Latvija ir tik skaista vieta, kur filmēt, – Vecrīga vien, kas tā ir par bagātību! Domāju, šeit vajadzētu ierakstīt arī mūziku Holivudas filmām, ko bieži, taupot līdzekļus, dara Prāgā un Bratislavā. Bet kāpēc ne Rīgā? Labi orķestri ir daudzās zemēs, taču Latvijā ir vislabākie kori. Jau apsolīju mēģināt sarunāt kādas animācijas filmas ierakstu Rīgas Doma meiteņu korim – sarunā atklāj Oregonā dzimusī un Losandželosā dzīvojošā komponiste Lolita Ritmane, daudzu Holivudas televīzijas seriālu mūzikas autore un vienīgā latviešu komponiste, kuras veikums novērtēts ar prestižoEmmy balvu. Godpilnajai balvai viņa nominēta desmit reižu un to saņēma 2002. gadā par mūziku animācijas seriālam Batman Beyond. Patlaban viņa jau otro sezonu strādā pie jauna televīzijas animācijas seriāla Marvel’s Avengers Assemble (Atriebēji, esiet gatavi!), kas top populārās filmas Atriebēji noskaņās. Savukārt Latvijā viņa iesaistījusies konkursa Latvijas filmas Latvijas simtgadei žūrijā un oktobra sākumā bija klāt sava jaunākā simfoniskā opusa Uvertīra gaismai pirmatskaņojumā Cēsīs un Rīgā. Šobrīd komponiste atkal jau ir Losandželosā, taču atgriezīsies uz kopā ar Čikāgas piecīšu solistu Albertu Legzdiņu un savu tēvu Andri Ritmani radītā mūzikla Eslingenajauniestudējuma pirmizrādi 11. novembrī koncertzālē Rīga. Šis muzikālais stāsts par latviešu dzīvi lielākajā latviešu bēgļu nometnē Vācijā pirms desmit gadiem saviļņoja skatītājus trimdas latviešu viesizrāžu sērijā Latvijas Nacionālajā teātrī. "Tas bija ļoti spēcīgs mirklis mums visiem," Lolita Ritmane atceras saviļņojumu.
Cik būtisks topošais jauniestudējums ir vērienīgajā kontekstā – līdzās Kalifornijas televīzijas projektiem un tavas kinomūzikas atskaņojumiem lielos festivālos Spānijā un Tenerifē?
Bieži vien latviešu vidē ārpus Latvijas komponēts darbs tiek tikai vienreiz nospēlēts, un ar to viss beidzas. Kad producents Juris Millers prasīja atļauju uzvest Eslingenu, saprotams, gribēju, lai dziesmuspēle dzīvo tālāk. Bet bija arī bail atdot šo savu bērnu kādam citam. Kopā ar Albertu Legzdiņu paklausījos, kā dzied solisti. Man ļoti patika, sevišķi Juris Jope. Ideja radīt dziesmuspēli par "dīpīšu" dzīvi Eslingenē savulaik radās Albertam. Lielāko daļu sacerējām kopā, un mans tētis Andris Ritmanis rakstīja vārdus un libretu – kopā ar Albertu Legzdiņu. Tur ir gan mīlestība, gan šķiršanās un cerības satikties kādā citā pasaules malā, un ir arī humors – ainas ar spekulantiem, mūsu ogļračiem unLido meitenēm. Ar režisoru Jāni Mūrnieku runājām, ka šodien tā atkal ir aktuāla sajūta: kā būtu, ja tagad – Ukrainas un Krievijas konflikta kontekstā – latviešiem atkal nāktos kļūt par bēgļiem? Daudzi man stāstījuši, ka jau domāja: ko tad, ja būs jābrauc prom? Bet kuram kas tāds būtu ienācis prātā vēl pirms četriem pieciem gadiem?
Sekos Kartupeļu opera visai ģimenei, kuru gatavo Rīgas Doma meiteņu kora Tiara diriģente Aira Birziņa (pirmizrāde – 24. novembrī Operas Jaunajā zālē). Meitenes dzied fantastiski, un atmosfēra ir tik sirsnīga! Vēl nekad nebiju komponējusi dziesmas, pirms pati nebiju satikusi dzejniekus, tekstu autorus, taču ar Inesi Zanderi mums tagad ir jau septiņas kopīgas dziesmas.
