Intervija ar komponistu Rihardu Dubru. Pasaulē ir daudz priecīgu lietu

Mums šodien visnepieciešamākais, ko lūgt, ir mīlestība, uzskata komponists Rihards Dubra. Viņa jaunā oratorija Marija, kuras rašanās impulss saistīts ar Latgales kongresa 100. jubileju, liks līdzās mitoloģisko Māru, tā būs lūgšana par Latgali un visu Latviju. Diriģenta Māra Sirmā vadībā Dievmātei veltīto oratoriju atskaņos Valsts akadēmiskais koris Latvija, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un etnodziedātāju grupa. Pie ērģelēm koncertā Rēzeknes Gorā 4. maijā būs Iveta Apkalna, savukārt 5. maijā Rīgā – Kristīne Adamaite. Autors gan jūtas apbēdināts, ka pirmatskaņojums Rēzeknē notiks slēgtā koncertpasākumā. Plašam skatītāju un klausītāju lokam tas būs pieejams tikai LTV tiešraidē un nākamajā vakarā – koncertā Rīgā.

Kāpēc saki, ka neviena cilvēka koncertā Gorā nebūs?

Tāpēc, ka tur ies tikai ļoti cienījami ļaudis. Par to esmu sarūgtināts, jo es šo mūziku rakstīju cilvēkiem, nevis tikai ļoti cienījamiem ļaudīm, vadošajai elitei. Man partitūrā augšpusē ir teksts, kurā norādu, ka šis darbs ir veltījums un lūgšana par visiem cilvēkiem gan Latgalē, gan visā Latvijā. Mani tas tiešām apbēdināja, jo es nerakstīju šo skaņdarbu ne valdībai, ne partijām. Es rakstīju katram atsevišķajam mazajam, vienkāršajam cilvēkam. Konkrēti – katram. Diemžēl koncertu Rēzeknes Gorā ir pārņēmusi Saeima un zālē tiks ielaisti tikai lūgti viesi.

Brīvi pieejams taču ir koncerts Rīgā nākamajā dienā?

Zinu, ka daudzi ļoti gribēja izbaudīt pirmatskaņojumu Latgalē un bija gatavi braukt speciāli uz Rēzekni un tur nakšņot. Viņi ir rūgti vīlušies, un es nerakstīju mūziku kā fonu oficiālajam pasākumam. Es komponēju skaņdarbu, kuru klausoties cilvēki varētu arī pasapņot par kaut ko labu, rast emocijas, kuras viņus saviļņotu un spētu stiprināt šajā laikā, kad dzīve ne visiem ir viegla. Mūzika, kā jau man ir raksturīgi, ir nedaudz eklektiska, jo gribējās uzrakstīt tā, lai cilvēki to varētu baudīt, vienkārši tai ļauties. Ar šāda veida organizēšanu mana ideja būtībā tiek sabojāta.

Atliek cerēt, ka oratoriju Marija Rēzeknē atskaņos vēl kādreiz?

Es ceru, ka tā notiks, jo bija ideja to atskaņot arī Latvijas simtgades gadā. Ceru, ka tad tas nebūs slēgtais koncerts.

Kā oratorijā tiekas kristīgais un tautiskais?

Oratorija ir latgaliešu valodā. Latvija tiek dēvēta par Māras zemi, tāpēc bija vēlme šajā simbolā apvienot latviešu Māru ar kristīgo Mariju. Tāpēc bija ideja savienot baznīcas un tautas dziesmu tekstus. Tam bija vajadzīgs librets, un Latgalē labu dzejnieku netrūkst, tomēr līdz libretam tā arī nenonāca. Paņēmu katoļu lūgšanu grāmatu, kurā ir arī dziesmu teksti latgaliešu valodā. Lasot Dievmātei veltītos vārdus, konstatēju, ka te iznāk ne tikai sižets, bet varētu pat uzrakstīt vēstures grāmatu.

Man pārsteigumā pavērās mute par simboliem, kādus šajā grāmatiņā nebiju pat cerējis ieraudzīt: "Sentēvu Māra, latviešu māte, izlūdz no Dieva mums žēlastību." Viss cieši savijies kopā ar mūsu tautasdziesmu! Marijas tēls ir nesaraujami saistīts ar Latgales tradīcijām un vēsturi, Rēzeknē ir piemineklis simbols Latgales Māra. Oratorijas tekstos visu laiku mijas Māra, Marija, Māra. Vadmotīvs, kas vairākas reizes atkārtojas manā oratorijā, ir lūgšana ne tikai par Latgali, bet par visu Latviju.

