"Un katrreiz tas notiek kā pirmo un vienīgo reizi. Situācijas ir atšķirīgas, nekas neatkārtojas, un atkal notiek kaut kas cits, neprognozējams." Tā saka Lita Beiris pirms pašas izveidotā ikgadējā Starptautiskā Baltijas baleta festivāla, kurš mūsu kultūras ainavā pastāv jau ceturtdaļgadsimtu.
25. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls, kas norisināsies no 13. marta līdz 26. aprīlim, piedāvā intriģējošu programmu Rīgā, Ventspilī, Rēzeknē un Preiļos. Mākslinieki no Baltijas valstīm, trupas un vadošie solisti no Vācijas, ASV, Francijas, Somijas un Kubas ļaus izbaudīt gan klasikas burvību, gan pārsteidzošas modernā baleta izrādes. Kā arvien, jubilejas gadā neiztrūkstoša sastāvdaļa būs dažādas dejas meistarklases, foto un mākslas izstādes un dokumentālais kino.
Turpināt iestaigātu ceļu ir vieglāk?
Nē. Tikai arvien grūtāk. Protams, iesākt jaunu starptautisku festivālu nebija vienkārši. Toreiz festivālam nedeva nevienu latiņu un bija neprognozējami sarežģījumi ar Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju pirms remonta. Atklājot festivālus, tur spēlējuši visi mūsu simfoniskie orķestri. Atceros, kā tur dejojām Pie zilās Donavas. Arī šoreiz festivālu atklāsim Dzelzceļa stacijā. 13. martā tur uzstāsies mūsu jaunie dejotāji no dažādām deju skolām un studijām. Varbūt tas būs pēdējais atklāšanas koncerts stacijā pirms gaidāmās pārbūves darbiem. Finansiāli šogad ļoti daudzas durvis ir aizvērušās sakarā ar jauno nodokļu sistēmu, jo atbalstīt kultūru vairs nav izdevīgi. Es to ļoti izjūtu. No daudz kā atteicos, jo vienkārši nevaru atļauties. Pateicos Kultūrkapitāla fondam par atbalstu, bet kas ir 10 tūkstoši eiro lielam starptautiskam baleta festivālam? Mav vienkārši, jo savā festivālā es neuzdrošinos uzlikt milzīgas biļešu cenas. Tas ir apburtais loks, bet būs vēl grūtāk, kad no biļetēm sāks iekasēt PVN. Ko darīs tie, kas nenodarbojas ar tīru biznesu, bet sniedz mākslu?
Kas vispār motivēja riskēt un skarbajos deviņdesmitajos sākt kaut ko tik vērienīgu?
Ar kaut ko sevi bija jāpiepilda. Pēc balerīnas karjeras bija tukšuma sajūta, bet te viss bija pilnīgi jauns un uzreiz grandiozi. Pirmajā festivālā 1996. gadā es pēdējo reizi uzgāju uz skatuves. Tā bija Klusuma balss ar Pētera Vaska mūziku (no simfonijas Balsis). Uz skatuves bija Tovijs Lifšics ar Latvijas Filharmonijas kamerorķestri. Bija skaisti un grandiozi, bet pēc tam gandrīz nomiru. Mums taču jau pirmajā reizē piedalījās deviņu Baltijas jūras valstu – Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Krievijas, Polijas un Vācijas – baleta solisti un kolektīvi. Tajā reizē atbrauca arī Jānis Piķieris. (Jānis Piķieris – Venecuēlā 1958. gadā dzimis latviešu dejotājs un horeogrāfs ar starptautisku karjeru, slavenā Džeksonas konkursa laureāts (1979), pirmais Maskavas starptautiskā baleta konkursa uzvarētājs (zelta medaļa, 1981) no rietumvalstīm – I. L.).
Ir rīkotāji, kuri, beidzoties kārtējam festivālam, pagurumā saka: nekad vairs! Nav bijušas līdzīgas sajūtas?
Es katru gadu to saku: nevaru, viss. Es atvainojos, kāda velna pēc? Ir ļoti grūti noturēt ikgadēju starptautisku festivālu. Ja tev nav milzīgas naudas un lielas komandas, tas ir gandrīz neiespējami. Bet mēs pastāvīgajā komandā esam tikai divas, un, tā kā balets, profesionālā deja nav ļoti populāra mūsu valstī, vēl līdz šim brīdim ir ļoti grūti pārliecināt, ka šāds festivāls ir vajadzīgs.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 10. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!