Par viņu aizvadītā gada veiksmēm liecina arī Spēlmaņu nakts nominācijas, kurās atzinīgi novērtēti Elmāra Seņkova, Valtera Sīļa un Vladislava Nastavševa iestudējumi, ļaujot kandidēt uz gada režisora titulu, bet Kārlim Krūmiņam šogad uzticēta pašas balvu pasniegšanas nakts režija. Viņus visus veikli iespējams ievietot "jauno režisoru" kategorijā, kuri skatītājus ar savu darba stilu iepazīstinājuši neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. Tomēr katram no viņiem ir savs, citādāks skatījums uz teātra valodu, aktuālo tematiku un misiju.
Kulturasdiena.lv piedāvā interviju sēriju ar jaunajiem režisoriem.
Elmārs Seņkovs šosezon turpina iepriekš aizsākto Blaumaņa darbu sēriju: "Esmu nobriedis ar viņu cīnīties vēl divos darbos." Jaunais režisors ar savu komandu – scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un mūziķi Goran Gora – brīvi ceļo no viena teātra uz citu. Pirmais no "Blaumaņa triloģijas" darbiem Indrāni sezonas noslēgumā pirmizrādi piedzīvoja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Šoruden Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē būs skatāma viņa interpretācija par Purva bridēju, bet sezonas otrā pusē Valmieras drāmas teātrī – Raudupiete. Seņkova izrādēm raksturīgs cilvēcisks labvēlīgums un rotaļīga noskaņa.
Viena no metodēm, kuru tu izmanto savu izrāžu veidošanā ir došanās kopīgos piedzīvojumos ar radošo grupu, piemēram, izrādes Kucēni gadījumā uz Kuldīgu.
Es vienmēr esmu uzsvēris, arī aktieriem teicis, ka teātri taisīt – tā ir rotaļa, piedzīvojums. Bērni spēlējoties fantāziju rada caur rotaļu, aktierim jādara tas pats. Protams, viņam jābūt nopietnam, bet rotaļa jau arī tāda ir.
Izmēģinājām nometnē (Dirty Deal Teatro un Nacionālā teātra projektā Kas ir teātris? Kuldīgā – aut.) spēlēt to pašu parasto Mafija pret parlamentu (bērnu spēle – aut.), zogot viens otram mantas. Vakarā, kad diskutējām par to, kurš ir zaglis, visi tik nopietni tam pieķērāmies, ka divas stundas runājām. Tas pierāda, ka arī teātri var taisīt kā rotaļu, jo tā nav nenopietna. Tā atbrīvo cilvēku, pieļauj, ka vari pārkāpt noteikumus, jo, tos pārkāpjot, notiek kaut kas jauns. Tur ir visi komponenti, kas vajadzīgi teātra radīšanai.
Kā aktieri pakļaujas šādai pieejai? Jaunajiem tas noteikti patīk, bet kā ir ar vecākās paaudzes pārstāvjiem?
Tas ir kā likt vecmāmiņai lekt klasītes. Grūtāk, jo fiziski vairs to nevar, pārnestā nozīmē arī garīgi. Ir stipri vairāk jāpiepūlas, lai to izdarītu, tāpēc, ka ir komfortabli tā kā ir, bet, kad tas izdarīts, ir ļoti jautri. Tāpat ir arī teātrī ar vecākās paaudzes aktieriem. Līdzko mēģini viņus izvilkt no "mīkstā dīvāna", sākas stenēšana, neapmierinātība un frāzes: "Tā nedara. Tā izrādes netaisa." Tas ir pilnīgi normāls process.
Esmu pieņēmis par pašsaprotamu, ka mani mēģina pamācīt. Es arī klausos, respektēju to informāciju, kas liekas vērtīga. Ja viņu teikto spēj atsijāt un atrast nepieciešamo, ir ļoti vērtīgi. Problēmas ir tad, kad sākas iespītēšanās.
Vienmēr mēģinu pašā procesa sākumā, kā arī vidū un beigās pajautāt, vai ir kāds, kurš negrib to darīt. Izstāstu koncepciju – kas būs, ko es gribu, un katram ir tiesības izvēlēties. Sākumā neviens nav atteicies, viducī – redzi, ka cilvēki šaubās vai kaut kas iznāks, bet nevar atteikties, jo laikam nevar piečakarēt kolēģus, un pašās beigās viņi ir spiesti spēlēt. Tāpēc vienmēr godīgi jau pašā sākumā saku, lai atsakās jau tagad, ja kaut nedaudz šaubās.
Iedomājos, ja būtu aktieris, un man pateiktu: "Tā, Elmār, tur vienā epizodē būs tā, ka būsi pilnīgi kails un mēģināsi pa īstam apvemties. Ar mieru?" Es saprotu, ka to nevarētu. Man būtu kauns, vai arī es to fiziski nespētu. Iemesli var būt dažādi - reliģiozi principi vai materiāls, kas ir pretrunā ar iekšējo vai filozofisko pasauli. Māksla nedrīkst nodarīt ļaunu. Tā ir domāta, lai cilvēkus padarītu labākus.
Tu ļoti daudz sadarbojies ar jaunajiem dramaturgiem. Pēc kādiem kritērijiem izvēlies materiālu, ar kuru strādāt?
Pirmkārt, izaicinājums. Ar jaunajiem dramaturgiem kopā radīt nav viegli. Tas tomēr nav jau gatavs materiāls, kurš sevi ir pierādījis. Otrs – interesanta tēma, ko man gribās papētīt. Nākošajā sezonā būs vairāk lietas, kas mani interesē. Trešais – manas radošās komandas piekrišana tēmai un izvēlei, gatavība sadarboties.
Esmu jauns, un mani interesē viss. Valmierā (Valmieras drāmas teātrī – aut.) taisīsim Raudupieti, bet ne par pašu Raudupieti, bet gan Blaumani kā centrālo tēmu. Par to, kas mums tagad ir Blaumanis, kāpēc mums ir kaut kāds viedoklis par viņu, no kurienes tādas asociācijas. Skaidrs, ka tās nāk no skolas, izteiksmīgas runas konkursiem un fanātiskas literatūras skolotājas. Tas ir mūsu Blaumanis tagad. Gribu apskatīties, kas viņš ir par fruktu, kāpēc viņu tā mīl, kāpēc viņu taisa, jo pats īsti neesmu viņu sapratis.
Atzīšos, ka strādāju ar Blaumani, jo tas man ir pilnīgi svešs. Gribēju iepazīties. Pēc pirmā darba (Indrāniem Rīgas Krievu teātrī – aut.) neteikšu, ka man tas izdevās. Viņš spēlējās, neļāvās daudzām lietām, tāpēc man tas atkal ir izaicinājums. Būs trīs darbi, savā ziņā tāda kā Blaumaņa triloģija. Ja es par viņu visu zinātu, es neko netaisītu, jo būtu garlaicīgi – es jums tagad pastāstīšu kāds viņš ir dramaturgs, un mēs visi viņu iemīlēsim. Nē, man pašam nav skaidrs! Tas arī ir mans konflikts ar materiālu. Tā sadursme ir interesanta, jo rada pārdomas.
Kāda ir tava attieksme pret izmēģinājumiem un eksperimentiem teātra mākslā?
Pozitīva. Galvenais, ka katrs jaunais režisors – Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Vlads (Vladislavs – aut.) Nastavševs – mēģina meklēt citas formas. Dirty Deal Teatro ir fantastisks teātris, kur izmēģināt, kas strādā vai nestrādā.
Pārsvarā tiem, kas ļoti eksperimentē, ir arī ļoti labi rezultāti, piemēram, bija tāds Dirty Deal projekts Lobotomijas spēlītes. Tajā viens no noteikumiem bija taisīt izrādes tā, kā nekad to nedarītu, attiecīgi iedodot pilnīgu brīvību. No darbiem varēja saprast, ka ja tur vēl kaut ko uzlabotu, tiešām sanāktu kaut kas ļoti inovatīvs.
Mākslā viss rodas pārkāpjot noteikumus. Jauni mākslas virzieni radās, iznīcinot iepriekšējos. Teātrī laikam tāpat, protams, ne tik lielā mērā. Manuprāt, neesmu dumpiniecisks, un nemēģinu apgāzt visu iepriekšējo, veidot jaunu pasauli. Jābūt izcilam ģēnijam, lai tā darītu, jo, visu iznīcinot, jāpiedāvā, kas cits, bet ja nav ko, tad ir čābīgi.
Lai gan nav jau noformulēts, kas ir "jauns". Skaties uz mākslas darbu un redzi, ka tas nav nekas jauns. Citreiz domāju, ka varbūt sevi šādā veidā mierinu, ka neko jaunu jau nevar izdomāt, viss ir tikai kompilācija. Vai Meierholda metodes un izrādes bija kaut kas jauns? Nē, viņš vienkārši paņēma iepriekšējo meistaru pieredzi un pielika savu individuālo skatījumu. Konteksts arī ir svarīgs, piemēram, Latvijā var uztaisīt kādu Kastorfa izrādi, un tas mums būs kas jauns, bet Vācijā tas bija jau 80. vai 90. gados.
Eksperiments ir vienīgais mākslinieka skābeklis. Tikai jāsaprot, ka eksperimentēt eksperimenta pēc arī nav jēgas. Es parasti to daru, lai būtu interesanti kolektīvam. Ja es redzu, ka viņiem ir rutīna, kad viņi atnāk uz mēģinājumu un saka "kārtējā ludziņa, nu labi. Es izdarīšu. Atveru trešo lapu. Tikai pieci teikumi. Super!", tad es saprotu, ka jāeksperimentē, lai izsistu viņus no šī "mīkstā dīvāna".
Arī aktieriem ir jādod skābeklis caur eksperimentēšanu ārpus ierastām telpām. Tests (Nacionālā teātra un Dirty Deal Teatro kopprojekts – aut.) ir labs piemērs. Es saku, ka aktiera profesija ir draņķīga, jo tā ir smaga. Visu laiku domāju par to, ka ir ļoti daudzi aktieri, kuri nav novērtēti, bet nav slikti. Piemēram, Inga Misāne, kura ir ģeniāla aktrise, spēlē ļoti epizodiski un viņai nepiedāvā iespējas.
Lai gan runājam, ka kāds aktieris ir slikts, tie ir tikai mūsu priekšstati. Mēs nezinām, ko aktieris var, redzam tikai to, ka viņš ir uz skatuves, un režisors viņam ir iedevis iespēju kaut ko izdarīt. Nav sliktu aktieru, ir slikts režisors. Tas pats fantastiskais piemērs – Alvis Hermanis. Viņš taču visus aktierus padarīja par labiem. Katram ir savi plusi un mīnusi, nav tāda absolūta aktiera. Hermanis prot viņus ielikt un pasniegt tā, ka aktieri var izdarīt to, ko vajag. Absolūtam režisoram tādam ir jābūt. Es nezinu nevienu izrādi, kur režisors ir izcils, bet viennozīmīgi varētu pateikt, ka aktieri ir visu sačakarējuši. Kritika tā raksta reizēm, bet… Varbūt es kļūdos.
Tu esi iestudējis darbus dažādos teātros, šosezon strādāsi arī Dailē un Valmieras teātrī. Kā vērtē šādu iespēju?
Man patīk, ka katru reizi strādāju ar jaunu kolektīvu. Ir jauni izaicinājumi, telpas, cilvēki. Katram režisoram ir bail iesēsties vienā vietā un sevi izsmelt, bet tas ir neizbēgami. Tāpēc var darīt tā, kā daudzi, pastrādā piecus gadus vienā teātrī, piecus – otrā.
Bet man ir tāda sajūta, ka pēc pieciem, sešiem gadiem paliks arvien vairāk neatkarīgo teātru kompāniju. Tās tiks veidotas uz profesionālo teātru bāzes. Piemēram, režisors paņem desmit aktierus no viena teātra, trīs – no cita. Līdzīgi kā Poļiščukas (Teātra Observatorija – aut.) gadījumā. Tās būs ceļojošās kompānijas, kurām būs arī kaut kāda pamatmītne. Aktieri arī to vēlas. Protams, viss būs atkarīgs no kultūrpolitikas, piešķirtā finansējuma.
Tu esi viens no retajiem, kuram jau tagad vienmēr līdzi ir sava komanda. Kā tā izveidojās?
Laikam tas saistīts ar cilvēcisku sapratni, vienādu domāšanas un attīstības līmeni. Ja man blakus būtu Vilkārsis (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – aut.), visticamāk tas nenotiktu, jo viņam ir cita pieredze, kas varētu traucēt ar mani komunicēt. Mēs (Reinis Dzudzilo, Krista Dzudzilo – aut.) bijām vienādā pozīcijā un augam kopā. Nesen komandai pievienojās arī Goran Gora.
Viens es neesmu nekas, tikai komandā ir spēks. Atceros kā Ivars Noviks, scenogrāfs, mums teica pēc pirmās izrādes: "Džeki, turieties kopā un nelaidiet viens otru vaļā." Tā ir viena no atslēgām, lai varētu būt drošs un spēcīgs. Ieejot svešā teātrī ar savu komandu, jūties daudz pārliecinātāks. Protams, ir visādi kašķi un ķīviņi, un droši vien mēs arī mūžīgi neturēsimies kopā.
Kas ir tas, ko vēlies sniegt savam skatītājam?
Ir tāds ironisks uzdevums - kā radīt katarsi skatītājos. Vienmēr esmu gribējis, lai mans skatītājs to stundu vai divas pavada domās par to, kas notiek uz skatuves, un pēc tam domās par sevi. Tas ir mans uzdevums - radīt izrādi, par kuru viņš spēj aizdomāties, lai skatītājs kaut kā personificējas, mēģina saprast, ko darītu attiecīgajā situācijā, kāpēc tā rīkotos.
Iestudējot Indrānus man bija tikai viens mērķis – radīt skatītājā vēlmi pēc izrādes pazvanīt vecākiem un pajautāt, ko viņi dara un kā viņiem iet. Stāsts ir par mūsu vecākiem, ne jau par paaudžu konfliktu, kas vienmēr iekodēts Blaumaņa darbos.
Man ir vēlme, iedvesmot skatītāju kaut ko darīt. Ko pēc izrādes gribu? Vai vēlos iet piedzerties, pateikt visiem ienaidniekiem, ko es par viņiem domāju, vai piezvanīt vecākiem, vai izbraukt ārpus Rīgas un pasēdēt viens, vai atnākt vēlreiz uz šo izrādi, aiziet garšīgi paēst, varbūt kārtīgi izraudāties…