Pagājušajā sestdienā, 22. janvārī, Kauņā svinīgi tika atklāta 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumu programma. Brīvdabas šovu pie Žalgira arēnas klātienē vēroja 40 000 cilvēku – ielūgumi tika piedāvāti bez maksas, taču tiem vajadzēja pieteikties elektroniski. Pēc tam Kauņas iedzīvotāji un viesi tika aicināti doties krāšņi izrotātajās ielās, lai meklētu Kauņas mītiskā zvēra pēdas. Paralēli konceptuālajiem zvēra meklējumiem līdz gada beigām Kauņā notiks augstākās klases pasākumi visos mākslas žanros – tik vērienīgas un ambiciozas kultūras programmas Lietuvā un, iespējams, visā Baltijā vēl nekad nav bijis. Par to visu intervijā KDi stāsta kultūras menedžere un mākslas kuratore Virģinija Vitkiene. Viņa vada organizāciju Kaunas 2022, kas īsteno Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu.
Iniciatīva pieteikt Kauņu Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam pieder jums. Kāpēc jūs to uzskatījāt par vajadzīgu?
Esmu strādājusi gan Kauņas mākslas galerijā Meno Parkas, gan Kauņas biennāles komandā. Kauņas biennāle vienmēr ir piedalījusies Eiropas Savienības programmas Radošā Eiropa aktivitātēs un kā līderorganizācija vadījusi un īstenojusi daudzus Eiropas mēroga projektus. Atceros, ka 2012. gadā devos uz Radošās Eiropas konferenci, kurā stāstīju par Kauņas biennāles partnerības iniciatīvām. Pēc mūsu sesijas nākamā bija veltīta Eiropas kultūras galvaspilsētas tēmai.
Atgriezos Kauņā ar pārliecību, ka vajadzētu pieteikties šim titulam. Kauņas biennālei jau bija uzkrāta pamatīga pieredze šādu projektu vadībā un partneru piesaistīšanā. Mēs zinājām visus plusus un mīnusus, priekšrocības un šķēršļus. Zinājām, kā plānot un kontrolēt budžetu, dalīt atbildību. Tā bija mūsu līdzšinējā starptautiskajā darbībā balstītā pieredze. Protams, Kauņas biennāle ir mazs projekts salīdzinājumā ar Eiropas kultūras galvaspilsētu, bet šī apziņa man kā menedžerei bija izšķiroša, jo sapratu: ja mums nebūtu biennāles pieredzes, mēs pat nespētu sagatavot kvalitatīvu pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētas titula saņemšanai.
Eiropas kultūras galvaspilsēta ir olimpiska mēroga pasākums kultūrā. Ja viss attīstīsies labvēlīgi un nesāksies liela krīze, varam būt droši, ka šim projektam būs ilgtermiņa efekts, – jau gatavojoties 2022. gada norisēm, mēs par savu stratēģisko mērķi izvirzījām iniciatīvu turpmāko dzīvotspēju. Mēs domājam par nākotni un analizējam Eiropas kultūras galvaspilsētas gada iespējamo mantojumu un ietekmi uz pilsētas dzīvi. Apspriežam ar pašvaldību, kā turpmāk tiks atbalstīti vienpadsmit jauni un trīsdesmit esošie festivāli, kas iekļauti 2022. gada programmā. Tas nozīmē, ka pilsētas kultūras budžetam ir jākļūst lielākam. Tā ir arī politiska apņemšanās – diskutēt par to un panākt kultūras sektoram nepieciešamo finansējumu. Katram mūsu programmā iekļautajam festivālam ir sava struktūra, jo birojs Kaunas 2022 pēc tam tiks reformēts un vairs nevarēs pildīt lietussarga organizācijas funkcijas. Tāpēc katram festivālam, katrai iniciatīvai ir jāatrod sava vieta mūsu kultūras sektorā. Tas ir labs modelis, kā nodrošināt to pastāvēšanu.
Taču daudz vairāk nekā par filosofiju, metodoloģiju un stratēģiju es domāju par to, ka Kauņai būtu jākļūst par laimīgāku cilvēku pilsētu. Mums pietrūkst smaidu un laimes sajūtas, mēs joprojām mēdzam domāt pārāk sarežģīti, mēs pārāk cenšamies pasargāt sevi no citiem, mums ir pārāk daudz aizdomu pret citiem. Mums ir pārāk daudz kompleksu. Kultūra var palīdzēt tikt ar to galā. Ja cilvēks ir laimīgs, viņš arī citiem ļauj justies laimīgiem.
Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā notiks daudz starptautisku izstāžu, speciāli Kauņai taps jauni mākslas darbi. Kauņā arī līdz šim ir bijusi bagāta kultūras un mākslas dzīve, Eiropas kultūra šeit ieplūdusi caur dažādiem projektiem, un pilsētā tāpat ir bijis daudz festivālu. Kauņai nepietrūkst ne festivālu, ne starptautiski orientētas pieejas darbam, bet Kauņai pietrūkst optimisma, sirsnīguma un pašpārliecības. To mēs centīsimies sasniegt Eiropas kultūras galvaspilsētas gada gaitā. Nešaubos, ka tas arī palīdzēs nostiprināt starptautiskās saites ilgtermiņā. Gatavojoties 2022. gadam, mēs rīkojām starptautisko sadarbības forumu vairākos cēlienos – vietējā kultūras sektora pārstāvji satikās ar potenciālajiem ārzemju partneriem. Šīs tikšanās bija ļoti veiksmīgas.
Piemēram, Kauņas Nacionālais drāmas teātris īstenos septiņus īpašus projektus, kas top sadarbībā ar partneriem Eiropā. Nekas tāds līdz šim nav bijis iespējams. Šīs izrādes papildinās teātra repertuāru. Iestudējums Seja, kura centrā ir Kauņā dzimušais franču filosofs Emanuels Levins, top kopražojumā ar citas 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas – Ešas pie Alzetas (Luksemburga) – teātri. Savukārt izrādi Dorians iestudēs režisors Roberts Vilsons – šis ir Kauņas un Diseldorfas teātra D’Haus sadarbības projekts. Ceru, ka šādu paraugu būs arvien vairāk un enerģija un ambīcijas mūsu kultūras organizācijām būs raksturīgas arī turpmāk.
Kauņas mākslas galerija Meno Parkas sadarbībā ar partneriem Polijā, Zviedrijā, Dānijā un ASV rīkos Marinas Abramovičas retrospekciju Kauņas Glezniecības galerijā. Tā tiks atklāta martā.
Pērn septembrī, iepazīstinot ar Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmu, jūs teicāt: "Esam pārliecināti, ka kultūra var mainīt cilvēku mentalitāti un izglābt no amnēzijas." Vai Kauņa cieš no amnēzijas?
Cilvēki visur uztraucas par savu ikdienu, par to, kā nopelnīt iztiku un apmierināt savas pamatvajadzības, tāpēc bieži vien viņi nedomā par iepriekšējām paaudzēm un vēsturi kā par kaut ko, kas ir saistīts ar viņiem. Uzskatu, ka kultūras profesionāļu misija ir atgādināt notikumu secību, lēmumu pieņemšanas, rīcības un grūtību pārvarēšanas loģiku. Ja aizmirsīsim vēstures traumas – kas zina, kā mēs rīkosimies, ja pienāks kāda cita humānā krīze. Piemēri tālu nav jāmeklē – mēs labi zinām, kas notiek uz mūsu robežas un kāda tur ir situācija ar bēgļiem.
Mums ir jādomā par savām kļūdām, arī par tām, kuras pieļautas iepriekš, un mēs nedrīkstam zaudēt cilvēcību. Pat ja nespējam reāli palīdzēt tiem, kuri ir nonākuši grūtībās, mēs varam izteikt viedokli. Mēs varam par to runāt, lai atgādinātu sabiedrībai šīs tēmas svarīgumu, un paust savas bažas.
