Jau gadus trīspadsmit nav gada, kad Jurim Zvirgzdiņam nebūtu iznākusi kāda grāmata. Kopumā viņam to ir vismaz divi duči: divarpus pieaugušajiem, bet pārējās – bērniem. Kamēr tiek brūvēta kafija, Juris Zvirgzdiņš paspēj pastāstīt divas anekdotes un informēt klātesošos, kāpēc senāk alumīnijs bijis dārgāks par sudrabu un zeltu. Sarunas gaitā es arī uzzināšu, kuru vārdu latviešu valodā raksta ar deviņiem "e" un ka pirmajos latviešu tekstos kamielis saukts par "Vāczemes briedi".
Jūs esat cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām.
Es jums varu pastāstīt, kāpēc. Interesē? Nekādas akadēmiskas izglītības. Bet no piecu sešu gadu vecuma esmu lasījis grāmatās ne tikai tekstu, bet skaidrojumus. Un tādēļ arī krājas informācija. Visu jau neizmantojam, bet nekad jau nezini, kad kas kā var gadīties. Un dažkārt pietrūkst tādas akadēmiskas sis-te-ma-ti-zē-ša-nas.
Kā rakstīšana bērniem atšķiras no rakstīšanas pieaugušajiem?
Ja es būtu dumāks kā esmu vai dumāks kā izskatos, es teiktu – bērniem vajag rakstīt tāpat kā pieaugušajiem, tikai labāk. Bet tā vienkārši ir tik nodeldēta frāze, ka to noliksim malā. Tātad: ar ko atšķiras bērnu grāmatas no grāmatām pieaugušajiem? Manuprāt, atbilde meklējama pašā jautājumā. Grāmatas bērniem ir domātas bērniem. Grāmatas pieaugušajiem ir domātas pieaugušajiem. Tiesa, bērni ļoti bieži zog pieaugušo grāmatas. Vispār tāda lieta kā bērnu literatūra ir samērā jauna – ne vairāk kā divsimt, trīssimt gadu veca. Pirms tam bērni zaga (un es esmu par to) grāmatas, kas domātas pieaugušajiem. Teiksim, Daniela Defo Robinsons Kruzo absolūti nebija domāts bērniem. Tālāk, Minhauzens nebija domāts bērniem. Tālāk, sevišķi Svifta Gulivers vispār bija politiska satīra – 18. gadusimteņa Anglijas politisko ķīviņu fiksācija paradoksālā formā.
Kāpēc es personīgi rakstu bērnu grāmatas – arī bērniem. Tāpēc, ka es esmu lasījis savā mūžā ļoti daudz – par daudz. Otrkārt, man pašam nav ne bērnu, ne mazbērnu, nu, diemžēl tagad jāsaka, ka diemžēl, jo agrāk likās, ka tā vajag. Bet tagad tā vienkārši ir parāda atdošana. Lasot jebkuru tekstu, skatoties jebkuru gleznu, runājot par kaut cik nopietnām lietām, klausoties mūziku, mēs taču aizņemamies. Tā ir pagātne, ko mēs lietojam. Izņemot tos latus par grāmatas pirkšanu, mēs nekādi parādu neatdodam, tas mums ir, godīgi sakot, Dieva dāvana. Kā klimats, kā saulīte. Un varbūt es personīgi savu iespēju robežās, kaujoties ar slinkumu, cenšos šo parādu mazliet – tagad pateikšu gudru vārdu – deldēt. (Pirmo reizi mūžā laikam to lietoju. Ir tādi vārdi, kurus it kā zini, bet tev tādus neiznāk pielietot.)
Jūsu grāmatās patīkamais ir apvienots ar lietderīgo – tur ir gan interesanti sižeti, gan kultūrvēsturiskas atsauces. Kad jūs rakstāt, vai gribat paplašināt bērnu redzesloku?
Jā, jā! Dažas manas grāmatas – bet tādu nav daudz – ir uzrakstītas, balstoties uz to, ko es jau zinu un ko varu izdomāt pats. Bet, teiksim, mana pēdējā grāmata Seši stāsti par ASV vēsturi – tas ir īsts izpētes materiāls, un reāli tur ir šis tas interesants, ko es pat nezināju, teiksim, Teodora Rūzvelta meita (kas bērnu grāmatai varbūt ir par daudz). Tad man vajadzēja rūpīgi izdomāt – darbības laiks ir aptuveni no Kolumba "Amerikas atklāšanas" līdz mūsdienām – man vajadzēja atrast stāstītājus, kas varēja būt klāt tobrīd, toviet. Un egoistisku iemeslu dēļ es biju ļoti priecīgs, ka Baraks Obama atkal kļuva par prezidentu, jo citādi beigas būtu citādas.
Grāmatu par Amerikas vēsturi man bija tiešām savākts diezgan daudz. Ne jau viss tur, protams, ietilpa, jo es tomēr nerakstīju mācību grāmatu. Bet, tāpat kā rakstot savu vienīgo (pagaidām) romānu pieaugušajiem Fon Mērkatces kunga memuārus, es ieskatījos ļoti daudzās vēstures grāmatās. Teiksim, lai uzzinātu – ja tur bija sunītis, lai viņam būtu dokumentāls vārds.
