Aprīļa sākumā Latvijā viesojās zviedru bērnu rakstniece Juja Vīslandere, daudzu brīnišķīgu bērnu grāmatu autore. Rakstniece radījusi tādus tēlus kā Dienas Spociņš, Brālītis, puisēns Vina Vina un citi, taču vislabāk Juja Vīslandere ir pazīstama ar darbiem par Mūmammu un Vārnu. Jujas Vīslanderes grāmatas izdotas vairāk nekā 30 valodās, 2005. gadā viņa saņēmusi Astrīdas Lindgrēnas balvu. Pašlaik rakstniece dzīvo Zviedrijas laukos, turpina rakstīt un aizrautīgi interesējas par bērnu rotaļām – unikālu veidu, kā mēs savus bērnus varam labāk izprast un sadzirdēt.
Viesojoties Latvijā, Juja Vīslandere apmeklēja vairākas skolas, kur tikās ar lasītājiem, ar lekciju Bērnu rotaļas uzstājās Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) pavasara konferencē bērnu literatūras un bibliotēku speciālistiem Vārds un attēls un kopā ar Rīgas Ziepniekkalna sākumskolas bērniem, tulkotāju Daci Deniņu un apgāda Zvaigzne ABC pārstāvjiem LNB atvēra divas jaunas grāmatas par Mūmammas un Vārnas piedzīvojumiem. Mūmamma ir gotiņa, kura ar milzu dzīvesprieku un aizrautību izmēģina nodarbes, kas parasti govīm svešas: viņa peld, brauc ar divriteni, dejo baletu un kāpj kokos. Savukārt Vārna Mūmammu cenšas no šīm "apkaunojošajām" izdarībām atturēt. Līksmā, brīvā Mūmamma un sasaistītā, biklā Vārna – ak, šie ir tēli, kas īpaši dziļi uzrunā "vidējo latvieti"!
Kā jūs no Jordisas kļuvāt par Juju?
Kad biju maziņa, man bija grūti izrunāt šo vārdu un man bija grūti izrunāt arī vārdu vecmāmiņa – "farmor", un es sacīju: "Faja", un pati sevi es saucu par Juju, un arī vecmāmiņa mani uzrunāja: "Juja". Tā nu man šis vārds ir kopš agras bērnības, un vēlāk mani tā sauca arī mans puisis un draugi. Vēl vēlāk tas kļuva par manu literāro pseidonīmu.
Vai Zviedrijā ir arī kādas rakstnieku organizācijas, un vai jūs esat to biedre?
Jā, protams, esmu Zviedrijas Rakstnieku savienības biedre, un vēl ir Zviedru Bērnu grāmatu akadēmija, un esmu tās biedre arī. Bērnu grāmatu akadēmija ir domubiedru grupa, 18 bērnu grāmatu autoru un ilustratoru, kas kopš 1990. gada piešķir Eldsjälspriset, balvu cilvēkam vai grupai, kas ar īpašu degsmi un enerģiju rūpējies par to, lai bērni un jaunieši iepazītu izcilu literatūru. Tie ir tulkotāji, skolotāji, bibliotekāri – iedvesmotāji un darītāji.
Cik Zviedrijā ir balvu bērnu literatūrai?
Necik daudz nav, mums vajadzētu daudz vairāk! ALMA (Astrīdas Lindgrēnas memoriālā balva) ir starptautiska bērnu literatūras balva, kuru pasniedz ik gadu kopš 2002. gada. Naudā tie ir pieci miljoni zviedru kronu (gandrīz pusmiljons eiro), un to piešķir bērnu rakstniekiem vai ilustratoriem.
Vēl mums ir Astrīdas Lindgrēnas balva, ko pasniedz ik gadu viņas dzimšanas dienā, 14. novembrī, Augusta balva, ko piešķir Grāmatizdevēju asociācija, un to kopš 1992. gada piešķir arī bērnu un jauniešu literatūras kategorijā. Arī tā paredz naudas balvu – 100 000 zviedru kronu. Ir vēl ikgadējā balva par labāko debiju un nesen dibinātā Snowball balva par labāko ilustrēto grāmatu, bet tas vairāk ir pagodinājums, nevis naudas balva.
