Ienācis konditorejā, Māris Rungulis kā ilggadējs dabas žurnāla Zīlīte redaktors mēģina iepazīties ar rindā priekšā stāvošo taksi. Taksis todien ir nīgrs un novēršas. Kūkas nonāk saimnieces mutē, un visu intervijas laiku fonā dzirdami takša smilksti. Zīlītes redaktors Rungulis gan vairs nav. "Jā, noguru," neliedzas rakstnieks. "Honorāri autoriem bija jāmaksā regulāri…" Šķietami neobligātos fona trokšņus pieminu, jo viens no Runguļa iecienītākajiem un bieži lietotajiem vārdiem ir "faktūra".
Intervijas iemesls ir Māra Runguļa Latvijas literatūras vēsturē oriģinālais darbs – vēsturisks detektīvstāsts bērniem Lapsu kalniņa mīklas, kas iznācis izdevniecībā Liels un mazs. Par mežabrāļiem. Tā ir pirmā grāmata latviešu bērnu literatūrā, kas stāsta par nacionālo partizānu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Rakstnieks izmantojis daudz dokumentāla materiāla, arī precīzu mežabrāļu bunkura uzbūves aprakstu. Īpašu pateicību par ierosmēm Māris Rungulis veltījis rakstniekam un nacionālajam partizānam Modrim Zihmanim. Stāstam pievienots arī neliels vēsturnieka Zigmāra Turčinska pēcvārds. Neatņemama grāmatas sastāvdaļa ir mākslinieka Reiņa Pētersona ilustrācijas rūsas un sodrēju krāsā. Autors tajās saskata veiksmīgu savas bērnības grāmatu ilustrāciju stilizāciju.
Noskaidrojot, cik laika rakstnieks var atvēlēt intervijai, uzzinu, ka viņam pēc tam jādodas uz televīzijas ierakstu – "uz raidījumu par grāmatu lasīšanu".
Tas nav Lielās lasīšanas šovs?
Nē. Par Lielo lasīšanu – tas man tiešām liekas šovs. Nevajag to ņemt tik nopietni, kā daudzi dara. Tas nav liktenīgi – ne autoriem, ne lasītājiem.
Kādu grāmatu jūs pievienotu kā savu mīļāko? Vai šādu izvēli vispār iespējams izdarīt, ja izturas nopietni?
Es diezgan daudz uzstājos skolās, un man to bieži jautā. Tāpēc gribot negribot man par to ir bijis jādomā. Mūža laikā ir bijis daudz rakstnieku, kas uz mani atstājuši ļoti lielu iespaidu – tādā nozīmē, ka manas slēptākās domas un izjūtas ir sakritušas ar izlasītajiem tekstiem. Es nevaru izvēlēties ne piecas, ne desmit grāmatas. Ja man ļautu minēt piecdesmitnieku, varbūt es varētu atzīmēt savas mūža grāmatas, sākot no bērnības – Margaritas Stārastes Zīļuka, Latviešu tautas pasakām ar Kārļa Sūniņa ilustrācijām, Latviešu tautas teikām – ar Pāvila Šēnhofa ilustrācijām. Tā ir drusku spēle. Varbūt tai spēlei ir klāt pedagoģisks moments – ja kādam kaut ko aktuālu iesaka, varbūt viņu tas trāpa un viņš pievērš uzmanību.
Līdzīgu spēli spēlējām ar tēvu. Viņš bija ļoti daudz lasījis, beidzis labu vidusskolu un lika man priekšā savas bērnības un jaunības grāmatas. Mums tolaik lielākoties nesakrita gandrīz nekas. Es biju jauns, tēvam dzimis 39 gadu vecumā. Bija lielas paaudžu nobīdes. Vēlāk gan sapratu, kāpēc tēvam viena vai otra grāmata likusies svarīga.
Vai vajag pabīdīt bērnam grāmatas pēc savas gaumes?
Pabīdīt vajag noteikti. Vēlāk pamēģināju lasīt no jauna, domāju – nu nevar taču būt, ka manam tēvam, kurš bija gudrs un erudīts cilvēks, patīk, bet man – nemaz. Pēc trīsdesmit es piecas vasaras pēc kārtas strādāju skolēnu jaunrades nometnē Aicinājums. Ap 1985. gadu biju nokomplektējis pasaku rakstītāju grupu – 11–12 gadu vecus bērnus. Visu jūliju dzīvojām Jēkabpilī kādā vidusskolā. Gatavojāmies braukt uz Riekstiņiem (Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs – U. A.), un es viņiem lasīju priekšā Balto grāmatu. Katru dienu gandrīz stundu, daudz komentēju jēdzienus un apvidvārdus. Daži bērni, pat tādi, kam bija lasītāja pieredze, vienkārši pie galda aizmiga. Acīmredzot tam vecumam tā ir neatbilstoša grāmata. Arī ilustrāciju mākslinieciskā nosacītība bērniem ir ļoti grūti uztverama. Savukārt pieaugušajiem zīmējumi ar ļoti naivo, bet reizē gaišo stilistiku ir kā ētikas apliecinājums kaut kam tādam, kas nāk ārā no apziņas dzīlēm, no latviskās tradīcijas vai. Bērnam vēl trūkst šīs pieredzes.
