Jūlija izskaņā nodevis Latvijas Arhitektu savienības padomes priekšsēdētāja stafetes kociņu nākamajam amata izpildītājam, Andris Kronbergs atzīst, ka līdz šim notikušās 14 gada skates arhitektūrā precīzi uzrāda kustību, kāda pēdējo gadu laikā ir notikusi Latvijas arhitektu galvās, - nostabilizējusies puslīdz vienota izpratne par vietu, kurā dzīvojam, un principiem, kādus ievērojam labprātāk. Starptautiskās arhitektūras izstādes kuratora Deivida Čiperfīlda izvirzītie jautājumi par arhitekta uzdevumu šodien un «kopīgo pamatu» jeb pilsētas telpu, kuras plānošanā jāiesaistās ne tikai šīs cunftes pārstāvjiem, bet arī valstij un sabiedrībai kopumā, ir klātesoši arī sarunā ar Andri Kronbergu.Jūs paudāt prieku par to, ka Latviju Venēcijas biennāles starptautiskajā arhitektūras izstādē pārstāvēs gados tik jauna komanda. Iespējams, cits šajā faktā drīzāk saskatītu riska momentu. Kas tieši jūs priecē?
Tas, ka viņi uzņēmās iniciatīvu un ka viņu ideja izrādījās pietiekami atbilstoša, kas ne vienmēr tā notiek. Bieži vien pieredzes trūkuma vai citu apstākļu dēļ jaunā paaudze nemaz netiek pie «šprices», un tas ir nelāgi, jo tieši viņiem dotā iespēja ir mūsu visu iespēja nākotnē. Tāpat vienā brīdī viņi būs tie, kas darīs. Man šķiet, ka mēs bieži neprotam pietiekami labi sadarboties paaudžu starpā, un tas ir liels trūkums. Ir tautas, kuras ļoti cītīgi un nepārtraukti domā par to, kā aktīvā paaudze atbalsta bērnus, vecos cilvēkus un rūpējas par viņiem. Pārmantojamības lieta, kā nodot pieredzi jaunajiem un kā pieredzējušajiem paņemt idejas no aktīvajiem jaunajiem, ir ļoti būtiska. Tāpēc esmu priecīgs, ka šāda sadarbība tagad ir izveidojusies. Kāds būs rezultāts - tad jau redzēsim, bet ir jāuzticas.
Cilvēki bieži jautā, kāpēc vispār ir jāpiedalās tādos valstij dārgi izmaksājošos pasākumos kā, piemēram, Venēcijas mākslas biennāle. Starptautiskā arhitektūras izstāde plašākai sabiedrībai vispār nav īpaši labi zināma. Kāds ir jūsu arguments?
Biennāle ir vieta, kur ik pēc diviem gadiem saplūst kopā dažādas domas saistībā ar arhitektu profesionālo darbību, vides veidošanu, dabas aizsardzību, pasaules izpratni un tamlīdzīgi. Cilvēki apmainās domām, ierauga pasaules lielāko valstu filozofijas vai tā brīža konceptu, ko tās grib pavēstīt citiem. Latvijai kā mazai valstij šīs lietas ne vienmēr ir tik skaidras, bet arī mums ir jāformulē un arī ir sava attieksme pret pasauli. Ir jāmēģina pieslēgties kopējās domāšanas procesam. Tas ir iemesls, kāpēc jāpiedalās - vienalga, cik grūti un reizēm pat neiespējami tas šķistu naudas apstākļu, šķietama ideju trūkuma vai citu iemeslu dēļ. Lietas, kas ir saistītas ar tīro mākslu, cilvēkiem šķiet atraktīvākas nekā arhitektūra, jo pēdējo mēs visu laiku lietojam ikdienā. No arhitektūras nevar nekur izsprukt, līdz ar to tā ir ārkārtīgi ietekmīga māksla. Ja nemēģinām izprast arhitektūras būtību un ietekmi uz katru cilvēku, dabu un pasauli kopumā, mēs izliekamies, ka neredzam lielu daļu savas dzīves. Tā ir nepareiza rīcība.
Kā jūs savā arhitekta praksē izjūtat «iekšējo brīvību»?
