Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Intervija ar dziedātāju Jinu Fanu. Es nekad neuztrauktos, kāpēc joprojām neesmu uz La Scala skatuves

Esam iecerējuši koncertu kā gardu maltīti, taču apzināmies, ka dažiem patīk sākt pusdienas ar desertu. Liriskais soprāns Jina Fana, kura tikko spoži debitēja Zalcburgas festivālā, šajā nedēļas nogalē dziedās festivālā Rīga Jūrmala

Sestdien, 31. augustā, ķīniešu soprāns Jina Fana kopā ar amerikāņu pianistu Kenu Nodu uzstāsies Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē (koncerta sākums plkst. 14). Skanēs Georga Frīdriha Hendeļa, Franča Šūberta, Volfganga Amadeja Mocarta, Žorža Bizē un Sergeja Rahmaņinova mūzika. Jau deviņus gadus jaunā māksliniece dzīvo Ņujorkā, kur ieradusies 2010. gadā, lai studētu Džuljarda skolā. Būdama Ņujorkas Metropolitēna operas Jauno dziedātāju programmas dalībniece, Jina Fana piedalījusies vairākos šā teātra iestudējumos.

Jina Fana ir dziedājusi Cīrihes, Lilles, Vašingtonas, Vankūveras un Filadelfijas operā. Viņas repertuārā ir lomas Volfganga Amadeja Mocarta, Georga Frīdriha Hendeļa, Džoakīno Rosīni, Gaetāno Doniceti, Džuzepes Verdi, Leoša Janāčeka, Riharda Štrausa un Dmitrija Šostakoviča operās. Dziedātāja ir sadarbojusies ar diriģentiem Džeimsu Levainu, Endrū Deivisu, Gustavo Dudamelu, Kristofu Ešenbahu, Karlo Rici, Alanu Gilbertu, Viljamu Kristi, Emanuelu Aimu, Marku Minkovski, Natāliju Štucmani un Manfrēdu Honeku.     

2018./2019. gada sezonā Jina Fana atveidojusi Servīlijas lomu Mocarta Tita žēlsirdībā Metropolitēna operā, sniegusi koncertus kopā ar Losandželosas un Ņujorkas filharmonijas orķestri, Bostonas, Sanfrancisko un Hjūstonas simfonisko orķestri, Klīvlendas orķestri un Honkongas filharmonijas orķestri. Šo koncertu diriģentu vidū bijis Jāps van Cvēdens, Francis Velzers-Mests, Andris Nelsons un Susanna Melki.

Sezonu vainagojusi Jinas Fanas debija Zalcburgas festivālā – jūlijā un augustā viņa tēloja Iliju Volfganga Amadeja Mocarta operā Idomeneo, kuru iestudējis diriģents Teodors Kurendzis un režisors Pīters Selarss. Šī opera kļuvusi par vienu no galvenajiem 2019. gada festivāla hitiem. Mocarta operas viņa dzimtajā pilsētā vienmēr ir pieprasītas, taču šoreiz klausītājiem tika piedāvāta diriģenta un režisora autorversija – viņi ir radikāli modificējuši partitūru, kaut ko izņēmuši ārā, kaut ko pielikuši klāt no citiem Mocarta darbiem. Katrs Teodora Kurendza un Pītera Selarsa žests ir mākslinieciski pamatots, tāpēc iedarbīgs.

Jaunais Zalcburgas Idomeneo veidots kā muzikāli nospriegots ekoloģiskā aktīvisma rituāls un oda cilvēkmīlestībai ar naivās un primitīvās mākslas elementiem. Izrādē spēlēja Freiburgas baroka orķestris un dziedāja Krievijas koris musicAeterna. Jina Fana spoži mirdzēja solistu ansamblī. "Dziedātājas balss spēj apstādināt laiku, tā ir šķīsta, bagātīga, atvērta un neierobežoti izteiksmīga. Šis ir viņas vakars," Jinas Fanas sniegumu laikrakstā The Financial Times vērtēja bargā kritiķe Šērlija Aptorpa.

