Aktrise bez aizspriedumiem, bet citādi lieliska sieviete – par sevi saka zviedru dramaturga Augusta Strindberga lugas Nāves deja varone Alīse. Viņas loma režisora Elmāra Seņkova iestudējumā Valmieras teātrī uzticēta Ievai Puķei. Aktrise stāsta, ka strādāt pie jebkura tēla ir bauda – "it sevišķi, ja tajā ir ko meklēt, par ko domāt". Tā galvenokārt esot ar lielajiem klasikas darbiem, kas ir dzīvi un mainīgi. "Vienā mēģinājumā izsvītro tekstu, bet nākamajā skaties, ka bez tā pilnīgi nevar iztikt," viņa saka par darbu ar Šekspīra, Ibsena un Strindberga sarakstītajām lugām. "Nekad nenojaut, kur darbs tevi aizvedīs."
Nāves dejas pirmizrāde Valmierā notika 23. janvārī. Teātra mājaslapā iestudējums pieteikts kā "kaislību drāma divos cēlienos". Tās centrā ir laulāta pāra Alīses un Edgara attiecības, kurās tiek ierauts trešais – Kurts. Ievas Puķes partneri uz skatuves šajā izrādē ir Aigars Apinis, kuram uzticēta Alīses vīra loma, un Ivo Martinsons, kura varoni Kurtu abi laulātie iesaista savas ģimenes drāmā. Lai gan pirmajā mirklī lugu varētu uzskatīt par disfunkcionālu attiecību atainojumu, aktrise atzīmē, ka uz vienu no galvenajām izrādes tēmām – cilvēka nonākšanu naidpilnā vidē – iespējams skatīties arī pasaules notikumu kontekstā. "Ierauts šajās naidpilnajās attiecībās, Kurts nespēj ieņemt stingru pozīciju, izteikt savu viedokli. Tas ir gļēvums, kas rodas no nespējas nostāties vienā vai otrā pusē, no bailēm, ko par tevi padomās, ko pats par sevi domāsi, vai varēsi kādam skatīties acīs, ja spersi izšķirīgu soli." Ieva norāda, ka šāds viena cilvēka gļēvums simboliski ir attiecināms uz veselām tautām, valstīm. Pasaules elpa izrādē piemīt ne tikai apskatītajai tēmai, bet arī Andra Freiberga radītajai scenogrāfijai. "Tas nav tikai istabas iekārtojums vai absolūta askēze ar vienu ķeblīti," viņa noslēpumaini saka, taču neatklāj sīkāk, kāds izskatīsies Strindberga kaislību spēles laukums Valmieras teātra LMT Mansardā.
Tava māte Svetlana Bless kādā intervijā teikusi, ka tev "ir tāds talants, ka vari nospēlēt pilnīgi visu".
Paldies viņai par labajiem vārdiem! Tomēr domāju, ka tam nevajag sevišķi pieķerties, jo vecāki par saviem bērniem vienmēr teiks, ka viņi ir vislabākie un var visu izdarīt.
Tomēr tu vēl joprojām spēlē gan jaunas meitenes, gan liktenīgās sievietes.
Tas varbūt atkarīgs no manas tā sauktās bezsejas faktūras, kas ļauj uzgleznot jebkādu tēlu. Man no bērnības paticis dažādos veidos jokoties un ākstīties, tāpēc sākumā, kad mani sāka ekspluatēt tikai naivo meiteņu tēlos, bija diezgan bēdīgi. Es vienmēr gribēju no tā izrauties. Tad atkal bija viens brīdis, kad man tieši gribējās atpakaļ, jo cik tad var tēlot tās kaislību plosītās sievietes. Gribējās atgriezties pie kaut kā gaiša un tīra. Man ir tā laime, ka tēli tiešām ir bijuši ļoti daudzveidīgi – no peļu bērna izrādē Pauks un Šmauks pie Vara Braslas līdz Hedai Gablerei.
Šī daudzveidība ir viens no vilinošākajiem profesijas aspektiem?
