Gustavo: Manī ir 84 personības

Viņam šis gads sākās ar gatavošanos koncertsērijai Pilsētas portāls un arī noslēdzas šajā zīmē. Programma, kurā Gustavo uzstājās kamerorķestra pavadījumā, guvusi lielu atzinību: kinoteātrī Rīga notika četri koncerti pavasarī un četri – rudenī. Diskā apkopotas koncertos izskanējušās kompozīcijas no visiem Gustavo albumiem neparastos, melodiskos aranžējumos un trīs jaunas dziesmas – Everestā, Dziesma manai pilsētai un Tā viņš ir. Ieraksta procesu mūziķa fani visas četras dienas reālā laika režīmā varēja vērot mājaslapā www.gustavo.lv – tiešraidei no studijas kopumā sekoja 30 000 cilvēku. Kāda bija sajūta ierakstīt albumu interneta tiešraidē? Trauksmaina, tāpēc ka vairāk pienākumu gulstas uz pleciem – tu ne tikai domā par ierakstu, bet arī par to, ka tev ik pa laikam ir jāuzrunā skatītāji un jāseko līdzi, lai viņi saprot, kas notiek. Tu vienmēr esi izcēlies ar pamatīgu un ilgstošu darbu studijā. Kāpēc šis albums tika ierakstīts tik ātri?Šajā reizē viss notika ačgārni, bet nevis tāpēc, ka mums būtu vienalga, kāda ir kvalitāte, bet gan tāpēc, ka mēs gājām studijā absolūti sagatavoti – parasti tajā notiek radošs process, jo dziesmas ir līdz pusei gatavas un tu mēģini uz vietas kaut ko radīt un patērē tam daudz laika.Varbūt vairs arī negribas tik ilgi sēdēt studijā? Šajā gadījumā sēdēt ar visiem 30 cilvēkiem tādā veidā, kā es to darīju, bija diezgan nereāli, bija jāmeklē cits veids, kā to izdarīt: ja mēs visi kopā nospēlējām koncertā, kāpēc mēs to nevarētu atkārtot arī ierakstā?! Šī spēlēšana kopā deva dzīvīgumu, kādu es sen nebiju piedzīvojis, turklāt es vēl joprojām esmu tāds bremzīgs, savukārt mans domubiedrs šajā projektā mūziķis un aranžētājs Romāns Faļkenšteins ir viens no punktuālākajiem cilvēkiem šajā valstī un pats punktuālākais, kādu es zinu. Viņš atgādina, pamudina, šī sadarbība trenē manas spējas savākties un kļūt profesionālākam.Kā radās ideja, ka ierakstam vajadzētu notikt ar skatītāju klātbūtni?Sarunā ar manu draugu Aldi Kalniņu. Agrā pavasarī es viņam jautāju, ko jaunu varētu izmēģināt saistībā ar tehnoloģiju attīstību. Runājot ar viņu, es sapratu, ka tas varētu būt studijas ieraksts dzīvajā. Sākumā bija doma, ka skatītāji varēs ietekmēt šo procesu, taču beigās, kad materiāls bija tik nopietni tapināts, tam īsti vairs nebija vietas: 30 cilvēku sēž studijā, vienam kaut ko iesaka, un pārējie gaida – tas ir ļoti vampīrisks process, kas izsūc enerģiju. Kā izklausās jaunā albuma materiāls? Ir forši! Es daudzos punktos kāpju pāri saviem stereotipiem: esmu diezgan daudz nodzīvojies skumjās un bēdās, kuru laikā viss tika salikts pa plauktiņiem, kas ir labi un kas nav. Tagad es daru lietas, kuras ir absolūti normālas, bet kuras es savulaik esmu pieņēmis, ka tās tādas nav, piemēram, top jautrs, dzīvespriecīgs gabals, ko uzlikt saulainā laikā būtu tieši reizē, taču pēkšņi man šķiet: ai, kaut kā saldi skan, jo es jūtos nedroši, un, kad es jūtos nedroši, es esmu zemākos enerģijas stāvokļos, bet būtībā viss ir kārtībā. Tad, kad būšu labākā garastāvoklī, es priecāšos, ka tas ir tapis tieši tā. Vēl esmu nolēmis, lai Pilsētas portāla dziesmās ir mazāk bungu, taču pēc inerces man tās prasās. Vēl joprojām iekšēji notiek vienošanās ar savām dažādajām personībām, kas ir katrā cilvēkā. Mums šķiet, ka ir viens «es», kuram it kā mainās noskaņojums, taču, zinot, cik radikāli kāds var atšķirties dienu no dienas, saproti, ka tas nav viens un tas pats cilvēks. Cik vienā cilvēkā ir personību? Es sarēķināju: ir kādas astoņdesmit četras. Koncertos stāstīju, kas notiek seksa laikā – ieslēdzas pilnīgi cits cilvēks, kuram ir citas prioritātes, redzējums, mērķis, virziens, arī vārdu krājums sarūk. Kad tevi atlaiž seksuālā iekāre, tu domā: tā, kas tas bija?! Un jau ar citām acīm skaties uz situāciju.   