Nopietnu vietu Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmā ieņem iniciatīvas, kas ir saistītas gan ar kolektīvo, gan personīgo atmiņu. Jūs pievēršaties pilsētas vēstures sāpīgākajām epizodēm, kuras ir saistītas ar ebreju iznīcināšanu. Kāpēc jums ir svarīgi runāt par traumām?
Holokausts un padomju deportācijas ir divas smagākās XX gadsimta traumas. Man ir skumji, ka dažreiz cilvēki cenšas salīdzināt, kurš ir cietis vairāk, kurš ir lielāks upuris. Šo problēmu var atrisināt tikai kulturāli, mums ir jāpieņem, ka visi upuri ir upuri. Mūsu pienākums ir vairs neradīt šausmas un upurus. Programmā ir daudz pasākumu, kas ir veltīti Lietuvas ebreju vēsturei un viņu piemiņai, jo mūsu sabiedrībā joprojām pietrūkst padziļinātas šīs tēmas izpratnes, un mēs cenšamies to uzsvērt.
Holokausta laikā Kauņā dzīvību zaudēja 28 000 ebreju. Esat minējusi, ka pēdējos gados vietējā sabiedrībā tomēr jau ir kļuvis vieglāk runāt par ebreju likteņiem un lietuviešu līdzdalību šajos noziegumos. Kā jums šķiet – kāpēc?
Galvenokārt pateicoties kultūras aktivitātēm – izrādēm, filmām, grāmatām. Cilvēki saprot, ka dzīve nav melnbalta, bet daudzi ilgi negribēja pieņemt šādu realitāti, jo neviens nevēlas justies vainīgs. Tāpēc mums ir jādomā, kā stāties pretim savai pagātnei, nevainojot tos, kuri paši jau ir kļuvuši par pagātnes daļu. Tā ir arī sava veida emocionālā inteliģence – kā tikt galā ar tik sarežģītiem jautājumiem.
Jūs bieži lietojat vārdu "laime". Ko jums nozīmē laime?
Vienmēr esmu jutusies laimīga. Pat vissmagākajos dzīves brīžos nevaru sevi pārliecināt, ka esmu nelaimīga. Ja runājam par laimes jēdzienu plašākā nozīmē, varbūt tā ir pateicība par visu, kas mums ir apkārt un palīdz būt laimīgiem. Jūs novērtējat citu cilvēku ieguldījumu savā dzīvē, apzinoties, ka vecāki, radi, skolotāji un kaimiņi dod lielu ieguldījumu jūsu labklājībā, un tas ļoti palīdz katru dienu. Tas palīdz saprast, cik bagāts un laimīgs esi, ja apkārt ir tik daudz cilvēku. Tātad runa galvenokārt ir par kopienas izjūtu un to, ka nejūtamies vientuļi. Mēs esam daļa no sabiedrības, un ne tikai katrs personiski, bet arī visi kopā mēs radām laimi sev apkārt.
2018. gadā Kauņā sarīkojām pirmo Laimes dienas festivālu un devāmies gājienā pa Brīvības aleju. Mums bija transparenti ar uzrakstu "Laime ir!". Tas bija ļoti jautri... Kaut gan īstenībā ne tik jautri, jo mēs izskatījāmies kā neprātīgi, dulli cilvēki, kuri paziņo, ka laime ir. Kāpēc mēs to darījām? Jutām, ka ielās pietrūkst smaidu un ir pārāk daudz pesimisma. 20. martā tiek svinēta Starptautiskā laimes diena. Visticamāk, citās valstīs jau ir pavasaris, bet Lietuvā vēl ir tumšs, pelēks laiks, kokiem nav lapu, parasti nav saules, tāpēc cilvēki martā ir diezgan depresīvi. Mēs izgājām ielās ar paziņojumu, ka laime ir. Daži kultūras jomas pārstāvji bija neizpratnē: "Jūs esat traki, jūs izliekaties, ka esat laimīgi. Kāpēc esat laimīgi? Kāpēc mums vajadzētu būt laimīgiem? Kāpēc būtu jāsludina, ka laime ir?"
