Nesen ar Francijas institūta gādību Latvijā ieradās Fransuāzas Sagānas dēls fotogrāfs Denī Vesthofs. Viņš tikās ar latviešu lasītājiem, stāstīja par savām grāmatām, Fransuāzas Sagānas fondu un mātes dzīvi. Fransuāza Sagāna (1935–2004) ir franču rakstniece, kuras romāni latviešu valodā tulkoti ļoti lielā skaitā – sākot jau no romāna Esiet sveicinātas, skumjas, kuru viņa sarakstīja pusaudzes gados (Francijā iznāca 1954. gadā) un kurš rakstniecei atnesa pasaules slavu 18 gadu vecumā. Divdesmit romānu, vairāki stāstu krājumi, lugas, arī Brižitas Bardo un Sāras Bernāras biogrāfija – tas ir literārais mantojums, ko pasaulei atstājusi Fransuāza Sagāna.
Teju vai tikpat daudz grāmatu tapis arī par viņu pašu – jo Fransuāzas Sagānas, šīs "burvīgās mazās briesmones", kā par viņu sacījis Fransuā Moriaks, dzīve bijusi ne vien literāras darbības, bet arī interesantu pavērsienu pilna. Dzimusi kā labi situētas ģimenes jaunākā atvase, Fransuāza Sagāna bija dumpiniece jau pusaudzes gados. Pretrunīgā personība – no vienas puses, apburoša un laiska bohēmiste, bet no otras – talantīga un ļoti strādīga literāte – padarīja Fransuāzu Sagānu par kulta rakstnieci un vienlaikus arī par neskaitāmu tenku lapeļu galveno varoni. Gan viņas dzīves laikā, gan jo īpaši pēc nāves tapa arvien jauni nostāsti un grāmatas par rakstnieces izlaidīgo dzīvi – alkoholu, narkotikām, kaislībām. Eļļu tenku rata ugunī pielēja arī fakts, ka rakstniece nomira nabadzībā – par laikus nesamaksātajiem nodokļiem Francijas ieņēmumu dienests bija apķīlājis visus viņas ienākumus un īpašumus, tā ka pēc nāves Fransuāza Sagāna atstāja milzīgus parādus. Lai gan viņas bērēs toreizējais Francijas prezidents Žaks Širaks sacīja: "Ar viņas nāvi Francija ir zaudējusi vienu no spožākajām un jūtīgākajām rakstniecēm, izcilu figūru mūsu literatūrā", šī atziņa un kopumā dievinošā attieksme nekavēja ieņēmumu dienestu konfiscēt rakstnieces māju, autortiesības uz darbiem un pārējo mantojumu.
Sekoja vairākus gadus ilgas tiesāšanās, kurās rakstnieces dēlam Denī Vesthofam izdevās panākt izlīgumu un vienoties ar valsti.
2012. gadā Denī Vesthofs, apnicis lasīt piepušķotās un dzeltenās versijas par savu māti, publicēja grāmatu Sagan et fils/Sagāna un dēls, kā arī apkopoja mātes intervijas un ģimenes fotogrāfijas grāmatā Françoise Sagan, ma mère/Fransuāza Sagāna, mana māte. Abas grāmatas pašlaik tiek tulkotas krievu un vācu valodā, iespējams, vismaz vienu no tām varēsim lasīt arī latviski.
Pastāstiet mazliet par sevi.
Esmu fotogrāfs, strādāju tūrisma jomā. Fotografēju interesantas vietas, viesnīcas, restorānus, interjeru un ēdienus. Pēc mātes nāves 2004. gadā krasi mainīju savu dzīvi. Vispirms man daļēji nācās kļūt par juristu, lai sakārtotu mātes autortiesības, lai varētu viņu pārstāvēt.
Ja pareizi sapratu, bija dažādas grūtības?
Jā. Īstenībā autortiesības bija ļoti izkliedētas, daļa piederēja dažiem izdevējiem, kuri tās vairs neizmantoja. Ievedu kārtību šai juceklī un panācu, ka šīs autortiesības tiek no jauna izmantotas.