Ja runājam par radīšanas procesu, protams, no vienas puses, tā vispirms ir norobežošanās un atbrīvošanās no stereotipiem vai zināmām shēmām. Ikreiz, ķeroties klāt jaunam darbam, es saku, ka nekad neko tādu neesmu darījis. Katru māju, ko sākam zīmēt, zīmējam tā, it kā nekad nebūtu nevienu māju zīmējuši. Tādējādi mēģinām attīrīt sevi no tā, ko esam darījuši iepriekš, un cenšamies izveidot oriģinālu domu. No otras puses - mēs nekad nevaram atbrīvoties no dzinuļiem, kas var radīt kādu jaunu risinājumu. Varat saukt to par kontekstuālo domāšanu vai kā savādāk, taču cilvēki vienmēr mēģina atrast kādu iemeslu, kāpēc darīt tā vai tā.
Iekšējā brīvība zināmā mērā sasaucas ar demokrātijas jēdzienu. No vienas puses - vilinoši, no otras - ārkārtīgi atbildīgi un piņķerīgi.
Tieši tā. Mēs varam daudz filozofēt - izpētīt to «kopīgo pamatu», kurā dzīvojam, kas arī ir ļoti svarīgi, taču arhitektam pēc visām runām ir jāpieņem konkrēts lēmums, jāuzzīmē plāns. Bez mājas uzzīmēšanas, ielas nospraušanas kādā virzienā vai laukuma izveidošanas - bez konkrēta risinājuma mēs nevaram iedomāties savu profesiju. Demokrātija saskaras ar ļoti konkrētu rīcību, kurai ir lielas sekas nākotnē. Te slēpjas viena pretruna, kas varbūt nav bijusi citos laikos, kad karalis pateica: «Būvēsim Versaļas pili - mēs zinām, kā mēs gribam to darīt, un - taisām augšā!» Šodien mēs gribam izprast cilvēku vajadzības, dabas kritiskos punktus - tas viss kopā ir liels pētījums.
Kādā stāvoklī šodien redzat atrodamies Latvijas arhitektūru?
Salīdzinot ar citām zemēm, domāju, ka kopumā esam labā situācijā. Neesam sastrādājuši milzīgas muļķības vai pieļāvuši pilnīgu anarhiju savā valstī, jo likumdošana, kas attiecas uz būvniecību, ir izveidota samērā stabila un pilnīga patvaļa faktiski nav iespējama. Tas, kas mums mazliet pietrūkst un ko varbūt daudzi vēlētos līdz ar šo sakārtoto likumdošanu, mēreno finansējumu un ekonomisko attīstību, ir kādi īpaši spilgti arhitektūras objekti, par kuriem varētu rakstīt pasaules plašsaziņas līdzekļi. Tomēr varbūt tas ir tieši labi un raksturīgi «ziemeļu zemēm», un mums ir ļoti daudz darbu virs vidējā līmeņa. Uz diviem miljoniem cilvēku mums ir apmēram tūkstotis praktizējošu arhitektu, kas ir labs rādītājs. Protams, salīdzinot ar Rietumeiropu, tas vēl ir nepietiekams.
Pēdējo 20 gadu laikā mūsu vidē ļoti nopietni ir izmainījusies «domāšanas arhitektūra». Ja kādreiz bijām skeptiski pret vēsturiskās vides un modernās arhitektūras iespējamu simbiozi, šodien šīs attiecības mēs saprotam ļoti skaidri un varam pilnīgi droši teikt, ka vēsturiskās vērtības var dzīvot blakus modernām ēkām, ir tikai jāatrod pareizais veids.
Iepriekšējā laikā mums vispār prātā nebija domas, ka būtu jārūpējas par koka vēsturisko arhitektūru un jāturpina to lietot. Tāpat cilvēki sāk pieņemt moderno arhitektūru - sāk saprast, ka nevaram atdarināt tikai vēsturi, ka ir jārada vērtības arī savas izpratnes robežās. Tādas ir radušās.
Lūdzu, nosauciet dažas!
Ir virkne objektu, līdz ar kuriem ir nākušas arī mazas pārmaiņas lokālās vides domāšanā. Ar vēsturiskās vides reabilitāciju saistās Ķīpsala, kur virkne vēsturisku koka ēku ir atgrieztas savā labajā izskatā, un šis rajons ir ieguvis pilnīgi jaunu vērtību. Arhitekte Zaiga Gaile kopā ar kolēģiem diezgan aktīvi darbojas šajā laukā. Viņu rekonstruētā Ģipša fabrika ir viens neslikts piemērs, kā iespējams pārveidot rūpniecisku būvi. Gandrīz blakus ir citi piemēri, kā var reabilitēt padomju laika ēkas, piemēram, laikraksta Diena redakcija - viena nepievilcīga fabrika ir pārtapusi par lietojamu telpu ar vienotu, skaidru konceptu.