No mūsu puses tā bija sava veida provokācija, jau nākamajā gadā paplašinājām Laimes dienas festivāla programmu. Cenšamies radīt kaut nelielas iespējas justies laimīgākiem tiem cilvēkiem, kuriem parasti neklājas viegli. Mums pievienojās vairāk nekā 100 partneru. Seniorus bez maksas cienāja ar kafiju un kūkām. Daži restorāni ļāva apmeklētājiem nākt kopā ar saviem kaķiem un suņiem, citi uzlaboja pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Mums ir jācenšas darīt visu iespējamo, lai sabiedrības dzīvē iekļautu līdzcilvēkus.
Vai pēdējos gados dzīves apstākļi Kauņā ir uzlabojušies?
Pilsētvide mainās. Kultūras dzīvē daudz kas ir izdarīts kopš 2017. gada, kad Kauņai tika piešķirts 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls. Ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas infrastruktūrā. Rekonstruēts Vienības laukums, izremontētas ielas un gājēju celiņi. Cilvēki jūt, ka pilsēta modernizējas un kļūst ērtāka. Viņiem patīk šeit dzīvot, tas vairo optimismu. Kopš 2019. gada Kauņā pieaug iedzīvotāju skaits. Vairāk cilvēku atgriežas nekā brauc prom. Pašlaik Kauņā ir aptuveni 300 000 iedzīvotāju.
Jau iepriekš esat teikusi, ka Kauņa ilgu laiku ir bijusi pilsēta bez identitātes. Situācija sākusi mainīties tikai pirms pieciem septiņiem gadiem. Kādu jūs redzat Kauņas jauno identitāti?
Pirms pieciem septiņiem gadiem Kauņa bija pilsēta bez laikmetīgas identitātes, bez savas izpratnes, kur pilsēta un tās iedzīvotāji ir tagad – kas mēs esam. Mūsu pilsētai ir raksturīga nostalģija. Tā glabā nostalģiskas atmiņas par periodu starp Pirmo un Otro pasaules karu – laiku, kad no 1920. līdz 1940. gadam Kauņa bija Lietuvas pagaidu galvaspilsēta. Tas bija Kauņas zelta laikmets, un daudzi tagadējie pilsētas iedzīvotāji jūtas lepni nevis tāpēc, ka dzīvo pilsētā šodien, bet tāpēc, ka dzīvo pilsētā, kas bija plaukstoša un krāšņa XX gadsimta pirmajā pusē.
Mēs vēlējāmies mainīt cilvēku attieksmi. Protams, mums ir jālepojas ar savas pilsētas vēsturi un tā ir jāpārzina, bet mums ir jāatrod iemesli būt lepniem, ka dzīvojam šeit tagad. Mums ir jārada šādi lepnuma mirkļi. Mēs pārstāvam kultūras jomu, bet tāds pats mērķis ir arī valdībai un pašvaldībai, kas vēlas, lai iedzīvotāji būtu laimīgi un lepni. Politiķi un ierēdņi palīdz atjaunot un uzlabot pilsētu, bet kultūras profesionāļi palīdz cilvēkiem atjaunot dvēseli un mainīt attieksmi. Māksla pacilā garu, veicina jūtīgumu un uzmanīgāku, iecietīgāku attieksmi citam pret citu.
Eiropas kultūras galvaspilsēta bijusi arī Viļņa (2009), Tallina (2011) un Rīga (2014). Kā šajos gados ir mainījusies Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta koncepcija un pieeja programmas veidošanai? Ko cenšaties izdarīt citādi?
