Pastāsti, kāda bija bērnība Jēkabpilī deviņdesmitajos gados!
Dzīvoju to bērnību, kā jau visi bērni, nedomāju, ka tas kaut kā īpaši jāatceras. Man nav, ar ko salīdzināt – parasta, normāla, laikam jau jauka bērnība. Skolā man nepatika nekad, jau no pirmās klases nepatika. Kas no Jēkabpils palika – pilsēta ar upi, šoseju, dzelzceļu. Un es arī tieši dzīvoju pie šosejas un dzelzceļa, abi šie satiksmes atzari bija paralēli. Varbūt vēlāk tā sāku domāt, bet man likās, ka Jēkabpils ir tāda pilsēta, kur cilvēki dzīvo, bet viss, kas ir īstā dzīve, – tas aiziet garām. Jēkabpils vienkārši ir tāda vieta, ko cilvēki, dzīvodami savu dzīvi, braukdami no kaut kurienes uz kaut kurieni, redz pa logu – vai nu vilciena, vai mašīnas logā. Man bija tāda sajūta. Kaut gan varbūt tas bija tad, kad jau es mācījos vidusskolā, varbūt tad es izdomāju, ka tā ir.
Kukaiņu dzīves dzejolī tu mini divas augstskolas un vienu bibliotēku, kur tu nevarot vairs rādīties – tās ir kaut kādas konkrētas, varbūt Jēkabpilī?
Nē, nē, tas ir Rīgā.
Ir vēl dažs labs dzejnieks, kas divas augstskolas pametis otrajā kursā. Vai tu gribētu mācīties kaut ko citu, kaut ko tādu, pie kā Latvijā nevar tikt?
Grūti teikt. Es skatos ar interesi, kas notiek, teiksim, ASV, kur ir daudz lielu augstskolu un kur amerikāņu dzejā ir veseli virzieni, kas ir veidojušies tieši ap noteiktām augstskolām. Tas man likās interesanti – ka dzejnieks var būt piesaistīts arī kaut kādai augstskolai. Un kāpēc visas tās radošās rakstniecības programmas, un tā. Bet Latvijā tas, manuprāt, nestrādātu tīri apjoma dēļ.
Vai nav bijis tā, ka liekas – pilnīgi līdz kaklam visi rakstnieki un grāmatas un gribētu pavisam kaut ko citu?
Nē, nu, laikam jau man tā ir, varbūt pat ļoti bieži. Tā, ka gribas teikt – ai, lai visi iet vienkārši ratā, un tā. Bet tas vairāk tāds impulss. Ar dzeju nesaistītās jomās – es pat nezinu, ko es gribētu. Ir lietas, kas mani interesē, bet lielākoties tās tomēr, pat ja nav saistītas ar literatūru, ir saistītas ar kultūru – kino vai ko tādu. Ko es darītu, es nezinu. Nemūrētu kamīnus. Noteikti nekas praktisks tas nebūtu.
Kā tev šķiet, vai šodien tas, ka tu esi dzejnieks vai rakstnieks, ir saistīts ar kaut kādu konkrētu dzīves veidu?
Skaidrs, ka tā nav profesija, ar ko cilvēks vienkārši nodarbojas, un tas ir viss. Lielākoties tiešām ir tā, ka ir kaut kāds darbs, ko tu strādā, tad sanāk, ka literatūra – tas ir tad, kad atliek laiks. Dzejniekiem varbūt nav tik sarežģīti kā prozistiem, bet tik un tā briesmīgi: ja dzeja ir kas tāds, ar ko tu vari nodarboties tikai starplaikā starp naudas pelnīšanu un kaut kādām izdzīvošanas lietām, tad rodas jautājums, vai tas nekļūst vienkārši par hobiju, un kādā līmenī tad tu to vari darīt, cik ļoti vari attīstīt savas spējas.
Tu esi izjutis, ka nepieciešamība pelnīt naudu kādreiz ir traucējusi izdarīt visu, ko tu gribētu radoši izdarīt?
