esam satikušies galerijā Bastejs, jūsu izstādē Asamblāža. Biju pārsteigts, izlasot, ka personālizstāžu jums tomēr bijis tik maz.

Valdis Villerušs. Šī vispār ir piektā. Bet Rīgā galerijā pirmā. Pirms tam notikušas Mākslas akadēmijā un Zinātņu akadēmijā. Pati pirmā bija kaut kad ļoti sen, 80. gados ceļoja pa Latviju.

Vai tas tāpēc, ka pats esat pieticīgs un neraujaties rādīties publikai?

Jā, tā ir. Nekad neesmu jutis īpašu vajadzību eksponēties sabiedrībā.

Vai te nav līdzība ar grāmatu mākslu, jūsu lielāko darbu daļu, kas parasti arī paliek ēnā aiz grāmatas teksta? Mēs taču vispirms runājam par grāmatu saturu un tikai pēc tam par to, kā tās izskatās.

Savulaik diezgan atzinīgi tika vērtētas manas ilustrācijas, bet tagad, pēc visām izmaiņām valstī un grāmatu izdošanā, ilustrētu grāmatu tikpat kā nav, tā ka šis mākslas veids atkrīt. Ir, protams, ilustrētas bērnu grāmatas, bet es bērnu literatūrā nedarbojos pilnīgi nemaz. Grāmatām paliek tikai standarta, minimālais iekārtojums - vāks, apvāks kādreiz, attēlu izkārtojums. Man ir laimējies vienīgi sakarā ar izdevniecību Jumava - viņi cenšas ik pa laikam izdot mākslinieciski izvērstas grāmatas, pieaicinot dažādus māksliniekus. Es domāju, ka tā visumā ir pozitīva tendence, jo tad ir iespēja parādīt dažādus rokrakstus. Projektiem Dekamerons, 1000 un 1 nakts es pats biju projekta vadītājs - pieaicināju māksliniekus un arī pats piedalījos.

Vai ilustrācija vispār ir izmirstošs žanrs? Kas tomēr tajā būtu interesants?

Latvijā tā patiešām varētu teikt. Vispār pasaulē grāmatu ilustrēšanu ir tāda pretrunīga lieta - daži autori uzskata, ka vajag viņu darbus ilustrēt, citi - ka ne. Patiešām, ir maz ilustrētu grāmatu arī pasaulē, un tās parasti ir tā saucamās mākslinieku grāmatas, kur mākslinieks ir ļoti iesaistījies un kas patiešām ir mākslas darbs. Bet tas, kas bija XIX gadsimtā vai XX gadsimta sākumā, kad ilustrēja visu ko, protams, ir mazinājies.

Tomēr pirmās atmiņas par grāmatām droši vien saistās ar ilustrācijām, vismaz man tā ir. Jums arī?

Jā, tur bija vairākas. Viens no iespaidiem, protams, bija Dons Kihots, tie lielie pirmskara sējumi, tad 1000 un 1 nakts - domāju, ka tāpat kā visiem bērniem, kam tie bija pieejami.

Droši vien noteiktas paaudzes bērniem.

Tils Pūcesspieģelis - tie lielie episkie darbi, kuros ir ļoti stāstošas ilustrācijas.

Kas tad mūsdienās paliek grāmatu māksliniekam?

Tagad mākslinieciski uzmanīgāk veidotām grāmatām paliek dažādi aplauzumi, teksta izkārtojumi - senāk, rokas salikumā bija grūtāk izveidot dažādas variācijas. Teksta apspēle, mīkstināta burta līnija, miglaina, salauzta - ļoti daudz ko dara. Starp citu, tagad atkal ir vairāk ar roku zīmētu tekstu - vinjetes, virsraksti, tieši tekstuālā daļa. Vienu laiku tas bija mazinājies.

Vai lielā grāmatu masa kļūst pārāk unificēta, vienāda?

Tā ir, jā. Ja paskatās, piemēram, kaut Latvijas grāmatas, kas iznāk dažādās izdevniecībās, piemēram, kādā no tiem tirdziņiem, kur tās izklāj uz galdiem, - ejot garām, visas šķiet pilnīgi vienādas. Nevar atšķirt, kas tās par izdevniecībām. Daiļliteratūra vai kāda cita. Tieši tas roku darbs piedod kaut kādu savdabību. Datora iespējas tomēr vienveidīgas, elementi atkārtojas. Pat ja burtu šrifti ir speciāli it kā ar nevērīgu roku zīmēti, uzreiz var pateikt, ka tas ir mehānisks, nevis roku darbs.