Skaidrs, ka atmiņā paliek spilgtākie programmas notikumi, festivāli un personības, kuras piedalās šajās aktivitātēs. Taču pats sagatavošanās process šajos gados ir ļoti mainījies – ne tikai salīdzinājumā ar citām Baltijas pilsētām, bet visā Eiropas Savienībā. Jau ap to laiku, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, priekšplānā tika izvirzītas prasības, kas ir saistītas ar visu projektu ilgtspēju un nākotnes attīstības scenārijiem. Projektiem ir jābūt atbilstošiem valsts un pilsētas mērogam, pilsētai ir jāsagatavo sava kultūras stratēģija. Visiem ieguldījumiem kultūrā ir jābūt pamatotiem. Tie nevar būt festivāli, kas notiek tikai vienu gadu, tiem ir jāatstāj reāla ietekme ilgtermiņā.
Mēs visās aktivitātēs iesaistām vietējās kopienas. Daudzi kuratori, kuri sāka veidot dažādas programmas, izjuta nepieciešamību attīstīt savu auditoriju, jo ir pierasts, ka vizuālās mākslas festivāliem ir sava auditorija, skatuves mākslai – sava. Parasti tie ir vieni un tie paši cilvēki, kuri apmeklē pirmizrādes. Jūs atbraucat uz Kauņu, atnākat uz pirmizrādi, un teātra zāle ir pilna. Pēc mēneša apmeklējat nākamo pirmizrādi – zāle atkal ir pilna ar tiem pašiem trim vai pieciem simtiem skatītāju.
Jūs ierodaties Kauņas biennāles atklāšanā un satiekat 2000 cilvēku. Pirms diviem gadiem iepriekšējā vernisāžā bija tie paši divi, varbūt trīs tūkstoši. Tā ir viena un tā pati kompānija, visi ir pazīstami, katrs zina, kā kuru sauc. Es domāju, ka mūsdienu kultūrai ar to ir par maz, mums tā ir jāatbrīvo no elitārisma auras. Gribas, lai kultūra piesaistītu plašāku, daudzveidīgāku auditoriju. Es nerunāju par to, ka tai ir jākļūst par amatiermākslu, bet mums tā ir jāpadara atvērtāka un interesantāka vietējai publikai.
Mani priecē, ka mūsu kultūras organizācijas un mākslinieki arvien ciešāk sadarbojas ar iedzīvotājiem, uzklausa viņu stāstus un iekļauj tos savos darbos. Tas palīdz paplašināt auditoriju, un cilvēks saprot, ka kultūra nav kaut kas tāds, kas domāts citiem, viņš saprot, ka kultūra domāta tieši viņam: "Tas, ko dara Roberts Vilsons, ir domāts man. Tas, ko dara Marina Abramoviča, arī domāts man." Varbūt tagad kāds Kauņas iedzīvotājs pirmo reizi nopirks biļeti uz Kauņas Nacionālo drāmas teātri. Ja cilvēks jūt, ka par viņa dzīvi interesējas kāds mākslinieks, viņa attieksme mainās. Redzēsim, kā tas attīstīsies gada garumā un vai mums izdosies palielināt kultūras institūciju apmeklētāju skaitu un aptvert plašāku spektru.
Kauņas 2022. gada notikumu programma ir ļoti iespaidīga. Vai jūsu mērķis ir pārsteigt?
Šādās kategorijās par to nekad neesmu domājusi. Programma radās ļoti dabiski, tas ir mūsu darba rezultāts. Ņemot vērā Eiropas kultūras galvaspilsētas projektam piešķirto budžetu, varu teikt, ka tas būs tik vērienīgs kultūras gads, kāds Kauņā un, iespējams, Lietuvā vēl nav bijis. Budžets nav lielāks salīdzinājumā ar to budžetu, kāds bija Viļņā, bet notikumu un satura blīvums ir milzīgs. Ja Kauņa nebūtu izcīnījusi šo titulu, mēs nevarētu šeit iestudēt Roberta Vilsona izrādi un parādīt Marinas Abramovičas, Joko Ono un Viljama Kentridža mākslu.
Cik liels ir projekta Kaunas 2022 budžets?
