Skanēs viss jaunais albums Dzīvnieks pilsētā un labākās dziesmas no senākiem laikiem. Runā grupas līderis un dibinātājs Juris Kaukulis.Vēl atceries, kā radās grupas nosaukums?Rakstīju uz lapas dažādus variantus, sākot ar Velna rozi un citiem latviskiem vārdu savienojumiem, kas savieno nesavienojamas lietas, līdz izlēmu, ka grupu sauks Dzelzs vilks. Tam nav nekāda sakara ar Lietuvas vēsturi vai mitoloģiju – tā vienkārši bija mirkļa sajūta. Tas likās diezgan dīvaini maniem grupas biedriem Valērijam un Armandam, ar kuriem bijām tikko dibinājuši šo institūciju. Biju liels Iron Maiden fans, un varbūt zemapziņā tas spēlēja kādu nelielu lomu. Tev tāpat kā Borisam Grebenščikovam un Mārim Švernam (Baložu pilni pagalmi) dziesmas sāk skanēt pašas un tās tikai jāpieraksta?Man ir līdzīgi – tur ir kaut kāda daļa talanta, kaut kāds pārsteiguma brīdis, taču svarīgi ir mobilizēt sevi, lai to iekšējo sajūtu piefiksētu. Citreiz tu vairākas dienas spēlē un meklē, bet nekas nedarbojas, un tad izkrīt motīvs, ko tu nemaz neesi gaidījis, jo, instrumentu turot rokās, tas katru dienu skan citādi. Kad, pašam spēlējot to rifu, kājas jau kustas līdzi, tas varbūt kustinās arī Uldi Rudaku. Svarīga ir mūzikas un teksta mijiedarbība, jo rokenrolā tekstam ir ļoti liela nozīme. Es tekstus nerakstu rindās, bet kā prozu. Man vienmēr ir ko teikt, un es rakstu, rakstu, rakstu, pēc tam to nolieku nost, un pēc kāda laika tur kaut kas iznāk.Vai Dzelzs vilks varētu spēlēt tikai akustiski, ja uz pasaules pēkšņi pazustu elektrība?Jā, to jau esam izmēģinājuši, un tas darbojas, jo man ir pietiekami skaļa balss. Kad spēlē kopā, galvenais ir citam citu sadzirdēt – tad dzirdēs arī pārējie.Kas ir nākamais, ko no jums var gaidīt?
Rudenī būs jauns albums ar tautasdziesmu tekstiem – dziesmas ir jau divus gadus, un tās spēlētas koncertos. Tagad tikai jāieraksta. Divus mēnešus pēc kārtas spēlējot rokenrolu, gribas atvilkt elpu un uzspēlēt ar akustiskiem instrumentiem kaut ko citu, nav slikti pa vidu vēl nospēlēt izrādi – 14. februārī mums atkal būs izrāde ar Olgu Žitluhinu Un atkal par to pašu. Viņa grib atkal uzvest arī Kad pūcei aste ziedēs. Izrāde Man arī būtu bail uz skatuves ir jau 10 gadu – nākamā 20. februārī Artelī.
Vai ir padomā kāda jauna izrāde?
Visādas idejas ir, un esam uzrakstījuši mūziku Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmai Klases bilde. Par desmit gadiem gudrāki. Vēl es tagad ierakstu dziesmu pilnībā viens pats mājās. Ja gribēsi, došu tev spēlēt diskotēkās.
Tavi bērni arī jau muzicē, un esat spēlējuši Bildēs.
Jā, un ne tikai. Mums ir lieliska grupa – esam četri dalībnieki. Marts spēlē visu, kas mums te mājās ir, – bandžo, bazuku, ģitāru. Rūta spēlē klavieres un flautu, un, kā jau parasti, pianisti grupā ir galvenie, savukārt Aija (Jura sieva – U. R.) spēlē bungas un basģitāru. Diezgan bieži muzicējam mājās.
Tad jau iesiet arī uz dziedošo ģimeņu televīzijas šovu!
Nē, to mums nevajag! Mēs jau esam populāra grupa, kas uzstājusies Bildēs. Mums ir cits prieks – rokenrola prieks.
Kurā albumā sajūtama mūžīgā Dzelzs vilka esence?
Baigi stiprais albums – tāda kā kompilācija ar dziesmām no divām desmitgadēm ir Manās mājās sieviešu nav. Oranži mati un Komētas, tur ir arī mūsu pati pirmā dziesma Gaudo vilks un Dievi krīt no Palodzes (1998. gada albums – U. R.)… Tā ir nevis atskatīšanās, bet raušanās uz priekšu. Arī skaņa laba – izpildījums tāds diezgan brutāls. Tu kliedz, kliedz, kliedz, un cilvēkiem patīk, ka tu esi uz naža asmens vai uguns. Jaunajā albumā mana mīļākā dziesma ir Sprostā. Katrā albumā ir kāda ļoti mīļa dziesma.
Dzelzs vilks
Koncertzālē Palladium 3. un 4. II plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 9–11
Dienas Drauga kartes īpašniekiem 15% atlaide