Cik skaisti, svaigi un jutekliski skan Jinas Fanas soprāns, varēsiet pārliecināties viņas soloprogrammā Jūrmalā 31. augustā. Neilgi pirms tam – karstā augusta pēcpusdienā pēc Idomeneo izrādes Zalcburgā – Jina Fana sniedza interviju KDi.   

Zalcburgā tikko dziedājāt diriģenta Teodora Kurendza un režisora Pītera Selarsa iestudētajā Mocarta operā Idomeneo. Kas padara šos māksliniekus īpašus?

Teodoru padara īpašu Mocarta mūzikas izjūta, tā ir ļoti personiska. Vienmēr var dzirdēt, ka tā ir tieši Teodora Kurendza interpretācija, tas ir viņš. Taču tas joprojām ir Mocarts! Viņš saglabā Mocarta integritāti, taču pietuvina mūziku mūsdienu izpratnei. Teodors iegulda tajā visu savu enerģiju, viņš pievērš vislielāko uzmanību detaļām. Mēģinājumos mēs cītīgi izstrādājām ikvienu sīkumu, ikvienu ornamentu. Diriģentam svarīgs ir viss – kā dziedātājs sāk frāzi un kā viņš to pabeidz. Tajā brīdī, kad dziedātājs precīzi izdara to, ko Teodors prasa, sajūta ir brīnišķīga.

Idomeneo ir mans otrais darbs ar režisoru Pīteru Selarsu. Viņš ir mīlestības pilns. Viņš ikvienu sveic ar siltu apskāvienu. Pīters izstaro gudrību un labsirdību, kas ir jūtama viņa iestudējumos. Tas ir teātris, kuram ir sociāla funkcija. Tas parāda, kur mēs esam un uz ko mums būtu jātiecas. Pīters ir bezgalīgs iedvesmas avots. Viņš mēģinājumā var kaut ko pateikt, un pēkšņi es apjēdzu – tas attiecas arī uz manu dzīvi! Tas skar mūs visus.

Šim Idomeneo iestudējumam ir izteikti ekoloģisks patoss.  

Jā, tas ir stāsts par Pasaules okeānu, vides piesārņojumu un klimata katastrofām. Pasaules okeāna ūdeņos ir tik daudz atkritumu, tik daudz plastmasas, bet cilvēce to pārāk ilgi ir ignorējusi. Mēs saņemam biedējošus signālus. Fotogrāfijās var redzēt, kas tiek izskalots visskaistākajās pludmalēs. To vairs nedrīkst ignorēt. Mums ir jārīkojas, kamēr nav par vēlu.

Izrādes beigās uz skatuves ir divi dejotāji no Polinēzijas – viņi pārstāv salas, kuras visbīstamāk apdraud globālā sasilšana. Daudz kas izzūd, bet mēs to nepamanām, jo izvairāmies risināt šīs problēmas, taču mums nāksies to darīt. Šis ir viens no Idomeneo iestudējuma vēstījumiem.

Zalcburgas festivāls ir nozīmīgākais pasaulē, to apmeklē politiķi, kuri arī ir atbildīgi par vides problēmu risināšanu (operu Idomeneo festivālā ir noklausījusies Vācijas kanclere Angela Merkele – J. J.). Mūsu izrāde tika pārraidīta televīzijā, vēlāk tiks izdots DVD. Tādējādi vēstījums izplatīsies. Jūras dievs Neptūns operā bilst: mums ir nepieciešama jauna līderu paaudze, jo vecā netur savus solījumus.

Mākslinieku pienākums ir ne tikai radoši izpausties uz skatuves, bet arī domāt par to, ko varam izdarīt sabiedrības labā. Esmu laimīga, ka piedalos izrādē, kurā mēs ne tikai izpildām Mocarta mūziku, bet arī pasakām kaut ko ļoti būtisku.

Kā jums šķiet, vai jūsu pieeju Rietumu klasiskajai mūzikai ietekmē jūsu izcelsme? Varbūt Āzijā to uzlūko atšķirīgi, un tas ietekmē gan izpratni, gan interpretāciju?

Nedomāju, ka ir šādas atšķirības. Mūzika ir universāla valoda. Sajūtas, kas pārņem cilvēku, kad viņš dzird skaistu melodiju, ir līdzīgas, lai kur viņš būtu audzis un izglītojies. Niknums, prieks, naids, mīlestība – ar to dzīvē saskaras ikviens, un mūs uzrunā šīs tēmas, kuras saklausām mūzikā. Pieredze katram ir citāda, taču emocijas vieno mūs visus un mūzika arī. Kultūras atšķirības neietekmē mūzikas uztveri.

Kurā dzīves brīdī jūs nolēmāt veltīt sevi mūzikai?

Tas notika pakāpeniski, jaunībā man vienkārši patika dziedāt un izjust, kā melodija ieguļas manā balsī. Piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā man izdevās iestāties ļoti prestižā mūzikas skolā Šanhajā, kura rūpīgi atlasa audzēkņus. No tūkstošiem pretendentu tika uzņemti pieci, un es biju viņu vidū. Tur ir nopietns, formāls mācību process – klavierspēle, mūzikas teorija, mūzikas vēsture, vokāls. Skolā es iepazinu klasiskās mūzikas spektru – kamermūziku, oratorijas, operu. Bibliotēkā klausījos ierakstus un pamazām iemīlējos operā. Es atklāju sev šo dievišķo repertuāru, un man bija sajūta, ka vēlos to visu nodziedāt.     

Kas ir sarežģītākais jauna dziedātāja ceļā – atrast savu īsto balsi?

Jā, atrast savu balsi nav viegli. Katram dziedātājam ir jāpaliek uzticīgam tai sajūtai, tam impulsam, kas viņu sākotnēji pamudinājis pievērsties mūzikai. Kad karjera attīstās, dziedātājs var pazaudēt saikni ar šo sākumpunktu, mūziķis bieži tiek raustīts uz visām pusēm un var aizplūst tālu prom. Daudz kas var novērst uzmanību no paša galvenā. Noslogots grafiks, emocionāli pārdzīvojumi, būšana prom no mājām – ar to ir jāsadzīvo.

Es vienmēr cenšos uzturēt sevī degsmi, kas savulaik man lika sākt mācīties dziedāt un izvēlēties mūziķes karjeru. Vienmēr atceros, ka mūzika man sagādā prieku, es gūstu baudu no tā, ka varu izpausties dziedot. Ja mākslinieks to aizmirst, tas sev ir jāatgādina.  

Man ir saprotoši vecāki, kuri mani allaž ir atbalstījuši. Esmu vienīgais bērns ģimenē, Ķīnā tas ir tipiski. Kad vecāki pamanīja, ka es dziedu un interesējos par mūziku, viņi man uzreiz nopirka klavieres. Es sāku apmeklēt dziedāšanas stundas.

Vai agrā jaunībā sapņojāt nokļūt uz Ņujorkas Metropolitēna operas skatuves?

Tas nebija tik konkrēti. Protams, sapņoju dziedāt uz vislabākajām skatuvēm. Vispirms Metropolitēna opera, pēc tam Zalcburgas festivāls – viss notika dabiski. Tas nebija apzināts mērķis: "Man tur ir obligāti jābūt un jānodzied šīs lomas!" Es ticu, ka viss nāk īstajā laikā. Pienāk tavs laiks, un tev tiek dota iespēja, tāpēc ir jābūt labi sagatavotam.

Kā jūs izvēlaties lomas? Kā veidojat savu repertuāru?  

Esmu liriskais soprāns. Izvēlos lomas, kuras man piestāv ne tikai vokāli, bet arī mentāli un emocionāli. Mani interesē partijas, kurās varu paust kaut ko sev būtisku. Pašlaik galvenokārt dziedu Mocartu – viņa mūzika piestāv manai balsij, un tēli atbilst manam raksturam. Šīs varones ir jaunas, enerģiskas, dažas ir ļoti spēcīgas, un mūzika ir neiedomājami skaista.

Man patīk baroka mūzika un Hendeļa operlomas. Dziedu bel canto repertuāru. Priecājos, ka 2019.–2020. gada sezonā Metropolitēna operā diriģenta Janika Nezē-Segēna vadībā debitēšu Sofijas lomā Žila Masnē Verterā. Es ļoti gribētu nodziedāt Sofiju Riharda Štrausa Rožu kavalierī.