Kas bija pirmais – Fransuāzas Sagānas biedrība vai grāmatas par māti?
Mātes mantojuma lietu sakārtošana prasīja četrus gadus, līdz izdevās panākt vienošanos ar Francijas valsti. Mātei bija arī ļoti lieli nodokļu parādi. Kad pie varas nāca Nikolā Sarkozī, viņš palīdzēja. Tikai pēc tam bija iespējams darīt pārējo, un tapa Sagānas biedrība.
Latvijā gan viņas grāmatas turpināja iznākt.
Jā, lielākoties Fransuāzas Sagānas tiesības pasaulē pārstāvēja apgāds Julliard, kurš turpināja izdot un pārdot izdošanas tiesības uz četriem populārākajiem romāniem, pārējos aizmirstot. Daļa autortiesību piederēja izdevniecībai Flammarion, kas vispār šīs grāmatas neizdeva. Tā nu man nācās atgādināt, ka izdevēja pienākums ir izdot grāmatas, kuru autortiesības tas iegādājies, es pat draudēju Julliard izdevniecībai ar tiesu darbiem, lai piespiestu to šīs tiesības izmantot. Kad mans advokāts aizsūtīja izdevējiem vēstuli, ka es vērsīšos tiesā, pēc nedēļas saņēmām atbildi, ka viņi izdos visas grāmatas no jauna.
Vai Fransuāzas Sagānas darbi pašlaik Francijā tiek lasīti? Jo Latvijā lasa. Vēl vakar piefiksēju, ka internetā kāda ļoti jauna dāma citēja Esiet sveicinātas, skumjas un vēl vienu darbu.
Viņu lasa, jā, bet vairāk kā tādu klasisku autori. Un vēl tāpēc, ka viņas rakstīšanas maniere ir tāda...
Ļoti personiska?
Jā, personiska arī. Un universāla. Veids, kā viņa uzrunā, ir personīgs. Kad iznāca Esiet sveicinātas, skumjas un Vai jūs mīlat Brāmsu, tas bija satriecoši, šī dekadence, dzīves vieglums, dzīves baudīšana. Man bija vēlie padsmiti, un es to uztvēru kā tādu zudušās pasaules aprakstu. Laikmets, kurš ir pagājis, vienmēr patīk. Mātes grāmatas rāda – un rada – brīvības alkas, personas neatkarību. Nevis jauniešu sacelšanos, bet tādas iekšējās brīvības alkas. Tā ir zināma nostalģija. Mūsu laikā, kad personība, indivīds un viņa vajadzības, vēlmes arvien vairāk tiek ierobežotas, kad daudz kas tiek aizliegts – smēķēt nevar, dzert nevar, ātri braukt arī ir aizliegts, visiem jālieto drošības jostas...
Arvien vairāk ierobežojumu, jā.
Tieši tā, un tad atliek vienīgi grāmatas, kurās šo aizliegumu nav.
Tas, ka Sagāna nāk no daudz brīvāka laika, arī viņas darbos ļauj ieraudzīt iespējamību – ka var dzīvot citādi, nekā mēs to darām pašlaik.
Jā, apziņa, ka varam dzīvot citādi, ir vienkārši nepieciešama. Mana māte arī ļoti ievēroja to, ka viņas brīvība nedrīkst ierobežot citu cilvēku brīvību.
Biogrāfi un literatūrpētnieki bieži cenšas vai nu identificēt, vai atdalīt autoru no viņa darbiem. Kā jums šķiet, cik lielā mērā tas, kā Fransuāza Sagāna dzīvoja, atspoguļojās viņas romānos, un cik lielā mērā rakstnieks vispār ir identificējams ar viņa darbiem?