Intriģējoši, ka Kartupeļu operai ir seši komponisti – arī Mārtiņš Brauns, Evija Skuķe, Rihards Dubra, Līga Celma-Kursiete un Andris Sējāns!
Jā, un mēs pat neesam satikušies, lai par to runātu. Būs interesanti, jo kartupelis ceļo, katrā ainā ir kas cits, un, manuprāt, ir pieņemami, ka muzikālā valoda komponistiem ir atšķirīga.
Arī filmu mūziku Holivudā radi trīs komponistu komandā Dynamic Music Partners (DMP) – kopā ar Maiklu Makviščinu un Kristoferu Kārteru. Tiešām kolektīvs darbs?
Brīdī, kad jākomponē, esmu viena. Darbu sadalām pa ainām, jo darbs rit straujā tempā. Režisors un montētājs pabeidz sēriju, un pēc divām nedēļām to jau raida televīzijā. Tā strādā arī slavenības – komponists ir viens, bet strādā vesela komanda. Atšķirība tikai, ka mūsu gadījumā redzami esam visi trīs un nav tā, ka viens "pa kluso" palīdz otram. Šāda darba organizācija man dod arī iespēju atbraukt uz Latviju vai paceļot ar ģimeni. Šoruden man bija piedzīvojums – ciemoties Latvijā solo, bez ģimenes. Tikmēr mans vīrs, mūzikas producents un skaņu režisors Marks Matsons, strādādams studijā mūsu mājās, uzmanīja abus kaķus – Oskaru un Emiju. Viņi mums ir, jo paniski baidos no mazākās pelītes, bet Kalifornijā ir daudz augļu koku, un arī mums ir dārzs. Viena kaķa balva – Emmy – man ir, bet otras vēl nav (smejas).
Bet ja nopietni – par Oskara balvu tu sapņo?
Man nav tik svarīga pati balva, bet es ļoti labprāt tiktu pie tāda veida projekta – pie lielas, skaistas filmas, kas uz šo balvu varētu pretendēt. Tikt pie tādas filmas nav tik viegli. Es nevaru vienkārši pieprasīt: gribu komponēt burvīgai filmai, kurā tēlo Merila Strīpa un kura filmēta Aļaskā, milzīgos kalnos. Bet man ir tāds sapnis.
Vai tu gribētu komponēt kādai filmai Latvijā?
Jā, un es domāju, ka tas notiks turpmākajos pāris gados. Tas noteikti būs mans mīlestības darbs, kurā labprāt ieguldīšu vairāk, nekā man kāds varētu samaksāt.
Zīmīgi, ka tagad biežāk brauc uz Latviju?
Jā, kopš reizes, kad dzejniece Māra Zālīte bija goda viešņa jauniešu nometnē 2x2 Kalifornijā, Malibu. Iepazināmies un kopā uzrakstījām dziesmu Manā sirdī. Ierakstu, kā nometnes dalībnieki to dzied, diriģents Mārtiņš Klišāns iedeva kolēģim Arvīdam Platperam, un viņš dziesmu iekļāva skolu jauniešu koru salidojumā Mēs lidosim Saldū (2012). Atbraucu kopā ar brāli un pirmo reizi biju Latvijā pavasarī, kad viss dabā ir tik pārsteidzoši dažādi zaļš. Ziedēja ceriņi, atgādinot par mana tēta mammiņu, kurai Oregonā, Portlendā, bija ceriņu krūmi – lillā un balti. Kā tie smaržoja! Visi trīs mūsu bērni (Andris, Aija un Ilze) pērnvasar dejoja Dziesmu un deju svētkos. Visa lielā ģimene bija Latvijā… gan mans vīrs Marks, gan vecāki. Nākamvasar būs jābrauc atkal, jo dziesma Manā sirdī iekļauta skolēnu Dziesmu svētkos. Pirmoreiz mana dziesma skanēs lielajā kopkorī Mežaparka estrādē!
Kā jūties filmu konkursa Latvijas filmas Latvijas simtgadei žūrijā?
Kā balss no ārpuses. Eksperti Latvijā zina, ko šie cilvēki spēj, bet es vērtēšu paša projekta būtību. Lieliski, ka šāds konkurss notiek, un es ceru, ka vismaz daļu no filmām, kas taps, varēs piedāvāt arī ārzemēs.
Latviešu kino tēmu loks, tēlainība, izteiksmes paņēmieni, tavuprāt, spēj uzrunāt skatītājus ārzemēs?