Metropolitēna operā esmu nodziedājusi jau septiņas astoņas partijas – gan lielākas, gan mazākas. Jauno dziedātāju programmas dalībniekiem tiek sniegta iespēja piedalīties vismaz divos iestudējumos sezonā.

Vai Metropolitēna operā jūtaties kā mājās?

Jā, man tā ir īpaša vieta. Tur esam kā ģimenes locekļi. Vienmēr būšu pateicīga šim teātrim par visām piedāvātajām iespējām. Ilijas lomu Idomeneo pirmo reizi dziedāju Metropolitēna operā maestro Džeimsa Levaina vadībā, pēc šīm izrādēm mani uzaicināja uz Zalcburgas festivālu.

Pastāstiet par savu sadarbību ar diriģentu Andri Nelsonu – viņa vadībā Bostonā piedalījāties Gustava Mālera Otrās simfonijas atskaņojumā kopā ar Bostonas simfonisko orķestri.

Andris Nelsons ir fantastisks! Nezināju, ka viņš spēlē trompeti. Mēs gatavojāmies koncertam, un es biju pārsteigta dzirdēt, ka diriģenta istabā kāds spēlē trompeti... Mans pirmais iespaids par Andri bija tāds, ka viņš ir ļoti mierīgs un nosvērts, es pat nespēju iedomāties, ka viņš var būt nikns. Savukārt koncertā Andris ir ļoti kaislīgs.

Uzstāties ar viņu ir lieliski – mūziķi vienmēr saprot, ko viņš dara un kā plāno attīstīt skaņdarba virzību. Andris elpo vienā ritmā ar dziedātājiem, viņš smalki jūt vokālistus un vienmēr ir kopā ar mums. Katram dziedātājam tā ir vislielākā bauda. Mēs atkal sadarbosimies 2021. gada maijā, kad Leipcigā notiks Gustava Mālera festivāls, – Andra Nelsona vadībā dziedāšu Mālera Otrajā un Astotajā simfonijā kopā ar Leipcigas Gewandhaus orķestri.

Vai tā ir tikai ilūzija, ka opera ir apsēsta ar pagātni – leģendāro diriģentu un dīvu rēgiem, kuri neliek mierā ne klausītājus, ne māksliniekus?

Nedomāju, ka tas ierobežo vai apgrūtina mūsu darbu. Man ir aizraujoši atklāt, kā ir muzicējuši mūsu priekšgājēji, kurus uzskatām par operas zelta laikmeta varoņiem. Tas ir iedvesmojoši. Opermākslas pagātne ir pamats, tās ir mūsu saknes, bez kurām nevaram augt un attīstīties. Tikai tā var izplaukt jaunas lapas un uzziedēt jauni ziedi. Jaunajai dziedātāju paaudzei ir jāsaglabā tradīcijas un jānāk ar savām idejām.

Kas jūsu izpratnē ir tradīcijas?

Cieņa un kaisle pret šo mākslas veidu. Uzticība un sevis veltīšana opermākslai. Jēdziens "tradīcijas" paredz arī vokālo meistarību. Operas zelta laikmeta dziedātājiem ir bijusi vislabākā vokālā tehnika un repertuāra izpratne. Mūsdienās klasiskās mūzikas industrijā viss notiek pārāk strauji, nevienam nav laika iedziļināties lietu būtībā un pievērsties detaļām – tas viss maksā pārāk dārgi. Gan lielu, gan mazu operteātru budžets ir ierobežots, daudzi teātri izjūt finansiālas grūtības, tāpēc mēģinājumu periods kļūst arvien īsāks.

Pagātnē bija pieņemts, ka dziedātājs uz dažām nedēļām dodas uz diriģenta vasaras māju, kur viņi gatavojas topošajam iestudējumam un slīpē lomu vēl pirms mēģinājumu procesa sākuma operteātrī. Mākslinieki veltīja laiku tam, lai patiesi izprastu mūziku, lai partija ieplūstu balsī. Tas apliecina viņu cieņu operai.

