Gundega Grīnuma: Rainis ir Eiropas līmeņa cilvēks bez Eiropas līmeņa slavas

"Man mājās ir kāds īpašs plaukts ar Raini," saka pazīstamā literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, kad iepazīstina ar vienu no savu daudzo šī gada lekciju prezentācijām. Tajā ir ievietota fotogrāfija ar neliela izmēra Raiņa krūšutēlu, kuram ap kaklu apsieta krāsaina lentīte. "Man viņš bija vēl "jautrāk" izrotāts, bet pieklājības pēc es to noņēmu nost," atzīstas literatūrzinātniece, kura rainoloģijā darbojas jau vairākus gadu desmitus.

Gundega Grīnuma savulaik ir piedalījusies Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma (1977–1986) sagatavošanā. "Tā ir liela manas un manas paaudzes dzīves daļa," akcentē literatūrzinātniece un norāda, ka vairākums bijušo kolēģu ir aizgājuši no šī pētniecības lauka, izņemot Jāni Zālīti. "Manu brāli "iekš Raiņa"," smejoties piebilst Gundega Grīnuma. Patlaban viņi abi strādā pie Raiņa un Aspazijas vēstuļu projekta, kas vienam cilvēkam nav paceļams.

Raiņa un Aspazijas jubilejas gada noslēgumā mēs satikāmies ar literatūrzinātnieci, lai noskaidrotu, kas viņu tajā ir iepriecinājis, kas licis vilties. Sarunā ar Gundegu Grīnumu Raiņa mazliet pārfrāzētais citāts: "Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks" ieskanas satraucoši ne tikai Eiropas situācijas, bet arī abu dižgaru izpētes kontekstā.

Raiņa un Aspazijas jubilejas gada sākumā jūs bijāt noskaņota visai skeptiski.

Festivāla Pastāvēs, kas pārvērtīsies programmā bija tik daudz projektu un projektiņu, ka es atļāvos ķecerību un pateicu, ka man ir sajūta, ka šai spēcīgajai lokomotīvei, šim radošajam tandēmam savus mazos vagoniņus – bieži vien šķībus, greizus, nepareizus – kabina klāt visi, kam vien nav slinkums, visi grib kaut ko pateikt. Zinot, ka mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz neizdiskutētu jautājumu un pārprastu viedokļu par Raini un Aspaziju, tas manī radīja bažas.

Bet tagad?

Gada bilance nav ideāla, bet pieņemama – tajā bija daudz labu lietu, tomēr diezgan daudz arī paviršības un virspusēju vērtējumu. Man ļoti patīk Andreja Upīša teiciens, kurā spilgti izpaužas viņa izcilais satīriķa talants: "Spriedums netika apgrūtināts ar lietas noskaidrošanu." Protams, ir grūti ielēkt tajā no malas, nepārzinot Raiņa un Aspazijas mantojumu un nepietiekami orientējoties viņu dzīves peripetijās, tā sakot, neredzot aiz kokiem mežu.

Vai šīm nepietiekamajām zināšanām ir kāds skaidrojums?

Ļoti sāpīgi, pat traģiski ir tas, kas astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā pārtrūka vispusīgas akadēmiskās pētniecības kontinuitāte, kaut arī teorētiski tajā laikā pavērās jaunas iespējas skatīt Raini jau pavisam citās kategorijās – kā agrīnu un ietekmīgu Latvijas nacionālā valstiskuma izteicēju, ārpus cenzūras interpretējamu parādību. Šodien tas būtu devis labu izejas pozīciju dažādajām mākslinieciskajām un cita veida izpausmēm.

Kāds ir risinājums?

Jau deviņdesmito gadu sākumā mēs daudz runājām par to, ka Latvijā obligāti ir vajadzīgs Raiņa un Aspazijas izpētes centrs, kuram nevajadzētu būt plašam. Mērķtiecīgi un sistemātiski tajā strādātu trīs līdz piecu cilvēku grupa. Ir jāsaprot, ka ir nepieciešami ievērojami intelektuālie un finansiālie resursi, lai varētu īstenot ilglaicīgus un fundamentālus projektus, nevis viendienīšus, kuru tik daudz bija šajā gadā, kaut reizēm ir vajadzīgi arī tādi.