Mūsu kopējais budžets laikposmam no 2017. līdz 2023. gadam ir 28 miljoni eiro. Puse no tā ieguldīta sagatavošanās darbos (līdz 2021. gada beigām), otra puse atvēlēta aktivitātēm 2022. gadā. Finansējums piešķirts gan kopienu, gan profesionālo kultūras un mākslas institūciju iniciatīvām. Daži jauni festivāli sākās 2018. un 2019. gadā. Tas nozīmē, ka tiem jau ir sava auditorija un tie ir zināmi gan Lietuvā, gan ārzemēs. Būtu grūti piesaistīt augsta līmeņa profesionāļus festivālam, kas notiek pirmo reizi, tāpēc viss bija jādara pakāpeniski. Katram festivālam ir darbības plāns nākamajiem gadiem.
Jūs pati esat Viljama Kentridža izstādes Tas, ko mēs neatceramies/That Which We Do Not Remember kuratore. Šī ekspozīcija M. K. Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā tika atklāta 22. janvārī un būs skatāma līdz 30. novembrim. Viljama Kentridža izstādes rīkošana ir bijis viens no jūsu profesionālās darbības lielākajiem sapņiem. Kāpēc šis mākslinieks jums ir tik svarīgs?
Katram profesionālim ir savs varonis, un es uzskatu Viljamu Kentridžu par iespaidīgāko mūsdienu mākslinieku. Viņš ir ģēnijs. Es viņu salīdzinātu ar Leonardo da Vinči. Viņš perfekti pārvalda daudzus mākslas medijus, viņa tēmas ir globālas un personiskas. Viljams Kentridžs ir grafiķis, gleznotājs, animācijas filmu veidotājs, viņš pats spēlē un uzstājas, režisē operas. Raksta grāmatas, lasa lekcijas, kas uzskatāmas par performancēm. Esmu redzējusi viņa izstādes Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA un Londonas Vaitčepelas galerijā, un tās ir atstājušas iespaidu uz visu mūžu. Pavisam nesen man bija laime Viljamu Kentridžu iepazīt tuvāk, un viņš atklājās kā ļoti jūtīgs cilvēks.
Pirms vairākiem gadiem nodomāju: ja Kauņa iegūtu Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, kāda būtu vislabākā dāvana šim reģionam un Lietuvai? Atbilde bija skaidra – Viljama Kentridža izstāde. It īpaši tāpēc, ka viņa tēva vecāki bija Lietuvas ebreji, kuri XIX gadsimta beigās no Kauņas pārcēlās uz Dienvidāfriku. Viņu uzvārds bija Kantroviči vai Kantoroviči.
Jūs stāstījāt, ka pierunāt Viljamu Kentridžu atbraukt uz Lietuvu un sarīkot šo izstādi nemaz nebija viegli tieši vēsturisko aspektu dēļ. Kā jums tas izdevās?
Jā, tas nebija viegli. Mākslinieks nebija pārliecināts, vai lietuvieši ir gatavi pieņemt vēsturi un atzīt savu līdzdalību holokaustā, kas nodarījis kaitējumu arī viņa ģimenei. Mākslinieka vecvecāki pameta šo teritoriju XIX gadsimta beigās, bet neviens no viņu radiem, kas šeit palika, holokaustu nav pārdzīvojis. Viņu pēdas ir pazudušas.
Es palūdzu Viljamu Kentridžu, lai viņš Kauņai radītu jaunus darbus. Viens no tiem ir instalācija Tu, kurš tā arī neieradies/You Who Never Arrived, kas izveidota Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja auditorijā. Tas ir mākslinieka veltījums ebrejiem, kuri palika Lietuvā un neizbēga no sava likteņa. Otrs darbs ir sienas gleznojums Kad būšu miris un man būs vajadzīgs maigums/When I Am Dead and Need Tenderness muzeja iekšpagalmā, tajā ir izmantoti procesijas tēli no mākslinieka slavenā darba Atteikšanās no laika/The Refusal of Time, kas tiek demonstrēts izstādē.
Paredzēts, ka Viljams Kentridžs atgriezīsies Kauņā septembrī, lai piedalītos Pasaules litvaku forumā.
Informācija: kaunas2022.eu