Vienu vecu biroja ēku Dzirnavu ielā esam pārbūvējuši par viesnīcu Albert Hotel, uzliekot tai jaunu «galvu», atdzīvinājuši Berga bazāra rajonu, koka māju rajoniņu Pārdaugavā Melnsila un Kalnciema ielas stūrī - tā jau ir vesela komūna, sociāls projekts arī ar cita rakstura sekām.
Ko ir veicinājusi laba arhitektūra…
Jā, vesela pasaule, kas šo rajonu ir izmainījusi ļoti būtiski. Esam mēģinājuši izdarīt arī modernas lietas. Mums ir bijušas dažas novatoriskas idejas jaunu biroja ēku būvēšanā pilsētas centrā, kas nav viegli izdarāms. Pie Ģertrūdes baznīcas esošā dažādi vērtētā biroju ēka ar dubulto stikla fasādi bija pirmā šāda veida fasāde, kas ietver ekoloģisko un integrācijas ideju. Vēlāk būvētā Rietumu bankas ēka ar dubulto fasādi Vesetas ielā jau ir daudz advancētāka un bagātīgāka. Šīs ēkas atbilst Eiropas un pasaules izpratnei par to, kā integrēt moderno arhitektūru vēsturiskā vidē un padarīt ēkas ekoloģiski efektīvas.
Runājot par lielām, parasti nepatīkamām ēkām, piemēram, tirdzniecības centriem, mums tādu ir daudz, taču ir piemēri, kad cilvēki ir pamanījušies no tiem izveidot kādu arhitektūras darinājumu. Piemēram, tirdzniecības centrs Sky & More Duntes ielā, Zolitūdē nesen uzceltais veikals Maxima, centrs Rīga Plaza - ļoti efektīvas, arī ārzemju žurnālistu pamanītas būves.
Liepājā, Ventspilī, Valmierā un citās pilsētās Latvijā pēdējo gadu laikā ir labiekārtotas teritorijas, uzbūvētas jaunas sporta zāles, bibliotēkas. Tas ir sociāli nozīmīgi. Vienmēr jau gribas vairāk un labāk, bet neiet tik ātri, jo tas saistās ar lielu resursu nepieciešamību.
Otra būtiska lieta droši vien ir sabiedrības un pie varas esošo izpratne par arhitektūras nozīmi, kamdēļ strādājat pie arhitektūras likuma izveides. Kā veicas?
Esam ceļā uz to. Mana pārliecība ir, ka šādam likumam ir jābūt un valstij būtu jāpasaka, ka tā saprot, cik nozīmīgs ir plānotāja un arhitekta darbs valsts attīstībai, cilvēka apziņai, estētiskajai izpratnei un dzīves kvalitātei. Ja tā notiek, ar valsts atbalstu mēs varam šīs idejas paust tālāk sabiedrībai, piemēram, mācīt šīs lietas jau no paša sākuma ar programmām bērnudārzos, sākumskolās, iedzīvināt arhitektūras, mākslas un vides kvalitātes izpratni sabiedrībā. Vienai pašai Latvijas Arhitektu savienībai nav tik liels svars kā institūcijai, ko sauc par valsti.
Neskatoties uz it kā vājo sabiedrības izpratni par arhitektūru, mūsu vidusskolēni arhitekta profesiju atzīst par visiekārojamāko. Kā jūs to skaidrotu?
Šodien cilvēkiem ir iespēja redzēt, kas notiek citviet, un viņi jūt, ka citās attīstītajās pasaules valstīs cilvēki par arhitektūras lietām daudz diskutē. Otrkārt, iespējams, ka tas ir stereotips no veciem laikiem, ka arhitekts, dakteris, advokāts ir sabiedrībā ietekmīgi cilvēki un saņem labu atalgojumu. Treškārt, cilvēki, kuriem par to ir īsta interese, saprot, ka arhitekts ir profesija, kas apvieno plašu tēmu loku. Jau runājām par socioloģiskajiem jautājumiem, taču tāpat arhitektam ir jāpārzina mākslas vēsture un jāmāk zīmēt un gleznot, jāpārzina tehniskie jautājumi. Tā ir ārkārtīgi plaša spektra darbošanās, un katra diena ir piepildīta. Ja cilvēki var iekļūt tādā darbības laukā, viņi ir laimīgie. Es, piemēram, jūtos ļoti labi. Tas ir pietiekami sarežģīti un grūti, bet ļoti interesanti.