Šajā procesā ir jāpiesaista jauni cilvēki. Es visu laiku esmu ausījusies pati un jautājusi saviem kolēģiem, vai tikai nav parādījies kāds apsēstais, kas būtu aizrāvies ar Raini un Aspaziju un būtu gatavs ne tikai uzrakstīt bakalaura, maģistra vai doktora darbu par kādu atsevišķu jautājumu, bet veltīt mūsu "lielā dzejniekpāra" pētniecībai mūžu. Mēs visi, kas palikuši ar viņiem savā darba ikdienā, esam nedaudz apsēsti, bet citādi jau nevar paveikt neko paliekošu.

Lūdzu, dodiet ziņu, ja parādīsies kāds, kas ir pa īstam ieinteresējies! No vecās pētnieku paaudzes mēs esam vien daži, kuri brīvi lasa Raiņa un Aspazijas rokrakstus, pārredz viņu dzīves un darbu kopainu un orientējas viņu arhīvu materiāla okeānā (peldēt tajā pētniekus savulaik iemācījuši vecākie kolēģi, un Kopotu rakstu tapšana viņiem kļuvusi par otro augstskolu – I. A.). Ir jāsaprot, ka mēs neesam mūžīgi. Ja mēs aiziesim, kas paliks?

Kas ir noticis šajos pēdējos divdesmit piecos gados?

Lai uzturētu rainoloģijas apriti, ir tapuši akadēmiskas ievirzes darbi, zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas, ir rīkotas konferences, bet trūkst savstarpējās koordinācijas, un nav izstrādāta kopēja pētniecības stratēģija un taktika. Viss ir pakļauts gadījumam un dažu cilvēku entuziasmam. Bez Raiņa un Aspazijas izpētes centra izveides es neredzu spožu un gaišu perspektīvu, kādu pieprasa viņu abu pozīcija mūsu kultūras vēsturē un galu galā arī šodienā.

Vai jūtat, ka jubilejas gads ir ļāvis iepazīt Raini un Aspaziju tiem, kuri par viņiem zināja visai maz?

Es domāju, ka daudziem jauniem cilvēkiem Raiņa un Aspazijas atklāsme sākās tieši ar šo gadu un paliks vairākas iestrādes, kuras varēs attīstīt nākotnē. Jācer, ka šī gada interese saglabāsies arī turpmāk. No šāda viedokļa par negaidītu veiksmi ir kļuvis fakts, ka restaurācijas dēļ bija slēgti Raiņa un Aspazijas muzeji Rīgā, Jūrmalā un Tadenavā, jo to atvēršana pavasarī turpinās šogad iesāktos procesus.

Kas ir jūsu pašreizējās pētniecības uzmanības centrā?

Man pašai vienmēr ir bijusi sportiska interese doties pa neiestaigātām taciņām (decembra sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Gundega Grīnuma nolasīja lekciju par iepriekš maz pētītu tēmu Rainis un Aspazija runā itāliski – I. A.). Patlaban es strādāju pie grāmatas par viņu dzīvi un darbu itāļu Šveicē, kurā galvenā uzmanība veltīta kultūrvēsturiskajam, ainaviskajam un cilvēciskajam fonam, par kura izraisītajiem impulsiem Rainis tieši izsakās Kastaņolā, bet netieši – dzejā un lugās.

Tieši emigrācijas laikā Rainis sevi atklāja kā dienvidnieku un to skaidri un gaiši ir deklarējis vairākos savos tekstos. Gan apkārtējā vide, gan arī vietējie iedzīvotāji Rainim šķita ļoti radniecīgi, jo viņi bija spējuši saglabāt dabas bērnu dzīves izjūtu un uztveri. Tas bija svarīgi abiem dzejniekiem, abi tik daudz bija cietuši no laikabiedru nenovīdības, kā arī ideoloģiskajām sadursmēm un politiskajām kolīzijām, kuru krustpunktā viņi ļoti bieži bija atradušies Latvijā.

