Ja jau mani apbalvo par mūža ieguldījumu, vairāk balvu nedos – Imants Resnis pajoko savā ierasti ironiskajā stilā. "Parasti tāda balva nāk tad, kad visiem ir skaidrs, ka tu vairs neko nedarīsi, bet mana sajūta ir tāda, ka es vēl varētu kaut ko izdarīt, un ceru, ka izdarīšu. Svarīga jau nav pašreizējā balva un tas, ko esmu kādreiz izdarījis, bet tas, kas man ir būtisks tagad." Ir pat konkrēts liels plāns, ko diriģents rudenī īstenos Liepājā, – Hektora Berlioza dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana uzvedums koncertzālē Lielais dzintars. Par to arī sākam mūsu sarunu.
Imants Resnis. Kad vēl tikai gatavojāmies koncertzāles celšanai, būdams Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents, jau pamazām mērķtiecīgi gatavoju orķestri brīdim, kad varēs sākt "šaut ar lielgabaliem". Zināju, ka tad, kad koncertzāle tiks atvērta, vairs nebūs laika daudz domāt, bet cilvēki gaidīs kaut ko interesantu, spilgtu un augstvērtīgu. Publikas interese sākumā ir dabiska, bet to ir jāspēj noturēt. Berlioza Fausta pazudināšana bija viens no darbiem manā sarakstā. Būs īsts iestudējums. Režisore Huana Inese Kano-Restrepo ir no Austrijas, Fausta lomā būs korejiešu izcelsmes tenors Jozeps Kangs, Margarētu dziedās spāņu mecosoprāns Anna Brulja, Mefistofeli – Egils Siliņš.
Par ko jūs pats visvairāk vēlētos runāt?
Es nedomāju tikai par Mālera un Mocarta simfonijām. Mani interesē un man rūp arī daudz kas cits. Nesen, kaut ko meklēdams savos papīros, kādi man mājās krājas kaudzēm, pēkšņi uzdūros lapiņai, kurā biju uzrakstījis nosacītu savu "Maslova piramīdu" – to, par ko domāju. Esmu mūžīgi sirdījies par to, ka problēmas, par kurām esmu domājis jau pirms divdesmit gadiem vai agrāk, joprojām nekust no vietas. Tagad jau mazlietiņ sāk par to runāt, bet divdesmit gadi ir pagājuši, un aktīvas darbības nav tik un tā. Mūsu zemē un valstī trūkst vīzijas, izpratnes par galveno, par prioritātēm.
Ja reiz par prioritātēm, kuras tās būtu jūsu skatījumā?
Pati pirmā, augstākā prioritāte var būt tikai viena, un tā ir demogrāfija. Visa latviešu kultūra varbūt saglabāsies tikai vēstures arhīvos, kad latviešu vairs nebūs. Vienkārši nebūs. Mums ir visas iespējas nebūt. Es pats to nepiedzīvošu, bet mani mazbērni var atrasties tuvu tādam slieksnim, un nekas netiek darīts, lai tā nenotiktu. Palaikam kaut kur par to tikai ierunājas, bet praktiskas darbības nav, taču būtu jāizmanto visi iespējamie un pat neiespējamie finansiālie līdzekļi.
Ierēdņi man iebildīs: kā – netiek darīts?! Kur tad māmiņu algas, bērnu pabalsti? Situācijā, kādā pašlaik atrodas demogrāfija Latvijā, atbalstam vajadzētu būt daudzkārt lielākam. Te der tikai krasi un ļoti finanšietilpīgi krīzes paņēmieni. Nevaram tikai skatīties, kā ir Francijā, Itālijā, Vācijā vai kaut kur citur. Lielajām tautām ir cita situācija, tām izzušana nedraud tik drīz un tik katastrofāli kā mums. Vajadzīga nevis milzīga atbalsta nauda kovida ietekmētajiem, bet ieguldījums demogrāfijas veicināšanā. Droši vien kāds dusmosies, ka es tā izsakos, bet kovids pāries un lielākā daļa uzņēmēju, cerams, izdzīvos. Kovida pabalsti ir acumirkļa domāšana, bet demogrāfija prasa ieguldījumu, kura rezultāts būs tikai pēc ilgāka laika.
