Es esmu otrā plāna cilvēks. Man nekad nav paticis iet par pirmo, pašā priekšgalā, apgalvo viena no spilgtākajām un ekstravagantākajām latviešu māksliniecēm un sievietēm Maija Tabaka. Šoruden 5. novembrī viņai apritēs 75 gadu jubileja, taču milzīgas personālizstādes nebūšot. Mākslinieces gleznas izklīdušas pasaulē – kur nu kurā, privātās kolekcijās. Dažas no tām apkopotas kompaktā ekspozīcijā, kas piektdien, 11. jūlijā, tiks atvērta Cēsu Izstāžu namā. Izstāde iekļauta mākslas festivāla Cēsis atklāšanas notikumu programmā un būs skatāma līdz 3. augustam. Šoreiz uzmanība koncentrēta uz darbiem, kuri līdz šim izstādēs nav redzēti, ekspozīcija fokusēta uz sabiedrībā pazīstamu personību tēliem.
Man vienmēr licies, ka jūs pati esat ekstravaganta, ļoti spilgta sabiedrības dāma. Jūs nevarēja nepamanīt!
Tas varbūt ir tīri fiziski: es esmu ļoti gara auguma, un tas vienmēr krīt acīs. Vienmēr galvas tiesu pāri citiem. Es tiešām neesmu no tiem, kas lien priekšā. Cenšos būt otrajā plānā. Sēžu mājās un ārkārtīgi daudz strādāju, un tas arī ir tas, kas mani visvairāk interesē.
Arī tagad?
Man ir regulārais dienas ritms. Katru dienu apmēram trīs stundas es gleznoju – tāpat kā mūziķi spēlē klavieru vingrinājumus. Man tas ir nepieciešams, varbūt – atkarība? Man vajag gleznot. Es gribu, man vajag, man patīk. Un, ja vēl iznāk, tad esmu ļoti laimīga. Glezniecībā arī daudz ko nozīmē tehnika. Nevar mēnesi vai divus nestrādāt un tad uzreiz gribēt, lai būtu krāsu mirdzums. Tur taču ir tūkstošiem nianšu, ko no vienas vai divām krāsām var iztaisīt un kā tas spēlē. Ja nav vingrinājumu, tas pazūd. Pazūd pirkstu veiklība, krāsu uzliciens. Viss pazūd, ja nestrādā.
Ineses Lūsiņas interviju ar Maiju Tabaku lasi 10. jūlija KDi!