Ko mums šodien visvairāk vajadzētu lūgt un novēlēt Latvijai?

Mīlestību. Labestību. Visdažādākajās šī vārda izpausmēs. Vienam pret otru, sabiedrībā citam pret citu. Var būt mīlestība valdībai pret tautu, darīt kaut ko labu, nevis visu izrēķināt centos, lai pateiktu, ka naudas nav. Nevar visu dzīvi izrēķināt naudā. Ir vērtības, kuras vispār nav aprēķināmas, taču peļņa, augļi, mūsu ieguvums būs daudzkārt lielāki. Skatīties tālāk, plašāk un gudrāk. Būt sirdsgudriem un raudzīties tālāk par rītdienu. Rītdiena pienāk nemanot.

Domāt ilgtermiņā?

Šis vārds ir kļuvis par valodas parazītu un der tikai muldēšanai.

Piekrīti, ka tevi dēvē par komponistu mistiķi?

Ļoti, jo mistikai un mistiskajai pasaulei ir liela nozīme ne tikai manā mūzikā, bet arī manā dzīvē. Mistiskā pasaule mani vienmēr ir aizrāvusi. Man patīk, ka pasaulē ir neizskaidrojamas lietas. Tas sekmē radošumu. Ja mums ir kaut kas tāds, par ko mēs varam fantazēt, tas rosina domāt. Esmu šad tad dzīvē saskāries ar neizskaidrojamiem notikumiem. Brīžos, kad reālā un tā cita pasaule pārklājas, izjūtam kaut ko īpašu. Ja neko vairāk, tad vismaz iedvesmu. Bet, ja es aizietu pie priestera un teiktu, ka esmu redzējis Dievmātes parādīšanos, viņš man ieteiktu doties pie psihiatra. Un viņam būtu pilnīga taisnība.

Brauksi uz Rēzekni noklausīties, paklanīties pēc pirmatskaņojuma?

Pat nezinu, vai tikšu uzaicināts. Ja nesaņemšu ielūgumu, ieslēgšu LTV tiešraidi un noskatīšos. Ja aizbraukšu, tad tikai viena vienīga cilvēka dēļ – lai paklanītos diriģentam Mārim Sirmajam. Esmu pietiekami emocionāls, varētu iecirsties un nebraukt, taču, manuprāt, šajā situācijā tā būtu zināma nodevība pret diriģentu.

Vēlamies pasaulē apliecināties kā koru un kultūras lielvalsts, bet nevīžīgi izturamies pret vērtību radītājiem?

Mūziķis vienmēr ir bijis kalpu kārtas pārstāvis. Gadsimtu gaitā nekas nav mainījies. Vārdam "kalpot" gan ir dažādi nozīmju skaidrojumi, mēs to varam saprast dažādi. Varu būt kalps verga nozīmē, bet varu kalpot arī tādā ziņā, ka man ir patīkami kādam izdarīt pakalpojumu. Mani tā ir audzinājuši: man vienmēr ir milzīgs prieks kādam izdarīt kaut ko labu. Tāpēc ar prieku kaut ko izdaru baznīcā: dziedu, komponēju un, kad vajag, spēlēju ērģeles. Ja man no sirds palūdz, daru par velti. Bagātnieki neesam, bet badu arī nemirstam. Ko gan vairāk vajag?

Kas tev ir vajadzīgs dzīvei mūsu materiālajā pasaulē?

Lai es varētu nodrošināt saviem bērniem Patrīcijai (14) un Jasmīnai (9) labu izglītību. Patrīcija spēlē klavieres, taču šķiet, ka nedomā dzīvi simtprocentīgi saistīt ar mūziku.

Jasmīna spēlē vijoli. Viņai tas padodas, tāpēc man ir klusa cerība, ka varbūt viņa ies šo ceļu. No iepriekšējās ģimenes man ir vēl divi pieauguši bērni, man ir divi mazdēli. Arī abi vecākie bērni ir beiguši bērnu mūzikas skolu. Dēls spēlēja mežragu, meita Laima Steika – klavieres, tagad viņa ir profesionāla māksliniece, gleznotāja. Viņa pagājušajā gadā beidza Mākslas akadēmijas maģistrantūru, patlaban viņas izstāde apceļo Latgali.