Realizēt to, ko es gribētu izdarīt, traucē tīri tas, ka visā kultūras – vai vismaz literatūras – vidē viss notiek diezgan lēni. Nav jau tik vienkārši, ka es tagad izdomāju, labi, es tur iztulkošu kāda dzejnieka grāmatu, un tad tas kaut kur nonāks, un to varēs nopublicēt. Jāprasa, kad tas vispār tiks publicēts, vai kādu tas vispār interesēs, tādas visādas tehniskas, praktiskas lietas, kas to visu apvij. Teiksim, arī mana pieredze ar manām abām grāmatām – man nācās jau ar gatavu manuskriptu diezgan ilgi gaidīt, kamēr grāmatas tika izdotas. Reizēm ir sajūta, ka varētu izdarīt vairāk, bet īsti nav, ja ne gluži pieprasījuma... nujā, pieprasījuma, tāpēc ir grūti to realizēt.
Sanāk, ka tu varētu iztulkot vairāk, nekā Latvija spēj izdot?
Arī tiem iepriekšējās paaudzes dzejniekiem, kas ļoti aktīvi atdzejoja no dažādām valodām, daudz kas palicis neizdots. Brūverim noteikti ir neskaitāmi pabeigti tulkojumu manuskripti, kaudzēm visādu dzejoļu, kas viņa dzīves laikā palika nepublicēti arī visu to tīri praktisko, tehnisko lietu dēļ. Nav jau tik vienkārši, ka es te kaut ko iztulkoju, un tas tūlīt kaut kur nonāk.
Kā tu atrodi nākamo autoru, ko tulkosi? Vai ir kāda sistēma, teiksim, tu izdomā, ka tulkosi no spāņu valodas, tad skaties, kas ir viņu izcilākās, lielākās figūras, un tad pēc kārtas vērtē, kas tev ir tuvāks? Vai arī tas notiek drīzāk nejauši?
Drīzāk nejauši, jā. Ar spāņu dzeju ir tā, ka īstenībā tā ir diezgan liela pasaule, ņemot vērā, ka tā nav tikai Spānija, bet arī daļa Latīņamerikas, valstis, kurās valsts valoda arī ir spāņu valoda. Tas ir tāds milzīgs kvantums, kur man joprojām ir ļoti grūti atrast kaut ko tādu, kas man tiešām ļoti, ļoti patiktu. Ir kaut kāda, iespējams, tradīcija vai ievirze, kas man tomēr ne vienmēr šķiet – mūsdienīga? Kaut kāda tāda dīvaina.
Vai tev gadās tā, ka lasi un nesaproti, kāpēc visi šie vārdi te ir sarakstīti? Nevarētu teikt, ka tu nesaproti, par ko tas ir, bet kāpēc tas uzrakstīts?
Jā, apmēram tā (smejas). Nē, nu vēl, protams, ir problēma, ka tu kaut ko saproti un tas, ko tur saproti, ir labi, bet ir jau daudz visa kā, ko tu nesaproti. Nevari saprast, vai tam ir kāda nozīme, kuru es nesaprotu, vai arī vienkārši tam nav nozīmes, un nav arī jēgas mēģināt kaut ko saprast. Kā atrast tulkojamo autoru? Noteikti, ka pamatā ir kaut kāda alkatība, es daudz cenšos lasīt dažādu valstu dzejniekus angļu atdzejojumos, un tad ir tā, ka tu izlasi, un ir kaut kāds dzejolis, kas tev patīk un tad ieslēdzas alkatība – liekas, ka man gribētos, lai es pats būtu uzrakstījis to dzejoli, bet dzejolis jau ir uzrakstīts un es pats vairs nevaru tādu uzrakstīt. Tad vienīgais, kā es varu pietuvoties tam, it kā es to būtu uzrakstījis, vienīgais, ko es varu izdarīt, ir – to atdzejot.
Man, piemēram, bieži gadās, ka es atrodu to, ko būtu rīt uzrakstījusi, ja vien nebūtu nupat izlasījusi.