Biju Losandželosā, kad Jānim Nordam piešķīra Losandželosas Kinofestivāla balvu (Labākā spēlfilma – Best Feature Film) par filmu Mammu, es tevi mīlu. Man šī filma patika. Tehniskais līmenis un stāsts ir saistošs. Nekā ļoti komplicēta, taču filma ir ļoti labi izveidota. Latvijas televīzijā gan neredzu seriālus ar plašu skatu, viss tā intīmi un bez lieliem naudas ieguldījumiem.
Karjeru Disneja studijā sāki, asistējot kā "neredzamais" palīgs?
Jā, veicu nošu korektūras. Pārskatīju komponista partitūru, lai visu instrumentu partijas būtu pareizajā tonalitātē. Tolaik, deviņdesmitajos gados, viss vēl bija jāraksta ar roku. Tā bija laba skola, turklāt man par to maksāja. Ja komponists juta, ka pats nepaspēs, viņš lūdza uzrakstīt mūziku kādai ainai. Pie mums šādu sadarbību sauc par ghostwriting. Piemēram, daļu no rakstiem ar tavu vārdu rakstītu asistents. Daudziem komponistiem tas ir veids, kā tikt izmēģināt spēkus studijā.
Tagad jau tev pašai ir asistents?
Nav. Bet mums, "dinamiskajiem partneriem", ir menedžeris un jurists, kas kārto biznesu. Dabūt darbu, nākamo pasūtījumu ir pilna laika darbs. Vakarnakt, uzmodusies trijos naktī, ieskatījos e-pastā – izrādās, steidzami meklē komponistu kādai filmai. Paraugi jāiesniedz līdz nākamajai dienai, taču viens no kolēģiem ir atvaļinājumā, kruīza ceļojumā, bet es – Rīgā. Labi, ka man datorā ir ap tūkstoš mūzikas piemēru un Latvijā ir visātrākais internets. Aizrakstīju Krisam: esmu nomodā un varu pāris stundu pastrādāt. Nevar sūtīt vienalga kādu portfolio. Ja filma būs kluss un intīms mīlestības stāsts, nesūtīšu Betmena mūziku! Līdz pieciem rītā atradu un nosūtīju desmit piemērotu paraugu, lai Kriss var sagatavot piedāvājuma formu.
Ir arī periodi, kad vienlaikus jādara četri darbi. Ir par daudz, bet tu vienkārši dari, un ir labi, ka esam trīs un vēl divi skaņu režisori, viens no viņiem – mans vīrs Marks Matsons. Es ļoti priecājos, ka varu komponēt filmām, jo tieši to ļoti gribēju darīt. Man patīk, ja varu palīdzēt stāstam, piešķirt vēl vienu krāsu. Tā ir ļoti intensīva radoša sadarbība. Nepiemērota mūzika var arī iznīcināt to, kas filmā ir labs. Jāsaprot, kas ir svarīgs tieši šajā brīdī? Tas, ka mēs dzeram kafiju, vai tas, ka iekšēji domāju jau pavisam ko citu, ko nesaku. Varbūt mēs te sēžam, bet mūzikā dzirdams, ka tuvojas laupītājs un notiks kaut kas šausmīgs. Mūzika var komentēt to, ko es daru, ko domāju, kas notiek manā zemapziņā, vai to, kas drīz notiks.
Šī dzīve nav ģenerālmēģinājums. Ir jādara tas, kas patiešām patīk. Diemžēl daudzi dzīvo ar domu, ka tas, ko pašlaik darām, ir pagaidām – izmēģinājums – un vēlāk es sākšu dzīvot pa īstam. Visiem diemžēl nav iespēju darīt to, ko vēlas, un brīvajā laikā tā arī neizdodas piepildīt dzīvi, jo jau ir tik noguruši, ka spēj vienīgi aiziet uz bāru vai gulēt.
Cik vērienīga ir tava filmmūzikas raža?
Vispār esmu komponējusi jau vismaz 12 dažādiem seriāliem, katrā ir simtiem epizožu jeb sēriju.
Tostarp arī leģendārajiem X-failiem?
