Intervija ar LMA rektoru gleznotāju Kristapu Zariņu. Magrits neko nav izdomājis

Kristaps Zariņš Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektora amatā drīzumā būs aizvadījis jau divus gadus. Tiekamies brīdī, kad akadēmija tikko iegājusi savā 101. gadā – notikusi balle un iznācis jubilejai veltīts katalogs, kura koncepcijas autors ir Kristaps Zariņš un dizaina autors Armands Zelčs. Sarunājamies par iepriekšējiem LMA simt gadiem, kā arī par to, kas izdarīts un kas vēl ir priekšā, kā padarīt akadēmiju pazīstamāku starptautiskā kontekstā un cik liela nozīme ir katra studenta pašiniciatīvai.

No sarunas par akadēmiju pārejam pie augstskolu pārvaldības un politikas, un rektors runā līdzībās: "Sēž desmit cilvēku, un viņu vidū nav pilota, bet viņiem ir boings. Viņi nobalso, ka persona X turpmāk vadīs boingu. Skaidri domājošs cilvēks taču nekāps tajā iekšā. Gribētos, lai tie, kuri rosina pārmaiņas, būtu ar pieredzi augstākās izglītības būvniecībā vai augstskolu vadībā. Gribētos, lai pie boinga stūres sēdētu profesionāls pilots."

19. septembrī izstāžu zālē Arsenāls uz neilgu laiku iemājos akadēmijas gars, dodot iespēju katram kritiski izvērtēt, kas tad varētu būt tas unikālais, kas raksturīgs LMA: līdz 17. novembrim būs skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades ekspozīcija Academia.

Kādas ir jūsu sajūtas, ieejot Mākslas akadēmijas 101. gadā?

Es pats kopš savas 40. dzimšanas dienas dodos prom uz svētku laiku. Četrdesmitajā aizlidoju uz Parīzi un tur, agri no rīta pamodies un skatīdamies pa logu, sapratu, ka Magrits pats neko nav izdomājis – tādā nozīmē, ka viņa darbos nav mākslinieka ģēnija vīzijas, bet viņš vienkārši to visu ir ieraudzījis dzīvē. Tikko svīda gaisma, un tur parādījās Magrits. Tāda pati sajūta ir akadēmijas simtgadē.

Es gribētu veidot līdzību ar to, kā Purvītis dizainēja Latvijas ainavu. Tajā ir iekļautas divas domas – pirmkārt, viņš to izdarīja, ņemot vērā laikmeta tendences, otrkārt, viņš dizainēja akadēmijas struktūru un pēctecību. Purvītis pulcināja akadēmijā gan Rietumeiropas strāvām piesātinātos, gan mierīgi domājošos, gan individualizētos raksturus vienkopus, radot studentiem patiesi radošu un dažādotu mākslas pasaules ainu. Viņa dizainētais mācību modelis ir saistošs vēl arvien.

Mūsu simtgade rāda, ka mākslinieks joprojām ir vajadzīgs sabiedrībai kā gaumes veidotājs, simbolu izgaismotājs un domu dizainers. Ko latvieši, piemēram, darītu, ja nebūtu Zāles Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu ansambļa? Tas attiecas arī uz mūziku un filosofiju. Ko Latvija darītu bez kultūras, kas ir reizē kā ūdens un maize tautai un sniedz atelpu ikdienā? Tautasdziesma, četrrinde ir mūsu arhitektūra. Protams, nezinu, vai ar lepnumu vai nožēlu jāmin, ka Rīga ir gandrīz vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kurā vēl nav laikmetīgās mākslas muzeja. Šorīt pa radio stāstīja, ka šis gads ir pasludināts par digitālo un informātikas gadu, bet es pie sevis domāju, ka var jau pasludināt daudz ko, bet arī robotiem galu galā būs vajadzīgi mākslinieki, jo ideja tik un tā tajos būs jāielādē māksliniekam.

Kāda ir jūsu vīzija par virzienu, kādā vajadzētu attīstīties Latvijas Mākslas akadēmijai?

Parakstot papīrus uzņemtajiem studēt gribētājiem, es katram studentam teicu – no jums ir atkarīgs tas, ko jūs studiju procesā iegūsiet. Pasniedzējiem nav jāizpatīk, bet ir jāuzklausa students – tā ir panākumu atslēga. Starptautiski atzītās skolās, kā Eidhovenas Dizaina akadēmija un Londonas Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledža, ir nežēlīga disciplīna un nežēlīga prasība izpildīt to, kas ir uzdots. Tas ir viens no akadēmijas ceļiem – ir jābūt labai komunikācijai ar studentiem, bet tas nav jājauc ar uzdoto uzdevumu izpildes pieprasīšanu.

Piemēram, Roterdamas skolā ir bezmaksas izglītība, bet studenti ņem studiju kredītu ēšanai, lai varētu sevi visu veltīt mācībām. Tas ir Latvijas ekonomikas uzdevums – nodrošināt, lai studenti varētu veltīt studijām vairāk laika, nevis viņiem vienlaikus būtu jādomā arī par peļņas darbu. Latvijas Studentu apvienība patlaban cīnās, lai doktorantiem būtu tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, kur maksā stipendiju ap 800 eiro. Vēl viens mērķis ir nostabilizēt praktisko doktorantūru, kas tiek veidota kopā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un Latvijas Kultūras akadēmiju. Eiropā tas ir noticis jau pirms 15–20 gadiem. Svarīgi ir savā starpā tuvināt apakšnozares.

Laikmetīgais mākslinieks ideju var izteikt dažādi, tāpēc pasniedzējiem ir jābūt atvērtākiem pret studentu, kurš taujā. Pašlaik inovācijas rodas hibrīdzonā, kur mijiedarbojas tehnoloģijas un nebijušu domu krustpunkti, aizmirstas idejas un ģeogrāfiskas nomales vilina ar ūdens dzidrumu, kurā Narciss var aplūkot savu atspulgu kā Karavadžo gleznā.

Akadēmijai ir aktuāli radīt starptautisku arhitektūras maģistrantūras programmu angļu valodā, domājot Baltijas mērogā un sadarbojoties ar vadošajām Eiropas skolām. Tā nav mūsu kaprīze vai vēlēšanās izlēkt, tā ir pašu arhitektu izteikta vēlme. To tagad veido Austris Mailītis, kurš, manuprāt, arhitektu vidū pārstāv jaunu domāšanu. Arhitektūras klātbūtne padara domāšanu konstruktīvu. Arhitektūru vajadzētu jebkuram no mums. Tā palīdz sakārtot prātu, nerunājot nemaz par to, ka tā palīdz citām nozarēm – dizainam, interjeram, tēlniecībai, instalāciju mākslai.

Lai nostiprinātu mākslas teorētiķu un mākslinieku sadarbību, Latvijas Mākslas akadēmija domā par galerijas atvēršanu, līdzīgi modeļi pastāv Igaunijā, Lietuvā un citviet Eiropā. Pašvaldība nodrošina telpas, savukārt garīgo satvaru sniedz akadēmijas studenti, mācoties skaidri izteikties, būt konstruktīviem un pieprasītiem pēc studijām. Svarīgi pilsētā radīt vietas, kur sakārtotā vidē var vērot mākslas un dizaina micēlija piebriešanu, paralēli skaidrojot un izglītojot skatītāju un – svarīgākais – pieradinot mākslu baudīt ne tikai nakts pasākumos.

Medijos jau izskanējusi ziņa, ka Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Budapeštas Mākslas akadēmiju, Drēzdenes Mākslas akadēmiju un Romas Mākslas akadēmiju ir ieguvusi Eiropas projekta finansējumu, lai kopā veidotu Eiropas mākslas diplomu. Vai jūs, lūdzu, varētu pastāstīt, kādi ir šī projekta mērķi?

Projektu Alliance for Common Fine Arts Curriculum (EU4ART), kurā piedalās Latvijas Mākslas akadēmija, izstrādājusi četru Eiropas mākslas augstskolu apvienība. Līdz ar Latvijas Mākslas akadēmiju tajā piedalās Drēzdenes Mākslas akadēmija, Romas Mākslas akadēmija un apvienības koordinatore – Ungārijas Mākslas universitāte. Projekta īstenošanā ir iesaistīti arī vairāki asociētie partneri – Mančestras Universitātes Mākslas skola, Drēzdenes Valsts mākslas galerija, Drēzdenes pilsētas Kultūras pieminekļu saglabāšanas birojs, Pētera un Irēnas Ludvigu fonds no henes (Peter und Irene Ludwig Stiftung Aachen) un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

Mūsu akadēmija šajā projektā bija interesanta partneriem arī ar to, ka esam saglabājuši augstā profesionālā līmenī klasiskos mākslas izteiksmes līdzekļus – zīmēšanu, glezniecību un veidošanu. Rezultāts būtu kopējs Eiropas vizuālās mākslas diploms, īpaši uzsverot glezniecības, grafikas un tēlniecības nozari, izglītības saturu un mākslas valodu.

Kā nodrošināt akadēmijas iekļaušanos starptautiskajā apritē? Kā to veicināt?

Izcils piemērs Latvijā ir Rīgas Stradiņa universitāte, jo augstskola ir sasniegusi to līmeni, ka tajā brauc studēt attīstītu valstu studenti. Kā to panākt? Pirmkārt, nav jābaidās no zināšanām – gan tām, kuras ir pamatā klasiskajai izglītībai, – valoda, kaligrāfija, līnija, forma, krāsa, triepiens, štrihs, perspektīva, anatomija utt. –, gan tām, kuras ir laikmetīgas tendences diktētas. Nav jābaidās no starptautiskas klātbūtnes. Otrkārt, mācību maksa nedrīkst būt zemāka, kāda tā ir attīstītajās valstīs. Treškārt, nevajag mēģināt līdzināties kaut kam, kas jau ir desmit citās valstīs. Ir jāprot izcelt savu unikalitāti.

Pat ja liekas, ka ir jāskrien pakaļ vilcienam, to nekādā gadījumā nevajag darīt. Ir kritiski jāpārvērtē tas, kas notiek pasaulē, bet jāsaglabā arī tas, kas citur neeksistē. Ļoti bieži laikmetīgās mākslas ainā ir tendence kopēt Rietumus un uzskatīt to par labu praksi. Es domāju, ka tā ir provinciāla domāšana. Manuprāt, ir tieši pretēji – šeit var rasties kaut kas, kā nav nekur citur.

Kas tādā gadījumā ir pamatā Latvijas Mākslas akadēmijas unikalitātei? Ar ko tā izceļas uz starptautiskā fona?

Lai cik tas vecmodīgi izklausītos, tās ir prasmes. Es zinu, ka Somijā, piemēram, brauc pasniedzēji no Repina Mākslas institūta Sanktpēterburgā, lai iemācītu amatu, – mums tas nav nepieciešams. Mūsu pasniedzēji nav pedagogi birokrāti, bet gadu desmitiem paši ir bijuši praktiķi. Latvija ir arī pievilcīga tiem, kuri vairs nevar izturēt lielpilsētas kņadu. Pie mums ir toleranta attieksme pret iebraucējiem. Šeit ir iespēja izbaudīt dzīves kvalitāti, it sevišķi cilvēkiem no pārtikušām valstīm ar viņu stipendiju ir iespējams dzīvot ļoti labi. Vēl arī tas, ka mūsu fasādē ir Dāvida zvaigznes, kas pietuvina akadēmiju sākotnei. Florencē Mikelandželo pasūtīja Dāvida skulptūru kā pilsētas vairogu aizsardzībai, līdzīgi darbojas simboli arī mūsu ēkas fasādē.

Laikmeta ēters jau būtībā ir klāt visu laiku – mums visiem kabatā ir telefons ar interneta pieslēgumu. Mums pat nav jācenšas būt aktuāliem, jo, pateicoties interneta klātbūtnei, mēs atrodamies epicentrā – klikšķis, kamera, strāvošana.

Kā ir ar ārzemju pasniedzēju piesaisti uz pilna laika slodzi?

Latvijas Mākslas akadēmija jau īsteno Eiropas struktūrfondu projektu, kas palīdzēs finansēt ārzemju pasniedzēju klātbūtni paralēli jau esošajam programmas Erasmus finansējumam. Tomēr, lai nodrošinātu ārvalstu pasniedzēju piesaisti ilgtermiņā, tas ir jābalsta nevis projektos, bet nodrošinot atbilstošu augstākās izglītības finansējumu.

Pašlaik valsts diemžēl nepilda tos solījumus, kas ir noteikti Augstskolu likumā un 2006. gada 994. Ministru kabineta noteikumos. Lai piesaistītu kvalitatīvus prātus, ir kvalitatīvi jāmaksā. Pasaules Bankas eksperti Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevumā veikuši trīs pētījumus – pirmais ir veltīts jauna finansēšanas modeļa izstrādei. Tā ietvaros tika izstrādāts triju pīlāru modelis, kurš paredzēja, ka pirmais pīlārs nodrošina bāzes izglītības un pētniecības funkcijas, otrais pīlārs tiek aprēķināts, balstoties sasniegtajos rezultātos, un trešais ir paredzēts izaugsmei un inovatīvu projektu attīstībai.

Kā priekšnoteikums tika minēts augstskolas finansējuma palielinājums, kurš diemžēl netika īstenots. Kā piemēru varu minēt to, ka ASV uz vienu studējošo ir 180 tūkstošu ASV dolāru, Anglijā – 47 000, Vācijā – 21 000. Latvijā – nesalīdzināmi mazāk. Te arī izriet secinājumi – Amerikā lielās universitātes nopērk visus gudros prātus un ierindojas reitingu tabulu augšgalā.

Cik liela nozīme ir katra pasniedzēja iniciatīvai pārvērtēt mācību sistēmu, skatīties, kas notiek pasaulē?

Kopš esmu kļuvis par rektoru, mans uzstādījums ir tāds, ka nav jānāk pie rektora pārrunāt ikkatru detaļu. Katram ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš dara. Katedras vadītājs ir amatpersona, bet katram pasniedzējam ir jādod sava artava un jādomā, kā viņš vēlas mācīt. Katram ir jābūt gatavam analizēt, strīdēties, mēģināt aktuāli pasniegt vēsturi. Nevajag akli mēģināt skriet pakaļ tam, kas jau ir, vajag radīt jaunu produktu, lai tu būtu kādam interesants. Var runāt par pagātni, bet jāatceras, ka mēs runājam XXI gadsimtā. Arī runājot par Bizantiju, ir jārunā par šodienu, jāveido dzīva saruna.

Akadēmija, tēlaini izsakoties, ir nogrieznis, un šajā nogrieznī agrāk bija glezniecība, grafika, tēlniecība, dekoratīvā darbnīca (scenogrāfi) un keramiķi. Tagad šajā nogrieznī ir vēl daudzas nodaļas, kas nākušas klāt. Klasiskā daļa ir sarukusi attiecībā pret laikmetīgo, ne tikai laikmetīgās mākslas izpratnē, bet piedāvājuma ziņā. Es aizbraucu uz Amsterdamas un Roterdamas mākslas augstskolām, un no tām var mācīties, ka nav tik būtiski domāt, vai svarīgāk ir apgūt amatnieciskās vai kritiskās, teorētiskās domāšanas daļu, – ir svarīgi saprast, kā dzīvē būt noderīgam un kā droši vērt vaļā durvis. Tā ir laikmetīgās izglītības sāls.

Labs kritērijs, lai to saprastu, ir iestājeksāmenu rezultāti. Tad, kad es stājos akadēmijā, tas bija prestiži. Tagad jauniešiem kritērijs ir jautājums, kā dzīvot tālāk. Vai viņi šeit iemācīsies kaut ko tādu, kas dos viņiem iespēju dzīvot tālāk? Viņi izvaicā, kā izdzīvot globālajā pasaulē, bet saglabāt nacionālā mīlestību. Tu labprāt gribētu dzīvot šeit, bet vienlaikus būt arī pasaules pilsonis. Dažiem liktenis labāk veidojas ārzemēs, citiem šeit, to nav iespējams paredzēt. Kā piemēru varu minēt Dāniju, kurā valsts atbalsta 75% no studiju izmaksām ārzemēs. Jo tur saprot – ja students aizbrauc studēt citur, būs iespēja dibināt kontaktus, kas agrāk vai vēlāk atbalsosies Dānijas ekonomikā. Mēs esam nacionālas valsts dibināta nacionāla augstskola, bet mēs vienmēr esam sekojuši, kas notiek visapkārt, un šos kontaktus nostiprinām ļoti aktīvi. Taču, lai kādas būtu direktīvas, tīmeklis, kas pastāv starp māksliniekiem, tik un tā eksistē.

Kāda ir Latvijas Mākslas akadēmijas nozīme XXI gadsimtā? Vai tā ir mainījusies?

Nesen Kronvalda bulvāra 4 ēkā varēja vērot LMA studentu diplomdarbu izstādi Svaiga gaļa kritikai. Domāju, tas bija neredzēts, patīkams pārsteigums pilsētai. Izstādi ieradās skatīties ne tikai politiķi, bet arī studentu grupas ar pasniedzējiem no Skandināvijas un Rietumeiropas. Lasīju interviju ar 2020. gada Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA kuratori, kurā viņa min, ka viesojusies LMA. Prieks, ka spieto un meklē jaunos talantus akadēmijā.

Manā izpratnē augstākā izglītība ir tikpat pašsaprotama kā vidusskolas beigšana. Latiņa ir pacelta augstāk. Doktorantūra ir trešais izglītības cikls, paceļams laikmetīgi, neveļot Sīzifa akmeni 30 gadu garumā. Pasniedzējiem jāpriecājas, ka, ja reizi simt gados būs kāds milzis, tas ir lieliski. Iedomājies, cik daudzi studē matemātiku un fiziku, – vai tad viņi visi pēc tam strādā tajā hadronu paātrinātājā?

Mūsu misija ir darīt labāku sabiedrību un izglītot cilvēkus. Ne velti manā kabinetā pirms tam bija glezna ar dārzu – tagad akadēmijas dārzs ir iekārtots, un tajā kā putniņi sēž gan studenti, gan pasniedzēji, gan ārzemju viesi. Tagad ir jānostiprina doktorantūra un filosofiskā doma, tāpēc man pie sienas karājas Tīrona un Rītupa portrets. Tas, par ko es domāju, man ir apkārt. Lietas pārrunāju ar labo un kreiso roku – prorektoriem Andri Teikmani un Andri Vītoliņu. Jebkurā laikmetā izgaismojas kvalitāte – un tiek pamanīta. Man palīdz studentu atbalsts un neparedzamās pasniedzēju idejas – jaunrades eliksīrs.