Jā, tā notiek. Nu labi, varbūt ne viss dzejolis, bet kaut kāds knifs, kas pašam iešāvies prātā un varbūt pat vēl nav realizēts. Tu izlasi, kāds to ir jau paņēmis. Pēdējā Latvju Tekstu numurā bija Ronalda Brieža dzejoļi, un tur pēdējā dzejolī – kaut kas par to, ka viņa atgriež vaļā ūdenskrānu, lai noklausīšanās ierīces neierakstītu to, kā viņa raud. Man pašam bija galvā ideja – tieši par to, ka viens atgriež vaļā ūdenskrānu, lai ūdens šņākoņā neviens nedzirdētu, ka viņš raud. Un Ronis bija to paņēmis un uzrakstījis. Žēl.
Vai tu dažreiz domā, sak, es jau kādu laiku esmu rakstījis kādā noteiktā veidā, cik ilgi var vienādi rakstīt, vajadzētu pilnīgi citādi?
Tas varētu būt sarežģīti. Ir dzejnieki, kas vienkārši atrod savu balsi, un tad viņi raksta tā līdz mūža galam. Protams, tur ir manāma kaut kāda attīstība, bet vienalga – viņi atrod savu stilu, savu poētiku, un turpina tajā poētikā strādāt. Un ir – ļoti reti, bet ir – tādi dzejnieki, kas vai nu ar katru krājumu, vai pāris, lauž savu stilu, vai viņu rakstībā laika gaitā var samanīt kaut kādus periodus – viņi ir mainīgi. Grūti teikt, bet diez vai es varētu būt tas mainīgais. Un, taisnību sakot, rakstīt paliek arvien grūtāk tāpēc, ka ļoti daudz jau ir pateikts. Es būtu ļoti priecīgs, ja es varētu tā vienkārši izvēdināt galvu un dabūt galvā iekšā kādu pavisam citu vārdu krājumu, kaut kādas citas domas, kaut ko ļoti citādu, bet tā mehāniski un mākslīgi to izdarīt tomēr nevar.
Varbūt, ja aizbrauc uz citu kontinentu?
Nu, varbūt, jā.
Lai nav Jēkabpils visu laiku.
Kad es pārcēlos no Jēkabpils uz Rīgu, mana rakstība, protams, ļoti mainījās. Manuprāt, pirmajā grāmatā ir tomēr ļoti dažādi dzejoļi. Pirmajās nodaļās ir tādi... teiksim tā, tie tika rakstīti ļoti stiprā Raupa un Transtrēmera ietekmē. Lai gan liekas, ka viņi abi varētu būt nesavienojami, es laikam centos to savienot, nezinu, kas tur sanāca. Tad tā pēdējā nodaļa ir kaut kas, manuprāt, ļoti cits. Noteikti vēl gadu pirms to dzejoļu rakstīšanas nevarēju iedomāties, ka es tā kādreiz rakstīšu.
Vai tu vari iedomāties, ka dzejā kā tādā varētu izdomāt kaut ko absolūti jaunu? Varbūt jautājums izklausās diezgan bezjēdzīgs, bet, ja mēs mēģinātu fantazēt, kāda izskatīsies pasaule pēc 50 gadiem: kāda vieta tur varētu būt dzejai?
Es domāju, ka nākotnes dzeja varētu būt ļoti vienkārša, ļoti skaidra un ļoti tieša. Man šķiet, tas varbūt nebūs vairs dzejolis, kas ir nodrukāts uz papīra, bet būs visādi multimediāli knifi un tamlīdzīgi. Pamazām jau arī rodas dažādi starpžanri, es pieļauju, ka tie arvien vairāk sāks dominēt literatūrā. Ja skatās, kas notiek lielākos dzejas festivālos pasaulē, kad arvien vairāk uzstājas ne tikai kā pierasts, kad atnāk dzejnieks ar grāmatiņu un nolasa, bet tiek veidoti dažādi multimediāli projekti – kaut vai tas pats slam poetry, un tā pati šķietami jau izsmeltā konkrētā dzeja – tas arī ik pa brītiņam uzpeld. Man liekas, arvien vairāk un vairāk rodas interese par dažādām alternatīvām. Iespējams, arī tagad notiek kaut kādi nākotnes literatūras meklējumi.