Tev ir īpaši tuvas attiecības ar Latgali?

No tēva puses manā dzimtā visi ir latgalieši, no mammas puses – kurzemnieki. Kad nomira tēvs, man bija četri gadi. Bija 60. gadi, ļoti grūti laiki. Mammai bija jāstrādā, un es uzaugu pie vecmammām. Tā man no bērnības veselīgā nozīmē ir potētas abas mentalitātes. Tā bija laucinieku domāšana, jo abas bija lauku sētas. Esmu "zem govs" uzaudzis, un piens man vēl joprojām garšo tikai tikko slaukts, silts. Citu nelietoju. Vecmāmiņas mājiņas Latgalē vairs nav, taču daudz nebēdāju, jo tas ir ļoti tālu – 350 kilometru no manas dzīvesvietas Jūrmalā. Līdz Tallinai tuvāk. Tas ir pie Šķaunes, kur satiekas Latvija, Krievija un Baltkrievija. No mūsu mājas Porečjes ciematiņā Bērziņu pagastā bija pieci kilometri līdz Baltkrievijai un deviņi kilometri līdz Krievijai.

Interesants nosaukums – Porečjes ciemats. Kad Latvija atguva neatkarību, ciematiņa nosaukumu mēģināja latviskot un saukt par Upmaļiem, taču nekas nesanāca, jo tas neiegājās.

Tavas gaitas un sajūtas Latgalē un Kurzemē atstājušas ļoti atšķirīgu mūža nospiedumu?

Manas mammas kurzemnieku dzimtā ik pēc divdesmit gadiem kāds dzimis, tāpēc varēju piedzīvot savu vecvecmammu. Kad mammai bija 21 gads, vecmāmiņai – četrdesmit trīs, vecvecmammai – pāri sešdesmit. Viņa nākusi no Liepājas puses. Es daudz laika pavadīju kopā ar viņu un vecvectēvu. Lepojos, ka man ir XIX gadsimta audzināšana – mani vecvecāki bija dzimuši 1887. un 1892. gadā. Esmu pateicīgs, ka esmu saņēmis tādu audzināšanu, jo varu citām acīm raudzīties uz dažādām muļķīgām lietām, kas mūsdienās notiek.

Piemēram? Cilvēku nevēlēšanās domāt, kas izpaužas kā aprobežotība. Nevēlēšanās piepūlēties, lai uzzinātu, iegūtu vai saprastu kaut ko jaunu. Visvairāk mani tracina lepošanās ar to: "Es esmu stulbs un ar to lepojos." Diemžēl to novēroju arvien biežāk. Es saprotu, kāpēc tā ir. Tāpēc, ka informācija, ko saņemam no visas pasaules, un nosacītā kārtība cilvēku padara par tādu, kurš nevēlas neko uzzināt, kuram pietiek ar to, ka viņš var kaut ko nopirkt un pieēsties, līdz plīst. Pūlis, kam pietiek ar utilitārām lietām, ir viegli vadāms. Tie, kuri tiecas izzināt kaut ko vairāk, kuriem ir dziļākas intereses, mūsdienās ir nevēlami. Tas ir skaidri redzams. Jebkurš, kurš mazliet sāk atšķirties no kopējās viduvējās masas, daudzos gadījumos tiek noriets, izsmiets un pat iznīcināts. Ne fiziski, bet morāli – atstumts, diskreditēts. Tas notiek bieži, arī pie mums Latvijā.

Spilgts piemērs ir patlaban uzpeldējušais skandāls ap Jura Rubeņa jauno grāmatu Viņš un viņa, kas aizgājis pat līdz priekšlikumiem izslēgt Rubeni no baznīcas. Pirmkārt, viņš nav izdarījis neko tādu, par ko būtu jāizslēdz no baznīcas. Otrkārt, mani šajā kontekstā izbrīna tas, ka pat mācītu teologu domāšanas līmenis ir tik zems, ka, ja viņi izlasa grāmatas virsrakstu, viņu domāšana nesniedzas tālāk par cilvēka fizioloģiju. Latviski sakot – par zemjostu. Rubeņa grāmatā par to nav neviena vārda, tātad šie cilvēki grāmatu nav lasījuši. Atkal sastopamies ar veco kaiti: grāmatu neesmu lasījis, bet man ir viedoklis.

Arī baznīcas videi piemīt tie paši netikumi un tendences, kas mūsdienu sabiedrībai vispār?

Nevajag jaukt baznīcu un cilvēku. Cilvēks gan baznīcā, gan tirgū ir un paliek tikai cilvēks. Viņa priekšrocība un arī problēma ir tā, ka viņam atšķirībā no dzīvnieka ir atļauts izvēlēties. Dzīvnieks var rīkoties tikai pēc instinktiem, bet cilvēks var izvēlēties. Neraža ir tā, ka bieži vien viņš ir tik vājš, ka vai nu nekontrolē savu izvēli, vai apzināti izdara muļķīgu vai pat ļaunu izvēli. Neviens nav pasargāts no šādiem gadījumiem, jo tāda ir cilvēka būtība.

Konkrētajā gadījumā esmu šokā, ka cilvēki var tādā veidā spriest par grāmatu, pat nesaprotot, ka tas ir filosofisks darbs, nevis medicīnisks traktāts par cilvēka fizioloģiju. Kad šī jezga sākās, uzreiz iegādājos un izlasīju Jura Rubeņa grāmatu. Konstatēju, ka visa runāšana par to ir tāda pati kā padomju laikos pret cilvēkiem, kuri bija kļuvuši neērti un kurus vajadzēja izolēt. Es ārkārtīgi cienu Juri Rubeni un šaubos, vai Latvijā ir daudz tādu, kuri sasnieguši to apziņas, gudrības pakāpi, kādu sasniedzis viņš.

Varbūt šo kampaņu virza vecā, pazīstamā latviešu skaudība?

Vecvecāki mani audzināja stingri. Nenovīdība, skaudība un aprunāšana tika nogrieztas pašā saknē un izskaustas no bērnības, jo tā darīt ir kauns! Kas tas latviešiem ir par lāstu, ka, tiklīdz kādam ir kaut kas labs, viņš ir jānorej, jānopeļ? Tas ir mūsu visu kopējais labums, ja kāds no mūsu tautas ir paveicis kaut ko tiešām atzīstamu, pasaules līmenī. Par to ir jāpriecājas, nevis jāskauž.

Strādājot Ventspils Mūzikas vidusskolā, noder kurzemnieka mentalitāte?

Pēc 30 nostrādātiem gadiem aizgāju no pedagoga darba Jūrmalas Mūzikas vidusskolā. Vienu gadu biju brīvmākslinieks un iztiku tikai no pasūtījuma darbiem. Pagājušās vasaras beigās mani sazvanīja no Ventspils: esam dzirdējuši, ka esat brīvs. Varbūt jums būtu interese strādāt Ventspils Mūzikas vidusskolā? Diezgan ilgi domāju, jo man jau bija sajūta, ka ar pedagoģisko darbu pietiek, visam kaut kad pienāk beigas. Tomēr nodomāju, ka varu aizbraukt apskatīties, tas taču ir tikai divu stundu brauciena attālumā ar mašīnu. Tagad esmu iemīlējies šajā darbavietā. Ļoti jauka atmosfēra, cilvēki. Protams, ar raksturīgo kurzemniecisko humoriņu, tur katrs tiek drusku pavilkts uz zoba, taču tas tik ļoti atdzīvināja bērnības atmiņas.

Pat valodas nianses: "es ies", "es darīs". Ģenitīva lietošana instrumentāļa vietā sieviešu dzimtē: "es ies ar viņas uz veikalu", "es ies ar kaimiņu Mirdzas". Kad to izdzirdēju, atcerējos: pareizi, mana ome arī tā teica!

Es mācu harmoniju. Trešdienas rītā aizbraucu un ceturtdienas vakarā atgriežos mājās. Jau biju iejuties komponista brīvmākslinieka dzīvē, bet, kad septembrī atsāku strādāt skolā, sajutu, cik ļoti man tā ir trūcis. Es pilnīgi iegrimu tajā! To saprot tikai pēc pārtraukuma.

Muzikālās izglītības trīspakāpju sistēma joprojām garantē Latvijas mūziķu izcilību, starptautisko prestižu?

