Pirms kāda laika man teica, ka vēlas veltīt manai jubilejai koncertu. Es nejūtos nopelnījusi sev veltītu koncertu, bet, ņemot vērā, ka mūsu labākie Rīgas deju kolektīvi gadiem nav tikuši uz Operas skatuves, ja mana jubileja var palīdzēt, lai viņi tiktu uz Latvijas lielākās, prestižākās skatuves, piekritu - skatuves deju lieluzvedumu veidotāja un ilggadējā Deju svētku virsvadītāja Ingrīda Saulīte atbildēja savas astoņdesmit gadu jubilejas koncerta priekšvakarā.
Dejotājiem trūkst skatuves?
Brīnišķīgas jaunas koncertzāles ir Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā. Kas ir Rīgā? Vienīgi VEF Kultūras pils dejotājiem bija stabila (neteiksim - izcila) vieta. Tā tiek slēgta remontam uz vairākiem gadiem. Kongresu nams ir dārgs, un tur ir citi pasākumi. Tagad braucam uz kultūras pili Ziemeļblāzma. Vieta un nams ir brīnišķīgi, bet skatuve lielajiem kolektīviem ir par mazu un slīpums ir lielāks nekā uz Operas skatuves. To vēl varētu pieciest, bet nav plašuma. Kolektīvi jau paspējuši uzstāties vecajā koncertzālē Rīga "kolhoznieku namā", bet arī tur nevar izpausties pilnasinīgi.
Sagaidot apaļo jubileju, ir gandarījums par paveikto?
Es priecājos, ka pirms daudziem gadiem aizsāktie pasākumi, kuru mērķis bija veicināt deju kolektīvu darbību un izaugsmi, ir saglabājušies un pilnveidojas. Gan jaunrades deju skates, gan dažādu paaudžu dejotāju svētki, gan starptautiskais tautas deju festivāls Sudmaliņas uztur kolektīvu interesi, un tāpēc jau droši vien deju kolektīvi joprojām pieaug skaitā.
Neraugoties uz to, ka tik daudzi aizbraukuši no Latvijas, īpaši laukos?
Rajonu skatēs vadība saka: mums daudzi ir aizbraukuši. Bet dejotāji tomēr ir. Vieta nav palikusi tukša, nāk klāt pa jaunam kolektīvam.
Pamatīgā grāmata Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945-2003 (2005) liecina, ka visu mūžu pētāt Deju svētku vēsturi. Izdevās kliedēt maldīgo ieskatu par tiem kā padomjlaiku tradīciju?
Laika pētīt bija maz, jo bija jānodarbojas ar aktuālajiem darbiem. Tagad grāmata jau prasās pēc papildinājuma, jo nāk klāt arvien jauni svētki.
Uzskatāt par priekšrocību, ka ne tikai meklējāt faktus vecās avīzēs un programmiņās, bet pati esat Dziesmu svētkos iekšā?
Diemžēl mēs, arī es, nepratām noskaidrot Deju svētku pirmsākumus, kamēr vēl bija dzīvas Elza Siliņa un Milda Lasmane, kuras darbojās vēl pirmās Latvijas laikā. Padomju laiks noteikti arī uzlika savu zīmogu, cilvēki negribēja par šo laiku runāt. Nez vai viņas būtu atklājušās īpaši. Dabiski, vēlāk gāju uz arhīvu un meklēju avīzes. Cik nu tajās varēju atrast, tik arī centos grāmatā ievietot. Tad tikai uzzināju, ka Lasmane piedalījusies svētku rīkošanā. Man ir žēl, ka mūsu augstskolās, kurās šodien vēl gatavo kolektīvu vadītājus, netiek pievērsta uzmanība, lai viņu teorētiskajos darbos tiktu pētītas būtiskas lietas, nevis tikai aprakstītas dažādu autoru biogrāfijas. Ir tik daudz neizpētītu jautājumu! Lūk, vēl padziļināti pētīt pirmās Latvijas laiku. Man ir žēl, ka to sāku pārāk vēlu: es varētu Deju svētkus sākt skaitīt nevis ar 1948. gadu, bet jau ar 1937. gadu un vēl agrāk, jo tolaik divos Aizsargu svētkos stadionā notika jau apvienoti deju uzvedumi ar tūkstotš dalībniekiem. Tie bija Deju svētku aizsākumi. 1990. gadā, kad norunājām sākt skaitīt Deju svētkus, tos jau varētu likt klāt. Bet pietrūka pamatojuma. Bet mums teica: jūs, tautas deju kolektīvi, esat padomjlaiku auglis! Kad dejas beigās ceļ augšā rokas, tā esot padomiska slavināšana, teica folkloristi. Bet, kad paši ceļ rokas pret debesīm, pret sauli, tas nekas? Varbūt būtu iztikuši bez visām šīm sarunām. Nogulsnes tās tomēr atstāj. Nu kā: jūs mūs apsaukājat, bet kā tas galu galā ir?
Jaunradīto deju horeogrāfijās redz daudz īru un citus aizgūtus soļus, elementus.