Mēs tagad sēžam tādā tematiskā – Digitālās bibliotēkas – kabinetā. Bibliotēkām šobrīd ir teorētiska problēma: tās vienmēr ir vākušas visu, kas tiek publicēts, bet tagad ir stipri paplašinājies jēdziens, ko nozīmē "publicēts", un kas vispār ir atrodams un pieejams. Ir pašizdevumi (autorizdevumi), ir viss, ko mēs varam vākt no interneta. Agrāk tādas problēmas nebija, viss bija institucionalizēts un skaidrs. Kā tev šķiet, vai nākotnē būs tik izteikta robežšķirtne starp rakstnieku un ne-rakstnieku?
Neņemšos prognozēt, bet man ir bail, ka šī robeža pamazām varētu sākt zust. Kas būs pēc tam – es nezinu. Man ir bail no tā, ka tagad es kaut ko daru, kaut ko rakstu, man ir kaut kāds aptuvens priekšstats par to, kā viss notiek, bet vienubrīd es sapratīšu: pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka es – audzis, lasot vecus dzejniekus, sen mirušus, – pēkšņi atjēgšos, ka esmu nonācis pasaulē, kur ir pavisam citi standarti, pavisam kaut kāda, ne viena vien poētika. Un visvairāk man ir bail, ka es tās jaunās poētikas nesapratīšu. Vēl vairāk bail no kādas jaunas paradigmas – ja es tādu nesapratīšu arī. Tas man šķiet visšausmīgākais – atjēgties, ka tu esi vienkārši kaut kāds dinozaurs, gandrīz izmiris.
Vai tu Latviju izjūti kā provinci?
Es domāju, te noteikti nav province. Tas, kas šobrīd notiek, dažādas jaunas vēsmas Latvijas teātrī – tas ir kaut kas tiešām sevišķs. Arī literatūras ziņā mēs neesam province, bet gribētos, lai pasaule mūs vairāk redzētu – tieši literatūru. Piemēram, enciklopēdiskos izdevumos. Es nesen pārlapoju tādu izdevumu Eiropas dzejnieki – diezgan prāvu, kādā no Amerikas augstskolām veidotu, Eiropas studijām vai kam tādam –, un tur piecos sējumos sarindoti ļoti daudzi Eiropas dzejnieki, lielākoties, protams, visi lielie vārdi, bet ir valstis, no kurām ir arī tādi dzejnieki, kas pasaulē nav tik labi zināmi. Ja no vairuma Eiropas zemju bija vismaz pa vienam vai diviem dzejniekiem, kas tajā valstī tiek uzskatīti par lieliem dzejniekiem, tad, teiksim, no Baltijas valstīm tur nebija neviena. Nē, es nebiju pārsteigts, bet tas man lika aizdomāties.
Vai tu šoziem uzrakstīji dzejoli par ziemu?
Nē, nē, nē, tas par ziemu – vot, tur es varu daudz stāstīt. Man riebjas ziema, es ziemu nevaru ciest, un ziemā, manuprāt, es neesmu uzrakstījis nevienu labu, normālu dzejoli. Šoziem es esmu uzrakstījis labi ja divus dzejoļus. Īstenībā tas ir rets gadījums. Es neatceros, kad tik ilgā laikā esmu uzrakstījis tik maz. Es arī nevaru rakstīt par ziemu, jo man sanāk tik nežēlīgi un drūmi. Kaut gan nē, nu labi, 5:00, tur bija gan dzejolis par ziemu, tas bija no aizpagājušās ziemas. Bet šoziem es neesmu uzrakstījis nedz dzejoli par ziemu, nedz kaut ko citu.