Laimīgā Tailfingena no kara briesmām bija redzējusi tikai lidmašīnu tūkstošus, kas lidoja tai pāri lielā augstumā uz Minheni, Augsburgu vai kādu citu diženāku pilsētu. Trauksmes gaudoja arī Tailfingenā, un karam svarīgo rūpnīcu strādnieki bija priecīgi, ka var pārtraukt darbu un laiciņu atpūsties patvertnē. Tailfingenā nenokrita neviena bumba. Vienīgi tukša benzīna tvertne švābiem par lielu izbīli atdalījās no kāda bumbvedēja un nogāzās sakņu dārzā, sašķaidīdama dažus ķirbjus. Patvertnes arī bija tik viegli celtas, ka briesmu brīdī nekādu prātīgu aizsegu nedotu.
Tā rakstnieks Anšlavs Egītis (1906–1993) filmu žurnālista piezīmēs Lielais mēmais apraksta mazo pilsētiņu pie Šveices robežas, kur kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Veroniku Janelsiņu pēc Otrā pasaules kara "vēja nepluinītā zemes nostūrītī" pavada gandrīz piecus gadus.
"Par šo laiku man ļoti svarīgs šķiet tibetiešu sakāmvārds – nes savu ūdeni un skaldi savu malku. Tā ir lieta, kas palīdz izdzīvot krīzes situācijās, – darīt savu darbu, kuru tu ļoti labi pazīsti. Tas ir ļoti būtiski no pašsaglabāšanās viedokļa. Tāpēc šo tibetiešu sakāmvārdu ieliku Eglīšu sarunā. Es saprotu, ka viņi tieši tā arī ir darījuši – viens gleznojis, otrs – rakstījis. Nes savu ūdeni un skaldi savu malku, ja apkārtējo nespēj ietekmēt," stāsta Laima Kota.
"Mazliet mistifikācijas, mazliet falsifikācijas, daudz dzirkstošu smieklu un asprātīgu dialogu – pirmo trimdas gadu gaisotne, kurā Laima Kota rāda Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas piedzīvojumus švābu zemē, ir izteikti teatrāla," rakstnieces jaunāko romānu Cilvēks ar zilo putnu, kas iznācis Dienas grāmatas sērijā Es esmu… raksturo konsultants Vents Zvaigzne.
Daudz dzirkstošu smieklu un asprātīgu, temperamentīgu monologu atskan arī mūsu skaipa intervijā. Lasot jāņem vērā, ka pieturzīmes, lai precīzi atveidotu rakstnieces krāšņo intonāciju un izsaucienu buķeti, ir bezspēcīgas. Laimas runa traucas kā krāsainām lentēm izgreznota lokomotīve, laiku pa laikam jautri uzsvelpjot. Domīgie un smeldzīgie atelpas brīži ir īsi, jo Laimas Kotas dzīves pārliecība ir tāda pati kā Anšlavam Eglītim: "Dzīvo, lai tur vai kas!"
Pati romānam esi zīmējusi ilustrācijas. Vai šobrīd dzīvo starp divām identitātēm?
Jā, i rakstu, i izkrāsoju (smejas).
Vai par iespēju rakstīt romānu par Anšlavu Eglīti bija jāpacīnās?
Sarakstā man bija iedalīts laikam Marģeris Zariņš. Vienu viņa grāmatu esmu lasījusi – par viltoto Faustu. Kaut kādu iemeslu dēļ man viņš bija nesimpātisks – varbūt bija aizdomas par čeku, nemāku pateikt. Bet Anšlavu Eglīti līdz tam, kad tika sastādīts saraksts, zināju visu. Biju pat nožēlojusi – tik labs rakstnieks, bet viņu lēnām aizmirst. Viena pati pabēdājos. Izrādījās, ka vienā un tajā pašā laikā, kamēr mammai Ogrē lasīju priekšā Eglīti un sēroju, ka aiziet nebūtībā tik labs rakstnieks, bēdājās arī Gundega Repše, viņas dziesmu uzturēja Dace Sparāne, un abas izlēma īstenot projektu. Atlika tikai teikt – jā, jā, jā, dodiet man, es gribu viņu!
Tu par dokumentālām personībām neraksti pirmo reizi. Tev ir romāns par Benjamiņu un brāļiem Kokariem. Kāda bija atšķirība, rakstot par Anšlavu Eglīti?
Rakstot par Benjamiņu, turējos pie arhīva materiāliem kā pie slēpju nūjām. Ne pa labi, ne pa kreisi. Zināšanas bija citādas, nekā parādīja arhīva materiāli. Tas mani ļoti pārsteidza. Esmu ļoti priecīga, ka tagad filmē filmu. Gintam Grūbem teicu – es arī gribu piedalīties filmā! Nosēdiniet mani kantorī kādā stūrī, un es kaut ko cītīgi uz rakstāmmašīnas rakstīšu. Romānā es Emīlijai Benjamiņai neļāvu nomirt. Viņa man ir bezvēsts prombūtnē. Man ļoti simpatizē šī dāma, kura ārkārtīgi daudzām lietām ir izbridusi cauri, daudzas – arī noslēpusi. Mēs par viņu runājam vēl pēc simt gadiem. Brāļi Kokari man bija klāt – viena auss un otra auss, spēj tikai būt pa vidu un pierakstīt. Tas ir pavisam citādi. Tur es varēju pajautāt, viņi visu atcerējās. Šeit man bija jāizdomā, ko Anšlavs Eglītis būtu varējis teikt šajos piecos gados. Dienasgrāmatā viņam pieci gadi ir fiksēti tikai uz piecām lapām. Tas man deva iespēju izdomāt stāstu, kā viņš ierodas un kā – dodas projām. Šis gredzena princips ir ievērots arī Eglīša Švābu kapričo.
Romāns ir rakstīts gan Turcijā, gan Latvijā?
2018. gadā saslima mamma. Mēs esam trīs meitas. Viena dzīvo pie ķeltiem Belfāstā, otra – pie vikingiem Dānijā, un es – osmaņos. Sapratām, ka mammai kļūst arvien grūtāk un vajag būt klāt. Aizgāju uz Ogres bibliotēku, paņēmu grāmatas, lasīju mammai ļoti daudz priekšā, īpaši Anšlavu Eglīti. Lūdzu, tagad paņem rakstāmo un pieraksti – vēlreiz paldies Ogres bibliotekārēm! Vēl tagad pie manis ir divas Anšlava Eglīša grāmatas, kuru termiņu visu laiku pagarinu, jo sūtīt man ir bail. Aizsūtīju meitenēm uz Latviju šokolādes konfektes un turku saldumus, lai pagarina man vēl. Dzīvojot Stambulā, varēju ieiet bibliotēku vietnē un izmantot visu periodiku, kas vien ir iespējams, no 1945. līdz 1950. gadam. Visa latviešu prese Vācijā! Tur ir jāklanās, jānes rozes un jārīko īpašas dienas Latvijas bibliotekāriem par darbu, kas ir ieguldīts, kopējot katru lapiņu un tekstiņu. Uzsitu tik "Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa", un man iznāca kādi 57 000 darbi. Sēdēju un lasīju, lasīju, lasīju. Kad jau sapratu, kā romānu taisīšu, kad jau vairs ne ēdu, ne dzēru, tikai strādāju, secināju – avoti ir, peldēt var.
Kāds bija peldējums? No pēcvārda sapratu, ka nemaz ne tik vienkāršs, lai arī iedvesmots. Esi jau visai tālu aizrakstījusies un vēlāk atmetusi kā nederīgas vairākas citas pilnīgi atšķirīgas versijas? Jā.
Bija atvieglojums zināt, ka varu rakstīt kaut piecpēdu jambā. Lietišķajā skolā mums bija mākslas vēstures pasniedzēja Maiga Grīnvalde. Man vienā ieskaitē bija jāraksta par Gogēnu. Uzrakstīju to Gogēna advokāta runas stilā, attaisnojot, kāpēc viņš pamet visu pasauli un aiztešas kaut kur uz Taiti. Eiropā varēja domāt – traks cilvēks. Pēc tam cietu un mocījos – vajadzēja taču rakstīt: dzimis tad un tad, nodarbojies ar to un to, impresionists šimpresionists. Nākamajā dienā gāju pie skolotājas runāties, un viņa man teica – rakstiet kaut piecpēdu jambā. Ja tur iekšā ir viss, kas nepieciešams par mākslinieku, man nav problēmu lasīt jūsu darbu. Šajā gadījumā jutos tiešām brīvāk, zinot, ka Ieva Struka pēc tam visu saliks pa plauktiņiem (paralēli rakstnieku romāniem top literatūrzinātnieku monogrāfijas – U. A.), lai arī viņai ir trīsreiz grūtāk nekā man. Viktors Hausmanis jau ir uzrakstījis brīnišķīgas grāmatas. Varēju iztēloties, ko viņš būtu varējis darīt. Redzēju fotogrāfijās Anšlava Eglīša kā studenta gleznotus kursadarbus. Tie ir tik kokaini!
Eglītis, un kokaini?!
Jā. Kā tādi rasējumi. Ņēmis un izkrāsojis. Tehniski nav kur piesieties. Visu ņēmis latviski, piedod, brūnos tonīšos aizkrāsojis. Un kur māksla? Mākslas tur nav. Pēc tam sāku interesēties, lasīju ļoti daudz materiālu, un tur tā arī pasaka – Eglītim nav atvēziena, viņš visu smuki strukturē, bet gleznotājs viņš nebija.
Gogēnam biji advokāts. No kādām pozīcijām rakstīji par Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu?
Es drīzāk biju kaimiņiene, kas visu redz, ir tepat blakus – vēro un dalās. Cik interesanti, ka tu man tā pajautāji! Jā, viņa komentē: re, re, kā viņš tagad kāpj kalnos un tagad kaut ko uztaisa. Es visu redzu. Parādīšu vienu fotogrāfiju – te Anšlavs Eglītis mājās Losandželosā sēž pie paša gatavota Latvijas ģerboņa. Kaut kur izlasīju, ka viņam paticis ņemties ar koku un ir taisījis Janelsiņas gleznām rāmjus un pat mēbeles. Veronika pati arī taisīja. Man uzreiz iešāvās prātā – ak Dievs! Ja mākslinieks var uztaisīt gleznām rāmjus, viņš taču var arī ratus uztaisīt. Atliek tikai iedomāties, un tev jau ir bilde. Es kā kaimiņiene to redzu.
Vai studēji arī Tailfingenas novadpētniecības vēsturi – paražas, kulinārās un apģērba tradīcijas, švābu mentalitāti kā tādu?
Jā, ielīdu internetā tieši par Tailfingenas vēsturi. Tailfingena bija viena no vietām, kur notika raganu dedzināšana. Man pašai par lielu brīnumu, skatoties internetā brīvi pieejamos materiālus, uzzināju, ka 2015. gadā Tailfingenas iedzīvotāji ar oficiālu dokumentu caur tiesu ir panākuši raganu reabilitāciju un pielikuši pie baznīcas piemiņas plāksni – visas raganas, kuras ir bijušas apsūdzētas un kuru pēcteči vēl tur dzīvo, ir reabilitētas.
Tieši Mārtiņš Luters ir bijis tas, kurš nav pieļāvis nekādu pagānisma tradīciju piekopšanu, tāpēc tās raganas tur ir dedzinātas. Rakstu par to nodaļā Melnrudzi. 1945. gads. Kādas modes! No trim novalkātām kleitām ir jāsašuj viena. Tailfingena zināmā mērā bija noslēgta vieta. Tā kā tur nebija laba zeme lauksaimniecībai, laiku laikos bija izveidojies trikotāžas rūpniecības centrs. Grāmatā Švābu kapričo Anšlavs Eglītis cilvēku paradumus un ģērbšanās veidu ir aprakstījis jau kā faktu. Līdu iekšā avotos un skatījos – no kurienes tas ir veidojies. Švābu kapričo ir aprakstīta visa sadzīve, pat tas, kā sievietes sēja lakatiņus un veidoja matus. Eglītis savā romānā varoņiem liek dzīvot Pfiferlingenā. Es Tailfingenai nomainīju tikai vienu burtu – man ir Teilfingena. Man aizrādīja, bet es domāju – gribu un ielieku!
Nebaidies vēsturnieku dusmu?
To es drīkstēju sakarā ar to minēto piecpēdu jambu. Es pati esmu vēsturniece! Man pašai tas ļoti atviegloja dzīvi. Uztaisīju zīmējumu – uzrakstīju Teilfingena un sazīmēju, kurā krustojumā kurš svētais atrodas. Pati iesilu, un man baigi patika. Ja kāds vēsturnieks īstajā Tailfingenā meklēs visus šos svētos… Es saku – bija. Ko jūs padarīsit!
Runājot par romāna intonāciju, tavs uzstādījums bija – jo dullāk, jo labāk? Pēcvārdā piemini faktu, ka Veronika Janelsiņa, izlasījusi Raimonda Staprāna lugu Anšlavs un Veronika, teikusi, ka par viņiem vajadzējis rakstīt "dullāk".
Izlasīju arī šo Staprāna lugu. Man ļoti patika. Ja Veronika pati ir iebildusi, tas ir jāņem vērā, un tad es atļāvos. Ir dažas lietas, ko neierakstīju un pēc tam nožēloju. Kaut vai tas, kā viņi abi ir ceļojuši. Bija jādabū vīzas, jo tu no franču zonas dodies uz amerikāņu zonu. Izrādās, ka viņi ir pat krāpušies – pārveidojuši un viltojuši. Tikai nevajag! Viņi abi bija jauni, spēcīgi, veseli cilvēki. To periodu man ļoti gribējās aprakstīt. Latvijas periodā Anšlavam visu to noraksta uz tēvu – sak, tu jau tādā laimes krekliņā esi piedzimis, kas tad tev, izvēlies tikai, ko tu gribi darīt. Viņš ir četrdesmitgadīgs jauns vīrietis, un Veronika – jauna, spēcīga sieviete. Man šķiet, labākais vecums, kāds vien var būt. Tev strādā prāts, un vēl kaut ko var izdarīt. Pēc tam jau Amerikā sākās pilnīgi citāda dzīve. Ļoti bieži viņi paši par Tailfingenas laiku ir rakstījuši – šāda dzīves perioda mums nekad nebija bijis un vairs nebija. Dod zināmus līdzekļus un iztiku, pat franču vīnu un šokolādi, tikai nodzīvo un noturies.
Lasīju Anšlava Eglīša filmu žurnālista piezīmēs Lielais mēmais, ka vēlāk UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration/Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde, 1943–1947) ir segusi pat dzīvokļa īri.
Jā, vajadzēja tikai pašiem atrast dzīvokli.
Esi romānā ierakstījusi arī pašpārmetumu tēmu – Anšlavu Eglīti laiku pa laikam grauž sirdsapziņa par to, ka viņi dzīvo šai neskartajā stūrītī gluži ciešami.
Man tas bija ļoti svarīgi. Citu autoru darbos par Eglīti bija minēts fakts – kad kāds pieminējis Viktoru Eglīti, viņš uzreiz ieslēdzies kā čaulā un nav spējis par to runāt. Viņš nevarēja pārdzīvot, ka nav savu tēvu pierunājis braukt projām no Latvijas. Bet tēvam bija sevi jāparāda kā varoni savai Hildai Vīkai. Viņa teica – jāizglābj viņas gleznas un tās jāaprok. Anšlavs Eglītis kaut kur bija pat uzrakstījis – nu kāpēc jāaprok gleznas?! Būsi dzīva – gleznosi jaunas. Viktoram Eglītim tolaik jau bija katarakta, viņš slikti redzēja, viņam bija pāri sešdesmit. Es pat iedomājos, kā viņš Dobelē sēž uz akmentiņa un pieraksta savas domas un dzeju. Un kāda vērīga kaimiņiene viņu nodeva Sarkanās armijas varasiestādēm – viņš, lūk, esot/irot spiegs, jo sēžot uz akmens un pierakstot, cik tanku brauc garām. Ārprāts! Šie nodevēju uzvārdi ir zināmi. Es jau romānā vēl esmu maiga pret Sarkano armiju un krieviem, bet Eglīšu sašutums nav izsakāms. Anšlavam Eglītim un Veronikai Janelsiņai abiem par to bija pārdomas – tagad esam izglābušies, ko tālāk? Latvijā ir palicis brālis Vidvuds. Vai tēvs ir dzīvs, Anšlavs nemaz nezināja. Tikai pēc tam uzzināja, ka tēvs jau sen ir nošauts. Nav pat zināma kapa vieta.
Veronika Janelsiņa Tailfingenā kļuva par abu galveno apgādnieci, zīmēdama vietējo iedzīvotāju portretus. Kā tu domā, vai tas no viņas puses bija liels upuris?
Viņi katrs atrada savu nodarbi. Ko tad viņa citu būtu darījusi – tikai aptecējusi Anšlavu? Man šķiet, tas būtu zem viņas goda. Viņa pati izdomāja studēt mākslu. Viņa bija viena no retajām, kas stažējās Luvrā un mācījās restaurāciju. Andra Silasproģe man atsūtīja savu maģistra darbu par Veroniku Janelsiņu, tāpēc es to zinu. Dienasgrāmatās ir ļoti precīzi ieraksti, cik, par ko ir saņemts. Viņi nebija no tiem, kas saka – o, mēs tikai par mākslu runājam. Man ļoti patīk šis radošais racionālisms, igauniski vēsais prāts, kalkulējošais, kas piemita Veronikai. Janelsiņa negleznoja bildītes, kuras prasīja vācieši, viņa gleznoja vairāk. Es ceru, ka reiz nonākšu tajā ciematā. Kad robežas būs vaļā – aizbraukšu. Jau laikus gribēšu sazināties, vai tur vēl ir atrodamas Janelsiņas gleznas. Silasproģes darbā daudzas nodaļas beidzas ar vārdiem – kur gleznas palikušas, nav zināms. Es domāju – paga, paga, kaut kur taču ir jābūt! Tajā brīdī Veronikai vēl nebija izpaudusies viņas slimība agorafobija – bailes iziet no mājām. Ko tad viņa mājās darīs – tamborēs? Jā, viņai varēja apnikt gleznot tos portretus, bet viņa to darīja ļoti godprātīgi. Kā saprotu no citu autoru rakstītā, tie ir bijuši pārsteidzoši, citā tonalitātē, tās nebija copy–paste dzīvās bildītes. Šie darbi vairāk tuvojās modernismam, kas vāciešus ļoti pārsteidza. Viņiem patika, un pasūtinājumu bija ļoti daudz. Noteikti nevar teikt – ak, nabadzīte, viņa upurējās un lāpīja Anšlavam zeķes. Nemaz nebija jālāpa – varēja dabūt jaunas. Lasīju, ka beigās gan viņa teica – paldies, negribu vairs nekādas otrreiz lietojamās mantas. Paldies par žaketēm un kostīmiem, ko man labdari deva, bet vairāk pēc kara neko tādu vairs nevēlos iedomāties. Viens no pēdējiem ierakstiem Anšlava Eglīša dienasgrāmatā ir no tā laika – aizgāju pie drēbnieka, uzšuvu jaunu uzvalku. Tas bija ļoti būtiski – saglabāt iznesību. Kad viņi izkļuva no Berlīnes, kas bija nobumbota un nodedzināta, viņi bija pliki un nabagi ar apsvilušu krāgu. Bet tik un tā – tev atver durvis, jo tev ir ādas cimdi.
Romāna nodaļu nosaukumos ir tikai ēdamvielas. Pastāsti par savu ideju! Tāpēc, ka Anšlavs Eglītis rakstīja par "iešanu taukos"?
Katrs otrais rakstnieks, runājot par Vācijas periodu, piemin ēdienu. Kad tev gribas ēst, bet ir tikai zirņu zupa vai kas cits, ko pats vari izaudzēt. Var teikt – ha, runā tikai par ēdienu! Bet tajā brīdī tas bija tik svarīgi. Ja cilvēki varēja zelta gredzenus mainīt pret miltu maisiņiem… Tagad mēs to pat nevaram iedomāties, jo mums ir pilni veikali. Eglītis dienasgrāmatā saka – biju taukos, dabūju pusotru kilogramu, Veronika – sīpolus, salasījām pa ceļmalām ābolus un plūmes. Latvijā viņi droši vien to nebūtu darījuši. Avotos, ko esmu lasījusi, mākslinieki neapspriež mākslu vai garīgas lietas, bet ēdienu, ēšanu. Kā bija vai ko gribētos. Man vienmēr Turcijā likās, ka man neko no Latvijas nevajag, jo aizlidošu un dabūšu. Ieliku rupjmaizi ledusskapī un zināju, ka pēc trim mēnešiem atkal varēšu aizlidot. Tagad – nekā! Pati saskābēju kāpostus.
Kā tev vēl visvairāk Stambulā trūkst no latviešu ēdiena?
Kārtīgas siļķes, Ķelmēnu maizes. Skābus kāpostus un aknu pastēti pati zināju, kā uztaisīt, jo Tirzā bija viena burvīga saimniece. Es viņai visu pirms trīsdesmit gadiem biju izprasījusi. Tagad atcerējos un pagatavoju. Piparkūkas! Te Stambulā ir viena brīnišķīga sieviete, kas pati taisa piparkūku mīklu. Es nevienam tās nedodu, pati apēdu. Anšlavs Eglītis arī raksta par ēdienu, jo tā nebija. Dienasgrāmatā viss ir smuki aprakstīts, pa kādām tik "-ingenām" viņš nav braukājis, un ne jau lai nolasītu literārus gabalus, bet iemainītu kaut ko ēdamu. Man pret to ir liela līdzjušana. Kad izlasīju, ka Lalita Muižniece ir bijusi Fišbahas Dziesmu svētkos, sapratu, ka gribu viņu aprakstīt! Es taču viņu personīgi pazīstu! Viņa ir tā mazā meitenīte. Es iedomājos, kā gāž lietus un samērcē viņas bruncīti. Viņas māte ir Rūta Skujiņa. Zinām visu šo stāstu par Jūlija Lāča nošaušanu un Mežaparka mājas iznīcināšanu. Rūta Skujiņa ir dzimusi Vidrižos. Mana vecmāmiņa ir no Vidrižiem. Es viņas dzimtas stāstu zinu no vecmāmiņas – dulli bijuši tie Skujiņi. Man gribējās, lai Anšlavs ar Veroniku ir klāt pie Lalitiņas salīšanas brīža. Latviešiem Dziesmu svētki un Jāņi – vienādi. Viņai ir tik laimīgs, bagāts mūžs, to man gribējās tam bērnam novēlēt, un to es arī darīju.
Vai "mazo Latviju" Eslingenu tēloji no sakrātajām zināšanām un priekšstatiem vai veici izpēti?
Peldu pa avotiem un paķeru, kas man ir vajadzīgs. Sapratu, ka svētki bija ļoti bieži. Kā nedēļas beigas, tā mēs kaut ko uzdziedam. Ko tu darīsi? Strādāt nedrīkstēja vai drīkstēja tikai labdarības organizāciju ietvaros. Kaut ko piestrādāt nebija likumīgi. Pēc latviešu tikšanās reizēm – koncerta, teātra vai kādas citas ņemšanās – vienmēr bija pasēdēšana, vienmēr vīns, jo to atveda franču puse. Tas bija vēlāk – ap 1949./50. gadu, kad jau daži sāk doties projām. Tur bija tāds latviešu radošās sabiedrības zieds! Jānis Kalmīte, kurš Augsburgā gleznoja savas rijas. Vai Augusts Annuss ar savām milzu gleznām, kuras bēgot bija paņēmis līdzi no Latvijas. Pēc tam viņš pārgāja uz mazākiem formātiem. Vai – Ludolfs Liberts. Kādi vārdi, mati ceļas stāvus! Izstādi varēja rīkot ik pēc pāris mēnešiem. Turpat blakus sarunās sēdēja arī jurisprudenci zinošie, kuri cits citu uzrunā ar "direktora kungs" un "advokāta kungs", lai gan simt gadu neviens vairs nebūs direktors, ardievu priekšniecība! Tas arī ir aprakstīts, ka tie, kas kādreiz bija sēdējuši ļoti augstos amatos, nespēja no augstajām sfairām, kur viņiem bija garantēts darbs un pensija, labs dzīvoklis ar gleznām un kristāliem, ieiet dzīvē, kurā tu pēkšņi vairs nekas neesi un tev ap kaklu ir apsvilusi lapsas krāga. Sapratu, ka šajās sanākšanās ir tikušies pa pulciņiem – saimnieki vienā galā, jaunatne – dejo, vēl kaut kas, un beigās, kad izturīgākie palikuši, sākas visinteresantākais stāsts. Anšlavs Eglītis arī bieži domāja – o, šito es varētu aprakstīt! Visi sēž un stāsta – man ir bijis tāds gadījums, un man atkal – tāds. Tā ir situācija, kāda parasti ir korporatīvajās ballītēs, kur beigās paliek kodols, kur kopā ir gan izdevniecības sētnieks, gan mašīnrakstītāja, gan redaktori. To man gribējās stāstīt, kā bija, kad bija balles un rubeņus varēja ar rokām ķert, un kā tas ir, kad no kara vīrieši nav atgriezušies, tikai kleini un kropli, smukais Krišs un vecais Ādams. Tā bija piedzīvojumu dzīve, ko viņi visi zināja. Paskatījos šī laika rakstnieku biogrāfijas – ļoti daudzi ir bijuši bēgļu gaitās Krievijā. Viņi visi zināja krievu valodu. Pēc vienas ballītes, kurā čekists aicina atgriezties Latvijā – kas tiešām tā arī ir bijis –, man bija vesela lapa uzrakstīta, kur latviešu literāti lamājas. Skaidrā krievu valodā mātes vārdiem. Nezin kāpēc man to noņēma, teica – nav vajadzīgs. Nu kāpēc ne? Tad, kad jau 1949. gadā sāk runāt par izbraukšanu, kurš ir dabūjis izsaukumu, kurš uz kurieni dodas, pilnīgi sirds asiņo, zinot, ka viņi dodas uz pagrabstāvu. Neviens vairs neatgriezīsies dzīvē, kas viņiem bijusi pirms kara, ka tā būs fiziski smaga darba dzīve. Būs jāmācās atkal no jauna, kādam citam jāpierāda, ka tu kaut ko proti – ka esi ārsts vai arhitekts. Tas ir traģiski. Kad izlasīju, ka aktrisei Lilijai Štengelei piedāvāja darbu Kanādas sesku fermā… Rakstot romānu par Anšlavu Eglīti, es pilnīgi citādi redzu latviešu trimdinieku pirmo ešelonu, kurš devās prom no Vācijas. Ar līdzjūtību. Mana vecāmamma, kura palika Latvijā un kurai bija jāstrādā kolhozā, kuras māsu 1941. gadā ar maziem bērniem aizsūtīja uz Sibīriju, pret tiem, kas aizbēga uz Ameriku, bija mazlietiņ ektīga. Tās izjūtas es nedaudz pieminēju.
Vai tu šobrīd brīvi pārvaldi turku valodu?
Jā.
Ko tas tevī ir mainījis?
Dzīvoju šeit kopš 2011. gada, jau desmit gadu. Valodas zināšana man liek paskatīties citādi gan uz latviešiem, gan arī uz turkiem. Saprotu, ka tu dzīvs vari palikt tikai tad, ja piever muti, nevis izsakies.
Kādā ziņā citādāks ir kļuvis tavs skats?
To es pierakstīju arī romānā – latvietis visu laiku liecas, liecas, liecas. Turks nekad nevar iedomāties, ka viņam kāds ar mašīnu var piebraukt priekšā. Latvijā galvenais ir cilvēcība, bet turkiem… tāds vārds kā cilvēcība? Es paskatīšos, kas notiks, kad mums nebūs ūdens. Šādas problēmas parādās. Turkiem, kas ir piedzīvojuši nomadu kultūru, šīs kultūras elementi pastāv līdz šai dienai. Tā izskaidroju daudzas lietas saistībā ar kulināriju, ēšanu un mājas iekārtošanu. Bet es neesmu nekāda lielā stāstītāja par turkiem. Vienu grāmatu gan uzrakstīju – Mana turku kafija. Tagad, kā sākšu rakstīt Mana melnā turku tēja bez cukura, es jums uzrakstīšu! Nezinu, vai es to izdarīšu, bet ir lietas, kas burtiski pārsteidz. Pat nezinu, vai es par to gribu runāt. Runājot par valodu, tas ir pilnīgi cits valodas koks. Pat teikuma konstrukcija ir pilnīgi, pilnīgi citāda. Tagad es vienam kaimiņu puisītim, kurš ir puslatvietis, pusturks, mācu angļu valodu un redzu, ka viņam to ir ļoti grūti mācīties, jo viņš domā kā turks. Turkiem nav izteiktu personas vietniekvārdu – viņš un viņa, ir viena persona. Redzu, ka valoda ar savu īsumu un strupumu, protams, veido tautu kā tādu. Ir lietas, par kurām es saprotu, ka nekad tās nesapratīšu.
Vai dzīve starp divām kultūrām veicina lielāku iecietību un empātijas spējas?
Es šeit gribu dzīvot un darīt, kas man pašai patīk, un tad es saprotu, ka miers baro, nemiers – posta. Labāks ir nepateikts vārds nekā – nu tagad gan es viņam acīs teikšu skaidru patiesību, kas ir ziemeļnieku tradīcija. Vēl no sava rakstura sapratu, ka harēmā es sēdētu kaktiņā, sultāns mani vispār neieraudzītu. Es noteikti par sevi tik ektīgi necīnītos, kā tas ir nepieciešams šeit, kur Stambulā vien ir 15,5 miljoni iedzīvotāju. Lai tevi vai tavu darbu sultāns ieraudzītu, tev ir jāizdara kaut kas ļoti neordinārs. Tu nedrīksti dot otram vietu, jo tevi taču pašu var izēst. Te ļoti bieži es jūtu pirmatnību. Vairāk lasu un klausos biologus nekā teologus un prātvēderus filozofus, kas runā par cilvēcisko garu. Nē, nē, nē, te es ļoti labi saskatu cilvēka pirmatnējo dabu, kas ir ļoti dziļi ieslēpta. Te redzu pavisam citu ainu.
Latvijas literatūrā kā komēta iebrāzies 2002. gadā ar romānu Šampinjonu derība. Literatūrkritiķis Rimands Ceplis recenzijā vēlāk jau par citu romānu rakstīja, ka tie šampinjoni tev ir piezīdušies kā ērce. Vai tevi kādreiz šī pirmā romāna popularitāte ir apgrūtinājusi?
Salīdzinājumā ar pēdējām grāmatām, kur redaktori met ārā ļoti daudzas lietas, rakstot Šampinjonu derību, jutos radoši brīvāka. Raksti, ko gribi. Mazliet pat brīnos par šo Cepļa secinājumu. Man šampinjoni garšo vēl līdz šim, ha-ha-ha.
Toreiz tas bija īsts laikmeta spogulis. Vai šobrīd tev nav kārdinājuma uzrakstīt kaut ko stipru un precīzu par šo laiku?
Noteikti – nē. Par to, ka mēs braucam projām? Manas ģimenes "paraugs" ir tāds, ka mēs esam trīs māsas un mēs nesēžam vienā rožu dārzā tēva mājas pagalmā… Viena ir pie ķeltiem, viena – vikingiem un trešā – pie osmaņiem. Tur tak ir jāraud no traģēdijas, kāpēc viss tā ir noticis, ka mēs katra esam citur. Un bērni man ir Latvijā. Par to gan es tagad neesmu spējīga uzrakstīt un nezinu, vai maz gribēšu. Es nevienā savā romānā nerakstu par bērniem, jo man par to sāp sirds.
Sākumā, dzīvodama lauku mājās Tirzā, atbraukušajai žurnālistei stāstīji, ka esi sākusi rakstīt radio konkursiem, lai vinnētu krūzītes, kuras bija sabelzušās. Tagad gan jau krūzīšu pietiek. Kāpēc tu vispār raksti? Kāpēc tev to vajag?
Godīgi sakot – toreiz rakstīju, lai izrunātos. Tas ir ļoti dīvaini – tagad man ir ar ko parunāties par to, par ko es domāju. It kā jau vairs nevajadzētu rakstīt, bet ļoti gribējās tomēr izteikties. Atceros, universitātē, mācoties vēsturi, izvilku biļeti par peredvižņikiem – mākslinieku kustību XIX gadsimta beigās Krievijā, kur mākslinieki ne tikai veidoja izstādes, bet arī devās pasaulē un gleznoja Krievijas sadzīves ainas. Es to visu ļoti labi zināju, bet tajā priekā, ka zinu, nevarēju pateikt neviena vārda. Un tad pasniedzēja Vija Daukšte man teica – ziniet, ko, pierakstiet! Tā kā Meistarā un Margaritā – apraksti, kā tu to Volandu satiki. Ja tu to varēsi uzrakstīt, tad tu esi pie skaidra prāta.