Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar rakstnieku Osvaldu Zebri. Mazo lietu drosme

"Es ļoti daudz laika pavadīju sabiedriskajā transportā un citur, piezogoties pie šīs vecuma grupas cilvēkiem un klausoties, kā viņi runā," – Osvalda Zebra romāna Māra galvenajā lomā ir vidusskolēni mūsdienu Rīgas vidē

Pavisam parastā Rīgā pavisam parastā skolā mācās pavisam parasti vidusskolēni. Hūdiju kapuces, telefonu lādētāji, ballītes ar pirmo vīnu un tizlām jūtu skaidrošanas ainām, vēl nezinot, ka nekad tas nebūs mazāk tizli.

Starpstadijā starp apmulsušiem bērniem un jauniem pieaugušajiem, kuri reizēm savā dzīvē jūtas kā netalantīga iesācēja veidotā realitātes šovā. Dzīves rūdītākie jaunie dzejnieki iesiluši naktī uz soliņa no sirds aurē Imanta Kalniņa Visskaistākās ogas pasaulē. Māra šos Imanta Ziedoņa vārdus uztver kā zīmi un ceļa rādītāju. Izrādās, šo dziesmu Osvalds Zebris sev atklājis tikai tagad, viņam tā ausīs neskan Austras Pumpures balsī.

Romānā nenotiek nekas ekstra šausmīgs, varmācīgs vai ļauns, ja salīdzina kaut vai ar nežēlībā grūti pārspējamo filmu Putnubiedēklis padomju ērā vai "zilā vaļa" nāvīgajām spēlītēm. Māra ir stāsts par patiesības meklējumiem, kad apkārt rit dzīve kā dzīve.

 

Pieļauju, ka daudzus, kas jau likuši vienādības zīmi starp tevi un nopietnu vēstures pētnieku, romāns Māra pārsteigs. Vai pašu arī šī ideja pārsteidza?

Tā kā esmu sarakstījis jau četras grāmatas, man ir iespēja salīdzināt. Ja runā par gargabaliem – romāniem –, man vienmēr neatkarīgi no stāsta virsbūves, vai tas notiek 1905. gadā vai šodien, neatkarīgi, ar kādiem cilvēkiem tas notiek, stāsta kodolā ir jautājums, kas mani patiešām interesē, uztrauc vai skar personīgi. Kad biju pusratā ar Māru, sapratu, ka faktiski turpinu Gaiļukalnu (Gaiļukalna ēnā sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts). Tikai spoguļattēlā. Tas tā nebija izdomāts. Noteikti ne. Tur galvenais varonis un visi notikumi ir gļēvuma sekas. Sekas cilvēku nespējai rīkoties. Māras gadījumā sapratu, ka rakstu par drosmīgu cilvēku. Manuprāt, tas ir šī teksta kodolā. Sadzīviska, ikdienišķa mazo lietu drosme. Nevis kaut kas heroisks, ka nostājies pret kādu režīmu, bet tāda drosme un lēmumi, kas tev ir nepieciešami pirmkārt savas personības realizēšanai. Stāsts faktiski ir par Māras izšķilšanos četros cēlienos. Cits visu mūžu neizšķiļas. Centrālā jautājuma ziņā mani nepārsteidz, ka es uzrakstīju Māru. Virsbūve ir cits jautājums – kāpēc šodienas Rīga un jauni cilvēki? Man liekas, ka drosmes jautājums viņiem ļoti piestāv. 16 gados kaut kādi pamati jau ir ielikti, bet vēl aizvien tiek likti.

Pretendē, ka pazīsti šodienas jauniešu vidi?

2016. gadā viens no maniem bijušajiem audzēkņiem Literārajā akadēmijā Artis Dobrovoļskis piedāvāja, vai negribu uzrakstīt scenāriju seriālam par jauniešiem. Tā kā mani jautājums par gļēvumu un drosmi neapzināti bija turpinājis urdīt arī pēc Gaiļukalna pabeigšanas, ļoti ātri piekritu. Nebija tā, ka domāju – o, jauniešu tēma ir ļoti laba, lai risinātu gļēvuma un drosmes tēmu. Instinktīvi nojautu, ka tā ir viela, kur to var risināt. Scenārija rakstīšanas gaitā diezgan ātri sapratu, ka rakstīšu arī romānu. Bija piesaistīti arī profesionāli pētnieki, kas mums palīdzēja ar informāciju par jauniešu uzvedību, grupām u. tml. Bet svarīgākais bija tas, ka ļoti daudz laika pavadīju sabiedriskajā trans portā un citur, piezogoties pie šīs vecuma grupas cilvēkiem un klausoties, kā viņi runā. Manam dēlam Robertam drīz paliks sešpadsmit, viņam ir draugi un draudzenes, kas dažkārt ir pie mums, man atlika tikai būt vērīgam. Tas vecums ir bīstams ar to, ka vienlaikus cilvēkam ir milzīga neskaidrība un migla, kā lietas notiek apkārt un varētu būt nākotnē, un vienlaikus pilnīga pārliecība, ka viss ir zināms un kaut kādi muļķi apkārt pasteļtoņos, neko skaidri nesakot, pauž briesmīgi didaktiskas atziņas. Nekas tevi nevar izsist no šīs pārliecības, un caur to ir sāpīgums. Kaut kad jau tu apjēdz, ka maldies. Tas var atnākt arī 45 gados, ka visu mūžu patiesībā neesi bijis tu pats.

Skolā man bija pilnīga pārliecība – lai iepatiktos meitenēm, nekādā ziņā nedrīkst to izrādīt. Man gan to iestāstīja kāds klasesbiedrs. Tikai tad kaut kas var notikt. Sekojot šim ieteikumam – nekā arī nebija. Tas lielā mērā ir stāsts par to, ka ir jārīkojas, nevis baigi daudz jādomā.

Viens neprecīzs žargonvārds, un vari izsaukt reālo jauniešu smīnu, ja pieņemam, ka viņi to lasīs. Nebija bail?

Tā kā stāsts ir par drosmi, man bija jābūt drosmīgam arī pašam. Lai jau smīn. Īstenībā tā ir ar jebkuru tekstu gargabalnieku, uz kuru liec cerības, ka tas momentā nepazudīs un kādu laiku dzīvos. Ja ir tikai virsbūve, tu esi izdomājis – o, rakstīšu par šodienas jauniešiem, cik viņi ir feini, kā viņiem te tagad Rīgā iet, kā viņi pazūd feisbukā un kā viņi ar austiņām uz ausīm iet bojā zem tramvaja u. tml., tad gan ir jābūt bažīgam. Tikai ar virsbūvi vien gargabalu neizvilksi. Kodols ir izšķirošais – vai tas ir vai – nav. Man ar Māru bija jādzīvo kopā trīs gadus. Vēl aizvien es ļoti nelabprāt no viņas šķiros. No vienas puses, man bija prieks, ka ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām un dizainu grāmata ir tik smuka, bet, no otras, – man bija ļoti bēdīgi, ka tas ir beidzies. Es tik ilgi ar Māru esmu bijis, ka nevaru tikt vaļā. Īstenībā –negribu, nevis nevaru.

Cik saprotu, Mārai nav konkrēta prototipa? Viņa ir "salipināta" no visām mūžīgajām meitenēm, kas vienmēr dzīvos Rīgā kādā nomales koka mājā, līdzīgi kā dzejniece Anna – meitene, kas vienmēr dzīvos kādā milzīgā centra dzīvoklī ar ļoti augstiem griestiem un platu palodzi.

Jā. Viņa ir manas drosmes prototips. Sadzīviski drosmīga un stipra cilvēka prototips, lai cik viņa būtu trausla un sākumā varbūt paštaisna. Man joprojām pie galda karājas milzīga izmēra tabula, kurā ir uzrakstīts viss, kas notiks. Man jau no paša sākuma bija ļoti shematisks piegājiens. Zināju, ka gribu četras daļas un katrā daļā – četras apakšnodaļas, lai pats saprastu, kā viņa izaug, kas notiek ar viņas raksturu. Tāpēc romāns iesākas ar citātu no Bībeles. Manuprāt, līdzībā par sējēju un sēklu, kas krīt dažādā zemē un nes vai nenes dažādus augļus, ir stāsts par cilvēka potenciāla atraisīšanu un nobriešanu. Katram ir šis potenciāls, bet, vai tas tiek realizēts, – tas ir jautājums.

Un tu pats? Dzīvo rīkojoties?

Nē. Es pats neesmu ne drosmīgs, ne arī dzīvoju pilnasinīgi. Droši vien tāpēc mani tas jautājums tik ļoti uztrauc. Citreiz saka – noraksta no sevis nost. Es to īsti nesaprotu. Nejūtos neko no sevis norakstījis. Mani tas nodarbina joprojām. Drīzāk jūtos ļoti nopietni sev uzdevis jautājumu par gļēvumu. Tik vienkārši – tas mani uztrauc, tāpēc es to rakstu.

Atklāti stāsti. Ne katrs gribētu to publiski atzīt.

Ir vairākas interesantas sakritības. Gandrīz jau biju pabeidzis romānu, kad izlasīju, ka festivāls Lampa būs veltīts drosmei. Nodomāju – redz, cik interesanti, mums ar festivāla rīkotājiem sakrīt jautājumi, kas mums rūp. Kad biju pielicis punktu, 2. februārī noplēsu kalendāra lapiņu un skatos, tā ir ziemas Māras diena. Bija sajūta, ka Māra man ir pateikusi paldies vai teikusi – nē, nē, tu vēl turpināsi.

Drosmes jautājums ir ļoti sazarots. Drosmīgs cilvēks nenozīmē kādu, kurš ļoti skaļi runā un kuram par visu ir viedoklis. Centrālā lieta, kur tu drosmi vari realizēt, ir būt ļoti godīgam. Pret sevi, pasauli utt. Jebkurš cilvēks sirdī jūt, kas ir labi un kas ne. Jautājums, vai mēs to sev godīgi atzīstam jebkurā situācijā. Tas tāds ļoti ideālistisks skats uz cilvēku. Tāpēc pilnīgi noteikti neesmu vienmēr godīgs pret sevi un citiem un nevaru tā arī rīkoties visās situācijās.

Man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka tā būs meitene un ka viņa būs pasaulei ļoti atvērts cilvēks. Ne tik daudz tādā ziņā, ka šis cilvēks iet un visiem krata savu dvēseli, bet viņa ir atvērta uzticēšanās līmenī. Viņa kaut kā dabiski uzticas. Varbūt pat citreiz ir lētticīga. Man gribējās, lai Māra būtu tāda. Tāds cilvēks no dzīves arī dabū vairāk pa mizu, bet, ja viņš ir dabiski atvērts pret pasauli, viņš var dabūt arī daudz vairāk laba. Bieži saka "jā" kaut kādām situācijām, nebaidās, ir mazliet pat avantūrisks.

Kāpēc tev bija vajadzīgs netieši darbībā iesaistīt jau mirušo vecmāmiņu?

Māras vārda dēļ. Tas ir ļoti stiprs latviešu sievietes vārds. Ar ļoti interesantu un neviennozīmīgu mitoloģisko sakni. Dieva vieliskā puse uz zemes. Man kādā sarunā Vairai Vīķei-Freibergai kā latvju dainu un mitoloģijas zinātājai bija iespēja uzdot jautājumu par Māru. Pirmais, ko viņa teica, ka Māra ir ļoti neviennozīmīga. "Mīļā Māra", ko dzied dziesmās. Bieži vien tas ir nevis tāpēc, ka viņa ir mīļa, bet tāpēc, ka viņai pielabinās. Māra ir arī melna čūska. Viņa ir arī tā, kas nolemj, ka mazais neizdzīvos dzemdībās.

Māras tēls ir ļoti neviennozīmīgs arī no vēsturiskā konteksta viedokļa. Neesmu nekāds mitoloģijas zinātnieks un pētnieks, bet tik daudz saprotu, ka strīds, vai Mārai ir kristīgas vai tīri latviešu etnogrāfiskās saknes, ir atklāts.

Gredzenveida kompozīcijā uzsver, ka viss, kas var notikt ar cilvēku, atkārtojas no paaudzes paaudzē, ka to pašu piedzīvos arī Māras bērnu bērni. Un tomēr – kāda, tavuprāt, ir atšķirība starp šodienas jaunieti hūdijā un aifonu kabatā un puisi žabo, kurš raksta vēstuli ar zoss spalvu?

Man nekad nav paticis pretnostatījums – jaunieši un nejaunieši. Man šķiet, ka viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā jebkurš no mums. Viņi tāpat grib braukt ceļojumā, un viņiem ir uztraukums, kas ar viņiem notiks pēc diviem gadiem. Tieši tāpat kā mums, viņiem gribas izdarīt kaut kādas lietas. No kaut kā ir bail. Tur nav nekā atšķirīga. Virsbūves līmenī, protams, ir. Droši vien arī psiholoģiskā stāvokļa līmenī – cilvēks ir daudz emocionālāks. Viņam daudz ātrāk pāriet, daudz ātrāk "uznāk". Emociju uzplūdi un atplūdi ir daudz asāki. Runājot par dažādiem laikiem, tas jau ir mazliet sarežģītāks jautājums tāpēc, ka socioloģiskā un tehnoloģiskā vide maina cilvēku. Neesmu sociālantropologs, bet domāju, ka kodola līmenī drosme, gļēvums, lieli lēmumi un mazi lēmumi, kas kaut ko izšķir, – tas nav mainījies. Apstākļi, kas cilvēku mudina kaut ko darīt, būt atvērtam vai aizvērtam, to apstākļu kopums ir tāds pats. Un reakcija uz šiem apstākļiem arī ir tāda pati. Nevaram pilnībā teikt, ka toreiz tas ar zoss spalvu un tagad feisbukā ir tas pats cilvēks, bet domāju, ka kodola līmenī pamatlietas ir līdzīgas. Varbūt kodols pārvirzās sociālās un tehnoloģiskās vides ietekmē.

Pēdējos gados viena no sociālo zinātņu aktualitātēm ir pētījumi un lekcijas par Z, Y, X un A paaudzes atšķirībām.

Gribas viņai iepatikties – nu kas tur ir mainījies?! Kā toreiz gribējās iepatikties, tā – tagad. Vienam šķita, ka ir jāiet virsū kā tankam, otram – jo būšu atturīgāks un mazāk mani pamanīs, jo lielākas izredzes. Pamatmodeļi un motīvi jau ir tieši tādi paši.

Romāna moto ir: "Mīlestība ir jānopelna ar drosmi, draugs". Tā tiešām ir tava pārliecība?

Jā. Šis moto pie manis atnāca romāna rakstīšanas beigās. Protams, pirmajā acu uzmetienā šķiet – mīlestība vai nu ir, vai nav. Vai nu to mums kāds iedod, vai neiedod. Bet, ja pieņemam galēju situāciju, kad cilvēks ir galīgi aizvērts, viņš ir pret jebkādām pārmaiņām savā dzīvē, jo viņam ir bail, ka kaut kas var notikt nepareizi. Viņš ir iekapsulējies. Protams, mīlestību var piedzīvot arī tāds cilvēks, bet, manuprāt, mīlestības potenciāls ir daudz mazāks, jo viņš gluži vienkārši "neiziet uz kontaktu". Viņam ir bail apdedzināties. Es taču neesmu pelnījis… Es taču neizskatos tāds kā viņi, tāpēc man tas droši vien nepienākas u. tml. Bet tava atvērtība un iekšējais godīgums to nopelna. Tas rada šo mīlestības potenciālu. Otrkārt, kad tu esi kopā ar kādu, arī tad šī atvērtība un godīgums ir svarīgs, lai attiecības saglabātos. Citādi tās beigsies.

Tāpēc man radās šāda nenormāli gudra atziņa, vienkārši pārpasaulīga (smejas). Bet tā ir. Tev jābūt atvērtam un drosmīgam, tad arī viss būs. Un mīlestība ir tā visa kvintesence. Viens no augstākajiem cilvēka piepildījumiem ir kaut kāda veida mīlestība. Jebkāda. Tā ir viena no cilvēka realizācijas virsotnēm, un drosme tur ir vajadzīga.

Kas, tavuprāt, veido cilvēka raksturu? Mārai, lai kļūtu par tik sakarīgu un nobriedušu cilvēku, šķietami nebija nekādu priekšnoteikumu – tēvs pametis bērnībā, mamma apdzisusi velk dzīvi…

Es par to esmu ļoti daudz domājis. Par cilvēku vitalitāti. Ir cilvēki, kuriem ir vienkārši briesmīgi apstākļi, bet viņi vēl citiem var dot enerģiju no sevis, bet ir cilvēki, kuriem viss ir kārtībā, bet viņi knapi kustas pa dzīvi. Nezinu. Tas ir kaut kas augstāks. Kāds teiks – Dieva ielikta dzirksts. Tāpēc man bija svarīga mazliet mitoloģiskā vecmāmiņa un Māras vārds, jo man vajadzēja pašam sev iedot kaut kādu atspēriena punktu Māras spējai ķepuroties. Var šķist – kas tur liels, nu, iedeva vārdu Māra, bet varbūt kādā brīdī cilvēks aizdomājas, sāk lasīt dainas, mēģina saprast, kas tad viņa latviešu dievu panteonā ir, un sāk no tā visa kaut ko attiecināt uz sevi. Nav jau gluži tā, ka uz galvas birtu kādi dievišķi putekļi. Tas ir gan iracionāli, gan racionāli vienlaikus. Beigas pilnīgi noteikti gribēju būvēt tādas, ka zinu – ar Māru viss būs kārtībā. Lai kas arī notiktu, viņa tiks galā. Par pārējiem – vēl jautājums.

Viena lieta, ko tu gribētu izdarīt citādi, ja tev atkal būtu sešpadsmit?

Es izrādītu simpātijas tām meitenēm, kuras man patika. Pilnīgi noteikti. Neklausītos klasesbiedru. Nodotu kādam citam tālāk šo informāciju (smejas).

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mans tuvākais

Līdz tam mūsu dzīves telpu no visām pusēm ieskāva anonīms klusums.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja