Spilgts, radošs un idejām pārbagāts. Tāds ir XX gadsimta 70.–80. gadu avangarda rosības līdzgaitnieks Jānis Borgs, kurš, apvienojot vairākas profesijas, joprojām uzskata – mākslinieks var būt (bet ne ir) jebkurš. Tāpat kā dizainers. Māksla ir tik ļoti sapludināta ar dzīvi, ka jebko var deklarēt kā artefaktu vai mākslu. Arī vecmāmiņa gurķīšu sālītāja ir dizainere, galu galā viņai ir jāuzprojektē recepte.
Esat grafikas un interjera dizainers, mākslas kritiķis, kurators un žurnālists – tomēr kā Jūs raksturotu pats sevi?
Esmu mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā – interjera dizainu un dekoratīvo mākslu. Tā ir mana profesionālā odere. Tomēr nav sanācis fokusēties tikai vienā jomā. Varētu nosaukt kādas desmit profesijas, kurās esmu darbojies. Viena lieta ir formālais diploms interjera dizainā, kuru es vēl joprojām praktizēju, bet tā kā man bija liela interese par teoriju un rakstīšanu, smaguma punktu varētu likt arī uz mākslas kritiku.
Mani nervozē apzīmējums, ko ieviesuši žurnālisti – mākslas zinātnieks. Izjūtu lielu respektu pret šo nozari, tālab pats sevi kvalificēju kā mākslas vērotāju. Vērot nevienam nav liegts un savas domas izteikt arī. Ja citi to respektē, lasa un ieklausās, tad kāpēc gan nē. Protams, man ļoti tuvs ir arī grafiskais dizains. Kad mani uzņēma Mākslinieku savienībā, tiku klasificēts divās nozarēs – mākslas zinātniekos, neskatoties uz to, ka man nebija atbilstoša izglītība, bet pietiekams rakstu krājums, kā arī grafiskajā dizainā – plakātistos. Biju arī žurnālistu sabiedrībā. Kā cara laiku zaldāts teju pusgadsimtu esmu nokalpojis mākslas izglītības jomā, skolojot simtiem audzēkņu kādās desmit disciplīnās.
Dzīve ievirzīja arī administratīvi birokrātiskajā darbā: Kultūras ministrijas Mācību iestāžu metodiskajā kabinetā veidoju mācību programmas, tad vadīju Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, vēlāk biju mākslinieciskais redaktors žurnālā Māksla un visbeidzot direktorēju Sorosa Mūsdienu mākslas centrā – Rīga. Uzkrāju ievērojamu izstāžu kuratora pieredzi.
Rozentāla skolas vadīšana 70. gadu beigās zināmā mērā bija kā likteņa ironija. Tajā laikā skaidri pozicionējos kā avangardisma un modernisma piekritējs. Toreiz vēl dominēja sociālistiskā reālisma doktrīna, bet es it kā nācu no frontes otras puses. Skolā bija nostabilizējusies sava kompānija, tādēļ manis iecerētās novitātes ne visai jūsmīgi pieņēma. Bija labi kolēģi, bet grūti nācās rast domubiedrus, kuri līdzētu attīstīt idejas modernākas skolas veidošanā. Tas laiks vēl nebija pienācis. Tālab "katapultējos" uz žurnālu Māksla. Tomēr esmu pateicīgs liktenim par izcilu dzīves pieredzi.
Komiski, ka tajos laikos vara visādi apkaroja garu matu nēsātājus. Es arī tāds biju un šādi «opozicionējos». Kultūras ministrijā priekšnieki visai toleranti, bet uzstājīgi mani centās pierunāt īsināt tos. Es stīvējos pretī, apelējot uz neapstrīdamo padomju ideoloģijas klasiķu Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa garmataino piemēru. Un tie bija spēcīgi argumenti.
Kurus no saviem darbiem pats uzskatāt par visnozīmīgākajiem?
Darbu saraksts ir milzīgi garš. Kā nu to tā tagad lai izvētī? Dziļākā pensijā ceru kārtot dzīves pārskatu. Kas tik tur nav! Gan dizaina un mākslas, gan rakstu darbi... Pašu pārsteidz, ka viena gada laikā bijis pat piecdesmit publikāciju. Agrāk tik daudz sanāca varbūt desmit gados, bet nu – tikai kādos 12 mēnešos.
Viens no slavenākajiem pagājības darbiem varētu būt 70. gados tapušais plakāts – triptihs, kas bija veltīts Čīles apvērsuma tematikai. Tas guva atzinību Baltijas plakātu izstādē Tallinā. Plakāta tapšana bija visai netipiska – vispirms dizainēju tā formu abstrahēti ģeometriskā veidolā, kur tika panākts neparasti spēcīgs telpisks 3D efekts, un tikai tad meklēju tēmu, pie kuras varētu šo formālo risinājumu pievilkt. Parasti un pareizi viss notiek otrādi – ir kāda saturiska tēma, un tad top plakāta forma. Šoreiz bija ačgārna metode, un tur sanāca zināms panākumu blīkšķis.
Visi esam pazīstami ar avangarda jēdzienu. Tomēr, kā to tulkotu jūs – avangarda pārstāvis?
Jēdzieniem nereti piemīt divdabība. Piemēram, modernisma stils, ar ko saprotam krievu jūgendstilu, un modernisms kā XX gadsimta mākslas vispārīgs kopapzīmējums. Un vēl plašāk – kā viss laikmetīgais un aktuālais. Līdzīgi pārpratumi var rasties arī sakarā ar avangardu. Es to traktēju kā netradicionālu mākslas notikumu attīstības priekšējo fronti, domu un koncepciju jaunāko veidolu. Visa māksla, pirms kļūt par tradicionālu un vēsturisku, kādreiz atradusies avangarda pozīcijās. Atcerēsimies, piemēram, XIX gadsimta reālisma konfliktu iepretim akadēmismam. Tādēļ, aplūkojot avangardismu, vienmēr der likt klāt laika periodu.
Kā radās jūsu darbs, kuru redzēsim izstādē Lauki? Vai taisnība, ka tam nav nosaukuma?
Es konceptuāli esmu pret nosaukumiem. Nosaukumi – tā ir literatūra. Tie ir kā "kruķi", kas palīdz skatītājam pārvarēt neziņas apjukumu. Viņi pieķeras pie nosaukuma, meklējot saturisku skaidrojumu, pirms vērības uz darba galveno nozīmi mākslas formā. Jo daudziem izglītība nav devusi izpratni par to.
Jūsu minētā darba tapšanai ir komiska vēsture. Tolaik, 70. gadu otrajā pusē, Rozentāla skolā izsludināja pedagogu radošo darbu izstādi. Arī mani uzaicināja piedalīties. Toreiz aizrāvos ar konceptuālismu. Tolaik tas bija visai elitāri un šajā jomā jutos vientuļš. Izlēmu izstādei piedāvāt darbu sēriju ar kādu konceptuālistisku ideju. Tā bija it kā adresēta datorizpildījumam kādā nejaušību programmā. Latvijā tolaik plašākā lietošanā datoru nebija, neviens tos pat lāga nebija redzējis, tikai dzirdējis par to izplatību Rietumos. Tālab nolēmu datora funkcijas uzticēt metamajiem kauliņiem. Uzstādīju programmātiskus nosacījumus – līniju grupu atstarpes, skaitu utt.
Svarīgi bija maksimāli izslēgt subjektīvo apziņu un visu artefakta notikumu attīstību deleģēt gadījumam, nejaušībai, automātismam. "Mākslinieciskās gribas" loma tika uzticēta metamajiem kauliņiem. Šādi mana autorība ir visai nosacīta. Arī izpildījumu, ko teorētiski vajadzētu veikt kādam rasēšanas automātam, nācās veikt ar rokām, ar rapidogrāfu uz rasējamā dēļa. Mērķis bija radīt artefaktu, kurš būtu maksimāli neatkarīgs no mana subjektīvisma un apziņas. Tas bija zināmā mērā uz nākotni vērsts tests, kam faktiski nebija būtiskas saiknes ar jebkādu estētiku. Tāds agrīns konceptuālistisks izlēciens.
Lieki teikt, ka mans darbs bija pilnīgi no citas operas un šajā pasākumā neiederīgs, jo izstāde jau attiecās uz tradicionālu estētiku reālistisku eļļas gleznu un akvareļu formā un uz sapratni man īpaši nebija ko cerēt. Kad atnācu uz izstādes atklāšanu, ieraudzīju, ka iestiklotās grafikas pieliktas otrādi. Daži ironiski uzmanīgi vēroja manu reakciju. Varbūt domāja, ka lekšu uz ecēšām, jo biju skaidri norādījis, kur darbam augša, kur apakšā. Tomēr nesatraucos – tā kā jēdziens "augša – apakša" ir visnotaļ atkarīgs tikai no gravitācijas. Manos darbos tā nebija iesaistīta, līdz ar to pusēm faktiski nebija nekādas nozīmes.
Kādas ir jūsu šī brīža darba gaitas?
Šobrīd taisu antīku gleznu kopijas. Pirms laika atcerējos, ka man bijusi kaut kāda neliela eļļas glezniecības dresūra – jaunos gados skoloja Ojārs Ābols un Džemma Skulme, tad arī mākslas skolās. Ar to ir kā ar velosipēdu – vienreiz iemācies, un tad vari braukt visu dzīvi. Kopēšana ir grūts, ķimerīgs un visai mehānisks, taču ļoti izglītojošs darbs.
Patiesi radošā enerģija aiziet rakstos, kā arī grafiskajā un interjeru dizainā. Šobrīd visvairāk publicējos žurnālā Studija. Vēl ir teksti grāmatās, brošūrās... Tagad iznākusi jauna grāmata par manu "smilšu kastes" līdzgaitnieku Juri Dimiteru, kurā apkopoti viņa slavenie plakāti – rakstīju ievadtekstu. Tāpat ģenerēju lekciju kursu vizualizētas programmas. Interesentiem lasu kursus par pasaules mākslas vēsturi.
Dažkārt lekciju pētījumi kļūst par pamatu grāmatu pasūtījumiem. Tā gadījās ar Nikolaju Rērihu – mani uzaicināja uz Londonu lasīt viņam veltītu lekciju. Lielo meistaru mēdz uztver kā "cukurgailīti", bet, kad sāc rakt, tad nāk negaidītas atklāsmes. Apjaušam neticami avantūristisku dzīves stāstu.
Mūsdienu tehnoloģijas ir liels palīgs. Ir, piemēram, internets, nav tik daudz jāstaigā pa bibliotēkām. Tomēr tā ir arī akmeņaina augsne – jāprot grūti rakt, taču ar uzcītību rodamas visinteresantākās lietas. Ar katru gadu tehniskās iespējas kļūst arvien plašākas, un tas ir tik aizgrābjoši.
Paralēli darbojos dizaina jomā. Atšķirībā no ierastas komerciālā dizaina prakses es vairāk lēni «kaifoju». Man patīk process. Viens projekts man, piemēram, ilgst jau piecus gadus. Ar pasūtītāju esam kļuvuši par tuviem draugiem. Pa gabaliņam lasu detaļas, tapetītes, lampiņas, krēsliņus, glezniņas un citus niekus, un sanāk puzle, kur rodams nebeidzams prieka avots. Komerciāli "dragājot", to tā nevar izbaudīt.
Ziniet ko, nevar visu laiku plātīties. Varbūt izskatās, ka es nemaz neguļu, taču arī Morfeja valstībai tiek atvēlēts daudz laika... Jo par mūžību murrā kaķis Mudžiburs.