Es jūsu pašu grāmatu dizainos ievēroju, ka dominē lakonisks stils. Tīrība un skaidrība.

Es uzskatu, ka ļoti svarīgi, lai mākslinieciskā apdare atbilstu grāmatas raksturam, funkcijai - tā būtu viena no pamata nosacījumiem. Otrkārt, mākslinieciskajam iekārtojumam ir jāpalīdz grāmatas strukturēšanā, satura uztveršanā un vizuālā iespaidā par grāmatu un tās saturu. Bieži vien mākslinieki, it īpaši studējot Akadēmijā, par primāro liek to savu māksliniecisko darbību, bet tas ir, manuprāt, aplami, jo varētu būt tikai, ka darbi ir vienlīdzīgi. Piemēram, bērnu grāmatām - varbūt kāds mazs Raiņa dzejolītis, ko mākslinieks ir izvērsis, un tad viņš patiešām ir primārais grāmatas autors. Bet parasti grāmatu mākslinieka liktenis ir atteikties no sava «es». Tas varbūt ir pārspīlēti, bet zināmā mērā ir jāmēģina pieskaņoties literārajai pusei. Piemēram, Aleksandram Stankevičam rokraksts visu laiku mainījās atkarībā no teksta - tēlojuma veidā, izteiksmes līdzekļos utt. Bija tādi, kas nemainās, piemēram, Ģirtu Vilku uzreiz varēja pazīt, vienalga, kāda grāmata.

Jūsu izstādē ir asemblāžas - dažādu priekšmetu salikumi, kompozīcijas. Arī atteikšanās no sava «es»? Kur jūs tos priekšmetus ņemat - vai jums ir speciāli iekrājumi?

Attiecībā uz šeit redzamajām grāmatām - es nopietni nodarbojos ar grāmatu mākslas vēstures izpēti. Es to daru jau gadiem. Mani interesē visi mākslinieciskie komponenti, sākot ar burtiem, ornamentāliem elementiem, salikumu veidiem, kā grāmata ir būvēta dažādos laikos, grāmatu iesējumi utt. Patiesībā ir tā, ka es laikam esmu vienīgais Latvijā, kas ar to ir tik konsekventi nodarbojies. Tādēļ esmu arī vācis. Man nav pašmērķa kļūt par kolekcionāru, bet labāk, ka materiāls ir pie rokas. Ja kaut kas jāraksta, jākomentē, es varu salīdzināt. Jau kaut kas parādās tirgū, man ļoti bieži piedāvā. Tad es varu operatīvi salīdzināt, noskaidrot, vai tas ir kaut kas oriģināls vai tipveida. Tā ka man ir diezgan liels latviešu seno grāmatu krājums. Man interesē pat tādas lietas kā stipri bojātas grāmatas, kur parādās grāmatas anatomija, uzbūve. Senie izdevumi, kas ir iesieti koka vākos vai kam noplēsta āda, kur parādās dažādi iesējuma veidi, kā lapas ir iešūtas. Tas man ir sakrājies nevis pašmērķīgi, bet darba gaitā. Un es izstādē arī izmantoju šo to. Pārējās lietas - viena otra, kas pievērsusi uzmanību un ko es esmu pieturējis. Man nav nekādu lielo krājumu. Vienā tādā stūrī telpā, kur es strādāju, ir neliela čupiņa kaut kā, piemēram, kāds vecs zāģis, kas rosina iztēli. Un ļoti daudzi priekšmeti, ko esmu lietojis ikdienā. Vienā darbā ir divas ciparu rindas - XIX gadsimta sākuma paraugi, ko demonstrēja skolā pie tāfeles. Naglas - man kaimiņos jauca māju nost. Man vispār patīk naglas. Tāda tendence... Man bērnībā patika naglas taisnot. Un tagad es arī bieži vien, tā kā dzīvoju Ikšķilē, ja kaut kas jāsanaglo, izmantoju saliektas naglas. Man patīk tās iztaisnot, un tad es domāju - vai es iedzīšu vai ne? Vispār naglas man ir tāds kā simbols.

To prieku taisnot naglas es arī atceros no bērnības!

Ā, tad citiem arī tā ir?

Jā, jā. Taisni sāku smaidīt. Bet sakiet, kas tie par cilvēkiem, kas jums piespēlē vecās grāmatas? Jums ir savs aģentu loks?

Vienkārši paziņu loks. Es ar to nodarbojos jau gadus četrdesmit. Es tajos veikaliņos neeju regulāri, bet reizēm apskatīties. Ir uzpircēji, kas mani jau pazīst. Un tad padod ziņas, ka ir kaut kas jauns un interesants. Atbrauc uz Ikšķili vai atnāk uz Akadēmiju.

Ir vēl mūsdienās cilvēki, kas ir aizrāvušies ar grāmatām?

Ir, jā, daži. Es zinu vienu divus. Bet tādā aspektā kā es - tādu nav. Lielākoties tomēr ar jaunāko laiku, XX gadsimta grāmatām. Sadarbība ar Nacionālo bibliotēku ir laba.

Vai senāk nebija vairāk cilvēku, kas aizrāvās ar grāmatu kolekcionēšanu, mainīšanu?

Es nedomāju, ka daudz vairāk, tagad jau arī epizodiski vai virspusēji daudzi aizraujas. Turīgi cilvēki vienkārši pasūta smukus sējumus. Bet manas intereses objekts, kam veltītas arī publikācijas, ir apkaltās grāmatas. XIX gadsimtā bija tā saucamie latviešu zemnieku grāmatu vāku apkalumi. Ļoti primitīvi - vai nu vāku stūri ārējie un iekšējie pie muguriņas, tāds klasisks variants, no Bizantijas paņemts. Vai, otrs variants, kad grāmatām augšējo un apakšējo muguriņas malu, četras dekoratīvas sloksnītes lika. Tie ir tādi īsti tautas mākslas objekti, kas agrāk nebija pētīti. Tagad ir skaidrs, kā tas Latvijā ir radies - ideja nākusi no Ungārijas, Dienvidpolijas. Liepājas apkārtnē XIX gadsimta vidū šos apkalumus diezgan intensīvi praktizēja. Man ir diezgan liela kolekcija - sešdesmit astoņdesmit Bībeļu, dziesmu grāmatu.

Atpakaļ pie mūsdienām - es esmu dzirdējis, ka jūs pats daiļliteratūru ne visai daudz lasāt.

Nē, es ļoti labprāt lasītu. Patiesībā ar grāmatu lietošanu un lasīšanu ir nepārtraukts kontakts. Bet ir tik daudz pienākumu un uzdevumu, ka tieši piesēsties un stundām lasīt man neiznāk. Dzejoļu grāmatās es duci, pāris dzejoļu izlasu. Senāk bija tā, ka, ja izdevniecība pasūtīja grāmatas dizainu, iedeva mašīnraksta eksemplāru. Tagad nereti steiga ir tik liela, ka jāsamierinās ar kādu fragmentu, vai man pastāsta, par ko tur ir.

Kādai būtu jābūt grāmatai, kas jūs ieinteresētu grāmatnīcā?

Pirmais, ko es daru, - apskatu, kā izskatās. Bieži vien, ja mēs skatāmies tādā gadsimta griezumā, ir tā, ka literāri labas grāmatas caurmērā arī ir mākslinieciski labi iekārtotas. Tās ir nonākušas labās izdevniecībās, kur pievērš pietiekamu uzmanību vizuālajai pusei, vai arī labs literāts kontaktējas ar labu mākslinieku. Piemēram, 20., 30. gados bija Čaks ar Strunki, Čaks ar Junkeru, citi ar Sutu sadarbojās... Izdevniecības jau arī drusku dala. Man, piemēram, bieži vien piespēlē tādus zinātniskus pētījumus vai nopietnākus klasiskus izdevumus. Man iznācis stādāt ar Latvijas ģerboņu grāmatu, un tagad būs papildinājums - novadu ģerboņi, ko izdod Prezidenta kanceleja un Heraldikas komisija. Nu, manās rokās nonāk tādi patiešam nopietni zinātniski darbi.

Vai ir tā, ka grāmatnīcā smukākās grāmatas ir ar diezgan lielu drošību, ka arī saturs ir vērtīgs?