Jā, bet tur vēl biju tikai aranžētāja. Pirmajos gados jutos laimīga vienkārši būt iekšā šajā lielajā industrijā: liela nauda un lieli orķestri, bet es – kā maza, maza daļiņa palīdzu komponistam. Vienmēr paliks atmiņā, kā slaveni aktieri ieradās paskatīties, kā top ieraksts. Reiz veselu nedēļu sēdēju tieši blakus aktierim un režisoram Klintam Īstvudam. Es instrumentēju filmas Zvaigznes pār Henrietu (The Stars Fell On Henrietta) komponista Davida Benuā mūziku. Komponists diriģēja, es sekoju partitūrai: "Mister Īstvud, vai te vēl ko vajadzētu?" "No, it’s all fine!"
Kopš komponēju pati, cilvēki man un partneriem raksta no visām pasaules malām. Ir apbrīnojami, ka viņi mūsu mūziku pazīst! Lielā, ikgadējā animācijas filmu festivālā Sandjego, kur sabrauc tūkstoši, pabeidzot lekciju par filmu mūziku, pie manis pienāca jauns pāris: "Jūs esat Lolita Ritmanis? Mēs gribējām jūs satikt, jo laulājāmies pie jūsu mūzikas, kas skan seriāla Supervaroņu komanda (Justice League) epizodes Starcrossed izskaņā." Es zinu, ka šo mūziku nevar dabūt CD. Tātad kāds ir izrakstījis tēmu, lai mūziķi varētu spēlēt! Pagājušogad uz Losandželosu atbrauca jauns komponists no Taivānas. Viņš zināja pat tēmas, kuras pati biju aizmirsusi. Pārsteidzoši, ka seriālu mūzika aiziet tik tālu. Televīzija ir tik spēcīga! Sevišķi jau Holivudā ražotās programmas. Izaug atkal jaunas paaudzes, kas klausās Supervaroņu mūziku. Nekad neatraidu arī lūgumus pēc padoma. Neesmu laba skolotāja, taču labprāt pavērtēju jauno komponistu darbus ar vēlmi palīdzēt.
Tev arī kāds ir būtiski palīdzējis?
Par visu savas karjeras sākumu varu pateikties Šērlijai Volkerei. Viņa bija mana mentore. Viņai bija ļoti daudz darba, un viņa gribēja palīdzēt jaunajiem komponistiem. Viņa vienkārši paziņoja galvenajam producentam: "Es ņemšu dažus palīgus, kuri arī komponēs šai filmai." Nevienam no mums vēl nebija nekādas pieredzes! Tā viņa palīdzēja kādiem trīsdesmit komponistiem. Beigās palikām trīs, kuri ar viņu strādāja ilgus gadus. Kad viņa aizgāja mūžībā, mēs turpinājām kā Dinamiskie mūzikas partneri.
Tomēr nav tikai zvērīga konkurence?
Konkurence ir visu laiku, bet es mēģinu daudz par to neuztraukties, vienkārši komponēt, cik labi varu, un arī atcerēties, ka katru nedēļu jāuzņem vismaz saujiņa jaunu kontaktu. Ja tu neprasi, tev neviens neko nedos. Tev ir jāpasaka: es ļoti vēlētos komponēt mūziku jūsu filmai. Ak, paldies, man jau ir komponisti. Tomēr, lūk, mana mūzika, – varbūt ieinteresēs citai filmai? Režisori sadarbojas ar pazīstamiem komponistiem, bet kādreiz grib pamēģināt arī kaut ko jaunu. Parasti pretendentiem iedod mazu, jau nofilmētu ainiņu, un pēc tam izvēlas no piecpadsmit vai divdesmit komponistiem.
Esi kino un televīzijas skatītāja, fane?
O jā! Man dienā nepietiek stundu un jābūt prātīgai, lai nesāku skatīties par daudz. Sevišķi man patīk iet uz kinoteātri ar lielo ekrānu un vienkārši iegrimt filmā. Mums tuvumā ir viens ļoti labs kino, kurā var rezervēt sēdvietas. Man patīk tieši vidū, un vajag labu skaņu. Mani neinteresē lielās action filmas ar šaušanu un briesmām, lai gan tās ir visvairāk pelnošās. Patīk vēsturiskās filmas, drāmas un mazās independent filmas, ja ir saistošs stāsts. Viss sākas ar stāstu. Ja ir švaks stāsts, filmu parasti nekas nevar izglābt.
Dzīvojot Losandželosā, ir grūti kopt latviskumu?