Redz, interesanta lieta – cik mēs varam bērnu grāmatā lietot vārdus, kurus bērns nezina. Ja mēs lietojam tikai tos vārdus, kurus bērns zina, tad viņš apstāsies. Nevar uzlikt bērniņam akmeni uz galvas, lai viņš neaug tik ātri.
Žurnālistikā ir noteikums, ka tekstā katrs divdesmitais vārds drīkst būt tāds, ko lasītājs nesaprot. Bet, kad es šodien lasu, man liekas, ka ir autori, kas cenšas svešos vārdus lietot ne jau tāpēc, ka nevarētu visu vienkāršākiem vārdiem paskaidrot, bet tāpēc, ka viņi (a) grib izklausīties ļoti informēti; (b) vairs nezina vienkāršos vārdus. Es nezinu nevienu tādu patiesību, kuru nevarētu pateikt vienkāršiem vārdiem.
Kad rakstījāt Muzejā iespīd mēness, gājāt uz muzeju?
Es jau pirms tam tur dažas reizes biju bijis. Astoņdesmito gadu vidū bija tāds jaunatnes žurnāls Liesma, un es viņiem vienreiz divos numuros par šo muzeju rakstīju. Muzejs man kopš 18 gadu vecuma vienmēr bijis mīļš un tuvs, lai gan tagad nebiju bijis gadus desmit. Muzeja darbinieces man toreiz pastāstīja par vienu puisīti – kāds vietējais, kas no triju četru gadu vecuma ienāk muzejā un staigā, nevienam viņš neko neprasa, viņš staigā un skatās. Mani interesē, kas no viņa dzīvē iznāca.
Vai muzejs zināja, ka jūs rakstāt grāmatu?
Jā, protams, jo vajadzēja jau ar viņiem saskaņot to fotografēšanu, visu pārējo. Un es jau biju direktorei par šo ideju stāstījis sen, sen. Man ilustrācijas arī patīk en masse, lai gan sunītis bija iecerēts krietni mazāks par Tobiasu. Bet uzzīmēts viņš ir foršs, tāds vēja suns, plīvojošs. Mākslinieku izvēlējās Inese Zandere.
Maniem bērniem arī ļoti patika, viņi teica, ka tur ir attēlota īstā realitāte un paralēlā realitāte.
Jūs ar viņiem arī bijāt tajā muzejā? Šeit ir tā racionālā didaktika, bet nevis aiz rokas raut, bet teikt – "iesim". Un ja to bērnu tā grāmata ir ieinteresējusi…
Ir ļoti labi, ka ir grāmata, jo muzejā ir tā, ka tu nesaproti, uz ko skatīties – visa ir tik daudz, bērnam pietrūkst virzības.
Man nupat ienāca prātā – tā ideja par muzeju kā materiālu grāmatai bērniem varbūt nāk no Selindžera Uz kraujas rudzu laukā, tur jau ir tas indiāņu muzejs. Un varbūt tas ietekmēja arī šos sešus stāstus, jo arī sešos stāstos darbība taču sākas tieši muzejā. Redz, kur mēs ar pagātni varam sastapties – arhitektūrā, muzejos, grāmatās, reālu cilvēku stāstos. Bet cik tas ir patiesi – nu? Mēs jau vēsturi lasām jeb dzirdam kā mītu.
Vai jūs esat domājis par to, kā šodiena izskatīsies kā vēsture? Kā mēs izskatīsimies muzejā vai kāds izskatīsies muzejs, vai tāds vispār būs?
Nu, muzejs, ceru, būs. Varbūt pa to nevajadzēs tieši staigāt. Varbūt tad būs jaunās tehnoloģijas, bet… krāšana jau ir cilvēkam dabā no alu laikiem. Es pat domāju, ka ne visus akmentiņus, krama gabaliņus uzreiz izveidoja kādai ekonomiski vajadzīgai lietai. Varbūt kādu paslēpa tāpēc, ka glīti izskatījās. Es domāju, muzeji būs, varbūt būs citādi, jo arī tāda lieta kā muzejs nemaz nav tik veca lieta – trīssimt, četrsimt gadu varbūt. Man pašam bērnībā visvairāk patika tas balzamētais kaķis pils muzejā – kas bija ietīts linauduma strēmelītēs.
Pagātnes visu laiku paliek arvien vairāk...
Nu, nu, nu, lielu daļu mēs vienkārši aizmetam prom. Kad jūs pēdējo reizi rakstījāt ar tintes pildspalvu? Vai jums bija peidžers? Kur viņš ir? Vai jūs atceraties, kad pēdējo reizi zvanījāt no ielas telefona automāta? Lūk, cik ātri mēs pagātni aizsviežam.