Līdzīgi kā izglītībā?
Tas ir nākamais svarīgais punkts manā prioritāšu piramīdā – izglītība un zinātne. Tajā jāiegulda līdzekļi, bet es tikai ik pa brīdim radio dzirdu murgojumus, ka jāpiesaista zinātne ražošanai, lai būtu tūlītējs, praktisks ieguvums. Nē! Bez fundamentālās – akadēmiskās – zinātnes nebūs nekā, taču fundamentālā zinātne nekad nav devusi uzreiz taustāmu rezultātu. Ar to nevar pelnīt pēc gada, diviem vai trim. Dažkārt tas iespējams tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, taču bez tās nav nākotnes ne zinātnei, ne valstij, nekam.
Par izglītību gribas teikt prasti: tā tiek čakarēta, sākot jau no 90. gadiem, kad izglītības ministrs bija Andris Piebalgs. Viņš bija tas, kurš likvidēja obligātos fizikas un ķīmijas eksāmenus un arī kora stundas. Viņa laikā sākās, atļaušos teikt, stulbās reformas. No tā brīža mūsu izglītība ir mocīta, ņurcīta un bojāta. Tagad kaut ko mēģina darīt, bet… Sabojāt var ļoti ātri. Tas neprasa daudz līdzekļu un spēka. Bet kaut ko izlabot, uzcelt – tas prasa laiku. To nevar izdarīt vienā dienā. Atkal esam nogulējuši, notērējuši, nopļēgurojuši laiku.
Šīs ir būtiskās lietas, bez tām nebūs pārējo. Protams, veselība, drošība, kultūra arī ir svarīgas, bet, kaut arī pats esmu piederīgs kultūrai, tik un tā neesmu to nolicis pašā augšgalā. Kultūra ir tūlīt pēc tam. Uzņēmēji varbūt teiks: kur ņemt naudu, ja neražosim? Bet bez izglītības, zinātnes un kultūras nebūs arī nekādas ražošanas. Pat nebūs, kam ražot. Latvijas problēma ir darbaroku trūkums, tāpēc, manuprāt, zaļo koridoru, visas iespējamās nodokļu atlaides ir jādod ražošanai, kas balstās uz inovācijām, uz jaunākajām, robotizētajām tehnoloģijām un uz minimālu darbaspēku. Visu laiku taču tiek runāts, ka Latvijā trūkst darbaspēka, tāpēc jāatbalsta ražošana, kur darbaspēku vajag ļoti maz. Bez šaubām, vienmēr būs nozares, kurās būs vajadzīgi cilvēki, bet tā nedrīkst būt galvenā daļa. Tā ir vienīgā izeja, lai mēs nenonāktu tādā strupceļā, ka jāieved darbaspēks no Vidusāzijas, Āfrikas un vēl sazin no kurienes, jo pašiem trūkst.
Taču vienlaikus te ir mazas algas un bezdarbs, kas dažubrīd ir pat bīstami liels.
Bezdarbs ir bijis un būs, un tas mazliet ir pat vajadzīgs. Vienmēr atradīsies cilvēki, kas pierakstīsies par bezdarbniekiem, bet patiesībā nemaz negrib strādāt. Pie mums pašlaik tiek runāts par darbinieku trūkumu daudzās nozarēs, bet šīs nozares bieži vien ir jāpārveido. Un ko kurš uzskata par «vergošanu par grašiem»? Tie ir mīti. Mēs arī varētu iziet laukā ar plakātiņiem, ka salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā mūziķi strādā par ļoti zemu atalgojumu, taču bieži tiek aizmirsts, ka arī dzīves izmaksas ir pavisam citas. Nevar salīdzināt ar Norvēģijas orķestru mūziķu «milzu algām». Ieej tur kafejnīcā un samaksāsi desmitiem reižu vairāk nekā šeit.
Tomēr daudzi no Latvijas ir aizbraukuši, un ekonomiskā emigrācija joprojām turpinās.
Taču vienmēr būs tie, kas dzīvos savā zemē un strādās savai zemei. Tas, ka tik daudzi dodas prom, varētu nozīmēt, ka mums ir diezgan slikta patriotiskā audzināšana. Beigu beigās visi Āfrikas iedzīvotāji taču nebēg prom no Āfrikas tikai tāpēc, ka tur ir zemas algas un trūcīga iztikšana. Bēg tikai neliela daļa, kas dzenas pēc labākas dzīves.
Domāju, ka lielā mērā par patriotisko audzināšanu mums ir jāpateicas Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa laikam. Es apzināti nesaku "Ulmaņa režīmam", jo man riebjas, ka šodienas žurnālisti un jaunie vēsturnieki to tagad tā sauc. Kas tas par režīmu? Režīms ir šodienas Krievijā, Baltkrievijā, Ziemeļkorejā. Ass režīms bija kādreizējā PSRS un Ādolfa Hitlera laika Vācijā. Tikai pateicoties ulmaņlaika izteikti patriotiskajai audzināšanai, mūsu pēckara un kara beigu emigrācija, kas izklīda pa visu pasauli, uzturēja latvietību līdz pat 90. gadiem. Viņiem tas bija iepotēts jau skolā, mājās.
Lūk, jautājumi, kuri mani uztrauc un par kuriem domāju, taču nevarētu teikt, ka es tur spētu daudz ko līdzēt. Varu skaļi izpausties, bet no tā nekas nemainīsies. Diemžēl.
Varbūt jāsāk no ikdienišķiem sīkumiem?
Strādājot ar orķestriem, esmu sapratis, ka mēģinājumā vispirms vajag censties aptvert lielumu un pēc tam atkarībā no tā, cik daudz ir laika, virzīties uz detaļām. Tad ir gan svarīgākās lietas, gan tādas, kuras jālaiž gar ausīm un jāatstāj pēdējās, jo pietrūkst laika. Piemēram, man vienmēr ir bijusi svarīga arī intonācija, bet saprotu, ka ikkatru reizi nevaru pievērst tai uzmanību. Ja nebūs – pārdzīvos. Būtiskāk ir, lai darbs kopumā skanētu. Saskaņā ar šādu loģisko virzību es tagad gribētu parunāt par mūsu mīļoto pilsētu Rīgu. Ja par Rīgu, tad, protams, ir jārunā par koncertzāli, kuras joprojām nav.
Vai ticat, ka koncertzāle mums tomēr būs?
No vienas puses, ir skaidrs, ka koncertzāle nedrīkst būt tikai valsts projekts. Tam ir jābūt arī Rīgas pilsētas projektam. Manā ieskatā pašreiz Rīgas pilsēta vairāk uzrāda traucējošu nekā situāciju uzlabojošu iedarbību. Pilsētas vadības rīcībā mani tracina daudzas lietas, sākot ar to, ka tepat, pašā Rīgas centrā, pie Mūzikas akadēmijas, kad sāk kust sniegs, nav iespējams normāli šķērsot ielu pa gājēju pāreju. Pārejas netiek tīrītas, un cilvēki brien pa tik dziļiem dubļiem, ka vajadzētu garos gumijas zābakus. Nesen ziņās dzirdēju, ka pusmiljonu ieguldīs kaut kādā pētījumā, kura mērķis ir samazināt autotransporta kustību, gaisa piesārņojumu u. tml. Baidos, ka rezultātā dabūsim tikai nevajadzīgu veloceliņu Marijas ielā, traucējoši piestabiņotu un neestētisku Bruņinieku ielu un vēl lielākus sastrēgumus, mākslīgus korķus. Būtu labāk iestādījuši kokus: es esmu tik sens, ka vēl atceros Tērbatas ielu ar liepām… Starp citu, neesmu velobraucēju ienaidnieks. Pats sezonas laikā pa Rīgu nobraucu apmēram tūkstoš kilometru ar velosipēdu.
Izrādās, puse gaisa piesārņojuma Rīgā ir no putekļiem – no netīrītām, nemazgātām ielām. Bet to pašvaldībā nedzird, vajag taisīt "projektu"… Notiek vaimanāšana par piesārņotu gaisu, bet Rīgas ielas sen vairs nemazgā. Gaisu maitā arī nepārdomātā satiksmes plānošana, kas rada mākslīgus korķus, piemēram, briesmīgajā "pudeles kaklā" Pārdaugavā, tūlīt aiz Akmens tilta. Viss tiek darīts, lai padarītu dzīvi cilvēkiem Rīgā neērtāku. Vienīgais, kas rada prieku, ir jaunie tramvaji. Tie ir moderni, ērti. Daudzās pilsētās tādu nav.
Nezinu arī, kāpēc tad, kad beidzot kaut ko būvē, uzceļ kaut ko tik briesmīgu, kāda ir Okupācijas muzeja jaunā, netīri pelēcīgā piebūve Nākotnes nams ar sarkanīgo raudu mūri, un neviens par to nav atbildīgs. Es tādā nākotnē negribētu dzīvot! Vienīgā pret to cīnījās arhitekte Zaiga Gaile, iebilda arī Andis Sīlis, bet neko neizcīnīja… Zaigai Gailei bija brīnišķīgs priekšlikums pārvērst padomjlaikā celto Politehniskā institūta ēku par XX gadsimta otrās puses mākslas muzeju, bet tas ir apklusis.
Vai koncertzāle, jūsuprāt, būs vai nebūs? Kāpēc mums ar to tik ļoti neveicas – arī salīdzinot ar kaimiņvalstīm?
Koncertzāles vēsture Rīgā ir pietiekami sena – jau kopš 1988. gada. Toreiz to gribēja būvēt Republikas laukumā. Notika skiču konkurss, bija jau maketi, Andrejam Ģelzim bija ļoti interesants projekts… Pašlaik aktuāla ir ideja iemocīt koncertzāli Kongresu namā. Ceru, ka šī murgainā iniciatīva, kas nāk no Rīgas domes, neies cauri. Tur nekas nav jāceļ, tur jau ir ļoti laba vieta koncertiem ar apskaņošanu, taču ne akustiskajai koncertzālei, ne simfoniskajai mūzikai. Iemocīt tur akustisko koncertzāli var, kā to pierāda arhitekta Sergeja Ņikiforova veiktais pētījums, bet gan ar zaudējumiem zāles programmā, gan lielā mērā iznīcinot tā laika interjeru, gan zaudējot vietu apskaņojamiem koncertiem. Tas savukārt nozīmē līdz galam sabojāt Kongresu nama arhitektūru un ielauzties vēl vairāk parkā. Rīgas parkiem jau tā ik uz soļa tiek atņemts pa gabaliņam vien. Esplanādei atņemtajā daļā tagad ir Nacionālā mākslas muzeja pazemes piebūve ar gludo laukumu, kur jaunieši braukā ar skrituļdēļiem. Vērmaņdārzu sabojāja Vernisāža ar parkā ierīkotajām autostāvvietām.
Normāli uzcelt koncertzāli Kongresu namā nevar. Tātad Rīgai atkal nebūs koncertzāles. Rīga faktiski nekad mūžā nav uzbūvējusi savu koncertzāli. Ne pirmās brīvvalsts laikā, ne pēc tam. Koncerti vienmēr notikuši pielāgotās vietās – Amatnieku biedrībā, Lielajā ģildē, Latvijas Universitātes aulā…
Kura no nebeidzamajās diskusijās apspriestajām vietām jaunajai koncertzālei, jūsuprāt, ir vispiemērotākā?
Neesmu no pašreizējā kultūras ministra sākotnēji nosauktās Elizabetes ielas 2 atbalstītājiem. Nekad arī neesmu uzskatījis AB dambi par koncertzālei piemērotu vietu. Varbūt tās arhitektūra, siluets smuki izskatītos uz pastkartītes, bet es domāju par praktisko lietojumu, par to, kā uz to tikt. Es negribētu braukt uz Pārdaugavu stresainā sastrēgumu laikā, lai pēc tam, mirkstot lietū un vējā, puskilometru ietu pa dambi līdz koncertzālei. Kad Rīgā tika pieaicināta ekspertu grupa no Lietuvas, viņi nonāca pie diezgan loģiskiem secinājumiem, un tajos nebija minēts AB dambis.
Arhitektūra vienmēr ir bijusi ļoti izteikti saistīta ar politiku, un aiz arhitektu mugurām stāv lobisti.
Uzceltās ēkas paliks daudzus gadus, un tieši tāpēc mēģinu skatīties tālāk par nākamo un aiznākamo gadu vai par viena ministra krēslā sēdēšanas termiņu. Labi, ka ir vēlme koncertzāles lietu vienreiz novest līdz galam, bet ir jāskatās tālāk. Pēdējo gadu diskusijās izkristalizētas trīs vietas: Kongresu nams, Andrejsala un Rūpniecības preču tirgus. Taču uzzinām, ka saistībā ar Rūpniecības preču tirgus teritorijas attīstību Rīgas domei ir citi plāni. Tieši kādi? Ir vēlme attīstīt sabiedrisko transportu, lai cilvēki vairāk ar to pārvietotos? Tieši no šī viedokļa ideāla vieta koncertzālei ir Rūpniecības preču tirgus. Tur ir centrālais mezgla punkts, kur kā strautiņi no visas Rīgas satek sabiedriskais transports: gan autobusi, gan trolejbusi, gan tramvaji, plus vēl arī vilciens. Turp no jebkura Rīgas rajona – Imantas, Juglas, Ķengaraga, Ziepniekalna un Pļavniekiem – var atbraukt bez pārsēšanās. Jau tagad tur ir arī diezgan daudz auto novietošanas iespēju, atliek tikai sakārtot. Tas vēl nav viss. Būtisks ir arī Daugavas tuvums un tas, ka šajā apkārtnē veidojas ļoti labs dažādu koncertzāļu komplekss: blakus ir gan nelielā Spīķeru koncertzāle, gan Zinātņu akadēmija, kurā arī ir brīnišķīga zāle.
Tikmēr jau notiek pēdējie koncerti Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pašreizējā mājvietā – Lielajā ģildē – pirms tās slēgšanas kapitālajam remontam.
Man nav saprotama Dailes teātra foajē izmantošana Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mēģinājumu darbam. Savulaik, kad Lielo ģildi restaurēja pēc ugunsgrēka, orķestris strādāja Latvijas Universitātes aulā, kas ir daudz piemērotāka. Otra iespēja būtu Zinātņu akadēmijas zāle, kurā ir ļoti pieklājīga akustika. Uz to visu nevar skatīties, neredzot tālāk par sprīdi no degungala. Koncertzāli Rīgā cels, visticamāk, reizi simt gados. Tāpēc ir jāskatās nākotnē, uz attīstību. Esmu dzirdējis iebildes: tirgus ir briesmīgi nolaists bomžu rajons. Tiklīdz vide būs sakārtota, viņi no turienes pazudīs! Šis taču ir pilsētas centrs. Dzelzceļa uzbēruma norakšana vien šo teritoriju atvērs Vecrīgai. Rajons attīstīsies, iegūs jaunu dzīvību, veidosies brīnišķīga saķere. Arī arhitektiem ir brīvas rokas, jo apkārt ir ļoti dažāda arhitektūra: vēsturiskie spīķeri, Centrāltirgus paviljoni – izcils art deco piemineklis, staļinlaika ampīrs – Zinātņu akadēmijas nams –, pat jūgendstila ēka, interesantas baznīcas. Veidojas ļoti interesants kvartāls, bet tas ir jāierauga. Tas, ka tuvumā ir ugunsdzēsēju depo, nav pretarguments. Pat ļoti labi, būs tikai drošāk, bet sirēnu troksnis nebūs dzirdams, jo mūsdienu koncertzālēm ir lieliska skaņas izolācija.
Un vēl viens svarīgs aspekts, kas bieži netiek ņemts vērā. Mūsu mūziķi rotē, spēlēdami vairākos orķestros. No Operas līdz jaunajai koncertzālei nebūtu vairāk kā desmit minūšu, ko iet kājām. Mēs visi esam saslēgti vienā kamolā, un ir tikai loģiski, ka galvenā koncertzāle ir pilsētas centrā. Andrejsala jau ir par tālu. Nav ērta sabiedriskā transporta, tā ir iesāņus no maršrutiem.
Septiņpadsmit gadu būdams Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents, tieši jūs, cīnoties par jaunas, atbilstošas koncertzāles celšanu, pamodinājāt arī Rēzekni, Cēsis un Ventspili.
Uzskatu, ka tieši Lielais dzintars ir akustiski vislabākā koncertzāle Latvijā. Pats esmu varējis no otrā balkona bez balss pacelšanas sarunāties ar cilvēku uz skatuves. Cits jautājums, ka ēkas iekšpuses funkcionalitāte ir sabojāta novēloti tur ieliktās mūzikas skolas dēļ. Es jau no paša sākuma piedāvāju ielikt projekta uzdevumā mūzikas skolu, bet tad nevajadzēja. Kad jau bija gatavs tehniskais projekts, pēkšņi varmācīgi tajā mēģināja iedabūt mūzikas skolu. Iedabūja, bet iemocīts ir iemocīts. Arī ieeja koncertzālē ir "pa ķēķa durvīm", nevis, kā bija plānots, pa slīdošajām kāpnēm otrā stāva augstumā vai pa tiltu pāri Radio ielai. Projekts principā nav pabeigts, un tas ir organizācijas trūkumu rezultāts.
Taču Lielais dzintars ieguva starptautisku arhitektūras balvu.
Vizuāli, ārējās formas ziņā Lielais dzintars neapšaubāmi ir pamanāms.
Kāpēc igauņi un lietuvieši jau ir daudz tuvāk savas jaunās koncertzāles sapņa īstenošanai Tallinā un Viļņā?
Jā, igauņi uzbūvēs ātrāk, lai gan Tallinā jau ir brīnišķīga koncertzāle Estonia ar ļoti ērtu funkcionalitāti, piemēram, publikas krēslus var ļoti vienkārši novākt, ātri atbrīvojot zāli. Liepājā ir sarežģītāk, jo ir jāskrūvē. Taču arī Liepājā ir iespēja pacelt zāles grīdu un izlīdzināt parteru ar skatuves līmeni. Tas varētu noderēt gan Jaungada ballēm, gan kovida apstākļos novietojot orķestri lejā, bet publiku augšā. Lietuvieši cels koncertzāli ne tikai Viļņā, bet arī Kauņā.
Kā tagad pēc gadiem raugāties uz savu Liepājas darba gaitu pēkšņo, sāpīgo finišu?
Es nedzīvoju ar pagātnes pārdzīvojumiem un negācijām. Tās esmu izmetis no galvas un atceros tikai to, kas bijis labs. Labais ir jāvairo. Piemēram, nopirku tāfelklavieres, retu instrumentu, kurš veselu gadu tika rūpīgi restaurēts, lai to uzdāvinātu Liepājas koncertzālei. Kad pirku, vēl nezināju, vai tās skanēs.
Apzinos arī to, ko nepaguvu izdarīt. Mans darbs vienmēr bija koncentrēts nevis tikai uz pašreizējo sezonu, bet uz sezonu pēc desmit gadiem, uz ko pakāpeniski virzījos. Visu nepaguvu, bet pamats ir ielikts. Lai gan ne gluži tā, kā biju iecerējis savās vīzijās, iesāktais funkcionē, un Liepājā ir normāls orķestris. Uz Liepājas pianisma zvaigžņu festivālu, ko tur izveidoju jau savā otrajā diriģenta darba sezonā, tajos gados atbrauca ļoti daudzi izcili pianisti, pasaules mēroga zvaigznes. Tie bija labi laiki.
Vai joprojām uzskatāt, ka Dziesmu svētkiem vajadzētu rotēt pa visu Latviju?
Jā. Es joprojām domāju, ka ļoti pieņemami būtu pēc olimpiskā principa secīgi rīkot Dziesmu svētkus dažādās pilsētās. Ja 1895. gadā Jelgavā, kur pēc Jāņa Čakstes ierosmes notika IV Vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki, varēja uzbūvēt milzu estrādi no koka, XXI gadsimtā tas būtu daudz vienkāršāk. Droši vien vairākums mūsu kordiriģentu tam nepiekristu, bet man neviens nevar aizliegt to iedomāties. Taču ir brīnišķīgi, ka Mežaparkā ir uzcelta Lielā estrāde. Tur var notikt arī lielie rokkoncerti, ja tādi vēl būs.
Kāpēc mums joprojām pietrūkst vizionāru, domātāju stratēģu?
Iespējams, viņiem vienkārši nejautā. Piemēram, esmu dzimis un audzis rīdzinieks un ļoti labi pazīstu un izjūtu šo pilsētu. Esmu lielu sava mūža daļu nostrādājis Rīgas koncertzālēs un bijis iniciators Liepājas koncertzāles celšanai un arī aktīvs dalībnieks – galu galā pats rakstīju projekta uzdevumu. Kas notiek šodien? Apspriest Rīgas koncertzāles jautājumus tiek aicināti dažādi direktori, bet nekad nevienam nav ienācis prātā kaut ko pajautāt tādam ierindniekam kā es.
Neesmu no tiem, kas rakstīs vēstules medijiem vai mēģinās kaut ko iečivināt tviterī. Manus uzskatus un domas zina tikai tuvākie kolēģi un draugi, bet nekur tālāk tas neizskan. Domāju, ka droši vien tādi cilvēki ir vēl. Viņi nav topa apritē, nav amatpersonas. Savukārt amatpersonām nav izpratnes, plaša redzējuma. Uzskatu, ka es būtu tiesīgs piedalīties vismaz ar savu viedokli, bet man neviens neprasa, un es pats neskriešu. Arī diriģenta Normunda Šnē balsi diskusijās vairs nedzird… Tāpēc uzskatīju par svarīgu pateikt savas domas vismaz šajā intervijā. Diemžēl ir sajūta, ka gan jau koncertzālei izvēlēsies visstulbāko un visdraņķīgāko vietu un tur arī uzbūvēs.
Kas nodarbina jūsu prātu, domājot par jauno diriģentu un jūsu studentu nākotni?
Mums ir raksturīgi, ka gribam audzināt igauņu, lietuviešu, pat somu jaunos diriģentus, bet savējiem nedodam iespēju izaugt. Jāļauj mūsu orķestrus diriģēt savējiem! Jāļauj viņiem attīstīties. Pašlaik ir brīvs LNSO galvenā diriģenta postenis, bet par galveno viesdiriģenti iecelta igauniete Kristīna Poska. Vai mūsu jaunajiem – Jānim Liepiņam, Kasparam Ādamsonam, Aivim Greteram – kāds ir piedāvājis? Jaunajiem čaļiem, to vidū manam ļoti perspektīvajam studentam Konstantīnam Petrenko, būtu jāiedod vismaz reizi sezonā normāla pilna simfoniskā programma. Vajag veicināt savējos, un tas nozīmētu – domāt par nākotni!
Mans personīgais sapnis un vīzija – pēc lieliska koncerta brīnišķīgā Rīgas koncertzālē nākamajā dienā iesēsties vilcienā, lai aizbrauktu uz koncertu Berlīnē.