Rainis vienmēr uzsvēra, cik viņam ir svarīgi, ka cilvēki dzīvo paši un ļauj dzīvot citiem. Lai gan šveicieši uz ārpusniekiem skatījās diezgan distancēti, tomēr pieņēma viņus un ļāva viņiem brīvi elpot. Nemaz nerunājot par to, cik svarīgi Rainim šķita uzturēties politiskajā vidē ar senām un īstenām demokrātijas tradīcijām. Rainis uzskatīja, ka šie principi ir jāpārnes arī latviskajā vidē, kurā tie iedzīvojas ar grūtībām – vēl šobaltdien.

Kas jūs pašu iepriecināja šajā gadā?

Mans personiski skaistākais ieguvums bija tas, ka es nonācu saskarsmē ar ļoti daudziem radniecīgu nozaru cilvēkiem – enerģiskiem, atraktīviem, radošiem. Man bija iespēja izrauties no ierastības un kopā ar viņiem radīt kaut ko aizraujošu. Piemēram, pagājušā gada nogalē pazīstamā dizaina speciāliste Barbara Ābele mani uzaicināja apciemot dizaina biroju H2E, kura mākslinieki tobrīd veidoja Raiņa un Aspazijas kalendāru.

Es iegāju telpā un ieraudzīju, ka visas sienas ir noklātas ar iestrādēm uz A4 formāta lapām – ar interesanti apspēlētiem simboliem, tekstu fragmentiem un dzejnieku biogrāfijas datiem. Es sāku runāt ar dizaineriem, un mūsu starpā uzreiz radās sazobe. Vēlāk šis materiāls kļuva par pamatu izstādei (Rainis & Aspazija. Degsme Rīgas mākslas telpā – I. A.). Nesen ar lielu prieku uzzināju, ka tieši H2E veido interjeru restaurētajiem Raiņa un Aspazijas muzejiem.

Kuros mākslas žanros ir bijuši visveiksmīgākie piemēri?

Rosinošs man šķita muzikāli poētiskais koncertuzvedums Dagdas skiču burtnīcas, man ir diezgan ambivalenta attieksme pret teātra projektiem. Skaista un spontāna sadarbība man izveidojās ar Jaunā Rīgas teātra trupu, kad tā iestudēja izrādi Aspazija. Personīgi (režisore Māra Ķimele – I. A.). Man piezvanīja Edgara Samīša tēvs, kuru es pazīstu no jaunības laikiem, un palūdza, lai es pakonsultēju viņa dēlu, kurš atveido Jāņa Jansona-Brauna lomu.

Kā vērtējat galarezultātu?

Galarezultāts mani ļoti gandarīja, īpaši Baibas Brokas izcilā tēlojuma dēļ (par šo lomu viņa ieguva Spēlmaņu nakts balvu kā labākā aktrise – I. A.). Inga Ābele ir radījusi interesantu dramatizējumu, kurš tapis uz autentiska materiāla pamata, tomēr man ir zināma skepse pret Aspazijas autobiogrāfiskajām pašizpausmēm, jo dzejniecei bija nosliece uz nelielu paštīksmināšanos. Citi materiāli notikušo izgaismo skarbāk, prozaiskāk, reālistiskāk.

Jūsu sadarbība ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem ir radusi turpinājumu.

Oktobra sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika akadēmiska starpdisciplināra konference ar dziļdomīgu un mazliet pārfrāzētu Raiņa citātu kā kopsaucēju: "Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks" šajā diezgan sarežģītajā laikā, kad Eiropa ir lielu pārmaiņu priekšā, kad Rainis atkal būs viena no autoritātēm, kuru mēs piesauksim biežāk, jo krīžu brīžos viņš vienmēr mums ir bijis svarīgāks nekā nosacīti mierīgajos un stagnātiskajos periodos.

Konferenci ievadīja neliels māksliniecisks priekšnesums, kurā piedalījās Jaunā Rīgas teātra aktieri Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš ar pašu sagatavotu Raiņa dzejas kompozīciju. Viņi to nolasīja tik ļoti personiski un dvēseliski, ka diriģentes Agitas Ikaunieces vadītā Jasmīnas kora meiteņu (un ne viņu vien) acīs pat sariesās asaras. Gribētos, lai abi aktieri nākotnē izveido paplašinātu programmu – lai nenodzistu šī Raiņa un Aspazijas maģiskā jubilejas gada uzšķiltā uguns.

Kā vērtējat abus Nacionālā teātra iestudējumus?

Man ir diezgan skeptiska attieksme pret Raiņa sapņiem (režisors Kirils Serebreņņikovs, libreta autore Ieva Struka – I. A.) materiāla atlases ziņā. Meklējumi ir interesanti, viens otrs risinājums ir produktīvs, eksperimenti ir vajadzīgi, un Raiņa darbi ļauj atrast tajos arvien ko jaunu un jaunu, taču viņa personības izpratnē svarīga ir mērķtiecīgā pašpilnveidošanās, bet te Raiņa brieduma atziņas ieliktas jaunā Raiņa mutē.

Savukārt iestudējumā Uguns un nakts (režisors Viesturs Kairišs – I. A.) gluži labi harmonēja Raiņa lugas teksts un Riharda Vāgnera mūzika un ļāva izjust lielo un cēlo domas atvēzienu. Žēl, ka izrāde it kā salūza divās organiski nesaderīgās daļās, jo pārāk naturāls otrajā pusē šķita pietuvinājums mūsdienu politiskajiem procesiem, bet tas, protams, ir ļoti subjektīvs vērtējums.

Kas jums sagādāja vilšanos?

Viena no neveselīgajām lietām, kas dažbrīd bija samanāma jubilejas gada norisēs, bija slavas pārdalīšana starp Raini un Aspaziju. Tas ir pilnīgi bezjēdzīgs process. Ja agrāk vairāk tika viņam, tagad vairāk tiks viņai – turklāt tas tika darīts nekritiski un neobjektīvi. Kam tas ir vajadzīgs?! Rainis un Aspazija savā citādībā un radošajā lieliskumā ir parādības pašas par sevi. Kāpēc mums viņi ir jāliek pretējos svaru kausos?!

Un tad vēl vēlme izpausties uz Raiņa rēķina. Mani patiešām uzjautrināja nenoskaidrotu personu spaiņa uzlikšana galvā Raiņa piemineklim Esplanādē. Kurš gan no mums skolas laikā nav skaitījis dažādus muļķīgus pantiņus par dižgariem? Man patīk viss, kas ir ar izdomu. Ar knifu. Asprātīgi un dziļi, jo citādi tā ir tikai izņirgšana, pilnīgi un absolūti neizprotot Raini kā parādību, kā ļoti savdabīgu radošo fenomenu ar ļoti daudzām īpatnībām.

Kas tuvākajā nākotnē būtu jāizdara Raiņa un Aspazijas labā?

Agri vai vēlu būtu jātop pamatīgai modernai Raiņa zinātniskajai biogrāfijai. Ļoti trūkst enciklopēdijas par viņa dzīvi un darbiem, tā būtu nepieciešama gan pedagogiem, gan kultūras darbiniekiem, jo ikdienā mums bieži ir jākonsultē cilvēki – no skolas bērniem līdz pat akadēmiķiem – jautājumos, uz kuriem nevar viegli atrast atbildes rakstos. Internetā ir daudz materiālu, bet tajā valda liels haoss. Ļoti trūkst Raiņa valodas bagātināšanas jaunrades vārdnīcas.

Nav arī fundamentālu pētījumu par Raini un vācu literatūru ar viņa autoritātēm Frīdrihu Šilleru un Johanu Volfgangu fon Gēti kā viņa garīgo mentoru visa mūža garumā, par Raini un krievu pasauli, kas būtu pa spēkam Roaldam Dobrovenskim (šogad tika laists klajā jau trešais grāmatas Rainis un viņa brāļi izdevums – I. A.). Es izjūtu cieņu pret viņa ārkārtīgi nopietno iedziļināšanos materiālā, interesantajām domām un pietāti pret Raini.