Mums jāsaprot, ko paturēt. Ja mēs visu mēģināsim paturēt, visam nepietiks vietas. Es vienā jūsu intervijā lasīju, ka jums ir grūti izmest grāmatas un bibliotēkas arī tās negrib. Saka – grāmatas iet uz galu, bet manā dzīvē to kļūst tikai vairāk, t.sk. manās mājās. Kāpēc ir tik grūti izmest grāmatu, pat tad, ja tā šķiet draņķīga?
Ja jums sāp kāja: vai zāģēt nost un pielikt elegantu alumīnija kāju – elektronisku? Mēs esam pieraduši. Dzīvojam tomēr mītu pasaulē, mēs tos lietojam pat zemapziņas līmenī. Jau no pirmajām grāmatām, kas mums iepatīkas. Mums liekas, ka grāmatas ir labas. Pat ja vēlāk saprotam, ka tā vai cita nav laba, paliek spēkā tā pati doma, ka grāmatas ir jāsaudzē, ka nevajag likt viņās sazin ko: bibliotēkās es esmu dažkārt redzējis – kā grāmatzīmi ir izmantojuši visdīvainākos priekšmetus.
Kā zināt, ko saglabāt?
Manai mātei bija pogu kastīte, un tajos gados jau arī piemērotas pogas nevarēja nopirkt. Pogas tur bija ļoti skaistas, bērnībā varēju viņās ilgi skatīties. Kā zināt, kuru sviest ārā, kuru ne?
Par grāmatām – sviest ārā ir ļoti grūti, es cenšos kādiem atdot. Jūs zināt, ko nozīmē diviem cilvēkiem dzīvot dzīvoklī, kur virtuve, vannas istaba, kaut kāda tualete, gaitenītis un istaba ir kādi 33 metri? Diezgan šaušalīgi. Es tagad cenšos grāmatas pēc iespējas mazāk pirkt. Paldies dievam, ka tagad līdz materiālie apstākļi, bet tieši no kurām atteikties... Man pat ir bijis tā, ka es tās grāmatas esmu kādam atdevis – nevis aizdevis, bet atdevis –, taču pēc diviem trim gadiem man viņa izrādās nepieciešama.
Tādā ziņā ļoti labi tie elektroniskie lasītāji, kas neaizņem vietu gandrīz nemaz.
Nē, es esmu pieradis pie grāmatām. Vēl man vajag žurnālus – arī no agras jaunības.
Kā cilvēki spēja paciest garlaicību, kad nebija grāmatu?
Mierīgi. Ir stāsts. Kā vispār literatūra radās? Kāds izgājis no alas, kaut ko ieraudzījis un, atnācis atpakaļ, pastāstījis. Ja pastāstīja interesantāk, dabūja treknāku gaļas gabalu, ja stāstīja galīgas muļķības, dabūja ar kaulu pa galvu un pārtrauca savu stāstnieka darbu.
Varbūt senāk bija vairāk darba, un, tiklīdz darba nebija, radās nepieciešamība pēc grāmatas?
Tātad jūs saprotat, no kā ir radusies tā saucamā inteliģence – no vēlēšanās nestrādāt un rast iespēju nestrādāt. Es runāju par fizisku darbu. Manai sievai ir viena draudzene, kas uzskata, ka visi, kas lasa vai raksta grāmatas, ir cilvēki, kam nav, ko darīt. Un varbūt viņai ir taisnība.
Ja literatūra ir nelietderīga nodarbe, kura tad ir tā izredzētā, tā jēdzīgā, kas tāda ir pilnīgi neapšaubāmi? Es varu iedomāties vienīgi ātro palīdzību.
Ātrā palīdzība vispār nav vajadzīga! Kāpēc cilvēki nevar godīgi piedzimt, padzīvot, kamēr Dievs un daba būs ļāvuši, un pēc tam mierīgi nomirt? Tas ir dabisks process. Tāpat kā neviena grāmata nav izglābusi cilvēku no jautāšanas, jo nav atbildes, tāpat ātrā palīdzība nevienu nav – laika gaitā nav – izglābusi no miršanas. Tātad ātrā palīdzība nav vajadzīga.
Kas ir vajadzīgāks – futbols vai literatūra?
Kas ir vajadzīgāks – ceturtdiena vai otrdiena? Bet grāmatas nodara ne pārāk lielu ļaunumu, lai gan mēdz būt arī diezgan riebīgas grāmatas. Vēl viena no literatūras jēgām, ja tā var teikt, ir tāda: tas ir arī laika kavēklis. Tāpat kā dziedot cilvēks nevar nedz slepkavot, nedz zagt, nedz kādu spārdīt kājām, tā arī lasot grāmatu, tieši pašā lasīšanas gaitā, tu nevari dedzināt barona muižu. Kad esi grāmatu izlasījis – lūdzu – piektais gads. Viens bērns, kad lasa, teiksim, Lindgrēnes pasaku grāmatu vai Tuvi Jansoni, – tieši tajā brīdī nevar otram bērnam spert ar kāju: viņš ir aizņemts!