Visi zina, ka esi sasniedzis latviešu hiphopa «Everestu». Par ko ir stāsts tavā jaunajā dziesmā Everestā? Par to, cik neapzināti reizēm top mūsu sapņi. Par to, ka, izvēloties sapni un virzienu, reizēm ir vērts šo to pārskatīt. Ja sapnis ir piepildīts, jāvirzās tālāk. Par to, ka jebkurš tēls ir kā rāmis, kas ierobežo. Es šo tēmu vēl pētīšu un apaudzēšu. Es lasīju populāru reperu biogrāfijas un piefiksēju, ka es lasu ceturtā, piektā, sestā cilvēka dzīvesstāstu un tie visi ir identiski: skolā nemācās, no ģimenes ir aizgājis tēvs, tiek uzkrāts aizvainojums pret viņu, tas kopā ar citām problēmām liek pievērsties šāda veida mūzikai, kurā to visu var izpaust. Savulaik mani uzrunāja šie cilvēki, jo iekšēji mēs bijām līdzīgā stāvoklī, kaut gan viņi savā bravūrā to neizrādīja – viņi bija bezemocionālas un pašpārliecinātas būtnes, kuras kaut ko repo, bet būtībā viņi ir tādi paši kā tu, un tu viņus izvēlies par paraugu – tu esi līdzīgā situācijā, un tā ir dabiska tā brīža virzība iet tālāk līdzīgu ceļu. Iet tālāk tajā aizvainojumā un sevī to kultivēt.Vai ir izdevies atbrīvoties no agresijas? Kaut kādā mērā jā, bet agresija vēl joprojām ir, tikai mazākā izpausmē. Mēs saskatām agresiju, skumjas, nomāktību tikai galējā stāvoklī, taču, kaut vai atbildot uz jautājumu, kā tu jūties, mēs sakām: normāli. Tas ir diezgan negatīvs stāvoklis, jo tas «normāli» nav īsti labi. Es zinu, kā es jūtos dzīvesprieka un pateicības brīžos. Ja es tā nejūtos, esmu zemās enerģijās.Varbūt var kaut ko mainīt muzikāli un pēc tam pielāgoties? Viens otru ietekmē: ja vienu brīdi tu mūzikā kaut ko maini, bet dzīvē ne, var nonākt spēcīgā disonansē. Esmu to piedzīvojis. Es daudz lasīju par to, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, un citām līdzīgām lietām, un domāju, kāpēc man tā nav. Tā plaisa kļuva arvien lielāka un lielāka, un tas mani piespieda paskatīties uz sevi un atzīt sevī tādas lietas, kuras es negribēju redzēt un risināt.Vai tev ir svarīgi noteikt mērķi? Jā, un vēl ir svarīgi pārdefinēt virzienu – reizēm mērķi var palikt līdzīgi, bet mainās iemesli, kāpēc es uz to eju. Arī programma Pilsētas portāls bija tāda pārdefinēšana? Es ilgus gadus sniedzu koncertus galvenokārt naktīs. Publika viegli lēkāja un bija tāda viegli iereibusi. Viss notika troksnī, un tā bija izārdīšanās un izlādēšanās – man pēc tiem priekšnesumiem vajadzētu atiet kādu pusstundu, pirmās 10 minūtes es vispār nevarēju īsti parunāt, jo man šķita, ka es visu jau esmu izrunājis tajā dienā. Bija sajūta kā pēc smaga treniņa. Savukārt Pilsētas portāla koncertos man sanāca daudz mierīgāk stāstīt, jo nebija trokšņa un nebija jāpārkliedz citi instrumenti. Es saglabāju enerģiju, lai pabeigtu koncertu, un arī cilvēkiem bija vieglāk klausīties tāda veida izpildījumu. Pēc šiem koncertiem varēja vēl iet un kaut ko darīt, bija pacēlums. Es sapratu, ka tieši šis variants man ir interesantāks.Vai tev ir sajūta, ka ar Pilsētas portāla ierakstu noslēdzas kāds posms? Jā, taču uzreiz būs turpinājums ar kaut ko citu, jo šis posms ir iezīmējis citus virzienus. Kādu brīdi būs pauzīte, pēc kuras es varēšu pilnvērtīgi piesēsties un rakstīt ko jaunu – ar svaigu piegājienu un redzējumu. Iespēju ir ārkārtīgi daudz. Man bieži savā lēnīgumā sanāk tā, ka es nevaru izvēlēties, taču saprotu, ka man ir ļoti daudz ko teikt, ka ir ļoti daudz ko spēlēt. Konkrētajā brīdī zini, uz kuru pusi gribi iet tālāk? Es zinu, ka mūzika taps vairāk apzināti. Sacerot dziesmas, es vairāk domāšu, kā tās ietekmēs gan mani, gan klausītāju. Tas uzliek atbildību, un var ieslēgties šaubas, bailes. Kā tu gribi ietekmēt?Mudināt izjust dzīvesprieku. Es varu ieteikt to, ko varu ieteikt sev, – tas ir saistīts ar manu izvēli. Zinu, kā dziesmas, kas atspoguļo skumjas un līdzīgus stāvokļus, rezonē cilvēkos, kas atrodas tajā līmenī, un tās šos cilvēkus tur arī patur. Ja es nonāku tādā stāvoklī, man nav interesanti tur ilgāk uzkavēties, jo tas ir laika tēriņš. Tas nav radošs periods. Es izlasīju vienu tvītu, kas man lika aizdomāties un kas diezgan objektīvi parāda cilvēces tagadējo attēlu: ja mēs runājam par sliktiem stāvokļiem, mums ir daudz iedalījumu un mēs tos labi atšķiram. Tā, lūk, ir skaudība, tās ir bailes, tās ir dusmas. Kad mēs runājam par prieku, tas ir viens. Mēs visu laiku vārāmies negatīvajā zonā. To prieku un mīlestību, par ko runāja gudrie pirms tūkstošiem gadu, mēs vispār neesam izzinājuši, tikai ieelpojuši uz brīdi un atgriezušies atpakaļ, bet tur ir ļoti daudz ko izzināt. Kādi ir tavi lielākie pēdējā laika muzikālie atklājumi? Šogad esmu sācis klausīties citāda veida mūziku, kas tieši ir radīta, lai uzlabotu garastāvokli ļoti apzināti. Tās ir dziesmas ar vārdiem, kas ved uz gaismu, mīlestību, sapratni, iedziļināšanos un pārējās pasaules sajušanu. Tās ir krievu dziesmas. Vari nosaukt konkrētas kompozīcijas? Man šīs dziesmas draugi ieraksta. Tās ir daudziem pazīstamas padomju laika dziesmas, kas ir pārdziedātas ar citiem vārdiem, taču melodijas ir tās pašas. Tās ir gan no tā laika filmām, gan 60.–70. gadu lielākie estrādes hiti. Kāpēc tiek izmantots vecais materiāls? Lai viegli dziedāt līdzi. Cilvēkiem par šīm melodijām ir savas asociācijas, viņi dungo līdzi. Vārdi varbūt pielīp vēlāk, tos saprot vēlāk, un tie nosēžas zemapziņā. Jebkura informācija, kas iet caur mums un paliek mūsos, ietekmē katru no mums un mūsu redzējumu, kas ietekmē arī pārējos. Ne tikai meldiņš un vārdi, ko mēs dzirdam, bet arī cilvēka stāvoklis, kādā viņš dziesmu dziedājis, un viņa domas – tas viss ierakstās un iekodējas skaņdarbā un ietekmē klausītāju. Jautājums ir, kur es gribu būt, kas es gribu būt un vai man ir interesanti būt šāda veida pārdzīvojumos. Varbūt tev pašam arī ir jāmeklē mūzika no latviešu filmām un jātaisa savas versijas? Esmu tām gājis cauri, taču pagaidām neko daudz neesmu atradis.Tev gribētos spēlēt kādā filmā vai teātra izrādē? Filmā – jā, teātra izrādē, šķiet, tomēr ne. Man tuvāks ir pirmreizīgums. Dažreiz koncertos uzjundī sajūta – cik reižu es varu darīt vienu un to pašu?! Tāpēc es vēl rūpīgāk pieeju tam, ko rakstu tekstos: vai es to gribēšu atkārtot vairākas reizes?Vai visas savas dziesmas gribas atkārtot arī pēc vairākiem gadiem?Daudzi no tiem tekstiem man ir kļuvuši neaktuāli, un es tos neizpildu – es nenodarbojos ar sevis spīdzināšanu tikai tāpēc, ka tā ir populāra dziesma kādās aprindās. Es, protams, varu uz to paskatīties citādi un iebraukt sevis attaisnošanā – nav jau nemaz tik slikti, bet var arī nenodarboties ar pašapmānu un izņemt to ārā no repertuāra. Arī Pilsētas portāla programmā man bija viena dziesma, kuru es nespēju vairs atkārtot. Es runāju un domāju, kāpēc es to runāju. Ja man rodas šaubas, labāk to nedarīt. Kas notiek ar tavu darbošanos Karaliskajā improvizācijas teātrī? Es patlaban esmu tas cilvēks, kurš vismazāk apmeklē mēģinājumus un, šķiet, arī vislēnāk progresē. Man ļoti daudz dod šis improvizācijas teātris un draudzība ar Jāni Skuteli, kura pilnvērtīgi pārstāvētās stand-up komēdijas elementus mēģināju iepīt arī savos koncertos – četrus vakarus pēc kārtas runāju izdomātus stāstus, un katru reizi bija cita reakcija. Improvizācijas teātris ir saistīts ar koncentrēšanās un sadzirdēšanas prasmi: tu nevari improvizēt, ja esi pats par sevi, ja esi noslēdzies sevī un nedzirdi to, ko otrs ir pateicis, tad viss brūk uzreiz. Tāpat kā mūzikā. Un dzīvē vispār.