Jā. Taču man nepatīk, ka tiem, kuri stājas Mūzikas akadēmijā, vairs neprasa mūzikas vidusskolas diplomu, pietiek tikai ar parastās vidusskolas diplomu. Rezultātā augstskolā iestājas cilvēki, kuri nav mācījušies mūzikas skolā. Ja ir kaut nelielas priekšzināšanas, labs pedagogs var pāris mēnešos "uztjūnēt" augstskolas iestājeksāmena nokārtošanai teorētiskajos priekšmetos, bet tas nenozīmē, ka jaunais cilvēks kaut ko zina. Gluži tāpat mums ir pilnas ielas ar automašīnām, ko vada cilvēki, kuri nemāk braukt. Viņi ir tikai nokārtojuši braukšanas eksāmenu. To var redzēt, tāpēc notiek tik daudz avāriju.

Ja Mūzikas akadēmiju pabeidz cilvēki, kuri nav mācījušies mūzikas vidusskolā, viņiem trūkst zināšanu vismaz par diviem gadsimtiem – par klasicisma un romantisma laikmetu. Tāpēc es redzu jaunos kolēģus komponistus, kuri izgudro velosipēdu no jauna. Viņi varētu tā nepūlēties, ja zinātu klasisko harmoniju. Tā iemāca ne tikai klasiskā stila normas, kas garantē labskanību, bet arī trenē un veido mūsu telpisko dzirdi – to, kā mēs sadzirdam kopskaņu telpā. To, ka šis milzīgais treniņš izpalicis, es dzirdu daudzu jauno komponistu darbos, sevišķi orķestra opusos.

Agrāk komponistiem un vokālistiem bija sagatavošanas kursi, tā bija brīnišķīga iespēja. Tieši šādi trūkstošās zināšanas savulaik ieguva šodien pasaulē atzītais komponists Ēriks Ešenvalds. Kāpēc tādu kursu vairs nav? Mākslas akadēmijā tie ir vēl joprojām, tie noderēja manai meitai, jo līdz tam gleznot viņa bija mācījusies tikai privāti.

Ventspilnieki ir diezgan šerpi, tieši. Tas nebiedē?

Man tas šerpums patīk. Arī tas atgādina omi: ja bērns neklausīja, dabūja ar trauklupatu pa muti, un miers. Es to atceros ar lielu pateicību, jo man bērnībā iemācīja lietu būtību un attiecības starp dažāda vecuma cilvēkiem. Mūsdienās mani uztrauc, ka sabiedrība vecus cilvēkus vairs neciena. Tā ir zināma truluma pakāpe. Viņi būtu jāciena kaut vai tikai par to, ka ir tik ilgi nodzīvojuši un ieguvuši tik lielu dzīves pieredzi. Viņu ieguldījums un atstātās pēdas nekur nepazūd. Viņos ieklausoties, no katra varam kādu kripatiņu mācīties.

Tad jau nevari pierast pie šodienas tīņu brīvajām manierēm?

Mani kaitina staigāšana visur ar ēdieniem un dzērieniem tā, it kā cilvēks būtu pārtikas pārstrādājamā mašīna un nespētu kādu brīdi izturēt bez rīšanas. Tagad iegājies, ka visi sēž un ik pēc brīža padzeras. Es, sākot strādāt Ventspilī, kļuvu slavens ar to, ka saviem skolēniem jau pirmajā stundā stingri nogriezu nākšanu klasē ar ēdamo un dzeramo. Nekādas kafijas un ūdens pudeles, nekādas īsziņu rakstīšanas!

Neviens nenomirst, ja 40 minūšu nepadzeras. Mana klase nav ne kafejnīca, ne ēdnīca. Šī ir telpa, kurā mācāmies. Ja ļoti vajag, izejiet ārā! Sākumā dažiem bija pārsteigums, taču viņi pierada. Es to neuztveru kā milzīgu misiju, bet, cik vien būs manos spēkos iemācīt uzvedības, attiecību kultūras un etiķetes pamatus, tik es to darīšu.

Tagad visi runā par bērnu tiesībām un par to, ka vecās, stingrās audzināšanas metodes vairs neder.

