Galva reibst, kājas neklausa, un sākas uztraukums. Latvijas XX gadsimta operas prīma Regīna Frinberga šādi teica ne jau par saviem īsās, taču spožās skatuves karjeras divdesmit trim gadiem, bet gan apdomājot, vai būtu prātīgi kāpt uz Operas skatuves tagad, dažas dienas pirms 86. dzimšanas dienas, lai savām rokām saņemtu Lielo mūzikas balvu. Valsts augstākais apbalvojums mūzikā māksliniecei, sava laika labākajam liriskajam soprānam, piešķirts par mūža ieguldījumu, cildinot izcilo, saviļņojošo sniegumu 45 operlomās no 50. gadu sākuma līdz 70. gadu pirmajai pusei.
Kas ir būtiskāks – pašas gandarījums par paveikto, valstiska atzinība, klausītāju sajūsma?
Esmu saņēmusi daudz atzinības, taču par Lielo mūzikas balvu biju ļoti pārsteigta. Tā nāk negaidīti. Es jau domāju, ka esmu aizmirsta un pamesta. Esmu pateicīga, ka mani atcerējās. Ja man būtu 80 gadu, es arī ietu uz skatuves balvu saņemt. Manu skatuves gadu laikā bija viss. Saņēmu arī sajūsminātu skatītāju dzejoļus, vēstules: "Esmu pirmā balkona sestajā rindā, kad dziedāsiet, lūdzu, paskatieties uz mani!" Es nekad neatbildēju. Es vienmēr jutu publikas siltumu. Man pietika ar aplausiem.
Ineses Lūsiņas interviju ar operdziedātāju Regīnu Frinbergu lasi 6. marta KDi!