Tā izpaužas visā, ko Roalds Dobrovenskis dara, bet tās palaikam tik ļoti pietrūkst mums pašiem. Mēs līdz galam nenovērtējam, kas mums ir Rainis, un bieži vien ieslīgstam triviālās un diskreditējošās izpausmēs. Mums gribas viņu piezemēt un tuvināt savam izpratnes līmenim. Šajā gadījumā es nerunāju par lielo garu paturēšanu pjedestāla augstumā, jo ir svarīgi cilvēciskot viņu tēlus, un Raiņa un Aspazijas jubilejas gads tajā ir devis diezgan lielu ieguldījumu.

Šajā cilvēciskošanā mēs mēdzam iebraukt grāvī.

Ir ļoti labi, ka mēs varam brīvi un atklāti runāt par visu. Tikai jājautā – ar kādu nolūku mēs to darām un cik tālu ejam. Vai mums ir obligāti jāpalien zem segas kopā ar Raini un Aspaziju un jāieraksta sava izpratne par intimitāti un seksualitāti šajos cilvēkos, kuros dzīvoja ļoti izteikts kaunīgums. Tā bija viena no pamatīpašībām Raiņa un Aspazijas savstarpējās attiecībās, kurām šodien tiek piezīmēts daudz kas tāds, kas viņu apziņā bija neiedomājams.

Ļoti "krāšņs" piemērs ir mākslinieka Kristiana Brektes glezna (ar apģērbtu Raini un puspliku Aspaziju viņa apskāvienos – I. A.). "Brektisms", sauksim to tā, kas ir mūsu garīgās nabadzības apliecinājums. Kas tas ir? Kāds tad ir tā vēstījums? Ko tas dod Raiņa un Aspazijas personības izpratnē (pirms neilga laika mākslinieks ir radījis tušas zīmējumu Aspazija – Salome, tajā Aspazijas priekšā ir nocirsta Raiņa galva – I. A.).

Varbūt vēl kāda Raiņa īpašība ir palikusi šī gada festivāla perifērijā?

Rainis pirmām kārtām bija godavīrs, kura ētiskais maksimālisms un morāles principi daudzējādā ziņā atšķīrās no tiem, kuri dominēja viņa laika un vēl jo vairāk mūsdienu politiskajā, sabiedriskajā un diemžēl arī garīgajā vidē. Tas izpaudās pat it kā nebūtiskās sadzīviskās lietās. Nesen atkal pāršķirstīju Raiņa 20. gadu dienasgrāmatas un apstājos pie ieraksta, kas rāda – viņam nenāca ne prātā ņemt sēra vannas Ķemeros par baltu velti, kā to darīja citi valsts ierēdņi.

Raiņa askētiskā dzīves pozīcija nebija nekas uzspēlēts un ārišķīgs, tas atklājas arī Aspazijas pierakstos. Viņam bija nepieciešami vien tādi apstākļi, kas atbilstu elementārām eksistenciālām prasībām un kas ļautu viņam produktīvi darīt savu darbu un izteikt sevi. Par to liecina arī Raiņa spārnotais izteikums: "Es varētu kā Imanuels Kants visu mūžu nostaigāt vienos svārkos. Es izturētu, ja vien svārki izturētu."

Kas notiek ar Raiņa un Aspazijas darbu tulkojumu procesu?

Ir paradoksāli, ka Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas līmenī tiek daudzināts un skandināts Raiņa vārds, bet nav pienācīga pamatojuma – trūkst tulkojumu, kas ļautu viņa darbiem ieiet starptautiskajā apritē un veikt savu pamatfunkciju. Ir jāstimulē to iepazīšana dažādās valodās. Rainis ir tāda paša mēroga parādība mūsu kultūrā kā Gēte Vācijā un Šekspīrs Anglijā. Viņš ir Eiropas līmeņa cilvēks bez Eiropas līmeņa slavas.