Dirty Deal Teatro Inga Tropa ir iestudējusi Balto grāmatu, respektējot tieši šo atšķirību, par kuru stāstāt. Aktieri ar bērniem kopīgi lasa grāmatu un izspēlē notikumus dinamiskās ainiņās, atsakoties no jebkāda plūduma vai noskaņām. Arī jūsu grāmata Lapsu kalniņa mīklas ir strukturēta īsos stāstiņos ar atsevišķiem nosaukumiem. Vai tas arī tika darīts, respektējot mūslaiku bērnu fragmentāro uztveri?
Samērā īsās nodaļas nav tāpēc, lai būtu vieglāk uztveramas. Gribēju ap to laiku radīt notikumu kaleidoskopu. Pirms tam un arī tagad, kad grāmata ir iznākusi, esmu pētījis mācību grāmatas. Piemēram, kādā vēstures grāmatā uzķēru, ka 11. klasei par šo tēmu ir tikai viena lappuse. Turklāt kopīgā tekstā par pretošanās kustību Austrumeiropā.
Lielākā daļa notikumu manā grāmatā ir autentiski. Notikumi ir salasīti no dažādām izkaisītām atmiņām – ne tikai no to nacionālo partizānu atmiņām, kuri atgriezās dzīvi pēc izsūtījuma, bet arī no to cilvēku atmiņām, kurus neizsūtīja un kuri dabūja iefiltrēties atpakaļ dzīvē. Tādu bija ļoti maz. Ir izmantotas atbalstītāju atmiņas. Iedomājieties tikai Latviju pēc Otrā pasaules kara – ir jauna vara, šeit palikusi milzīga bruņota armija ar sarkanām zvaigznēm pie cepures, un mežos dzīvo, vēsturnieki domā, pat 12 000 cilvēku. Gribēju vienkārši, skaidri izstāstīt, kāpēc 12 000 cilvēku daudzus miera gadus dzīvoja mežos, kāda bija viņu motivācija. Tas bija prāta impulss, kāpēc rakstīt. Mūsu tautai tas ir ļoti liels skaitlis. Apmēram visi Talsu iedzīvotāji dzīvo mežā! Emocionālais impulss bija saistīts ar ģimeni. Mani mammas vecāki tika izvesti. Vectēvs bija mežzinis, bet viņš nebija lielsaimnieks. Kaut kad pirms kara bija nopircis meža gabalu, 15 hektāru smilšainas zemes, kas nebija tā vērta, lai stātos kolhozā.
Kad mani vecvecāki 1955. gadā atgriezās no Sibīrijas, viņus neielaida atpakaļ savā mājā, bet mazā mežmalas mājiņā, kuru vectēvs bija uzcēlis pusgraudniekam savu 15 hektāru malā. Zeme bija švaka. Tādas upes lankas. Kad mēs kā bērni tur aizbraucām, mans pirmais lielais šoks bija, ka sienas pret logiem bija izrobotas ar tādām kā piltuvēm, kur varēju iebāzt pat mazo pirkstu. Es jautāju omammai – kāpēc sienas ir ar tādiem dīvainiem caurumiem, kas tās ir sabojājis? Skaidri redzi, ka tur noticis kaut kas ļoti nopietns, bet neviens jau īsti nestāstīja. Baidījās. Tā ir viena no manām bērnības ēnām. Palaikam notiek kādas svinības, pieaugušie mīklaini cits citam kaut ko saka par mežabrāļiem. Es prasu – kas tie tādi? Uzreiz apklust.
Vēlāk omamma pirms aiziešanas tajā saulē un mamma šo to pastāstīja. Viņas abas bija ilgdzīvotājas, nodzīvoja līdz 90 gadiem, mamma – pat pāri. Mūža beigās cilvēki kļūst atklātāki, iespējams, savā vecumā vairs tik ļoti nebaidās. Vecus cilvēkus emocionālie notikumi spiež, viņiem ir nepieciešamība ar tiem dalīties. Ja tu raksti bērniem, kuriem ir svešas pagājušo gadu reālijas un arī daudzi sadzīves priekšmeti, jāmēģina viss pavēstīt sižetiskos stāstos.
Darbībā.
Jā, ar zināmu intrigu, darbībā, cerot, ka tad vēsture vairāk paliks atmiņā. Tā ir arī mana bērnības pieredze, ka vēsturiskās lietas esmu apguvis tieši no daiļliteratūras faktūrām. Piemēram, mani priekšstati par XIII gadsimtu ir veidojušies no daiļliteratūras grāmatām. Vai cits piemērs – man ir vizuāli spilgti priekšstati par Ķīnu, jo es bērnībā lasīju Nobela prēmijas laureātes Pērlas Bakas romānus Labā zeme un Dēli par šo zemi. Tagad pēc cita Pērlas Bakas romāna ir uzvedums Jaunajā Rīgas teātrī (Māras Ķimeles iestudējums Austrumvējš rietumvējš – U. A.). Abos romānos ir milzīgi daudz faktu. Vienu es bieži atceros un citēju. Tur ir kāds feodālis, valdnieks, kuram grūti iet, – valsts sadalīta mazās valstiņās, milzīga nabadzība u. tml. Viņš ar savu padomnieku bieži spriež, par ko vēl varētu uzlikt nodokļus. Par zemi un ceļiem ir uzlikts, par sāli arī. Jau par visu iespējamo ir, bet par ko vēl varētu uzlikt kādu jaunu nodokli? Brīžiem man asociācijas ir ļoti spilgtas. Feodālā Ķīna manā ikdienā ik pa laikam ienāk kā aktualitāte. Tas ir daiļliteratūras spēks ar savu sižeta spēku, vienreizējām faktūrām. Ar to literatūra atšķiras no sausiem faktiem un vedina uz pārdomām un asociācijām.
Grāmatā Lapsu kalniņa mīklas vēlējos izstāstīt pēc iespējas populārāku stāstu, cenšoties tikt ārā no frāžainības.
Grūts uzdevums, jo jums personāžu mutē, sadzīviskos dialogos jāieliek vēstures izklāsts un konteksts.
Rakstot vienmēr domāju par varoņu vecumu. Citā manā vēsturiskajā stāstā Kaķu ģenerālis puikas darbojas 60. gadu vasarā. Stāsts beidzas 60. gada beigās, kad Padomju Savienībā notiek liela naudas reforma. Notikumi Lapsu kalniņa mīklās risinās 1961. gada marta brīvdienās. Tie ir tie paši puikas, tā pati Liepāja, Kurzeme, mana dzimtā puse. Kad raksti bērniem, ir zināma atšķirība. Ja rakstītu pieaugušajiem, viņiem mutē varētu ielikt daudz ko, arī dziļākas pārdomas un secinājumus. Ar Inesi Zanderi (redaktori – U. A.) ilgi runājām, kā formulēt žanru. Tēma mums likās tik nopietna, ka nonācām pie vēsturiskā detektīva. Padomājiet, kādas reljefas dzīves faktūras Andris Kolbergs ieliek savos detektīvstāstos! Nav jau tam žanram nekādas vainas – tur iespējama gan intriga, gan visdažādāko notikumu un tēlu iestrādāšana.
Dažas vēsturiskās un sadzīves reālijas esat skaidrojis zemsvītras piezīmēs – tamburs, činčiks, Tētiņš, istrebiķeļi, galifē u. c. –, bet tā laika bērnu slengu, piemēram, "gračene" (grāmata), atstājis oriģinālā.
Ja runājam par slengu, lai cik tas būtu jocīgi, pēc loģikas, skatoties, kā attīstās dzīve Latvijā, liekas, ka krievu slengam, kas nācis no rusicismiem, vajadzētu nomainīties ar anglicismiem, taču tā nav. Ļoti daudzi jauni cilvēki, kas īsti nemāk krievu valodu, lieto krievu slengu. Man to grūti izskaidrot. Ļoti iespējams, ka tas ir pārnācis no vecākiem un vecvecākiem.
Stāstījāt par savu bērnības pieredzi, kad no jums slēpa patiesību. Romānā it kā pārspēlējat šo situāciju no jauna. Omamma puikām neko negrib stāstīt par atrasto bunkuru, kamēr opaps uzstāj: "Puikām agri vai vēlu būs par to jādomā." Vai uzskatāt, ka bērni ir jāiesaista visā?
Jā, taču ir arī otra puse. Daudzos gadījumos vecākus un vecvecākus stāstīt atturēja ne tikai bailes, arī morāles apsvērumi – bērnam tajā mirklī, kad pie viņa nonāk informācija, tiek uzkrauta arī atbildības nasta. Es stāvu omammas mazajā mājiņā, turu pirkstu ložmetēja vai automātu kārtas izšautajā piltuvē, vēlāk vēl uzzinu, ka kaut kādas kļūdas pēc tur ir nošauta vesela ģimene – mamma ar diviem bērniem –, jo istrebiķeļiem licies, ka mežmalas mājiņā slēpjas mežabrāļi... Daloties ar savu vēstures informāciju, īpaši ģimenē, mēs bērnu iesaistām savā atbildības sistēmā, kas dziļākajā būtībā mazām tautām ir ļoti svarīgi. Iedomājieties, es 60. gados eju padomju skolā. Ja mani mājās brīdina, ka runāsim par to tikai mūsu ķēķī un tālāk to nelaid, iestājas mana atbildība. Faktiski es sāku dzīvot duālu dzīvi.