Runājot par manu māti – viņas rakstītais un piedzīvotais ir atšķirīgs. Viņa pati man ir teikusi, ka personiskā pieredze, reālās dzīves atgadījumi nekā netika atspoguļoti viņas darbos. Protams, ar uzskatu, ka viss, ko Sagāna rakstīja, ir bijis teju autobiogrāfisks, viņa cīnījās visu mūžu. Jau no pirmās grāmatas, jo sabiedrība uzskatīja, ka Sesila no Esiet sveicinātas, skumjas ir māte, un romānā attēlotais tēvs ir mans vectēvs. Taču viņa arī jaunībā bija ārkārtīgi labi izglītota, un viņai piemita lieliskas novērošanas un analītiskās spējas, viņai nevajadzēja ņemt sižetus no dzīves.
Cik vecs jūs bijāt, kad pirmo reizi lasījāt kādu no mātes darbiem?
Man bija apmēram 14 gadu, un es izlasīju romānu Miesassargs – tas ir stāsts par jaunu puisi, miesassargu, kurš ir iemīlējies Holivudas zvaigznē un atstumj no viņas visus vīriešus.
Kāda ir sajūta, lasot kādu grāmatu un apzinoties, ka to ir sarakstījusi māte?
Jocīgi, taču tā sieviete, kuru es katru dienu redzēju, nebija tā pati sieviete, kura rakstīja visus šos romānus. Es to nodalīju. Viņa pati ļoti organizēja savu laiku. Viņa daudz rakstīja tajā periodā, kad bija jānodod manuskripts vai arī sāka trūkt naudas. Tad viņa vienkārši ieslēdzās darba telpās un strādāja. Daudzreiz viņa rakstīja augām naktīm, bet māja bija pilna cilvēkiem, viņas draugiem. Viņi pļāpāja, klausījās mūziku, kamēr māte strādāja. Viņa bija ļoti disciplinēta, ja vēlējās tāda būt. Turklāt viņai ļoti patika rakstīt.
Kad lasāt Fransuāzas Sagānas darbus, vai izbaudāt tos kā lasītājs vai tas ir vairāk tā – lai zinātu, par ko tur ir.
Sākumā jau es lasīju kā lasītājs, bet pēc mātes aiziešanas mūžībā es vēlreiz pārlasīju itin visus viņas darbus. Man gribējās saprast, cik lielā mērā šie romāni ir interesanti mūsdienās, vai tos vajadzētu izdot no jauna, jo tiesību turētāji apgādi uzskatīja, ka Sagānas laiks ir pagājis. Protams, mans viedoklis par mātes darbiem nevar būt absolūts, tomēr es spēju saskatīt to vērtību. Es redzu, ka man bijusi taisnība, jo Francijā tos atkal pērk un lasa.
Kurš no Sagānas romāniem jums pašam ir īpaši nozīmīgs?
Dvēseles zilumi – tas ir autobiogrāfisks stāsts, kuru māte rakstīja grūtā dzīves brīdī, kad viņai bija depresija. Tajā viņa aplūko ikkatru no saviem darbiem un to rakstīšanas procesu. Man tuvs ir arī Mazliet saules un autobiogrāfiskie darbi par laiku, kad viņa tikās ar Billiju Holideju, Tenesiju Viljamsu un citām slavenībām, par to laiku, kad viņas dzīvē galvenais bija spēle, ātrums un azarts.
Jūs esat nodibinājis Fransuāzas Sagānas biedrību, kas jau ceturto gadu piešķir arī Fransuāzas Sagānas literāro balvu?
Kopš 2004. gada es nodarbojos ar šīm administratīvajām lietām: cīnījos ar aģentūrām un izdevējiem, kārtoju mātes parādus. Man bija advokāti, bet tas bija grūts darbs. Tas nemaz nebija Sagānas stilā, nekāda viegluma. Tad vienā brīdī mana paziņa no Ņujorkas, kura ļoti apbrīno manas mātes darbus, bilda: klau, kāpēc tu nevarētu iedibināt Fransuāzas Sagānas literāro balvu? Šī doma man ļoti iepatikās, un 2009. gadā es iedibināju šo tradīciju.
Fransuāzas Sagānas balvu piešķir franču valodā rakstošiem autoriem par novatorismu literatūrā. Literārā ziņā tā ir diezgan elitāra balva, jo žūrija izvēlas labākos romānus no attiecīgajā gadā iznākušajiem un piešķir balvu jauniem autoriem par pirmo romānu. Laureātam nedrīkst būt piešķirtas citas nozīmīgas literārās balvas – Francijā ir ļoti daudz literāro balvu. Žūrijā ir 12 cilvēku, katrs izvēlas vienu vai divus, viņaprāt, nozīmīgākos darbus un iesaka. Tad visi izlasa un balso. Vienīgais žūrijas loceklis, kurš saglabā savu posteni visu laiku, esmu es, pārējais sastāvs ik gadu mainās. Tas nodrošina, ka skatījums vienmēr ir svaigs. Laureāts saņem 8888 eiro, un sponsors ir luksusa zīmols Louis Vuitton.
Kāpēc Louis Vuitton?
Louis Vuitton šo pasākumu sponsorē, jo māte bija tā kliente visu mūžu, bet piešķirtās naudas balvas apaļie cipari skaidrojami ar to, ka mātes laimīgais skaitlis bija astoņi. Viens no patiesiem nostāstiem par manu māti vēsta, ka reiz viņa spēlējusi kazino, likusi uz skaitli astoņi un laimējusi 80 000 franku. Laimīga viņa ieradās īrētajā namā Normandijas piekrastē un rīta agrumā likās atpūsties, pavisam piemirsusi, ka nākamajā dienā īrētā māja jāatbrīvo. Mazliet vēlāk ieradās mājas īpašnieks, kurš vēlējās palūkoties, vai telpas ir atbrīvotas. Uzmodinātā Fransuāza Sagāna, protams, šai jaukajā rītā nemaz nevēlējās kaut kur doties, tāpēc pavaicāja, vai īpašnieks nebūtu ar mieru namu pārdot. Samulsušais normandietis bilda, ka varētu – par 80 000 franku. Māte izbēra uz galda naktī laimēto naudu un devās gulēt tālāk. Tā viņa tika pie savas slavenās mājas.
Kurš šogad ieguva Fransuāzas Sagānas balvu?
Šogad 6. jūnijā balvu par romānu Le Poivre/Pipari saņēma Olivjē Buijērs, iepriekšējos gados tika apbalvotas trīs burvīgas rakstnieces. Man likās, ka arī šogad balvu saņems sieviete – bet nē!
Kā pie rakstīšanas nonācāt jūs? Skatos, ka jūsu dzīvē bijuši vairāki krasi pagriezieni: vispirms fotogrāfs, tad administrators un tagad arī rakstnieks.
Tā sanāk, lai gan rakstīšanai tuvu stāvējis esmu vienmēr. Pirmo grāmatu Sagan et fils/Sagāna un dēls es rakstīju piespiedu kārtā. Izdevējs gribēja, lai es sarakstu grāmatu, kurā stāstu par mātes personīgo dzīvi, taču mūsu ģimenē nav pieņemts runāt par personīgo dzīvi, atklāt kaut ko uz āru. Turklāt pasaulē jau klejoja stāsti par manu māti, par azartspēlēm, alkoholu, skandāliem, un izdevējs gribēja, lai es uzrakstu kaut ko vēl trakāku. Viņš zvanīja man desmit reižu dienā, man nebija miera. Kādu dienu es aizgāju pie drauga, kurš arī bija izdevējs, un izstāstīju, kā man iet un ka es gribu rakstīt citādu grāmatu, bet nesaprotu, kā tikt vaļā no tā izdevēja. Tā es noslēdzu līgumu par grāmatas uzrakstīšanu ar savu draugu, paturot tiesības rakstīt to, ko pats vēlos. Tā kā es nepratu rakstīt grāmatu, noalgoju kādu pieredzējušu kundzi, kurai diktēju.
No maija līdz septembrim mēs tikāmies, es runāju un runāju, taču nebiju redzējis, kā izskatās pierakstītais. Septembrī viņa atnesa man 150 lappuses, es izlasīju, un man šķita briesmīgi. Tas nebiju es, tā nebija mana māte. Tas bija sausi un neīsti, un vēl arī haotiski. Sacīju, ka tas nekam neder. Pēc dažām nedēļām saņēmu pārtaisīto variantu, bet tas bija vēl sliktāks. Nezināju, ko iesākt. Pārtraucu šo sadarbību. Pienāca 1. novembris un Mirušo piemiņas diena. To laiku es vienmēr pavadu ciematā, kurā apglabāta mana māte, ciematā, kurā viņa ir dzimusi. Aizbraucu turp divatā ar suni un tām briesmīgajām 150 lappusēm. Gatavojos tās labot, pārrakstīt. Bet tas bija tik drausmīgi, ka beigu beigās es visu uzrakstīto nakts vidū iemetu kamīnā!
Un?!
Paņēmu baltu lapu un sāku rakstīt. Sešarpus mēnešos tapa mana grāmata. Kopš sāku to darīt pats, tas bija ļoti viegli un plūstoši. Rakstīju to, kas man nāca prātā, uzrakstīto sūtīju uz Parīzi izdevējam, viņš slavēja – un tā tas tapa. Kad manuskripts bija nodots, bija ļoti jocīga sajūta. Vēlāk jau viss gāja raiti – intervijas, reklāmas, grāmata ieguva popularitāti. Par to tiešām daudz runāja un rakstīja. Pašlaik, gadu pēc iznākšanas, tiesības to tulkot jau iegādājušies izdevēji Krievijā un Vācijā.
Un otra grāmata – Françoise Sagan, ma mère/Fransuāza Sagāna, mana māte?
Tā nav manis rakstīta. Tās ir 20 gados tapušās Fransuāzas Sagānas intervijas – no visas pasaules medijiem. Visas interesantākās, būtiskākās. Vēl tajā grāmatā ir ļoti daudz mūsu ģimenes un arī mammas fotogrāfiju. Tā ir kā esence par Fransuāzas Sagānas dzīvi un visu, kas viņai šķitis nozīmīgs. Viņas dzīve citātos un fotogrāfijās. Te ir publicētas intervijas, kurās viņa stāsta, kā rakstījusi Esiet sveicinātas, skumjas, kā viņa jutusies pēc liktenīgās avārijas 1957. gadā, par nozīmīgākajiem cilvēkiem.
Kā īsumā var raksturot Fransuāzu Sagānu?
Īstais vārds ir "elegance". Morāla elegance. Viņa bija ļoti brīva. Bet mūsu ģimenē bija tradīcija – runāt tikai par patīkamām lietām. Par naudu – nē. Par grūtībām – nē. Runājām par attiecībām, cilvēkiem, literatūru un politiku. Mums ar mammu bija daudz kopīga, paldies Dievam. Kad biju bērns, viņa mēdza man ieteikt grāmatas, ko lasīt, un tad mēs tās apspriedām. Vēl joprojām es lasu daudz – un arī tas ir viņas nopelns. Arī viņa pati lasīja daudz, visu. Īpašas attiecības viņai bija ar Pola Eliāra dzeju, arī daudzu viņas romānu nosaukumi ir Eliāra dzejas rindas.
Vai valstij ir jāatbalsta rakstnieki?
Tas būtu ideāli. Francijā gan tā gluži nenotiek. Rakstniekam, lai nopelnītu dzīvei, ir daudz jāraksta. Jauna rakstnieka darbu izdod niecīgā metienā – trīs četros tūkstošos eksemplāru, un nekādas peļņas no tā rakstniekam nav. Tomēr katru gadu iznāk ļoti daudz sliktu grāmatu, to es kā Fransuāzas Sagānas balvas žūrijas loceklis varu droši apgalvot – man tās ir jālasa! Ir pat brīži, kad nespēju atšķirt nevienu mūsdienās iznākušu grāmatu. Tad es pārlasu klasiķus.