Ir pavisam vienkārši: tiesībām un pienākumam ir jābūt līdzsvarā. Ja pārsvarā ir tiesības, tā ir anarhija, bet, ja pārsvarā ir tikai pienākumi, tā ir koncentrācijas nometne. Tās ir divas galējības. Patlaban līdzsvars ir izjaukts. Nedrīkst būt tā, ka skolotājs neko nevar pateikt un ir gandrīz beztiesīgs. Kad pieaugušais izdara noziegumu, viņš par to saņem sodu. Ja bērnībā nav iemācīts, ka tā būs, un bērnam ļauj darīt visu, kas viņam ienāk prātā, cilvēks pat tiek pamudināts darīt slikto. Protams, drusku izlēkt, izaicināt, mēģināt pārkāpt robežas jaunībā bijis raksturīgi visos laikos.

Kā cīnīties pret ļaunumu?

Jo vairāk par ļaunumu runājam, jo tam ir lielāks spēks. Ja par to neraksta un nerunā, tas mirst. Protams, ir lietas, par kurām jāraksta. Taču tas ir jādara audzinošā, nevis reklamēšanas, popularizēšanas līmenī. Cilvēki pasākuši žēloties, ka Latvijā nekā laba nav, darba nav, jābrauc prom. Kas par blēņām! Ir pilns ar darba sludinājumiem, tikai atver! Var dzirdēt: "Es neiešu par tādu naudu strādāt!" Es atvainojos, tādā gadījumā tā ir tava problēma. Ja man nebūtu nekā, es aizietu strādāt par sētnieku. Ja tev nepietiek, meklē vēl kaut ko. Paziņas ir brīnījušies, kāpēc par nelielu naudu piekritu sēdēt koru žūrijā Lietuvā. Izvēle ir vienkārša: vai nu visu dienu nosēdi mājās un kasi vēderu, vai arī dzirdi kaut ko jaunu un saņem kaut nelielu atlīdzību. Vai nu tev tas ir, vai nav. Es izvēlos, lai man tas ir. Viss.

Cilvēki vēlas uzreiz dabūt zelta kalnus. Vispirms pierādi, ka esi tā vērts! Vispirms ir jāmeklē un jābūt aktīvam, un tikai pēc tam vari žēloties, jo šajā pasaulītē nevienam tāpat neko nedāvina. Vienas receptes nav, taču ir skaidrs, ka vispirms katram pašam ir jāizrāda iniciatīva. Vaimanu kults tiek tik ļoti kultivēts, ka kļuvis par standartu. Taču viss sevī nes zināmu kodu.

Varbūt mūsos vēl joprojām ir nepabeigtais, pusnoslīkušais Lāčplēsis, kurš tā arī līdz galam savu darbiņu nav paveicis. Tikai gaidām un vaimanājam, bet varbūt vienreiz ir jāpārstāj to darīt? Pasaulē ir daudz priecīgu lietu. Ja runāsim par labo, labais vairosies. Ja desmit tūkstoši cilvēku reizē pasaka: "Mēs varam!" un ja viņi patiešām tā sāk domāt, viņi var paveikt milzīgas lietas. Tas ir tas, kā mums ļoti pietrūkst. Pat tad, kad viss ir patiešām labi, atradīsies kāds, kurš īdēs, ka īsti labi līdz galam tomēr nav. Sajūti taču prieku sevī!

Vai Latvijas simtgades svinēšanai tērējam par daudz?

Šajā kontekstā naudai vispār nav nozīmes. Ja tā ir, jātērē tik, cik vajadzīgs, jo garīgais un audzinošais efekts, ko dabūsim, nav naudā izmērojams. Tas ir gan prieks, gan patriotisms, gan vēstures un kultūras mācīšanās un cilvēku savstarpējās saskarsmes audzināšana. Tas ir milzīgs garīgais spēks, ko mēs caur to visu iegūstam. Virsvērtība ir tas, ka turpinām saglabāt un vairot to īpašo, kas latviešu tautai ir.

Lietuvā, piemēram, Dziesmu svētki diemžēl vairs nav tādā līmenī, kādā kādreiz bija, – tie aizgājuši uz vieglāku repertuāru popmūzikas, nepiepūlēšanās virzienā. Ja kāds sāk teikt, ka simtgadei nevajag tik daudz tērēt, tā ir neinteliģence, aprobežotība vai apzināta sabotāža. Ja netērētu svinēšanai, šī nauda tāpat pazustu. Ļoti labi, ka to tērēsim svinēšanai. Saņems tauta.

Rihards Dubra

Oratorijas Marija pirmatskaņojums

Latgales vēstniecībā Gors 4.V (tiešraidē LTV plkst. 18.55),

Lielajā ģildē 5.V plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–25