Pašlaik mums visiem spēkiem ir jārūpējas par to, lai pat īsajā mēģinājumu periodā mēs būtu pacietīgi un virzītu savu enerģiju, lai sasniegtu mērķi, – lai katrs solists nodziedātu lomu tik labi, cik iespējams, un lai mums sanāktu brīnišķīga izrāde. Šajā mākslā neko nedrīkst sasteigt. Par spīti industrijas mežonīgajam tempam, ir jāatvēl laiks darbam, jābūt pacietīgam, rūpīgi jāstrādā vienam pašam vai ar cilvēkiem, kuru viedoklim var uzticēties, – tāds ir mans padoms.

Ko vēl no jauna dziedātāja pieprasa šis laiks? Vai jums ir sajūta, ka ir jāizmanto katra iespēja pierādīt sevi, jo šis ir mirklis "tagad vai nekad" un rīt parādīsies jau nākamais daudzsološais soprāns?

Nē, tas nav mans domāšanas veids. Tas arī nav veselīgi un nevienam nepalīdz. Katram solistam ir sava karjeras trajektorija un savs ātrums. Viens debitē Milānas Teatro alla Scala un Ņujorkas Metropolitēna operā 23 gadu vecumā, cits – 35 vai 50 gadu vecumā. Tas nenozīmē, ka viens ir labāks vai sliktāks par otru. Katram ir savs attīstības temps. Kā jau teicu, visam ir savs laiks. Dziedātājam ir jābūt elastīgam un labi sagatavotam. Taču es nekad neuztrauktos – kāpēc joprojām neesmu uz La Scala skatuves? Kāpēc mani neaicina Londonas Koventgārdena opera? Vai neesmu pietiekami laba? Nē, vienkārši vēl nav pienācis laiks.

Kādu nākotni jūs paredzat opermākslai? Vai viens no veidiem, kā piesaistīt klausītāju uzmanību, ir ieviest "korekcijas" partitūrā, kā, piemēram, Mocarta Idomeneo šeit Zalcburgā izdarījuši Teodors Kurendzis un Pīters Selarss?    

Tas, ko dara Teodors un Pīters, ir ļoti nozīmīgi. Pīters ienes izrādē pasaules aktualitātes, savukārt Teodors uzlādē pirms vairākiem gadsimtiem komponētu mūziku ar savu enerģiju. Visiem teātriem un festivāliem ir nepieciešama jauna publika, un piesaistīt to nav viegli. Biļetes ir dārgas. Domāju, ka pēdējos gados opera ir kļuvusi daudz pieejamāka, pateicoties tiešraides iespējām kinoteātros.

Katram dziedātājam ir unikāla balss, taču kritiķi un klausītāji vokālistus nežēlīgi salīdzina citu ar citu, bieži piesaucot pagātnes elkus. Annu Ņetrebko salīdzina ar Mariju Kallasu, kārtējo jauno soprānu – ar Ņetrebko un tā tālāk. Kā pret šādiem salīdzinājumiem izturas paši mākslinieki?

Jā, mūs nepārtraukti vērtē, kritizē un salīdzina ar kādu. Taču galvenais – kā mēs paši to uztveram un ko «darām» ar šiem salīdzinājumiem. Katra balss ir citāda, un unikālais mākslinieciskais piepildījums nevar tikt salīdzināts ar citu. Taču dažreiz ir patīkami, ja tevi ar kādu salīdzina. Tu vari nojaust, kāpēc tā notiek, un izdarīt secinājumus: tas, ko ir paveikusi māksliniece, ar kuru tevi salīdzina, var tevi iedvesmot. Taču es to neuztveru pārāk personiski: "Kāpēc jūs mani ar viņu salīdzināt? Vai esmu tik slikta?!"

Vai otrādi: «Vai esmu tik laba?!»

Tieši tā. Par to var arī pasmieties. Es labprāt būtu es pati.

Kuras ir tās balsis, kuras jums nekad neapniks klausīties?

Es apbrīnoju Ketlīnu Betlu, Kiri Te Kanavu, Barbaru Boniju, Mirellu Freni, Renē Flemingu… Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi.

Vai joprojām esat apsēsta ar Selīnu Dionu?

Ak dievs! Ha-ha-ha! Viņa sen neizdod jaunus albumus. Tīņa vecumā es patiešām dievināju Selīnu Dionu.   