Vai visi arhitektūras jomā izglītotie arī strādā savā profesijā?
Nestrādā visi, un tam ir vairāki iemesli. Liela nozīme ir veiksmei, centībai. Tas ir gargabalnieka gājiens, nevis sprints. Mēdz apgalvot, ka cilvēks par īstu arhitektu kļūst aptuveni 50 gados, un tas nozīmē, ka ir ļoti daudz jāmācās arī pēc augstskolas. Jāmācās pie meistara. Es 13 gadus nostrādāju Modra Ģelža darbnīcā, veicot gan ļoti vienkāršus, gan radošus darbus, un par šo skolu esmu pateicīgs. Ja izturības pārbaudi izejat, varat cerēt, ka noskriesiet arī tos maratona 42 kilometrus.
Pasaules dizaina galvaspilsētas gada ietvaros helsinkieši ir atvēruši publisko saunu ar domu, ka tā kļūs par socializēšanās vietu pēc rakstura intravertajiem somiem. Ko ar arhitektūras palīdzību varētu mainīt Latvijā?
Man šķiet, ka tādas kampaņas īsti neko nelīdz, jo esmu piekritējs gargabalnieku darbības veidam. Būtu īsti labi, ja mums būtu nepārtraukta darbošanās sfērā, kas veicina gana daudz labu arhitektūras darinājumu rašanos. To ietekmē ekonomika un izglītība, bet reāli uzbūvēti labi nami ir tie, kas cilvēkiem rada patikšanu, saprašanu par labu arhitektūru. To varētu darīt vairākos veidos, piemēram, paaugstinot arhitektu izglītības kvalitāti, ar to domājot visu izglītības spektru no pirmskolas līdz akadēmiskajai un pēcdiploma izglītības sistēmai, kā arī strādājot ar sabiedrību, lai tās pieprasījums būtu gana labs. Otrkārt, vajadzētu izveidot nepārtrauktu sabiedriski izglītojošo plūsmu, ko varētu realizēt ietekmīgākie Latvijas plašsaziņas līdzekļi. Cilvēki tiktu vairāk informēti, iesaistītos un līdz ar to visi - arī arhitekti - labāk izprastu, kā sabiedrība grib dzīvot. Pašlaik mēs to īsti nezinām, varam tikai nojaust.
Nupat ir beigusies sabiedriskā apspriešana grozījumiem, kas tika veikti Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos, kā arī Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos. Kā vērtējat šīs izmaiņas?
Tās ir uz labu - vairāk atbilstošas pašreizējām cilvēku vajadzībām. Otrkārt, tas novērsīs pārpratumus, kas ir starp pilsētas lielo plānu un vēsturiskā centra plānojumu. Treškārt, ir dažas lietas, kas nākušas klāt, piemēram, lielāka skaidrība par ūdensmalām un zaļajām struktūrām. Domāju, ka tiksim vaļā no aplamiem pieņēmumiem par grandiozu attīstību pilsētā, jo esam diezgan stabila un pašreiz pat nedaudz rūkoša pilsēta. Rīgā paliek arvien vairāk vietas, un tāpēc ir jādomā, kā veicināt kvalitāti, lai cilvēki vēlētos atgriezties. Kas ir tās vērtības, kāpēc cilvēks vēlas dzīvot pilsētā? Mums ir jāatklāj lietas, ko mēs gribam iemīlēt. Pilsēta ir jāiemīl. Kaut kādu iemeslu dēļ ļaudis izvēlas pilsētnieka dzīvesveidu, un tie iemesli ir jānoformulē sev un ar plānojumu jāpasaka pilsētniekam. Mums ir rūpīgi jāizsver, ko darīt ar publisko telpu - vietām, kur cilvēki cits citu satiek. Laikā, kad daudzi darbošanās veidi veicina norobežošanos no pārējiem, kvalitatīvas un aicinošas pilsēttelpas, ko bieži sauc par «publisko ārtelpu», veicināšana ir viens no svarīgākajiem Rīgas plāna uzdevumiem. Rīga, kas caur gadiem ir bijusi multikulturāla pilsēta un rada dinamiskas un modernas pilsētas iespaidu, varētu uzstādīt sev mērķi - rast līdzsvaru starp īstas «pasaules pilsētas» dinamismu un pilsētniekiem viegli lietojamas, zaļas pilsētas iespējām.