Man ļoti laimējās, jo mans vīrs iemācījās runāt latviski. Kamēr bērni bija mazi, mēs visu laiku mājās runājām latviski. Markam ir akcents un bija mazs vārdu krājums, taču viņš gāja uz Rietummičiganas valodas kursiem un pie privātskolotāja. Viņš nekautrējās runāt, kļūdīties: iesim uz kāzām vai kazām? Tikko bērni nonāca skolā, amerikāņu vidē, latviešu valoda, protams, kļuva arvien sliktāka. Tomēr viņi turpina runāt latviski. Ir atkal jāpiestrādā, sevišķi jau pieaugušajiem jauniešiem, kuriem latviešu vasaras nometņu laiks ir beidzies un draugi, darba kolēģi ir amerikāņi. Kā viņiem saglabāt latvietību? Būtu labi, ja viņi varētu pāris mēnešu pastrādāt Latvijā.
Cik pamanāma ir Latvijas mākslinieku parādīšanās Losandželosas kultūrapritē?
Pētera Vaska vijoļkoncertu Tālā gaisma atskaņoja diriģents Gustavo Dudamels ar Losandželosas filharmonisko orķestri. Bija milzīgas ovācijas. Pēc starpbrīža, ieraugot komponistu ienākam zālē, cilvēki atkal sāka aplaudēt. Pie mums tā nekad nenotiek. Tobrīd biju lepna, ka esmu latviete un esmu tur klāt. Ļoti gribu redzēt, kā Andris Nelsons diriģē Bostonas simfonisko orķestri. Man šķiet, ka diriģents Māris Sirmais pat pīles pārvērstu fantastiskā korī! Viņam ir maģiska ietekme. Reiz dziesmu svētkos mūsu pusē viņš mums mācīja Dievs, svētī Latviju!. Kurš gan vingrinās dziedāt Latvijas himnu?! Bet viņš atklāja, ko tā nozīmē. Sēdēju altos, un mums visiem bija zosāda. Kopš tā laika dziedu pavisam citādi. Noslēpumaina diriģenta aura ir arī Aināram Rubiķim. Varat arī būt droši, ka vijolniece Laura Zariņa, kura šoruden koncertā Latvijā spēlēja atjaunoto Jāņa Kalniņa Vijoļkoncertu, darīs lielas lietas.
ASV informācijas avotos par tevi lasāms: amerikāņu komponiste. Piekrīti?
Būtu drusciņ pompozi un nevietā teikt, ka esmu tikai latviete. Esmu latviešu izcelsmes amerikāņu komponiste. Esmu dzimusi Amerikā un jūtos kā tās daļa, taču visi mani draugi zina, ka esmu latviete. Piedalos Amerikas latviešu dziesmu svētkos, man garšo konfektes Gotiņa, Latvijas sieri, rupjmaize. Sadarbojos ar Latvijas mūziķiem – ar Lindu Leen un Liepājas simfonisko orķestri ierakstījām Ziemassvētku albumu. Viņa ir ne tikai dziedātāja, bet arī ļoti laba biznesa sieviete, kura, līdzīgi kā pie mums Bejonsē, līdzās dziedāšanai veido arī apģērbu līnijas. Lauris Reiniks katru rudeni brauc uz Losandželosu, arī ar viņu man pirms diviem gadiem tapa Ziemassvētku albums, kurā iekļāvās viena mana un tēva dziesma – Ziemassvētku lūgšana. Man jau sen gribējās uzrakstīt darbu, kas nav filmu mūzika, tāpēc sacerēju Uvertīru gaismai. Tā veltīta manu vecāku paaudzei, un es piestrādāju, lai klausītājus vestu kā ceļojumā ar spēkpilnām beigām. Viņi visi mācījās vienā ģimnāzijā, un, kad ieradās Amerikā, viņiem – arhitektam Gunāram Birkertam, Ilgvaram Spilneram, Augustam Grasam, manam tētim un pārējiem – nebija nekā. Tā bija vesela grupa fenomenālu cilvēku. Viņi pamatīgi strādāja un izcīnīja savu karjeru ASV, taču nekad nepameta latvietību un gribu palīdzēt Latvijai, nest Latvijas sāpes publiskā gaismā. Jaunā bibliotēka ir simbols arī tiem latviešiem, kuri bija spiesti atstāt Latviju, bet nekad to neaizmirsa. Pēc pirmatskaņojuma labs mūsu ģimenes draugs komponists Zigmars Liepiņš gan teica: "Nu baigi labā kinomūzika!" Saprotu, ka mūsu dabā ir ielikt cilvēkus zināmās kategorijās. Mums ir ērti, ja zinām: tā ir dzejniece, viņš ir arhitekts, viņa – nopietnās mūzikas, savukārt viņš – rokmūzikas komponists. Ej atpakaļ savā kastītē! Tāpēc, ja gribam darīt ko atšķirīgu, nevaram satraukties par to, ko citi domās un teiks. Ja vēlos uzrakstīt simfoniju, savukārt nākamajā gadā roka dziesmu – es to drīkstu, taču simfoniju klausītāji nesapratīs, kāpēc rakstu roka dziesmu.
Kā jūti pārmaiņas Latvijā?
Pirmais, ko ar prieku ievēroju: daudz vairāk Rīgā dzird latviešu valodu. Uzkrītoši daudz – ar akcentu. Tātad cilvēki mācās un sākuši runāt latviski. Tā ir liela pārmaiņa. Cilvēki šķiet darbīgi, enerģiski, neizskatās, ka slaistītos apkārt un slinkotu. Jaunieši kļuvuši daudz līdzīgāki amerikāņu vienaudžiem, ir daudz atraisītāki un vairs nav tik formāli. Diemžēl arī Latvijā viņi ir kā pielipuši mobilajām kastītēm, pat ja tas, ar ko sarakstās, atrodas piecu soļu attālumā. Stop! Nolieciet savas kastītes, parunāsimies: kā tev iet? Es arī daudz strādāju ar tehnoloģijām, bet, ja man ir saruna un redzu, ka cilvēks "tekstē", tad saku: "Es pagaidīšu, līdz pabeigsiet."
Skatos, arī pati aktīvi komunicē feisbukā.
Sociālie mediji man daudz palīdzējuši: esmu atradusi daudzus senos draugus, un pirms diviem gadiem, atrodot mani feisbukā, mūs, trīs komponistus, uzaicināja uz lielu, ikgadēju kinomūzikas festivālu Spānijā, kurā orķestris un koris atskaņoja mūsu darbus. Kādā bildē diriģents un Tenerifes festivāla vadītājs ievēroja, ka orķestra sastāvs ir tieši tāds kā viņam – tā nu manu skaņdarbu šovasar spēlēja arī festivālā Tenerifē. Tagad ir ļoti populāri koncerti, kuros spēlē filmu vai pat videospēļu mūziku. Tā ir liela industrija. Es neesmu komponējusi mūziku videospēlēm, bet pāris kolēģu brauc pa visu pasauli, un arēnas, kurās simfoniskie orķestri atskaņo videospēļu mūziku, ir publikas pilnas. Šī mūzika ir ļoti dramatiska, krāšņa, jo spēlētāji pieslēdzas lielām skaņu un video sistēmām, un mūzika ir tiešām izcila. To raksta labi komponisti, un viņiem labi samaksā. Es labprāt uzrakstītu mūziku kādai videospēlei. Izklausās traki, bet tas ir labs lauks, kurā darboties.
Mūsdienu pasaule ir kļuvusi maza, jo visi ir feisbukā, tviterī, draugiem vai Instagram. Taču sevi ir jāpasargā. Man feisbukā ir ap trīstūkstoš draugiem, taču ne visi redz to, ko ļauju redzēt saviem latviešu draugiem. Filmu fani, kurus nepazīstu, redz tikai ar darbu saistītos paziņojumus, nevis ģimenes bildes atvaļinājumā. Kad mani bērni vēl mācījās skolā, brīdināju: raugieties, lai jums nebūtu kauns, ja tas, ko liekat internetā, parādītos dienas avīzes pirmajā lappusē. Neraksti neko personisku, ja vien nevēlies, lai zina visa pasaule. Kāds šķīries no sievas un stāsta, cik viņa ir nejauka, bet kāpēc viņš to raksta feisbukā?!
Ko maina tas, ka nu tev ir dubultā pilsonība?
Izmantoju iespēju Cēsīs nobalsot. Man tas bija liels pārdzīvojums, jo daudzi mani senči nākuši no Vidzemes un vide tur ļoti latviska. Priecājos, ka šoruden pirmo reizi būšu Latvijā valsts svētkos 18. novembrī.
Jānis Prātnis