Jā, jo aktieriem, kurus nemitīgi izmanto vienā un tajā pašā veidā, tīri cilvēciski tas apnīk. Cik tad var vienu un to pašu? Latvijas apstākļos pilnīga sava tēla noslīpēšana līdz filigrānumam neiet krastā. Visi cits citu zina, pazīst un tūkstošiem reižu ir redzējuši. Tomēr galvenais, ka pašam aktierim nav interesanti. Viņš iegrimst pašpietiekamībā – nevienam neko vairāk no manis nevajag, es esmu tāds, un viss. Tas nav derīgi ne aktierim, ne režisoram, un arī kritiķiem nav interesanti par to rakstīt.
Kā, strādājot pie izrādes, zini, ka darbs ar konkrēto tēlu ir pabeigts?
Tas ir teātra brīnums – nemateriālā zona, neatbildamais jautājums. Vari tehniski pa soļiem salikt visu pa plauktiņiem, bet, ja nemateriālā zona nesaslēdzas ar iekšējo pasauli, nekas nesanāks. Tas var notikt un var arī nenotikt.
Vienā izrādē ir, bet nākamajā nav?
Var nenotikt arī vispār. Tas ir absolūti dabiski – informācija, kas nāk no lugas, autora vai režisora, var paiet garām. Tā tas notiek, un neviens nav vainīgs. Reizēm to no malas pamana, bet citreiz ne. Tieši tāpat kā skatītājam – vari būt disciplinēts un mēģināt pieslēgties, bet nesanāk. Es eju skatīties izrādes un domāju – ieniršu iekšā, dzīvošu līdzi –, bet reizēm kaut kas izsit ārā vai vienkārši neatnāk pie manis.
Vai, vērojot kolēģu sniegumu no skatītāju zāles, neieslēdzas profesionālais kretīnisms?
Mēs abstrahējamies. Protams, kaut kāds profesionālais kretīnisms strādā vienmēr, bet parasti es mēģinu vērot izrādi kā skatītāja un emocionāli domāt, vai mani tas aizskar vai neaizskar. Ja ne, es vienkārši pieklājības pēc skatos izrādi, bet, ja aizskar, ceļos kājās, aplaudēju, eju bučot aktierus. Man ļoti patīk skatīties kolēģu izrādes, jo es gaidu to brīnumu, un, ja tas atnāk, es esmu tādā kaifā. Ja nebūtu aktrise, ļoti bieži ietu uz teātri skatīties visas izrādes pēc kārtas.
Kuras izrādes pēdējā laikā tev radījušas brīnuma sajūtu?
Tādas ir divas, pat trīs. Tā kā man ir mazs bērniņš, Rīgā pēdējā laikā neko daudz neesmu redzējusi. Brīvo brīžu ir maz, un tie ir ļoti jātaupa. Šeit pat Valmierā redzēju Reiņa Suhanova Balle būs!, un man bija tāds pārsteigums! Visu izrādi kamols kaklā un prieks par Reini, kurš to visu salicis kopā. Lai arī abstrahējos no valsts, kurā es dzīvoju, pēc šīs izrādes es atkal biju lepna, ka esmu latviete. Pagājušajā sezonā, kad vēl gaidīju bērniņu, aizbraucām uz Rīgu un paspējām noskatīties Māras Ķimeles Otello. Man Māras izrādes ir ļoti mīļas, viņas viedoklis man vienmēr ir svarīgs. Žēl, ka nesanāca redzēt Strindberga Tēvu (Jaunajā Rīgas teātrī, režisore Māra Ķimele – red.). Būs interesanti paskatīties, kad tiksim galā paši ar savu Strindbergu. Trešā izrāde bija Elmāra Seņkova Raudupiete mūsu teātrī. Tā bija absolūta katarse.
Katarse teātrī tiešām ir iespējama? Aktieris Andris Keišs kādā intervijā sacīja, ka viņu teātris nespējot saviļņot – atšķirībā no kino.
Es vēl neesmu tik samaitāta. Ja mani teātrī emocionāli aizskar, es raudu. Mūsdienās ir tāda tendence uzskatīt, ka nevajag raudāt. Pat manas vecākās meitas skolā direktors konfliktsituācijā klasē iesaka neņemt to visu tik emocionāli. Ko mēs audzinām? Bezemociju robotus?
Šķiet, cilvēki mūsdienās kļūst aizvien nihilistiskāki.
Jā, mēs baidāmies izrādīt emocijas. Bail, ko par mums domās. Tomēr reizēm tās sajūtas ir jālaiž ārā, citādi nevar dzīvot. Ja man nāk raudiens, es raudu.
Vēsu atsvešinātību bieži mēdz izmantot arī teātrī, piemēram, ironizējot par varoņiem.
Mums, strādājot ar Strindbergu, ir grūts uzdevums – vienlaikus likt darbībai noticēt un pasniegt to nedaudz atsvešināti, jo materiālam ir ārkārtīgi spēcīga aura, kuru ielicis autors. Nevar nejust viņa dvēseles noskaņojumu darba tapšanas laikā, to, kādas mokas un kolīzijas viņā notikušas, un tas ļoti dzīvi pārnesas uz aktieriem. Domāju, ka izrādē parādīsies daudziem pazīstamas situācijas un problēmas. Tomēr mēs mēģināsim tās pasniegt ar zināmu vieglumu, lai cilvēkiem ir arī par ko pasmieties. Ceru, ka skatītāji nebūs zaudējuši spēju smieties un raudāt, lai gan publika vispār ir diezgan emocionāla. Skatos, ka teātrī neesmu vienīgā, kura raud. Redzu, cilvēki reaģē, lai gan latvieši vienmēr to dara diezgan slēpti – spiež roku mutei priekšā, kad nāk smiekli, bet, kad nāk raudiens, mēģina klusām izvilkt mutautiņu. Vajadzētu skaļāk! Arī ikdienā. Nevar visu paturēt sevī.
Elmārs Seņkovs par Nāves deju teicis, ka šo lugu "nevar slēgt racionāli".
Strikti un racionāli šifrējot, luga deformējas. Darbs lielā mērā notiek ar kaut kādām maņām, jūtību. Racionāli tas kļūst ļoti sauss un garlaicīgs. Tad nav vērts to iestudēt, un arī nesanāks. Mēs, protams, šifrējam un meklējam atbildes uz jautājumu "kāpēc?". Mēģinām tās risināt ar paradoksu palīdzību, jo citādi nevar. Tas vietām tā arī ir uzrakstīts – atbildes reakcijas un vārdiskā atbilde bieži vien ir tik paradoksāla, ka šķiet – tā nevar būt! Tādi kūleņi lugā ir nepārtraukti.
Kurts kādā ainā saka: "Tas ir naids aiz mīlestības."
Tā ir viena no tēmām, kas iet cauri izrādei. Tikpat labi var teikt – arī mīlestība aiz naida. Edgars manu varoni mīl, bet tas nekavē viņu mani ienīst. Citādi šie cilvēki nevar – ne atsevišķi, ne kopā. Viņi viens otru moka līdz pēdējam, līdz galējībām. Tā ir dzīvības un nāves robeža, uz kuras viņi dzīvo. Strindbergs, protams, šīs attiecības ir sakarsējis un sabiezinājis krāsas līdz pēdējam, bet, ja tā padomā, arī ikdienā ir daudzi, kuri tā dzīvo… Mūsu reģionam ir raksturīga noslēgtība ģimenē, privātās lietas tiek ļoti slēptas un reti kad nonāk ārpusē. Tas, kas šajā slēgtajā vidē notiek, nav paredzams un parasti agrāk vai vēlāk nāk gaismā skaļi un ar traģēdiju. Lugas gadījumā pa vidu tiek iemests trešais, kuram ar to jātiek galā. Tā ir viņa nelaime – tikt iemestam starp divām briesmīgām pusēm. Kurts lugā ir skatītāja, klausītāja lomā. Mēs ar Aigaru Apini atkal vairāk esam kā aktieri un režisori. Mēģinām otru izrežisēt pēc sava prāta, un trešais var vai nu skatīties, vai piedalīties. Tādas spēlītes tur notiek.
Kas ir tas, kā pietrūkst Edgaram un Alīsei, ja visu laiku nepieciešams šis trešais?
Ļoti vienkārši – mīlestība. Varbūt tā jau sen ir mirusi, un viņi cenšas to reanimēt, varbūt tās nekad nav bijis. Ar trešā palīdzību viņi meklē jūtas, mēģina atrast, provocēt kaut ko dzīvu. Iespējams, viņiem pietrūkst viena vārda, pieskāriena, apskāviena, varbūt tas visu mainītu. Varbūt tas būtu pirmais un pēdējais, un ar to viss tiktu izbeigts. Edgars un Alīse ir drosmīgāki par Kurtu, bet arī viņi nerīkojas radikāli. Abi it kā iet līdz robežai, kur varētu ko mainīt, bet pāri tai nepārkāpj, jo nevar citādi. Tas gļēvums, kas jāpārvar, ir vispārējs. Viņi turpinās mocīt viens otru līdz beigām.
Cik liela nozīme šajā rotaļā ir tam, ka abiem varoņiem ir nepiepildītas profesionālās ambīcijas, kuras viņi strīdos var izmantot viens pret otru? Alīse lugā vairākkārt atkārto, ka pirms 25 gadiem precības ar Edgaru viņu izrāvušas no teātra. Tavuprāt, būt veiksmīgam gan profesijā, gan sadzīvē ir būtiski?
Divdesmit pieci gadi ir ilgs laiks, tas nozīmē, ka Alīse teātrī ir paspējusi pastrādāt ļoti īsu brīdi. Tomēr aiziešana no tā viņai bijusi ļoti sāpīga. Jebkuram aktierim tā ir, pat ja viņš neatzīstas. Tomēr teātris ir teātris, un aktrise bija un izbija, bet, tā kā viņai nav kur sevi likt un ar ko nodarboties, viņa kultivē sevī šo aizvainojuma sajūtu un gaida par to kaut kādu kompensāciju. Arī Edgars ir nerealizējies cilvēks – nav uzdienējies tik augstu, cik varētu būt viņa vecumā. Viņi kompensē šo sajūtu ar tuvākajiem cilvēkiem. Ja viņi būtu realizējušies savā profesijā, tad jau nebūtu stāsta.
Konfliktam pietrūktu argumentu?
Jā, vismaz var pārmest – tu nekas neesi! Vai arī – es nekas neesmu tavas vainas dēļ!
Izklausās pēc mūsdienās kultivētā veiksminieku motīva.
Visiem jābūt veiksmīgiem visur, un, ja tu kaut solīti atkāpies no veiksmes obligātās programmas, ja kaut kas nav izdevies, tad nevis sanāks nākamreiz, bet tevis vienkārši vairs nav. Tā ir šausmīga veiksmes popularizēšana. Man trūkst vārdu par to, ar ko tiek barots cilvēks, kurš, atnācis mājās no darba, ieslēdz televizoru. Tik daudz muļķību, reklāmu tiek pasniegts par pilnu rubli. Mēs vispār esam ļoti nodalīta sabiedrība, dzīvojam dažādos platuma grādos – ir tā sauktie veiksminieki, radošā pasaule un darba cilvēki, kuri godīgi strādā, bet nemūžam neko nenopelnīs, sitīsies un mocīsies, un mēģinās kaut ko izdarīt. Es domāju, ka Kroderam ir taisnība, ka viss jau sen iet uz otru galu un mēs ne uz kādu progresu vairs nevaram gaidīt. Kolektīvais kultūras līmenis stāv uz vietas, ja ne sēžas. Jomas profesionāļiem darbojas princips – cik sevi celsi, tik būs –, bet vienkāršajiem cilvēkiem, kuri godīgi strādā, nav nekāda cerības stara. Ārpus Rīgas vai pat Rīgā dzīvojoša daudzbērnu ģimene neko nevar atļauties. Ne viņi var nopirkt jaunākās grāmatas, ne aiziet uz teātri, kādu koncertu, kino. Viss, ko viņi var apmeklēt, ir pašdarbības kolektīvu uzvedumi. Tas, protams, ir apsveicami, jo labāk, lai dzied nekā dzer, bet pa īstam kvalitatīvas lietas cilvēki nedabū.
Jo viņiem nedod iespēju?
Viņi netiek klāt. Es to redzu ikdienā. Savukārt starp tiem, kuriem būtu iespēja sevi kulturāli izglītot, ir liela daļa, kuri vienkārši negrib. Tie, kuri apmeklē kultūras pasākumus, ir vieni un tie paši cilvēki, kuriem ir kaut kādi līdzekļi vai blats. Viņi brauc uz Goru Rēzeknē, Cēsu koncertzāli, iet uz Valmieras teātri… Bet tā ir ļoti šaura sabiedrības daļa.