Kuriem popmūzikas vokālistiem ir vislabākā tehnika?

Nepārspējams ir Fredijs Merkurijs, es mīlu grupu Queen. Daudz klausos džezu un bosanovu. Nesen Ņujorkā dzirdēju Steisiju Kentu – koncertā viņa skan tikpat perfekti kā ierakstā. Mans jaunākais atklājums ir itāļu dziedātājs Džo Barbjēri. Viņa mūzika mani nomierina.

Kā izvēlējāties skaņdarbus savam solokoncertam, kuru dzirdēsim festivālā Rīga Jūrmala?

Kamermūzikas koncerti ir ļoti intīmi – viss notiek starp dziedātāju, pianistu un publiku. Šādā gaisotnē es varu izpildīt tikai tādu mūziku, kas man ļoti patīk. Klausītāji uzreiz jūt, vai mākslinieks ir emocionāli patiess. Nedrīkst būt tā, ka viņš tikai atkārto to, ko ir labi iemācījies. Kā to noteikt, sēžot skatītāju zālē? Ja esat aizkustināts, tas nozīmē, ka mūziķis ir patiess. Ceru, ka vienmēr esmu godīga uz skatuves. Es ļaujos mirklim, un koncertā viss ir atkarīgs no tā, kā es jūtos. Tāpēc mūzikā var parādīties jaunas krāsas un nianses. Vienu dienu jūtos trauslāka, citu dienu man ir daudz vairāk enerģijas. To visu var sadzirdēt.

Solokoncertā ir svarīgi kontrasti. Gatavojot programmu, mēs ar pianistu Kenu Nodu vienmēr domājam, kuri skaņdarbi būs kā uzkodas, kuri – kā pamatēdiens. Esam iecerējuši koncertu kā gardu maltīti.

Kas būs pamatēdiens 31. augusta koncertā?

Varbūt varat uzminēt? To es atstāju klausītāju ziņā. Programma un ēdienkarte kopumā ir zināma. Dažiem patīk sākt pusdienas ar desertu.  

Vai jūsu balss jūs pašu pārsteidz?

Dažreiz iedomājos: jā, tajā mirklī tas bija labs veids, kā izpaust konkrētu emociju. Citreiz vērtēju sevi kritiskāk: nu kāpēc tu tā nodziedāji, tā taču varēja būt daudz skaistāk izdziedāta frāze! Mākslinieks vienmēr sevi vērtē.

Aktiermākslas pasniedzējs Stīvens Vodsvorts Džuljarda skolā mums teica: "Uzstāšanās laikā tu allaž dzirdi balstiņu, kura ar tevi sarunājas, taču neļauj tai sēdēt šofera vietā – pie stūres ir jābūt tev." Tas tā tiešām ir – dziedātāja galvā vienmēr skan šī balstiņa, pat tad, kad nedziedam. Tā mēģina ar mums sarunāties. Taču uz skatuves ir jāprot koncentrēties, ir jābūt pārliecībai, ka skaidri zinu, ko daru, un neļaujos balstiņas provokācijām. Kad mākslinieks dzied, viņš ir boss.    

Vai pirms kāpšanas uz skatuves ir grūti savaldīt uztraukumu?

Cenšos būt mierīga. Galu galā tā ir vēl viena manas dzīves diena. Protams, biju uztraukusies Idomeneo pirmizrādes dienā Zalcburgas festivālā. Svarīgākā mācība – tici darbam, kuru esi izdarījis. Mēs šeit cītīgi strādājām vairākas nedēļas. Darbs, kas ir paveikts, – tas paliek mūsos, tas nepazūd. Tas nekad nav velti iztērēts laiks.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Visi laipni lūgti(1)

All Are Welcome Here/Šeit visi ir laipni lūgti – tāds uzraksts redzams pie daudzām Mineapolisas kafejnīcām, baznīcām, teātriem, galerijām un citām telpām. To īpašnieki tic, ka tolerances ideja...

Skaņas no visām pusēm

Liepājas Mākslas forumā kultūras namā Wiktorija notiks telpiskās skaņas seansi. Varbūt tā ir elektroniskās mūzikas koncertu nākotne?

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja