Gundega Repše: Dusmu robeža ir pārkāpta

Gundegas Repšes jaunākā romāna Bogene atvēršanas svētkos sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts zinātniskais redaktors Vents Zvaigzne atzinās, ka sākt lasīt šo darbu viņam bijis bail, taču pēc izlasīšanas viņš var citiem ieteikt nebaidīties. Vēstures posms, kas skarts grāmatā, ir samērā īss, bet ārkārtīgi sarežģīts – 1940. un 1941. gads, padomju okupācija un deportācijas. Ar Gundegu Repši, strauji pārejot uz tu, sarunu sākam plašāk, jo tieši viņa ir sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts (izdevniecība Dienas grāmata) idejas autore.

Pašlaik grāmatnīcās aizvien biežāk dzirdam pārdevēju teikto, ka ievērības cienīgi ir visi šīs sērijas darbi. Nedēļā, kad notiek saruna, Valtera un Rapas grāmatnīcu Top 10 Bogene ir pirmajā vietā, divi citi cikla romāni – Noras Ikstenas Mātes piens un Māra Bērziņa Svina garša – ir četriniekā. Citādā secībā, bet arī pirmo četru visvairāk pirkto vidū visas šīs trīs grāmatas ir Jāņa Rozes grāmatnīcu tīklā. Tātad – ne tikai laba literatūra, bet arī teju nacionālie bestselleri.

Vai ir sajūta, ka ar sēriju ir trāpīts?

Kad to iecerēju, es nedomāju par publikas mīlestību vai atsaucību, taču ir gandarījums, ka ir pārrauts tas mākslīgi veidotais aplis pret latviešu literatūru kā fenomenu, kurā nekā nav un kurš ir garlaicīgs, nogurdinošs. Interese ir milzīga, un to apstiprina ne tikai Rīgas grāmatnīcas, bet arī lauku bibliotēkas, kurās pēdējā pusgadā daudz esmu bijusi. Cilvēki lauku veikalos cits citam stāsta, ka bibliotēkās stāv rindās pēc šīm grāmatām. Ir dažādas sarunas par konkrētiem literārajiem darbiem un literārām vērtībām, katra personīgo devumu un fenomenu kā tādu, ka sabiedrība izrādījās izslāpusi pēc šī laika pārradīšanas. Arī rakstniekos tas bija nobriedis – nevar jau viens personāžs sagribēt taisīt hepeningu, un tas viss notiks. Tas bija briedis, taču rakstniekos bija iedzīts mazvērtības komplekss – tu taču piederi pie tās nožēlojamās latviešu literatūras, kurā nekā nav, kamēr viena "žaga" citās valodās tiek nesalīdzināmi apjūsmota i no lasītājiem, i kritiķiem. Tā bija klaja netaisnība, un rakstnieki bija nedaudz nospiesti no tās sajūtas, ka atrodas tajā nelaimes dīķī. Tagad viņi ir tādus kā iedvesmas spārnus dabūjuši.

Autoram, kurš piekrīt iesaistīties sērijā, ir jāievēro laika rāmis, un grāmatā ir jāparādās konkrētam vēsturiskajam kontekstam. Tomēr ir sajūta, ka dažos darbos pēkšņi parādās "obligātā sadaļa" ar avīžu virsrakstiem un vēsturiskiem personāžiem.

Tas ir paša autora ziņā, ja viņš grib būt šausmīgi iztapīgs un paklausīgs saviem priekšstatiem, kādam jābūt romānam par vēsturi. Tā nav noruna, varēja nebūt neviena vēsturiski pieminēta fakta, rokas bija brīvas. Neviens nemāk atbildēt, kas ir vēsture, kur nu vēl vēsturiskais romāns, jo vēsture ir viss, pilnīgi viss, kas ar tevi notiek. Te ir pilnīga izvēles brīvība, kā katrs jūt.