Jā, bet uz to bieži provocē mūzika. Iļģi sākumā bija dziļi folkloriski, bet tagad miksē savās melodijās latviešu, gruzīnu, somu, īru mūziku. Diemžēl mūsu komponisti ļoti reti ir pierunājami speciāli strādāt dejotājiem.
Agrāk pārmeta baletiskumu un tautastērpu stilizēšanu.
Saprotot to, ļoti daudz tika darīts, lai no augstajiem puspirkstiem nolaistos tuvāk zemei. Ne velti izdevām grāmatiņu Latviešu dejas pamati ar CD (2011). Taču skatuves dejā iespējams meklēt arī citus izteiksmes līdzekļus. Par tiem jaunrades skatēs gan vienmēr daudz tiek runāts: ko nedrīkstam aizņemties no lietuviešiem, igauņiem vai krieviem. Bet ir arī pierobeža. Pierobežā ietekmes ir ļoti jūtamas.
Ir labi, ka pēc iespējas pareiza latviešu tautastērpa darināšanai, valkāšanai ir pievērsta liela uzmanība. Izrādās, jau 1937. gada Aizsargu svētkos bija tautastērpu skate. Mums vajadzēja paiet pusgadsimtam, lai sāktu tādu skati rīkot Dziesmu un deju svētkos. (Pēc Otrā pasaules kara Rīgas audums auda zīda drēbi Zemgales audumu rakstos un šuva pirmajiem svētkiem tērpus.) Bet joprojām nekādi nav atrisināts, kā kopā iet jaunais horeogrāfijā un mūzikas apdarē ar senatnīgu tērpu. Šis jautājums ir iestrēdzis, un neviens to arī nedomā risināt. Es arī nesaprotu, kāpēc meitenēm un arī vidējās paaudzes sievām skatuves dejā ir jāvelk pusgarās zeķes? Brunči iet pa gaisu, un viss redzams! Ja esi pacelts skatuves augstumā, tam ir estētiski citas prasības.
Ko iesakāt vietā?
Tā kā agrāk - baltas zeķubikses, varbūt ar rakstu līdz ceļiem. Tā ir skatuves deja, kustības vairs nav tādas kā agrāk, un tērps vairs nav šaurais krekls ar mazu šķēlumu sānos, kad bruncis necēlās uz augšu un varēja dejot kaut bez biksēm.
Vai profesionālais deju ansamblis Daile, kuru likvidēja, vairs nebija vajadzīgs?
Tas bija kā flagmanis, jo visi gāja skatīties jauno programmu, jaunos mākslinieciskos risinājumus, aktuālās nianses, kuras izcēla profesionālie baletmeistari. Bet kopš mūsu deju kolektīvi kļuva ļoti labi, ir grūti pateikt, vai viņam būtu īpaša iespēja ar kaut ko izcelties. Cik esmu redzējusi valsts ansambli Lietuva, viņiem repertuārs būtībā nav mainījies. Viņi ir kā iekonservējušies, kā muzeja eksponāts. Nezinu, kā viņi var eksistēt? Kas ir tā publika, kas apmeklē viņu koncertus?
Šodien Dziesmu svētki attīstās pareizā virzienā?
Esmu konservatīva, manuprāt, svētki pārāk apaug ar dažādiem pasākumiem, un tad brīnāmies, ka dalībnieki ir tik noslogoti, ka nedabū redzēt neko citu, kā tikai sevi un mēģinājumus. Tad kam tad tas viss notiek?! Sliktākais ir tas, ka pārējo pasākumu Dziesmu svētkos kļūst arvien vairāk. Mēs nedzīvojam ļoti labos ekonomiskajos apstākļos, un jebkuram žanram, kurš tagad piedalās svētkos, tāpat ir sanākšanas gan skatēs, gan starptautiskos pasākumos, spilgtākais piemērs ir starptautiskais festivāls Baltica. Runājot par Mežaparka estrādes ietilpību, sen varēja sanumurēt vietas, un pēc tam domāt, kā tās papildināt. Kokara laikā estrādei piebūvēja sānus, drīz pēc tam tos atkal nojauca, nu atkal būvēs jaunus - nu kāda ir saimniecība?! Mētāšanās. Svarīgs ir uzstādījums: ja Noslēguma koncertā rādām visus svētku svarīgākos dalībniekus, tad dejotājus nevaram izslēgt, jo tā ir to lielākā vienība. Bet, ja tas ir Dziesmu svētku noslēgumkoncerts, viņu var tur nebūt. Ir Deju svētki stadionā un Dziesmu svētki Mežaparka estrādē. Gribat vēl? Sanākam kopā uz trešo koncertu - interesantu, skaistu, ar kārtīgu izdancošanos, izdziedāšanos un pūtēju orķestriem. Tradicionālais Deju svētku koncerts, manuprāt, ir jāsaglabā kā atsevišķs numuru salikums. Izmantojot dejas no zelta fonda, nevajag sākt pārveidot mūziku, jo šis ir vēstures mantojums. Lielais Deju svētku koncerts nevar būt autorkoncerts. Līdzās lai ir tematiskie koncerti, ko labi aizsāka Solis laikā un kas dod iespēju horeogrāfiem radoši strādāt.
Bet dejā Pie Daugavas dzied par kolhozu laukiem. Ko darīt?