Teātrī ļoti jūtat pastāvīgo apmeklētāju esamību?
Jā, un retu reizi, kad ir biļetes ar atlaidēm, pie teātra sastājas rinda, jo par parastajām cenām cilvēki tās nevar nopirkt. Nav naudas. It īpaši pēc šīs valūtas reformas, kad visi ir apjukuši, jo pieci eiro nav tas pats, kas pieci lati. Kad redzi, cik daudzi cilvēki visu laiku ir aiz borta, paliek šķērma dūša. Pa radio gudrā balsī stāsta, ka ir atklāta tāda izstāde un notiks tāds koncerts… Tas viss ir ļoti jauki, skaisti un brīnišķīgi, taču diemžēl ir milzīga sabiedrības daļa, kas nevar atļauties to visu apskatīt. Tikai tie, kas ir tikuši iekšā tajā kuģītī, var iet un baudīt, dziļi spriest par Marku Rotko un teikt, cik tas viss ir interesanti un nozīmīgi. Jāsaka kā Briljantu rokā: Stambul – gorod kontrastov (Stambula – kontrastu pilsēta – red.). Ikdienā, godīgi sakot, labāk par to nedomāt, bet citreiz pašai uznāk dusmas, ka arī es daudz ko nevaru atļauties.
Teātris arī nevar samazināt biļešu cenas.
Tā ir otra puse. Tāpēc tu cilvēks esi tādā kā slazdā – no vienas puses, nevar, no otras – ir par dārgu. Tomēr prieks par tiem, kas kaut kā izlien caur to adatas aci un nāk uz teātri, kaut vai pastāvīgā publika, kas ir uzticīgi, ļoti labi un prasīgi skatītāji. Viņus nevar apmānīt ar krāsainu un jautru uzvedumu. Tas ir patīkami, un tur liels nopelns ir četriem mūsu režisoriem, kuri ilgus gadus ir iestudējuši labas, nopietnas izrādes, pasaules līmeņa dramaturģiju. Tie ir Kroders, Ķimele, Felikss Deičs un Varis Brasla, kuri repertuārā ir turējuši klasiku. Repertuāra teātrī tas ir ļoti svarīgi.
Tu pieminēji jūsu teātra klasiķus, bet kā ir strādāt ar jauniem režisoriem, piemēram, Elmāru Seņkovu? Vienā no Teātris.zip pārraidēm minēji, ka, iespējams, jaunajiem esot bail ar tevi strādāt?
Rubenis (Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis - red.) mums televīzijā uzdeva provokatīvus jautājumus – kā mums, Krodera aktieriem… Šis preses izdomātais apzīmējums "Krodera aktieri"! Vienkārši ir strādāts ar tik daudziem režisoriem, ka var redzēt cauri, vai viņi ir sagatavojušies darbam, vai viņiem ir ko teikt, vai tas ir vienkārši ķeksīša darbs, vai viņi gribi tajā atrast, ko pateikt citiem. Tas varbūt uzdzen bailes, bet esmu strādājusi ar daudziem jauniem režisoriem, un nav problēmu. Viņiem jāprasa – kā ir strādāt ar mani.
Tu mēdzot savu tēlu ļoti rūpīgi izstrādāt patstāvīgi.
Jā, man ļoti patīk, ja man ir skaidrs, ko gribu pateikt un darīt kā tēls. Tomēr es pilnībā uzticos režisoram. Uz pirmo mēģinājumu nāku kā tukša krūzīte – lejiet iekšā jebko. Es esmu aktrise izpildītāja. Brīžiem man pašai riebjas, ka es diezgan skolnieciski tam pieeju. Ja režisors saka – pamēģinām tā, tad tā. Tas, ka man patīk savu tēlu apdarināt, ir darba virtuve. Man ir svarīgi, ka režisoram ir ko teikt. Tad mēs varam abpusēji sadarboties, mums veidojas dialogs. Režisoram ir jābūt virzītājspēkam, viņam ir jāvada izrāde, jāgrib kaut ko ar to pateikt. Viņš ir mūsu diriģents. Aktieri jau tik un tā strādās paši, viņi kāps uz skatuves, bet vienam diriģentam ir jābūt.