Esmu palaidis garām, kā tika dalīti vēsturiskie posmi katram autoram. Kā tu pati tiki pie 1940. gada?

Tas palika pāri (smejas). Tajā jūtu pārņemtībā, kad to visu dalīju, man vajadzēja ātri un visu uzreiz, vienā dienā, ātri bija sazvanīts, visi bija piekrituši – un 1940. gads bija izkritis. Nu tad, māsiņ, izstreb pati, ko esi ievārījusi! Viss notiek likumsakarīgi, un iekšēji es to, šķiet, biju gribējusi, daudz par to domājusi. Mēs daudz pļurkstam arī tagad, ka Eiropa nekad vairs nebūs tāda kā vakar. Tie pagrieziena brīži nemaz nav tā notverami. Iedziļinoties mūsu vēsturē, ar pilnu pārliecību varu teikt, ka 1940. gads bija pagrieziena punkts un atpakaļsitiena patiesībā nav bijis. Tādos brīžos ir ļoti daudz kodu, zīmju un simbolu, arī psiholoģiskie mežģi visam tam, kas ar konkrēto indivīdu, tautu un sabiedrību tālāk notiek. Tāpēc es esmu diezgan skopa un man ir gandrīz tikai konkrētais gads, kaut bija pieļaujams iet atpakaļ pat pie vikingiem un akmens cērtēm. Mani interesēja tas brīdis.

Par šo periodu ir daudz dokumentālās literatūras. Tas palīdz vai traucē?

Ati, tā nav. Ir izsūtīto stāsti par Sibīriju, taču konkrēti par 1940. gadu ir maz. Tas man bija lielākais pārsteigums. Ir kaudze detaļu, neatbildami jautājumi gluži sadzīviskā līmenī. Varbūt nepaguva pierakstīt. Mēs padomju okupācijas laiku vērtējam pēc tā, kas ir liecināts pēc sarkano ienākšanas otrreiz. Tas dod mums sajūtu, ka mēs visu labi zinām, bet par to, kas notika tieši 1940. gadā, atmiņu nav. Vai nu cilvēki bijuši piesardzīgi, vai nākamās atmiņas aprij iepriekšējās. Arī daiļliteratūras ir maz. Kaut kas ir trimdā, bet jau ar to rūgtuma fokusu, esot prom no dzimtenes, ka boļševisms ir uzvarējis.

Romāna sākums ir sakāpināts. Es dažas lasītājas brīdināju, ka pirmā izvarošana ir 17. lappusē. Pēc tam sasprindzinājums atslābst. Vai tas ir apzināti?

Protams. Tas jāanalizē katram lasītājam, es negribu iemīlināt savā darbā ar citiem līdzekļiem. Tas ir intensificēts teksts. Man vienmēr ir vajadzīga kāda barjera, kuru pārvarēt, un šis zināmā mērā ir protests pret tarkšķēšanu, daudzvārdību literatūrā, latviešu tai skaitā. Man liekas, ka par kaut ko niecīgu tiek tērētas 20 un 30 lappuses. Makrolūzums ir okupācija. Mikrolūzums ir šī varmācība, izvarošana. Tad, kad tas jau ir noticis, cilvēks vāc savu dzīvi pa gabaliem kopā.

Sasienot ar pārējiem likteņa biedriem, Lote veido jauno kosmosu no jauna tajā koka vāģī, dzelžu klandoņā. Man patīk darboties ar ritmiem un sabiezinājumiem, taču neesmu droša, vai normālais šodienas lasītājs to novērtē un saprot. Manī ir arī protests pret vienkāršo, sirsnīgo, mīļo stāstiņu. Es nevaru no sevis izbēgt. Es apzināti pacīnījos ar savu dabisko egocentrismu, lai gan proza atšķirībā no dzejas ir empātiska, tā iemiesojas daudzos un dažādos varoņos. Dzejnieks bez pārmetumiem var ņemties ar sevi. Man ir vajadzīgi varoņi un personāži, un tas ļoti ārstē no tā "es, es, es, mana dzīve". Vienu brīdi gan bija vilinājums dokumentēt savas ģimenes vēsturi, bet sacensties ar citu ģimeņu ciešanām nav pareizi.

Vilciens šajā romānā nepienāk galastacijā. Vai varam to uztvert kā laikmeta simbolu?

Es nemaz nedrīkstu tā atklāt, ko tas nozīmē. Tas ir ietilpīgs tēls, kas rāda lineāro laiku. Man gribējās arī, lai tas būtu iepretī tam poetizētajam vilciena tēlam, kāds ir krievu kultūrā. Protams, mani neinteresē, kur viņi nonāk, un protests pret lineāro laiku ir arī protests pret lineāro stāstu. Kaut gan es zinu, kas ar viņiem notiek tālāk. Ir ļoti daudz ņemts ārā tieši daudzrunības dēļ, tas bija 400 lappušu garš darbs. Ir jāmāk mest ārā, ko gan es daru pirmoreiz dzīvē. Tikai tas, kurš lasa un interpretē, var pateikt, vai tas darbojas.

Romānā parādās konkrēti uzvārdi, kas saistās ar kolaboracionismu, – Sudrabkalns, Kirhenšteins, Lācis. Cik tev svarīgi ir runāt par šo tēmu?

Man tas ir svarīgi visos kontekstos, arī tas, kā šodien mākslinieki kolaborē, to gan mēs dēvējam citādi, jo tā nav sveša vara. Cilvēka dabā pieslieties pie stiprākā, uzvarējušā, ietekmīgākā. Īpašības, kas ļāvušas kolaborēt konkrētajos laikos, nav iznīdētas. Jautājums šai grāmatā ir – kas ir šie nekontrolējamie, var teikt, metafiziskie procesi un kas ir gluži katra cilvēka nelietīgums vai cildenums. Tas nevar beigt interesēt, jo to nevar atbildēt reizi par visām reizēm.

Vairākās vietās parādās neglaimojošs tautas tēls jeb, kā tu raksti, "pūlis, ko nupat vēl dēvēja par tautu" – šis lūzuma punkts parauj vaļā veselu instinktu sēriju. Man, to lasot, radās neomulīga sajūta, ka līdzīgā situācijā mūsdienās varētu būt vēl trakāk.

Tā man apgalvo daudzi cilvēki – ka iespēja pārvērsties pūlī ir daudz lielāka. Tāpēc es to arī rakstu. Tas ir svarīgākais – caur sirdi izlaist, kas tu īstenībā esi. Tas ir nemitīgi uzdodams jautājums.

Manuprāt, diezgan nenotverts literatūrā ir arī Ulmaņa laiks, tā laikmeta sajūta ir nenotverama. Ir nacionālā jūsma, ir apziņa, ka pirms okupācijas cilvēki bija ļoti patriotiski noskaņoti, ka tas viņu traģēdiju padziļināja, taču lielā mērā ir tikai virskārta. Tev ir priekšstats, kāds bija Ulmaņa laiks?

Ļoti atšķiras Ulmaņa laiks un brīvestības gadi pirms tam. Bija doma, ka Inga Gaile rakstīs par 1934. gadu, bet viņas pamatakcents ir 1938. gads. Man pašai joprojām īstu Ulmaņa laika bildi ir uzgleznojusi Vizma Belševica – Billē ir visas tās pretrunas, tā esence, kas bija vienam normālam cilvēkam, kurš negozējās Benjamiņa kundzes salonos. Ir ļoti daudz trimdas literatūras par Ulmaņa laikiem, tie pamatā ir turīgie cilvēki, kuri emigrēja, un viņiem šis laiks lielākoties ir glamūra pasaciņas un zaudētās dzimtenes sentiments. Arī manā ģimenē bieži teica – nebija jau nemaz tā, ka visi tikai švīkāja parketu. Taču nabadzīgo ļaužu literatūru no tiem laikiem mēs nepārzinām. Tas viss ir pētāms, bet kaut kad ir jādzīvo arī tagadnes dzīve.

Tas ir trakums, ka cilvēki, atvainojos, sastrādā sūdus un pēc tam ir pētniecības institūti, grupas, komisijas, kas to pārmaļ. Kāpēc nevar dzīvot vienlaikus rīcībā un apcerē, nevis uzspridzināt kultūras tempļus, lai no drupām pēc nez cik gadiem atkal veidotu apliecinājumus, ka civilizācija bija.

Runājot par šodienu, gribētos pieminēt situāciju ar tā saukto radošo inteliģenci. Pašlaik kontakts ar sabiedrību, kā sākumā runājām, sāk atjaunoties, bet pēc atmodas bija sajūta, ka radošā inteliģence mērķtiecīgi ir pagājusi malā no sabiedriskajiem procesiem un ar savu klusēšanu ietekmējusi daudzu procesu attīstību. Vai mēs pašlaik varam gaidīt no inteliģences, ka tā atkal kļūs par ētikas latiņas uzstādītāju? Vai tas nav vajadzīgs?

Man šķiet, ka visi atceras kultūras darbiniekus tad, kad ir lielas, lielas nepatikšanas. Viņiem ir ērti uzkabināt vainu par to, kas aizgāja šķērsām. Atmodas laikā bija ne jau tikai tas pulciņš, kas darbojās. Es labi atceros, kā visi mani instinkti brēca, ka es netaisīšu personīgo karjeru uz svētu lietu aktivizēšanas rēķina. Vairāki cilvēki man prasīja, kā es ar savu raksturu varu neiet un nepiedalīties, bet man riebās tas, ka es redzēju šo cilvēku karjeru vismaz divdesmit gadu uz priekšu. Tā bija savas dzīves nokārtošana gudrā veidā, kļūstot par diplomātiem, dažnedažādi.

Neesmu nekāds izņēmums, ir daudz cilvēku, kam dzīve nenozīmē tikai karjeru un varu. Ir taču arī mākslas augstie griesti, kas nav apcūkojami ar varas spēlītēm. Man nav rūgtuma par to, ka es sēžu mājās un rakstu grāmatas. Nav jau inteliģences klusēšanas, ir izdevīguma nišas – kur pieslieties, kādā pulciņā sastāties, pie kura žurnāla saķekaroties, kurai valdības partijai izrādīt simpātijas – tas darbojās arī atmodas laikā. Man gan gribas ticēt, ka, kamēr čeka vērpa savas spēlītes, cilvēki uzmodināja savu bērnišķo dabu, tīro prieku, iedvesmas vilni. Tagad pārmest, ka inteliģence kaut ko nedara... Vieniem nav izdevīgi runāt, citiem neviens nejautā. Vai gleznotājs skries pie Raiņa pieminekļa taurītē pūst? Mani novērojumi saka – diemžēl cilvēka brīvības alkas nemaz nav tik lielas. Cilvēkam ir ērtāk, ja kāds saka priekšā, ko darīt, ka ir saimnieki, direktīvu rakstītāji, baznīca vai kas tāds. Brīvība nav psihofizioloģiska nepieciešama. Par to skumji.

Grāmatas atvēršanas pasākumā izskanēja informācija, ka tu vairākkārt esi braukusi uz Sibīriju.

Uz gulaga nometnēm – vienreiz uz Sibīriju, otrreiz uz Kazahstānu, uz stepes nometņu vietām, kas tagad tiek ar buldozeriem aizšķūrētas.

Kāpēc tev ir svarīgi tur būt?

Tas nav loģiski izskaidrojams. Viens ir tas, ka es pieteicos Dzintras Gekas un fonda Sibīrijas bērni grupā tāpēc, ka mana mamma 14 gadus bija pavadījusi Sibīrijā. Pēdējos dzīves gadus viņa bija mazkustīga, un, kad es viņai prasīju, kur viņa vēl gribētu aizbraukt, vienmēr atbildēja, ka atgriezties Sibīrijā.

