Gribu dzīvot tagad. Intervija ar Annu Heinrihsoni

...ka es esmu šausmīgi izlaists, izlutināts bērns, kuram nav nekādu pienākumu, un tā arī bija...ilgi ilgi, līdz pat pusmūžam.

''Lai vismaz sākumā viņš ir brīvs. Tad varbūt arī pēc tam viņš tieksies būt brīvs. Un beigās jābūt brīvam''...cik patiesi vārdi! Paldies māksliniecei par lieliskajām domām // interviju!

Māksliniece pēta vecuma švīkas. Ja visas sienas vienos spoguļos, tad ir radīti vajadzīgie priekšnoteikumi, lai tā gadītos.Varētu taču savam atspulgam tik ļoti netuvoties, apstādināt projām ritošo mirkli un vienkārši izbaudīt koptēla vispārināto krāšņumu. Dusmas bojā skaistumu. Tādēļ turēt niknumu pret vārdu "skaisti" ir bīstami. Vajag salīgt mieru. Es arī dažkārt sapņoju: reiz biju iestudējis Tenesija Viljamsa "Ilgu tramvaju" uz Operetes teātra skatuves!? Visi izrādes dalībnieki virzījās pa loka kāpnēm ( ar balustrādi ),dungojot meldiņu,kas ļoti atgādināja R. Paula/ Aspazijas "Dzied circenītis aizkrāsnē". Sapņi mēdz būt melnbalti un krāsaini,ar secīgu sižetu vai saplosīti nesakarīgos gabalos, bet šis atšķīrās ar karstvīna- krustnagliņu un grauzdēta cukura spēcīgo smaržu. Personāžs turēja plaukstās mazus ziedokļus,kas piepildīti ar kvēlošu, biezu ķiršsarkanu šķidrumu. Notikumus vēroja kāds vīrs- Viljamsa un lorda Bairona sajaukums. Viņš teica: Jums izdevies radīt atmosfēru,kura man šķita mākslā tikpat kā zudusi.Es ierados pārliecināties,jo neticēju,ka kaut kas tāds vēl ir iespējams. Kāpēc to stāstu? Annas Heinrihsones un Undīnes Adamaites saruna piesaista ar atmosfēru. No kā tā radusies? No mākslinieces prasmes stāstīt, dāvāt no saviem uzkrājumiem,no prasmes jautāt,klausīties, uzvedināt uz nestandarta atklāsmēm. Bija skaisti! Ak, tu piķis un zēvele,šis vārds taču te ir nevēlamo sarakstā. Bija jauki, patīkami, tēlaini,sirsnīgi. Vēlējums abām dāmām: Izlīgstiet ar niknumu un citām spaidīgām emocijām, lai jums izdodas baudīt dzīvi- ar pilnu pēdu, pa īstam, tūliņ un tagad! Lai dzīve un sapņi paliek atmiņā ar savu neatkārtojamo smaržu.Paldies.