Krievijā dzimušais trompetes un flīģeļhorna virtuozs Sergejs Nakarjakovs (1977) ir viens no pasaulē visspilgtākajiem mūziķiem. Pat par trompetes karali dēvētais franču mūziķis Moriss Andrē, noklausījies Nakarjakova spēli, atzinis: "Es tā nemāku!" Drosmīgi paplašinot trompetes spēles robežas, Nakarjakovs pierādījis, ka orķestra spožā "saucēja" var būt gan maigi dziedoša, gan azartiski trauksmaina un griezīga, gan viegli rotaļīga un dejojoša. Somu prese viņu 13 gadu vecumā nodēvēja par trompetes Paganīni, savukārt žurnāls Music and Theater - par trompetes Karūzo.
Nakarjakovs bieži spēlē vokālās un stīgu instrumentu mūzikas pārlikumus. Tos, arī Fēliksa Mendelszona re minora vijoļkoncertu, kas skanēs šovakar (11.07.) Jūrmalas festivāla atklāšanā, viņam veido tēvs, trompetists Mihails Nakarjakovs.
Trompeti Nakarjakovs sāka apgūt dzimtajā Ņižņijnovgorodā tēva vadībā, kad mugurkaula trauma liedza turpināt spēlēt klavieres. Jau pēc pieciem gadiem viņš debitēja Zalcburgas festivālā, gadu vēlāk - Šlēsvigas-Holšteinas festivālā. 90. gadu sākumā ģimene emigrēja uz Izraēlu, kopš 1993. gada Sergejs Nakarjakovs dzīvo Parīzē. Jau kopš 10 gadu vecuma viņš koncertē ar orķestriem, sadarbojas ar ievērojamiem diriģentiem, kamermūzikas partneru vidū ir gan paša māsa Vera Ohotņikova, gan leģendārā Marta Argeriha. 2002. gadā saņēma ECHO Klassic balvu kā Gada instrumentālists, viņa ierakstus izdod Teldec Classics International, speciāli viņam jaunu trompetes modeli izgatavoja franču kompānija Antoine Courtois. Latvijā mūziķis viesojas jau otro reizi. Sarunu iesākot, viņš stāsta, ka tikko Japānā atskaņojis igauņu XX gs. klasiķa Eino Tamberga trompetes koncertu. "Brīnišķīgs skaņdarbs, man tas ļoti patīk. Japānā tas skanēja pirmo reizi, lai gan sacerēts jau 1972. gadā."
Būtu lieliski, ja jums iepatiktos kāds latviešu mūzikas opuss.
Ja atradīšu kaut ko interesantu, noteikti spēlēšu! Tagad jau ir vairāki speciāli man rakstīti skaņdarbi. Īpaši patīk vācu komponista Jorga Vidmana Koncertskaņdarbs trompetei un mazam orķestrim. To spēlēju jau vairākus gadus, un esmu ierakstījis CD. Sadarbojos ar vairākiem komponistiem Krievijā un Izraēlā.
Bieži apciemojat dzimto Ņižņijnovgorodu, Krieviju?
Ņižņijnovgorodā dzīvo daži draugi un radi, Sanktpēterburgā - māsa, pianiste Vera Ohotņikova, ar vīru un bērniem, kopā spēlējam kamermūziku. Dzimtenē, īpaši dzimtās Gorkijas filharmonijā, kur pirmoreiz mūžā spēlēju kopā ar orķestri, uzstāšanās ir īpašas. Taču ir kauns, ka vienā no Krievijas vislielākajām pilsētām ir tik šausmīga, slikta koncertzāle. Padomju stilā šī vārda vissliktākajā nozīmē. Es par to runāju vienmēr: kauns un negods!
Kā jums ienāca prātā spēlēt uz trompetes Mendelszona vijoļkoncertu?
Šis ir re minora vijoļkoncerts, ko Mendelszons uzrakstīja 13 gadu vecumā. Populāro mi minora koncertu uz trompetes bez muzikāliem zudumiem izspēlēt nav iespējams - ļoti augsts diapazons, solistam jāspēlē bez apstājas. Vijoļkoncertu man aranžēja tēvs jau 1993. gadā, es to atskaņoju bieži un esmu arī ierakstījis. Tēvs bija mans galvenais skolotājs, tieši viņš man iemācīja vingrināties, gatavoties koncertiem un nopietni attiekties pret darbu.
Kāpēc jūs vilina citu instrumentu repertuārs?
Tāpēc, ka vēlos atskaņot izcilu mūziku. Ir daži brīnišķīgi trompetes skaņdarbi, tomēr trompetei solo repertuāra vēl ir ļoti maz. Kā pilnvērtīgs solo instruments ar šodienas iespējām tā parādījās tikai XIX gadsimta otrajā pusē. Klasicisma laikā trompetes koncertus komponējuši tikai Haidns un Hummels, turklāt abus vienam un tam pašam trompetistam - Antonam Vēzingeram. Viņš tolaik uzkonstruēja trompeti, uz kuras jau varēja nospēlēt visas gammas. Tomēr šis instruments kaut kur pazuda, un izcilie romantiķi - Brāmss, Šūmanis trompetei diemžēl neko nav radījuši. Šūmaņa Adagio un Allegro spēlēju uz flīģeļhorna, jo tam ir maigāka skaņa, tembrāli tuvāka mežragam, kam šie darbi radīti. Spēlēju arī Fantastiskos skaņdarbus klarnetei, trīs romances obojai. Esmu izaudzis ar Čaikovska mūziku. Ļoti mīlu Bahu, taču viņu ir ļoti grūti spēlēt.
Jums vistuvākie mūzikas instrumenti?
Čells, alts, cilvēka balss. Reiz ar māsu ierakstījām dziesmu CD Elēģija - no Šūmaņa un Brāmsa līdz Rahmaņinovam un pat Gēršvinam. Esmu ierakstījis trīs fagota koncertus. Obojas repertuārs labi skan uz flīģeļhorna. Šis instruments man pavēra milzīgas iespējas, jo tam ir maigāks tembrs un plašāks diapazons nekā trompetei. Iepriekš Jūrmalā uz tā nospēlēju Čaikovska Variācijas par rokoko tēmu. Vienmēr vadāju līdzi arī flīģeļhornu.
Pastāstiet par savu kinoaktiera pieredzi Japānā.
Filmas režisoram vajadzēja krievu aktieri, kurš spēlē trompeti un runā japāniski. Tādu neatrodot, nolēma riskēt un kaut nedaudz apmācīt mani aktierspēlē. Visu tekstu iemācījos no galvas kā mūziku! Man bija treneris, kurš mani dresēja trīs nedēļas. Bija grūti, taču tas bija kaut kas jauns. Nenožēloju, ka manā dzīvē bijusi šāda pasāža.
Kāpēc pametāt konservatoriju Parīzē?
Es to nepametu. Mani no konservatorijas izmeta! Man bija ieplānots ļoti būtisks koncerts festivālā Parīzes piepilsētā Sendenī, taču tas sakrita ar diplomeksāmena datumu. Pieļāvu kļūdu, konservatorijā nepabrīdinot, ka eksāmenu tajā dienā nevarēšu kārtot. Atgriezies uzzināju, ka esmu atskaitīts. Nolēmu, ka nav traģēdija, un turpināju koncertdarbību. Tagad daudzviet sniedzu meistarklases, arī tajā pašā Parīzes Reģionālajā konservatorijā un Korto skolā.
Kur gūstat atelpu?
Tiekoties ar draugiem un tuviniekiem. Lasu grāmatas, skatos filmas. Aizraujos ar datorspēlēm - Civilizāciju spēlēju jau kopš 1995. gada. Priecājos, ka no maniem lēmumiem nav atkarīgi tautu reālie likteņi.
Jūsu vislabākā publika?
Man tuva ir publika, kura ar patiesu interesi un uzmanīgi klausās nopietno mūziku, kurai galvenais nav cirka numuri, triki. Tāda ir visur pasaulē. Jautājums tikai - cik liela daļa atnāks uz trompetista koncertu? Visdrīzāk dosies uz operu vai simfonisko koncertu. Trompeti vēl joprojām uzskata par izklaides mūzikas instrumentu. Pagaidām.