Balvas autoriem ir svarīgas?
Domāju, ka jā. Zviedrijā par bērnu grāmatām raksta maz recenziju, tās kaut kā apiet – lielākajā Zviedrijas laikrakstā tiek publicēta viena bērnu grāmatas recenzija nedēļā, iznāk tikai viens mēnešraksts, kurā tiek apskatīta kultūra bērniem. Tā nu balvas ir viens no veidiem, kā grāmata var tikt pamanīta. Jums ir vairāk izdevumu bērnu literatūras apskatam?
Latvijas Rakstnieku savienības izdevums konTEKSTS, kurā ik mēnesi viens atvērums tiek atvēlēts bērnu grāmatām. Un viens žurnāls bērniem, kurā arī cita starpā tiek apskatītas jaunākās grāmatas. Reizēm KDi. Nav daudz.
Daudz nav. Bet mani izbrīna pašreizējā situācija Zviedrijā, jo ik gadu iznāk ap 2000 jaunu bērnu grāmatu. Kā gan lai lasītājs – vecāki, bērni – par tām uzzina? Par vairākumu, vien apmeklējot grāmatnīcu. Tas ir savādi. Pavisam labas bērnu grāmatas tā aiziet pazušanā, neviena īsti nepamanītas. Skumji.
Kā ir mainījusies zviedru bērnu literatūra? No Nilsa Holgersona un Aizmežu bārenīšiem, kur bērniem bija jāuzvedas labi, lai dzīve sakārtotos, caur Astrīdas Lindgrēnas Pepiju un Karlsonu, kuri atļāvās just un domāt, kā paši vēlas, Mūmamma un Vārna ir vēl mazliet brīvākas savās izpausmēs. Viņas burtiski kārdina cilvēku, lasītāju, būt brīvam un radošam. Bet viņas "ir dzimušas" jau XX gadsimta beigās. Kāda ir zviedru bērnu literatūra šodien, par ko tā runā?
Mūmamma, lai gan brīva, vienmēr dara tikai tās lietas, ko dara bērni, – bērni ir tie, kas viņu kārdina mainīt robežas. Viņa ierauga, ka bērni peldas, un arī grib peldēties. Vārna tad viņu atsēdina: govis nepeldas! Bet Mūmamma ir neatlaidīga, viņa dara visu to, ko varbūt nedara govis, bet bērni dara. Toties pieaugušo lietās Mūmamma nejaucas, tā ir robeža, kas viņu nekārdina.
Kad radās Mūmamma un Vārna, sākumā viņas bija bērnu dziesmiņas varones. Kā viņas tika līdz grāmatai?
Dziesmiņa tika rakstīta radioraidījumam bērniem, un Mūmamma un Vārna kļuva par šī bērnu raidījuma varonēm. Kad raidījumu skaits pārsniedza simtu un viņas pazina visā Zviedrijā, sākām domāt par grāmatu. Grāmatai bija vajadzīgs mākslinieks. Svens Nūrdkvists, Petsona un kaķa Findusa radītājs, bija šo raidījumu klausītājs, jo arī viņa bērni tolaik bija mazi. Viņš vispirms uzzīmēja Vārnu.
Vārna oriģinālā ir vīriešu dzimtē?
Jā, Vārna ir kungs. Tāds drusku ietiepīgs.
Mūmamma ir tipiska sieviete, jā. Nerimtīga un tendēta uz pašizglītošanos, es pat sacītu, mūžizglītību. Ik dienas viņa paveic ko jaunu. Bet Vārna tikai rūc un bubina, ka no tā, ko Mūmamma dara, nekas labs nevar sanākt. Vai tas ir ar nolūku – šī dzimumu atšķirība?
Nu, katrs jau tajā var ielikt to jēgu, kādu izjūt. Bet Mūmamma ir ne tikai sieviete, viņā ir arī bērna brīnumainā pārliecība «es varu visu!», kura vēlāk lielai daļai cilvēku pazūd. Tā ir īpašība, kura man šķiet svarīga. Šī sajūta, no rīta mostoties: "O, ir klāt vēl viena brīnišķīga diena, kurā iespējams pilnīgi viss!"
Kāda ir atšķirība starp labu un sliktu bērnu grāmatu?
Slikti ir, ja autoram nerūp bērni, ja grāmata top peļņas nolūkā un tikai. Bet visādi citādi jau lasītājs ir tas, kurš izlemj, vai grāmata ir laba vai slikta.
Kāda jauna sieviete nesen teica, ka vēlas savam bērnam grāmatas par svarīgo – itin visu, kas ikdienā notiek: par bēdām un nāvi, par valstu konfliktiem, par kredītiem un bankām. Vai bērnu grāmatām ir robežas?
Es domāju – ar bērniem var runāt gandrīz par visu. Nav tā, ka visām grāmatām būtu jābūt par nāvi un šķiršanos, nē, bet ir labi, ka ir grāmatas par lietām, kas bērnam rada jautājumus. Tās sniedz iespēju vecākiem vieglāk atrast tos vārdus, kas viņiem šķiet piemēroti. Tiesa, pēdējos gados zviedru bērnu literatūra lielākoties raksta tikai par problēmām. Tas ir modīgi.
Ik gadu Zviedru literatūras institūts rīko bibliotekāru konferenci par bērnu grāmatām – tāpat kā jūs Latvijā. Un, jā, pēdējos gados daudzas bērnu grāmatas stāsta par jaunajām ģimenes struktūrām, par bēgļiem un to, ko viņiem nācies piedzīvot ceļā uz Zviedriju. Mums ir izcili rakstnieki, kas spēj caur grāmatām ar bērniem sarunāties par visu.
Viens no maniem draugiem raksta brīnišķīgas bērnu grāmatas par bailēm un nāvi – par kāmīša apglabāšanu, par zvēru un kukaiņu kapiņiem, kurus veido paši bērni. Par to, kā nāve ienāk mūsu ikdienā. Arī es bērnībā ierīkoju kapus. Man bija pašai sava kapsēta, kurā es ar lielu cieņu un bagātīgu ziedu krāvumu apbedīju mirušu žurku. Tur atdusas arī suns.
Kad pēkšņi nomira mans vīrs, mana mazmeita, kurai tolaik bija trīs vai četri gadi, bija ļoti samulsusi. Bet viņa neko nejautāja. Mums abām ļoti paveicās, ka atradām pie mājām mirušu strazdu, strazdu mammīti, ļoti skaistu, ar spilgtu, metāliski melnu spalvu tērpu. Mēs abas sarīkojām viņai krāšņas bēres ar ziediem un izrunājāmies par iespējamo putna dzīvi un bērniem, un pēc tam mana mazmeita sacīja: "Man ir ļoti žēl, ka vectētiņš nomira. Bet šī skaistā putna man ir vēl vairāk žēl." Jo šajās bērēs mēs vairāk izrunājāmies par visu, kas notiek.
Bērni jūt visu to pašu, ko pieaugušie, bet viņu izjūtas ir daudz kvēlākas, dziļākas, pat biedējošas – iespējams, tāpēc, ka viņi tās īsti neizprot. Pat ļoti mazs bērns jūt mīlestību un greizsirdību, un bailes no nāves. Tas viss ir viņu prātā, bet viņi bieži vien nespēj to izpaust un pat izprast, jo jūt to pirmoreiz, jo vēl nepārvalda tik labi nedz savas sajūtas, nedz valodu, lai šīs sajūtas izteiktu. Tāpēc grāmatas, kas palīdz izprast savas emocijas, ir ļoti vajadzīgas.
Vai ir svarīgi lasīt bērniem priekšā?
Jā, protams. Es domāju, ka priekšā lasīšanu ir labi turpināt arī pēc tam, kad bērns jau prot lasīt pats. Tas, ka kāds lasa īpaši tev, ļauj izjust sava nozīmīguma apziņu, tas ir arī būtisks veids, kā ar bērnu izrunāt to, kas viņam tajā brīdī šķiet svarīgs. Īpaši, ja priekšā lasīšana ir kā saruna – kad tiek gan lasīts, gan lasītais pārrunāts.
Latvijā ir jauka tradīcija grāmatas dāvināt. Gan svētkos, gan izlaidumos. Vai tāda ir arī Zviedrijā?
Ziemassvētki ir labākais grāmatu laiks, kad grāmatnīcas pārdod visvairāk grāmatu. Ne tikai bērnu – jebkādas. Grāmata ir arī jauka dzimšanas dienas dāvana. Taču pašlaik ir tik daudz grāmatu visapkārt, ka to vērtība ir drusku nonivelēta.
Vai pa šo laiku, kopš jūs esat rakstniece, ir mainījies lasītājs?
Manas grāmatas tiek gaidītas vēl joprojām, pavisam ir 12 grāmatu par Mūmammu, un vispār kopā man iznācis vairāk nekā 30 grāmatu. Tā ka šis segments, kurā runājam par dzīvi, joprojām ir pieprasīts.
Jauna tradīcija ir, ka ļoti daudzas bērnu grāmatas ilustrē jauni mākslinieki, cilvēki, kas grāmatu uztver un rada kā mākslas darbu. Tās ir grāmatas, kas ne vienmēr patīk vecākiem (arī man, atzīšos!), taču bērniem – tieši otrādi – ar to nav problēmu. Viņiem patīk.
Vai jūsu mazbērni ir lasītāji?
Jā. Mana vecākā mazmeita ir māksliniece, un viņa animē manas bērnu dziesmiņas – tās kļūst par filmiņām.
Par ko jūs runājāt konferencē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā?
Mana tēma bija bērnu rotaļas. Par to, ka mums jāpievērš ļoti liela uzmanība pirmsskolas vecuma bērnu rotaļām, tās pastāsta to, ko mēs citādi nemanītu. Mēs, pieaugušie, domājam, ka zinām, kad un kas bērniem ir jāmācās. Taču viņi mācās visu laiku, ik mirkli apgūst ko jaunu.
Es jau kādu laiku rakstu kopā ar bērniem, un tas ir neticami, cik viedi un radoši bērni ir! Kā viņi rada stāstus, lai tiktu galā ar lietām, kas viņus uztrauc vai iepriecina, vai liek smieties!
Bieži viņi paši neapzinās, kas ir tas, ko viņi izspēlē, taču, ja protat klausīties, jūs uzzināt, kas bērnam tai brīdī ir svarīgs. Mana vīra mazmeitai patīk rotaļāties kopā ar mani, un viņai patīk izspēlēt visādas svinīgas lietas – kāzas, bēres –, uzticot man sacīt mācītāja vārdus: «vai tu ņem viņu par sievu», "pīšļi pie pīšļiem" un tā tālāk. Un tad vienreiz viņa spēlē, ka visi mājās mainās ar istabām, un aicina mani arī piedalīties. Tā nu mēs spēlējam, ka visi mainās ar istabām, un pēkšņi viņa saka: re, mājās ienāk zaglis. Kur viņš tagad ies vispirms? Pēkšņi es saprotu, ka viņas guļamistaba realitātē ir vistuvāk ārdurvīm. Un es viņai spēles vidū jautāju: vai tu baidies, ka kāds svešinieks varētu naktī ienākt tavā istabā? Viņa paskatās uz mani un saka: ko? Lūk, un tā es sapratu, ka viņa pat neapzinās, ka izspēlē savas bailes. Taču iejūtīgs pieaugušais to sadzirdēs. Bērni spēlēs un rotaļās atbrīvo savu prātu – kā pieaugušie to dara sapņos un (varbūt) terapijā.
Daudzi cilvēki nesaprot spēles, rotaļas nozīmību. Spēle ir māksla. Ko dara mākslinieks, kad rada? Atbrīvo emocijas, palaiž tās pasaulē, dalās ar tām. Bērni to pašu dara ik dienu, vienkārši rotaļājoties.
Ļoti daudzas idejas esmu aizguvusi sarunās ar bērniem. Citreiz tas ir viens teikums vai pat vārds, bet tas raisa atbalsi manī un beigās pārtop par jaunu bērnu grāmatu.