Es uz viņu dusmojos – kā upuris var gribēt atgriezties nozieguma vietā. Kad viņa aizgāja, es jutos bezpalīdzīga un pēc kāda laika sapratu, ka man jāaizbrauc viņas vietā. Tur notika kaut kāda kosmiska gēnu pārliešanās, es samierinājos gan ar viņas nāvi, gan pārņēmu viņas pieredzi smalkajā līmenī. Tajās ekspedīcijās tiek uzieti aizauguši kapi vai uzkalniņi, kuros pēc vietējo nostāstiem un atmiņām guļ mūsu tautas brāļi un māsas. Skaidrs, ka tur ir jānoliek puķes, jāuzsprauž krusts un jānoskaita pātari. Kaut kas līdzīgs svētceļojumam tas varētu būt, bet bez ritualizēšanas. Tu atdod godu un drusku pielūdzies, ka mēs nedzīvojam tik cēli un cildeni, kā būtu pienācies. Stepe un taiga iedod pilnīgi citus mērogus. Ir problēmas mūsu brīnišķajā zemē, tās mazās sajūtas, par ko mēs ņemamies, par ko cits citu nīstam. Šie braucieni atgriež lielajās dimensijās.

Kur pašlaik rakstniekam ir vieglāk smelties – pagātnē vai tagadnē?

Grūti pateikt, ja trīs gadus dzīvots 1940. gadā, tagadne vispār varbūt ir palaista garām. Es esmu sākusi rakstīt tagadnes laikā sēdinātu darbu, un man ir pirmatklājējas prieks, jo neesmu ilgi šeit bijusi, tikai ar pavisam retiem pieslēgumiem. Taču tas ir ļoti vajadzīgs. Ja šī sērija tagad tiks kanonizēta kā kāda vēsturisko romānu pamatstrāva – lai dievs pasarg, tā tas nebija iecerēts. To ideoloģizēs, pakaļdarinās, vēl vismaz desmit gadus ceps romānus par vēsturi. Ir jāsteidz rakstīt par to, kas notiek tagad. Es negribu, ka kāds pusizglītots rakstītnepratējs pēc 70 gadiem ķersies klāt 2015. gadam un sacerēs kaut kādas muļķības, jo nebūs bijušas liecības. Liecības par savu laiku ir jāatstāj savā interpretācijā. Tie nākamie tad lai izklaidē publiku.

Par tagadni rakstot, var atrast simbolu, tēlu valodu vai vairāk tomēr aiziet publicistikā?

Es ceru, ka var. Tas ir atkarīgs no tā, kas katru interesē. Tu lietoji vārdu "viegli" – tai sasodītajā literatūrā nekas nav viegli, ja ar iesistu roku nedragā dīvainajai publikas gaumei par prieku. Mēs esam tik ļoti sašķērēti atsevišķos nogrieznīšos, tik atšķirīgās orbītās dzīvojam, kaut tik mazā teritorijā. Gribas, ja iespējams, dabūt laika garu, kas ļautu pilnīgi pretēju interešu, politisko nokrāsu vai turības cilvēkiem sajust, ka tas ir viņu laiks. Literatūra taču var būt tik dažāda. Arī diženie klasiķi nav vilcinājušies dāļāt apgalvojumus par pasaules iekārtām, un politiskie uzskati sludināti tiešā tekstā, un ne vienmēr tas uzskatāms par slikto stilu – piemēram, Kundera. Runā varonis, ne jau rakstnieks. Man bieži ir jāatbild par to, ko sastrādā mans varonis, taču tas elementāri izriet no viņa loģikas un filozofijas.

Kādam vajadzētu būt mūsdienu varonim?

Tā ir mana romantiskā daba, bet man patiktu, ja viņš gribētu izglābt pasauli. Tāpēc man pirmajā mirklī bija lielas grūtības ar Gunta Bereļa romānu Vārdiem nebija vietas. Es ārdījos kā negudra un tikai pēc tam sapratu, ka tas ir tik spēcīgs romāns, ka rūdītu lasītāju novedis psihozē. Uzrakstīju Berelim ārprātīgu vēstuli pēc manuskripta izlasīšanas. Par to, kas ir viņa galvenais varonis, un vēl pēc divām dienām sapratu – to var panākt tikai ļoti spēcīgi uzrakstīts darbs, ka tu sāc izrēķināties ar varoni kā pašu autoru. Arvien biežāk latviešu literatūrā nācies sastapties, ka ir spēcīgi uzrakstīts, bet man nepieņemams vēstījums. Tas ir fenomens, kam kritiķi varētu pievērsties, nevis atstāstīt, par ko grāmatā rakstīts. Tā ir arī ar Alvja Hermaņa izrādēm – ir jūsma par formu, bet, kad aizrocies, kas ir vēsts, tā reizēm ir dīvaina un apšaubāma.

Ir pagājis 16 gadu kopš gadsimtu mijas, un es atceros savu kluso izbrīnu, ka tolaik nevienu īpaši neinteresēja reflektēt, kāds būs nākotnes cilvēks XXI gadsimtā, pretstatā tām diskusijām, kas bija pirms 1900. gada. Vai vispār mūsdienās vajag definēt, ko nozīmēt būt cilvēkam?

Kā var saprast no literatūras un dokumentāliem avotiem, agrāko laiku cilvēki juta un redzēja nākotni. Viņi jau apmēram iztēlojās, ka tavs dēls būs gudrāks par tevi un kā viss ies uz priekšu. Šodien pamatizjūta ir tā, ka tu neredzi, vai pasaule pastāvēs. Cik esmu sarunājusies ar paziņām – cilvēki vienkārši nejūt, ka ir jēga stādīt ozolus nākotnes paaudzēm. Cilvēki baidās tajā atzīties. Taču es ticu domformām un sapņiem, un man šķiet svarīgi, kāds ir šis augstsirdīgais, no dzīvnieka spēcīgi attālinājies cilvēks, kas kārtējo reizi spēs pasauli glābt, kas vājākajam pados roku, nevis to aprīs. No tā aspekta, ka es tam ticu, man ir svarīgi par to domāt, bet ciniskajiem ateistiem un snobiem tāda formēšana nav pieejama. Es saprotu, ka pasaules glābēju pieredze ir bēdīga. Tomēr tas, ka cilvēks itin labprāt pieņem zvēru likumus un "izdzīvo stiprākais" kodeksu, man liek nošķirties savā pasaulē.

Man tikai nesen gadījās izlasīt krājumu Vīrs tapīrs un citas radības. Konstatēju, ka, izmantojot atsvešinājumu, caur dzīvnieku pasauli runājot par cilvēkiem, tu esi uzrakstījusi gaišākos tekstus savā daiļradē.

Tā jau man stāsta.

Arī Bogenē zvērudārzs parādās kā patvērums. Vai joprojām tev ir nepieciešams kontakts ar dzīvo dabu?

Man tas ir ļoti būtiski, tikai es tam ilgi nedevu vaļu. Man likās – ko es tās savas ēverģēlības par dzīvniekiem, jo tur nav nekādas koncepcijas. Es saucu tos par saviem mazajiem memuāriem, jo varbūt tur ir dažs paspilgtinājums, bet tas ir noraksts no dzīves. Paziņas, kas man vēl labu, ir kūdījuši – uzraksti vēl tos vieglos, tevī ir tik daudz humora un negantības, un spriksts iekšā. Tas atbrīvo. Man patīk dzīvniekus vērot, salīdzināt ar to debilo, iedomīgo cilvēku, cik šausmīgi maz viņš atšķiras no dzīvniekiem, bet iedomājas nezin ko.

Cik dīvaini, ka dzīvniekos visvairāk apbrīno un ciena to dzīvniecisko, kas viņā ir, – viņš ir stiprākais, galvenais. Kad es cilvēkā ieraugu dzīvnieciskos instinktus, pret tiem man ir nicinājums. Es meklēju cilvēkā visu to, kas viņu atšķir no dzīvnieka. Šajā vājprāta periodā, strādājot ar 1940. gadu, man nomira suns, kas 13 gadu bija ar mani, ar visiem maniem tuviniekiem, kas bija dzīvi, viņi visi ir aizgājuši, suns bija palicis pēdējais. Man ir sajūta, ka šai vieglajā žanrā kaut kas ir jāpadara, un tā būs vienīgā reize manā literārajā darbībā, kad izmantošu tēmu – savu suni Pedro – psihoterapeitiskām vajadzībām. Lai gan ir miljoniem grāmatu par tiem visbrīnišķīgākajiem, manējo varu tikai es.

Jā, uz zvērudārzu es eju divreiz gadā, un ārzemēs tā ir bezmaz pirmā vieta, kam sameklēju adresi. Protams, ir arī ieslodzījuma moments. Bogenē ir galīgi paradoksāli – dzīvnieku cietumā paglābjas cilvēks. Dīvaini, cik tas zvērudārzs rīdziniekiem ir svarīgs – Vlada Spāres romānā tas parādās, arī politiskajā vēsturē.

Kāda tev ir sajūta – kurp mēs virzāmies?

Atbilde diemžēl nav literatūrā, bet globālajos procesos, tāpēc kaut ko intelektuāli izmargotu pateikt ir gandrīz noziedzīgi. Man tiešām šķiet, ka ir galējs strupceļš tautu, ticību, dzimumu, rasu starpā. Es tikko atgriezos no Izraēlas un nekad nebiju kā ilustrācijā redzējusi, kādu iespaidu atstāj Jeruzaleme ar paceltajiem stobriem un koridoriem uz Raudu mūri – tiek sadalīti dzimumi, ticības. Tur ir viss, ko var iedomāties, – slēptās kameras, droni. It kā rakstniekam pietiek ar iztēli, bet mani tā ilustrācija burtiski satrieca.

Robeža ir sasniegta, un pēc mirkļa pasaule aizies pa pieskari. Es gribētu modināt mūsējos idiotus būt atbildīgiem par zemi, kurā dzīvojam, nevis aizliegt apbedīt suņus zem ābeles un smēķēt uz balkona, reglamentēt mūsu olšūnas. Jo tālāk es braucu, jo vairāk Latvija man atgādina dabas rezervātu, kurā tikai dzīvot un dzīvot, nevis ļaut darboties zaglīgajiem pekstiņu/ likumu kalējiem, kurus mēs apmaksājam.

Dusmas aug augumā, un tas ir slikti, jo dusmu robeža pasaulē ir pārkāpta un visur sprāgst. Ar aforismiem nevajag mētāties. Mums pašiem sevi ir jāizglābj. Mēģini iemīlēt to, kuru ienīsti. Sevi transformēt, tikai sevi. Un nedeleģēt varu pār savu dzīvi idiotiem, citādi nav jēgas savu dvēseli attīstīt.

Kas ir labākais, kas ar tevi pēdējā laikā ir noticis?

Es sapratu tuksneša valdzinājumu. Tā ir pasaule un stihija, kuru, kā agrāk domāju, man nebūs lemts šajā dzīvē saprast, bet, meklējot Kurta Fridrihsona fascināciju uz tuksnesi, es dabūju to piedzīvot sevī un tagad esmu par to ārkārtīgi laimīga, jo mana pasaule ir paplašinājusies. Nav tikai pa jūras līčiem un kalniem jādzīvojas, man ir tuksneša valdzinājums. Man ir mērķi.