Tā varētu pieņemt, ka ir vērts apskatīties. Protams, daudz kas atkarīgs no mākslinieka. Daudzi izmanto stereotipiskos paņēmienus - vienalga, kāda satura grāmata, uz vāka drusku liderīga meitene. Ja skatās laika perspektīvā, tomēr ir kaut kāda sakarība. Es, kad ieeju, uzreiz nemeklēju literāras vērtības, bet ko mani kolēģi ir darījuši. Vispār tādi lieli, apjomīgi episka rakstura darbi ne sevišķi pievelk. Tieši tāpēc, ka man nav laika lasīt ķieģeli, kādus es te arī esmu apspēlējis vienā izstādes darbā.

Mēs droši vien nevaram izbēgt no jautājuma, kas tagad notiek ar grāmatām. Par to aktuālo rakstnieku šūmēšanos. Kā viņiem varētu palīdzēt, lai tās grāmatas vairāk pērk? Vai tās ir par dārgu, par smagu vai neinteresanti izskatās? Varbūt no mākslas puses arī ir ko komentēt?

Es domāju, ka ir vesela virkne dažādu faktoru, ka daiļliteratūrai pievērš maz uzmanības. Viena lieta, protams, ir, ka cilvēkiem līdzekļu nav, grāmatas tomēr ir diezgan dārgas. Kaut gan lētākas, salīdzinot ar ārzemju izdevumiem. Otra lieta, manuprāt, un tur varētu arī pašiem kultūras darbiniekiem pārmest, informācijas ir maz. Ja mēs paskatāmies to pašu televīziju, katrā ziņu raidījumā ir rubrika «sports». Un ļoti sīki izvērsta. Ziņās kultūras sadaļas nav. Kādēļ? Un visi redakcijās, kas to organizē, taču it kā nāk no kultūras vides!

Jūs pieminējāt, ka grāmatas ir dārgas. Bet izdevēji, cik esmu dzirdējis, apgalvo, ka lasītāji tieši izvēlas grāmatas cietajos vākos, nevis lētākā mīkstajā iesējumā.

Tā ir ļoti dīvaina situācija. Man liekas, nacionāla īpatnība. Latviešiem raksturīgi, ka viņi ļoti daudz pasniedz puķes visādos gadījumos - ja skatāties televīziju, tur bieži vien pasniedz puķes. Tāpat attiecībā uz papīra vākiem. Es domāju, izdevējiem vajadzētu pieradināt lasītāju. Bet, iespējams, vēl ir saglabājušās kaut kādas atmiņas no padomju laika, kad lielākā daļa grāmatu bija it kā nopietni poligrāfiski taisītas, kaut gan sliktā kvalitātē. Kādreiz taču cilvēki stāvēja rindās, lai parakstītos uz grāmatām.

Bet jūs kā grāmatu dizaina speciālists iestātos par ekonomiskākiem izdevumiem?

Es izdevniecībās visu laiku runāju par to, bet viņi bieži vien atsakās. Vispār mums ir diezgan arhaiska, stagnātiska attieksme.

Vai nav pretrunas - mēs mēģinām izdot grāmatas, kas ir pasvītroti greznas un cienīgas, kaut gan satura nemaz tik daudz iekšā nav?

Tā vajadzētu izdot reprezentācijas vai biezās grāmatas, lai neizjūk, bet ir taču triviālā literatūra, ko izlasīt un pēc tam aizmest, kā tas visbiežāk arī notiek. Grāmatām būtu jākļūst, pirmkārt, lētākām. Es domāju, tas varētu arī notikt. Visuzskatāmākais piemērs ir mācību grāmatas. Iznāk taču sieviešu žurnāli - ar daudzām lappusēm, visas iespiestas sešās krāsās. Un ne lielā tirāžā. Maksā latu piecdesmit. Tajā paša laikā iznāk mācību burtnīcas, kurās ir sešpadsmit lappušu, melnbaltas, atkārtotās tirāžās. Bet cena ir divi lati un vairāk. Tur jau var redzēt to milzīgo rezervi.

Es domāju, ka rakstniekiem vajadzētu sanākt kopā ar godprātīgiem izdevējiem vai varbūt literātiem pašiem organizēt kādu izdevniecību - viņu vidū ir tādi, kas to prot, piesaistīt labu mākslinieku... un izdot vienkāršas grāmatas, lai lētas būtu. Es domāju, tas ir vesels komplekss. Ja starpkaru periodā varēja izraisīt veselu grāmatu bumu, es domāju, tagad arī varētu. Bet es domāju, tur ir pašiem rakstniekiem un ieinteresētajām personām pašām kārtīgi jāpiestrādā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja