"Loterijas mašīna pilna ar guļošiem acu āboliem. Kuri no tiem būs laimētāji?" jautā balss asistents. Aicinājām Indriķi Ģelzi uz nelielu sarunu par šo izstādi un citiem jaunumiem gadā, ko viņš pats ir nodēvējis par Šisbūsjautrsgads tūri ar vairākiem projektiem.
Kā jums radās izstādes Bingo Gaze ideja?
Nesen piefiksēju, ka ikdienas dzīvē es aizvien biežāk iekrītu sevī, acīm iesprūstot vienā leņķī un skatienam iešaujoties kādā ērtākā un drošākā stūrī, es it kā izolējos no ārpasaules. To var saukt par aizdomāšanos, bet personīgi es to vairāk izjūtu kā pašsaudzēšanas stāvokli, it kā acis uz kādu noteiktu brīdi atslēgtos no smadzenēm. Ikdienas dzīve aizvien vairāk atgādina realitātes šovu, izjūtot apmulsumu par to, kas ir īsts un kas ne, jeb kļūst grūti noticēt acīm redzētajam.
Strādājot pie šīs izstādes, es vēl daudz prātoju, ka mana pasaules uztvere ir kā vairāku ārēju faktoru nejauša sakritība, kas mani iedvesmoja uzrakstīt rindiņu, kura ir dzirdama šajā izstādē: "Loterijas mašīna pilna ar guļošiem acu āboliem. Kuri no tiem būs laimētāji?" Iedoma par acīm kā loterijas bumbiņām man palīdzēja nonākt pie šo skulptūru apjomiem, struktūrām, tekstūrām un krāsu izvēles.
Kādi vēl jautājumi jūs nodarbināja, veidojot šo izstādi?
Parasti, kad strādāju pie kāda atsevišķa darba vai izstādes idejiskās un saturiskās puses, manas domas ir nodarbinātas tikai ar un ap to, turpretī izstrādes procesā materiālā, kas ir diezgan tehnisks, es domāju par visu, tikai ne mākslu. Veidojot šīs skulptūras un instalāciju, es atceros prātojam par dzīves likumsakarībām un nejaušībām, kuras, manuprāt, ieņem milzīgu lomu jebkurā dzīves aspektā. Principā ir neiespējami paļauties, bet es nolēmu šīs abas parādības uztvert kā brīnumus, kuri tāpat kā loterijā var nospēlēt par labu vai par sliktu. Līdzīgi ir ar mākslas izstādēm, reizēm varētu šķist, ka kāda izstāde ir izdevusies veiksmīgi, bet tomēr tā ir laiski paslīdējusi garām apkārtējās vides ziņkārīgajām acīm.
Esat studējis televīzijas šovu estētiku?
Televīzijas spēļu šovi kā iedvesmas avots šķita lielisks instruments, ar kuru veidot izstādē pieredzamo imersīvo instalāciju. Tā vistiešākajā ziņā atdarina gan spēļu šovu metodi, gan vizuālo un skaņas dizaina estētiku. Runājot par šīm skulptūrām, kuru apļveidīgie acu, plakstiņu un skropstu apjomi izstiepjas, saspiežas, griežas vai sastingst, – tās ir nonākušas tiešā kontaktā ar televīzijas, interneta vai radio informācijas plūsmu. Man šķita interesanti izmantot tieši sarkanu, zilu un zaļu gaismu, kas vienlaikus attiecas uz RGB krāsu sistēmu, ko izmanto dažādu elektronisko ierīču krāsu sajaukšanai, un arī simbolizē sarkanas, zilas un zaļas krāsas acu skatienu.
Kam jūs pats ticat – pasaulei, savām acīm vai skropstu vēdeklīšiem?
Pēdējos gados intuīcija un sirdsbalss piedzīvo uzvaras gājienu, uz to es ļoti cenšos paļauties un tas man palīdz orientēties veselā saprāta ainavā. Ja salīdzinām acis ar logiem uz dvēseli, es ticu skropstu vēdeklīšiem, jo tā ir vienīgā loga palodzīte, kuras dizains sevī iekļauj putnu atbiedēšanas adatas.
Izskatās, ka jūsu darbu formas ziņā ir noticis pavērsiens? Vai tā ir? Vai tas ir saistīts tikai ar konkrēto izstādi?
Šīs skulptūras man noteikti ir labs solis uz priekšu, bet es to negribētu saistīt ar konkrēto izstādi. Kad 2023. gada izskaņā saņēmu no Polinas (galerijas īpašniece Polina Berlina – I. A.) ielūgumu veidot izstādi, viņa izrādīja interesi tieši par skulptūrām. Par to es biju ļoti iepriecināts, jo Ņujorkā nav daudz galeriju, kuras būtu gatavas mest šādu izaicinājumu. Atzīšos, ka šie bija septiņi grūti izstādes tapšanas mēneši. Šīs nav tikai tehniski komplicētākās skulptūras, kādas esmu īstenojis, – arī to konceptuālais un formālais risinājums paņēma no manis ļoti daudz.
Redzot šo izstādi kā lielu iespēju, mans ieguldījums finansiālā un darba apjoma ziņā ir bijis stipri nesavtīgs. Tagad, sēžot kafejnīcā Variety, kas atrodas Greiema avēnijā Bruklinā, nevaru saprast, vai jūtos gandarīts par padarīto. Viss, par ko es spēju domāt, ir neaptveramā konkurence, par kuru, dzīvojot Latvijā, atkal biju piemirsis. Izstādes atklāšanā bija ieradies arī izdevuma New York Times žurnālists, kuru es izvedu tūrē un tuvāk iepazīstināju ar jaunajiem darbiem; it kā naiva cerība sēž uz pleca, bet tajā pašā laikā 13. septembrī vienā vakarā Ņujorkā tika atklātas 150 izstādes.
Jūsu Instagram kontā par 2024. gadu ir ierakstīts: "I will name this Tour de thisisgonnabeafunyear." Kāds ir izvērties šis gads līdz šim?
Šis turpina būt lielisks gads ar saviem kāpumiem un kritumiem, bet ļoti dzīvs un īsts. Vislielākais prieks ir par mūsu meitiņu Bianku, kas ienes pozitīvas emocijas un enerģiju, viņa ceļo mums līdzi visos dzīves notikumos. Man ir liels gandarījums par manu sievu Sabīni Skaruli, kura ne vien atrod laiku būt labākā mamma Biankai, izveidot jaunu modes kolekciju un aizvest to uz Parīzi, bet arī būt šeit kopā ar mani Ņujorkā izstādes norises laikā.
Profesionālajā ziņā – šī ir trešā izstāde Ņujorkā viena gada laikā, un katra no tām ir bijusi vērā ņemams notikums. Varbūt tomēr es kaut ko daru pareizi.
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par Celine Art Project un jūsu saistību ar to?
Franču dizainers Edi Slimāns, kurš ir modes zīmola Celine radošais direktors, ir izveidojis starptautisku mākslas kolekciju, kura tiek izrādīta šī modes zīmola veikalos visā pasaulē. Kopā šai kolekcijai Celine ir iegādājies trīs manus darbus: pirmo ar nosaukumu 3 Breaths In A Windy Place 2021. gadā un 2023. gada beigās vēl divus – Limbs Between Non Stepping Stairs un Three Voice Storm. Burtiski pirms divām nedēļām saņēmu ziņu, ka tiks izdota arī grāmata Celine Art Project, kas apkopos visu šo mākslas kolekciju.
Kas vēl ir jāpaveic šogad?
Šobrīd cenšos nedaudz atgūties un atvilkt elpu, bet pēc kādas nedēļas vai divām man ir jāsāk gatavoties nākamajām izstādēm. Gada beigās man ir jāizrāda darbi mākslas mesē Art Antwerp, šim notikumam man ir jāizveido jauna brīvstāvošā skulptūra. Nākamgad ir paredzētas trīs personālizstādes: viena šeit, Ņujorkā, galerijā Ashes/Ashes, otra galerijā Suprainfinit Bukarestē un trešā galerijā Tatjana Pieters Beļģijā. Man bail, ka es atdošu galus.
Spriežot pēc sociālajiem tīkliem, esat sācis boksēties?
Jā, mans labs paziņa un draugs Armands Broks uzaicināja mani pievienoties uz vienu treniņu Arņa Ritenieka boksa klubā pirmdien pulksten astoņos. Atzīšos, ka tam piekritu ar lielu skepsi, bet te nu es esmu pusgadu vēlāk un turpinu apmeklēt treniņus. Manhetenā ir lielisks boksa klubs Overthrow Boxing Club, kurā es turpinu šo rutīnu. Ir labi izlikt sāpi vai raizes, ar kurām attiecīgajā brīdī ir sanācis sastapties, tajā pašā laikā es nedaudz trenēju arī cīņas sparu.
Esat atgriezies Ņujorkā uz ilgāku laiku?
Pašlaik esmu Ņujorkā, kur plānoju uzturēties līdz novembrim. Vēlos būt klāt izstādes norises laikā, lai varētu ikvienu interesentu izvest tūrē un iepazīstināt tuvāk ar saviem darbiem. Es arī apmeklēju muzejus, galerijas, izstādes un, kā jau iepriekš minēju, pēc nedēļas vai divām sākšu strādāt pie jauno darbu digitālajiem modeļiem jeb skicēm, lai, atgriežoties Rīgā, varētu uzreiz ķerties klāt pie to izstrādes.